Skride man bija dievs, un tur neko nevar darīt

Manas skolotājas Tatjanas Sutas kaislīgie stāsti par Latvijas mākslinieku personībām radīja straumi, kurā, pateicoties māksliniecei Diānai Dimzai-Dimmei, iekļuva Sofija Kudeiko - ar to spēku, ko sauc: “Gleznoju, jo esmu aicināta."

Sofija Kudeiko: Es atbildēšu tikai uz tiem jautājumiem, uz kuriem gribēšu.

Franciska Cimare: Es neesmu nākusi pratināt. Stāstiet, kas šķiet svarīgs jums. Mani neinteresē datumi.

Sofija: Kad dzīve ir tik gara - grūti. Iespaidi. Kad dega Iekšrīga - uguns rūca. Ai! To nav iespējams izstāstīt. Ienāca krievi vispirms, veselu gadu bija tā padomju savienība, un tad nāca vācieši un viņi te nodzīvoja četri gadi laikam. Visi tie pārdzīvojumi. Toreiz par tām jūtām ir grūti runāt, kādas nu viņas bija. Bet kad dega Iekšrīga - ir diezgan skumīga būšana. Tā ir tāda. Tas nav aprakstāms. Rīgai daudzi skrēja cauri. Tāds šurumburums. Un jums tajā starpā ir kaut kā jādzīvo, fiziski un garīgi.

Un es biju noklīdusi no saviem vecākiem, no ģimenes. Katrs bija kaut kur citur, Allas mamma bija laikam tai operas pagrabā, jaunākā māsa - es nezinu, kur bija, vecāki, arī es nezinu, bet vēlāk mēs atradāmies visi kopā. Savā dzīvoklī. Tad kaut kā tie vācieši aizgāja, atnāca krievi un kā parasti - nav darba, nav naudas, nav ko ēst.

Cilvēks varbūt vecumā var atšķirt - ka tā bija kļūda dzīvē, un tā kļūda... Bet toreiz jaunībā jau tas tā nav. Nedomā par to nemaz. Nemaz nav tādas domas. Nav. Vienkārši tu tikai nesies. Tev gribas to dabūt, un tu cīnies. Kaut gan tas varbūt ir nepareizi.

Un tad nu nāca tas 1944. gads, un tad es iegāju uz tiem eksāmeniem akadēmijā. Ja jūs sakāt, kāpēc es gāju, kāpēc? Es vispār nezinu, kāpēc es gāju. Kāpēc es sāku gleznot, es nezinu. Es tiešām nezinu. Nebija nekā - kara izjaukts, sajaukts. Dzīvoklis kaut kur citur atkal. Pirms tam es gāju dažus mēnešus studijā, viss juka, studijas vadītāja Sutas jau nebija vairs. Tajā laikā viņa vietā bija jau Svemps. Bija tikai viens rudens, ienāca cita valdība, viss pajuka, jums jau grūti aptvert, kas tas ir, kad ienāk cita valdība. Viss pajūk. Daļa aizbēg, daļa nozūd, daļa. Un tad rodas “jauni kungi” un tad nu tie tur šiverē, kā nu prot un māk. Un tad sākas atriebšanās. Tas ir tik strauji dzīvots, ka grūti pat pašai aptvert.

Kad es iegāju akadēmijā, es varu teikt tik par savu akadēmiju - viņa bija skanoši skarba. Kad jūs atvērāt ielas pusē pirmās durvis - noskanēja līdz galam - līdz tām durvīm, kas iet uz pagalmu, un, ja tur kāds nāca vai sita durvis, tad skanēja viss apakšstāvs. Viņa bija skanīga, tukša, gaiteņi bija tukši. Vēlāk tur radās stendi, zīmējumi sakārti... Tur kur rozentāļi, tur bija bibliotēka.

Drebēšana jau bija. Domāju nu - kaut kāda spītība man bija, laikam jau citādi ne... Kas uzstādījumā bija? Klusā daba, portrets laikam un kompozīcija, kur man nekāda sajēga. Es biju balta lapa, pilnīgi balta lapa. Mūsmājās bija pavisam cits profils un pavisam cita darbošanās. Nekā. Es biju muzejos, es daudz bibliotēkā sēdēju, jo man mājās nebija grāmatu. Tagad uzliek uzstādījumu, un Skridevada to grupu, kur es esmu. Otro vada Breikšs. Es jūtu, ka Skride staigā un tik pablenž uz mani, un tik paskatās uz mani, jo es nekā nedaru, jo es tikai stāvu. Es nezinu, ko darīt. Šito idiotismu, vai var aptvert! Es jau vispār dzīvē esmu daudz idiotismu sadarījusi. Šito trakumu! Es tik stāvu un riju asaras, lai neredz, ka es sāku raudāt. Skride pienāk klāt. Runāt nedrīkst. Viņš ar pirkstu rāda - tā te uz tiem punktiem. Un aiziet. Es tad skatos apkārt, ko citi dara - citi tā žvidzina, tā žvidzina! Iedomājaties, kādā vecumā mēs tur bijām. Vidusskolas beigušie - astoņpadsmit, man - trīsdesmit, un turpat blakus pāri četrdesmit. Tādi mēs bijām raibi. Ļoti daudz krievu biedru bija, ļoti daudz. Puiši armijas šineļos, citu drēbju nebija, viņi tās zīmotnes noplēsa.

Blakus man stāvēja puisis, vēlāk uzzināju - no Čehijas. Viņš labi strādāja. Tur bija daudzi tādi, kas bija pulciņos bijuši. Bet man arī smadzenes - es nevarēju arī aiziet uz kādu pulciņu normālu? Nē, vajag šite. Un kā zīmēšanā man gāja! Es esmu kaut kur zīmējusi. Bet ar eļļu es vispār nebiju strādājusi. Tajā Sutas studijā nekāda eļļa nebija - varbūt pa dienu bija, bet es pa dienu kādā tur kantorītī strādāju. Bet pa starpu zīmēšanā atkal trīs uzdevumi. Skulptūra. Skulptūras ir grūts uzdevums. Man sajēgas nekādas. Es neko, tik uz intuīciju, tik uz intuīciju... Blakus sēž meitene, jauna meitene, un es skatos, ka viņa arī tā groza galvu. Pēc kāda brīža viņai atnāk tāds jauns puisis, viņa pieceļas, šis atsēžas un sāk švīkāt. Zīmē. Man vārās iekšā, šito negodīgumu! Tas ir drausmīgi negodīgi. Švīkā un zīmē. Es laikam skatījos baigi nikni. Bet tā meitene tuvojas man, nostājas un tagad rāda man kulaku. Viņa rāda man kulaku! - es saprotu tā, ja es muldēšu, tad es dabūšu pa kaklu. Mīļā - mani jau ar to nevar iebaidīt! Es uzaugu ar puikām, divdesmit gabaliem, kad viss pagalms...

Franciska: Jūs dzīvojāt Iekšrīgā?

Sofija: Jā, kā mēs kāvāmies! Kā es esmu kāvusies! To jūs nevarat aptvert. Man bija bizītes, ar lentītēm - to tēvs vienmēr gādāja, lai būtu jauna lentīte. Un puikas svārstīja tās bizes un raustīja. Es kāvos pretī. Viena kaušanās. Mamma atkal nervus beidz: “Atkal tu izspūrusi! Sasukā matus, atkal izspūrusi.” Jā, un es tai meitenei parādu figu. To es atceros. Puisis zīmē. Un es sēžu un domāju, ja viņa tiks iekšā un es ne - es pateikšu. Kas man to var liegt!

Alla Folka [māsas Olgas Adamovas meita]: Teikt jau tu vari. Jēgas nekādas.

Sofija: Bet troksnis būs. Vienalga. Man jau vajag to troksni arī! Bet tā kā es tiku iekšā, tad es nezinu, kā viņai tur izgāja. Bet tādu tur bija daudz, sevišķi, kam bija tētulīši un draugi pedagogos - kā tie švīkāja un gleznoja tos diplomdarbus. Lielajā aulā, lielās stiklotās durvis lika ar papīriem aizklāt, bet studentiem tak viss ir jāredz. Man šķiet, ka toreiz pēckara gados ņēma vai katru, jo nebija studentu - es tā domāju.

Sofija Kudeiko. Apelsīni un pilsēta, 1967

Franciska: Pastāstiet par Skridi!

Sofija: Es teikšu, ka man tur cita nemaz nevajadzēja. Es tā sapratu, ko viņš teica, Skride! Tas ir īpatnēji, pie tam, ka es taču nekā nejēdzu. Bet es tikai nevarēju pieveikt to visu. Es viņam vienreiz žēlojos - tas jau bija pēc pirmā pusgada. Es nomocījos. Es saku: “Es, meistar, iešu uz grafiķiem.” Kā viņš man sadeva par tiem grafiķiem: “Ko!? Kur ies?! Un kas ta’ laidīs! Kas ies un kur ies?!” “Ar tādu krāsu izjūtu nevar iet uz grafiķiem,” viņš man saka. Ko es jēdzu no krāsu izjūtām! Mīļā, es esmu nomocījusies. Pa naktīm trūkstos augšā. Neko nevar uzgleznot - tā pašai liekas, vai ne. Bet nu tā jau nebija, ka neko nevar uzgleznot.

Bet vēlākos gados, kad es tā atskatījos uz savu uzvedību attiecībā pret mākslinieku Skridi - nu varbūt arī nebija vienu otru reizi smuki. Es viņu burtiski ķēru rokā, skraidīju pakaļ kā šunelis. Man bija tūkstoš un viens jautājums, un tūliņ vajag zināt. Es
vispār esmu straujas dabas cilvēks. Ātri, visu vajag ātri.

Jā, toreiz viņš man sadeva pamatīgi. Es viņam saku, ka es taču esmu sākusi par vēlu, meistar, par vēlu gleznot. “Pa, pa,” viņš norūc, “vislabāk ir gleznot vēlāk, bet pareizi, nekā visus gadus nepareizi gleznot.” Nepareizi. Ar šito “pareizi - nepareizi” krievu kolēģi traki varēja palikt no dusmām. Tas viss darbnīcā notiek. Un mūžīgi viņam prasīja: “Kas ir godīgums?” Viņš saka: “Māksliniekam jācenšas būt godīgam, pēc iespējas godīgam. Viņš aizies - tas mākslinieks, bet viņa darbs paliks.” Bet par kādu godīgumu Skride tur runāja?! Taisni dusmas nāca. Skride jau neaizbrauca uz Romu - Skridem piešķīra Romu, bet aizbrauca Eduards Kalniņš. Skridem tas sāpēja visu mūžu. Purvīša dienās viņš lasīja referātu, bija tāds klusums un juta to rūgtumu.

Par to godīgumu - Skridem tas ir pamatā. Arī viņa gleznās. Viņam ir burvīga Daugava. Nez kur viņa tagad atrodas? Uz tāda divmetrīga... Ar lielu plašumu. Kad es viņu ieraudzīju muzeja izstādē, man elpa, protams, aizrāvās. Kā virmoja Daugava - kā viss tas gaiss.

Skride iegāja pie Purvīša 14 gadu vecumā - beidza kursu “Dabas skata ainavas”, bet palika pie Purvīša, varbūt palīgos, un vēl desmit gadus nodzīvoja Purvīša darbnīcā. Tā ka par Purvīti viņš zināja no A līdz Z. Jā, starp citu, vēlāk es uzzināju - Oslo vai Kopenhāgenā bija izstāde, pasaules vai

Eiropas gleznotāju, un Purvīša darbi arī tur ir. Bet Purvītis apskata to izstādi un saka - šis darbs nav oriģināls, tas ir tas un tas, un tas. Lūdzu, ņemiet nost! Ja jūs neņemiet to nost - tad, lūdzu, ņemiet manu darbu nost! Te ir tas godīgums. Kāpēc man ar mēsliem jāstāv blakus! Bet šodien tas ir pilnīgi vienalga. Šodien tāda godīguma nemaz nav, nav, saprašanas nav nemaz. Un šitie, ko tagad štancē, divi trīs metri plakātus! Skumīgi! Māksliniekam ir jābūt godīgam! Godīgam, k čortu! Un, kad es tā palasu un dzirdu šo to tagad, es domāju: “Ak, kungs, kas tur akadēmijā notiek!” Dzīve ir strauja, un kas šodien ir? - Nauda, nauda, nauda. Cilvēkam kā tādam nav vērtības. Nauda, nauda, nauda. Bet var atnākt moments vēsturē, kad būs svarīgs cilvēks, ne tā nauda, un tad ir čuš. Nu, tā tur to darbu noņēma, protams.

Franciska: Purvīša darbu noņēma?

Sofija: Nē, otru (smejas). Tie tak ar’ nav muļķi. Nu tas Skride par to godīgumu. Protams, prasa viņam, kā tur ir ar godīgumu: “Es taču godīgi strādāju, krāsu lieku?” Skride: “No paša sākuma jābūt godīgam, ne jau tikai tad, kad pusceļā. Pareizi sasist rāmi, pareizi uzvilkt audeklu, pareizi nogruntēt, pareizi uzsākt, pareizi.”

Man dzīve tā pagriezās, ka man patika viss, ko es darīju, viss - naglot, zāģēt un cirst, un kalt. Es visu pati darīju, man palīga nebija. Tas jāpastāsta, kā man gāja ar pirmo rāmi dzīvē. Pirmo gadu mēs strādājām uz papēm, tikai uz papēm. Eļļu gleznojām tikai uz papēm. Mājās gruntējām tos papes gabalus, ko akadēmija deva. Tas bija ļoti grūti, jo deva brūno papi. Kā es nevarēju ciest to brūno papi, savu mūžu! Viņu nevarēja dabūt baltu - tas brūnais sit cauri. Pat piecas reizes to gaišo līmi vilkt pāri! Skride saka pirms brīvdienām: “Visi ejiet uz galdniecību pasūtīt rāmi, lai pēc brīvdienām ir rāmis! Mēs gleznosim uz audekla.” Sajūsmā citi. Es tagad gudroju: “Cik lielu lai pasūta to rāmi? Man nav jēgas!”

Alla : Vai tad nevarēji apmērīt?

Sofija: Darbnīcā nekāda rāmja nav. Redzēju muzejā. Vai tad man ienāca prātā mērīt! Man Dievs bija Skride. Kā krievu kolēģi stāvēja un teica uz mani: “Ona dura, poņimaješ, ona begajet za etim Skride kak dura!” Mīļā, tur jau par mani runāja, ka es gribu noņemt no sievas nost! Bet man bija načihatj. Es varēju pieskriet Skridem uz ielas un pajautāt par glezniecību, un viņš atbildēja. Viņš jau redzēja un saprata. Personīgi jau es viņu nepazinu - tikai par glezniecību.

Tagad es pienāku pie Skrides, kad visi jau ārā, un jautāju: “Cik lielu lai pasūta?” Viņš paskatās uz mani un pasmej: “Kādu gribi.” Vārdu sakot, apceļ. Es pagrūžu papīru priekšā, lai uzraksta galdniecībai. Es noskrienu lejā un pasūtu. Un tagad mans pirmais rāmis - audeklu uzliec pāri, ar naglām - un tur tādas malas. Savā darbnīcā Skride svešus nelaida. Tā kā Purvītim. Es tagad pienāku pie Skrides. Ar savu rāmi. Viņš: “Kas tad tās par burām?” Puiši rēca darbnīcā, Skride tikai pagrieza galvu uz to pusi, un klusums uzreiz bija momentā. Bet man jau asaras kāpj acīs. Kamēr es atjēdzos, audekls bij nost.

Skride norāva. Un pa to laiku viņš sit, es tik skatos, acis iepletusi. Bet rāmis bija burvīgs! Priekš manis tā bija kā lelle. Es nesu mājās, piespiedusi sev to rāmi. No akadēmijas jau nebija tālu. Mājās kā uz lelli skatos. Tad viņš man pasaka, lai es pati negruntēju, bet atnāku uz galdniecību. Viņš jau zināja, ka es nekā nejēdzu. Tā es atnācu uz galdniecību, es jau nebiju tur vienīgā, kas neko nezina. Galdnieki uzlika man pirmo grunti, lai es redzu, kā to vajag likt. Uz mūžu man tas palika atmiņā.

Otrā kursā pēc tāda smalka cilvēka kā Skride sastapties ar Miesnieku, šito bļauri! Pieskandināja visu darbnīcu. Miesnieks mani toreiz tā nokaitināja! Viņš stāv darbnīcas vidū un skandina: “Sievietei nekas nav jāprot.” Un skatās man virsū, blenž. Es jūtu, ka tas uz mani attiecas. Viņš saka tā: “Viņai jābūt tīrīgai un jāprot labi gatavot ēst.” Es tai laikā stāvu un grozu savu molbertu tā, lai mani tas audekls aizsedz un lai viņš mani neredz. Kalponi viņam vajadzēja. Viņam jau arī bija kalpone. Sieva. Paņēma no laukiem meiteni, atveda uz Rīgu. Rīgā Pārdaugavā viņam bija māja. Viņa arī visu mūžu ar viņu nodzīvoja kā kalpone. Studenti stāstīja, kas skrēja pie Miesnieka dažādus papīrus parakstīt. Un Miesnieks parakstīja visus papīrus - vienalga kādus. Viņš bija ļoti bravūrīgs kungs! Ļoti drosmīgs un drošs! Zaļkalnam ir medaļa par Miesnieka maizi. Kad viņi tur studēja Maskavā, Miesnieks veda maizi - lauku rupjmaizi. Vai kur tā bija garšīga un smaržīga! Un Zaļkalns kā pateicību medaļu uztaisīja. Miesnieks jau bija labs cilvēks. Viņš ir daudziem palīdzējis. Papīrus parakstīja, vienalga kādus. Vai vācu, vai krievu. Kad krievi gāja ārā pirmo reizi, tad Miesnieks ir skraidījis pa kantori un bļāvis: “Kur mana muižu dedzināšana?” Savāca savus papīrus, jo, kad ienāca krievi, bija izdevīgi rakstīt, ka dedzinājis vācu muižas. Tas ir traģiski, bet tā tas ir. Bet tas veido raksturu. Un veido, un veido.

Bet es, kad skicēdama staigāju, domāju. Skride - tā man ir likteņa dāvana. Es esmu nokavējusi divdesmit gadus - un vēl tās manas dullās kara laulības, tās arī sakropļoja. 1944. gads - simtiem tādas laulības bija. Jūsu vīru paņem nākošā naktī vai pēc nedēļas. Nekāda vīra nav, tikai papīri nosmērēti. Es jau nācu pensijas gados - rūpnīcā strādāju Pārdaugavā. Skatos, dēlis liels pielikts. Skatos uz to plakātu: “Ārijs Skride, izstāde.” Man ideja rodas - jānofotografē un jānosūta atklātne. Ieskrienu galdniecībā un lūdzu vai uz ceļiem. Un smaidīja puisis, un es arī nosūtīju. Un ieliku aploksnē, lūdzu nodot viņam - un noteikti lai apskatās, vai viņš priecāsies. Ļoti nopriecājies! Sākumā mēms, apstulbis. Bet tad ļoti nopriecājies.

Es uzaugu Viesturdārzā. Manā bērnībā jau bija viss kā priekš bērniem - krūmos varēja pazust, kokos varēja pazust. Tā mēs dauzījāmies. Bet akadēmijā vajadzēja daudz tās skices un zīmējumus. Es nevarēju ciest tās skices. Un es parasti gāju uz to dārzu - tur bija arī ko skicēt. Tur spēlēja tenisu un, kad nebija aizklāts, varēja arī paskicēt. Bet galvenais jau bija koki. Vienā jaukā dienā es skatos - nāk krievu kolēģis. Plikām kailām rokām. Un nāk uz manu pusi: “Ak tu te!” Bet mani urda doma, ko viņam no manis vajag. Bet viņš neko nesaka. Un tad viņš man saka tā: “Tu zini - vienam otram nepatīk, ka tu te staigā.” “Kam nepatīk?” es prasu. Viņš nesaka. Un tad es uzreiz atceros - šitie draņķa pedagogi - sadraudzējas ar studentēm, un nāk te uz krūmiem. Es saku: “Tu pasaki viņam - ka es nācu un nākšu!”

Pēdējo reizi, kad es biju slimnīcā, tur tāda interesanta grupa mēs sagadījāmies. Viena tur bija un saka: “Priekš kam sievietei izglītoties?” Es viņai saku - pilna Eiropa ar pamestiem bērniem tikai tāpēc, ka tādas dumas sievietes. Jo tā sieviete nedomā, kas ar to bērniņu notiek, kad viņš ir pamests, kādā izmisumā un kādās asarās.