Slims ar Latviju

Māris Locs ar savu velosipēdu noripinājis pa Latvijas ceļiem vairāk nekā 200 000 kilometru. Viņa acis skatījušas tūkstošiem kapsētu, vēsturisku ēku, pamestu dzelzceļa līniju, piļu, tiltu, dižkoku un pieminekļu; vispirms viņš to visu aplūkojis vecās fotogrāfijas vai pastkartēs un tad braucis palūkoties, kā šī vieta izskatās tagad. Bieži vien tās nav bijis, vai tā mainījusies līdz nepazīšanai. Bet Māris Locs rīkojas tā: viņš nostājas tajā pašā vietā, kur fotogrāfs pirms pusgadsimta, pagaida tādu pašu gaismu, tos pašus mākoņus un nospiež aparāta slēdzi – iznāk divu attēlu komplekts: viens uzņemts agrāk, bet otrs tagad.

Klejojumos un braucienos viņam nav klājies viegli – man šķiet, ne tikai piedzīvoto avāriju un desmitiem zaudēto velosipēdu dēļ, bet arī tādēļ, ka daudz vairāk nekā citiem cilvēkiem nācies skatīt, cik ātri laika zobs sagrauž šķietami stabilas un mūžīgas lietas. Vai skaistākas ēkas bijušas agrāk vai tagad? Muļķīgs jautājums, ņemot vērā, ka starp tikko uzceltu greznu ēku un zaļganas trupes klātu graustu ir tikai īss laika sprīdis – pīšļi bijuši pirms tam un būs pēc tam. Bet cita laika jau tāpat nav, ir tikai šis – pats jaukākais un labākais, jo tas sakrīt ar mūsu dzīves laiku. Māris Locs ir šo laika zibsni dokumentējis, laika plūdumā ierakstīdams un iefotografēdams arī pats sevi.

I.Z.

Ilmārs Zvirgzds: Pastāsti par to, kā tu no Āzijas brauci uz Eiropu nodot pudeles.

Māris Locs: (Smejas.) Tas bija astoņdesmit piektajā gadā. Toreiz es neņēmu līdzi savu velosipēdu, jo ar vienu paziņu, kas tolaik mācījās Aviācijas institūtā, biju sarunājis, ka es viņam došu savējo velosipēdu braukt pa Latviju, bet viņš man savējo – braukt pa Urāliem. Aizbraucu līdz Urāliem ar lidmašīnu, līdz Sverdlovskai, un tālāk līdz pilsētai, kur viņš dzīvoja, tur bija vēl simt kilometri. Laikam braucu ar vilcienu. Toreiz Gorbačovs bija tikko nācis pie varas. Un pa to laiku, kamēr es braucu no Eiropas uz Āziju, šņabim bija cēlušās cenas. (Smejas.) Man nepietika naudas, tālab netiku atpakaļ uz to vietu, kur man bija jābrauc, drusku viņu piemānīju. Un tad iekūlos pie kaut kādiem mežstrādniekiem, kuri dzīvoja ar vienu sievieti, kā tādi septiņi rūķīši ar sniegbaltīti. Bet Urālu kalnos uznāca vētra. Uz robežas starp Āziju un Eiropu es pārnakšņoju bišu dravā, dravnieka būdiņā. Tur sviedu medu no kārēm. Tā es sev ieguvu pārtiku.

Zvirgzds: Vai ceļošanai ir kaut kas kopīgs ar klaidonību?

Locs: Drīzāk var teikt, ka agrāk es biju ceļotājs, bet tagad tas man ir darbs, esmu piesiets pie sava maršruta, un tas var mainīties tikai no laika apstākļiem. Agrāk jau braucu uz dullo – kur interesanti, turp arī braucu. Centos arī pārsvarā braukt uz tādām vietām, kur neesmu vēl bijis.

Zvirgzds: Man jau liekas, ka tu esi bijis itin visur.

Locs: Nē, nu Kolkas ragā, piemēram, vēl neesmu bijis.

Zvirgzds: Tā taču tik populāra vieta!

Locs: Bet redzi, padomju laikā tur bija slēgtā zona. Nevarēja tikt. Un tur arī nebija objektu, kas mani interesētu. Toties esmu bijis vietās, kur daudzi citi nav bijuši. Tuvākajā gadā ceļošu tikai pa Daugavas labo krastu, jo man ir tāds projekts par piemiņas vietām komunistiskā terora upuriem un nacionālajiem partizāniem. Un dzelzceļa muzejā arī paredzēta izstāde par Latvijas dzelzceļu vidi toreiz un tagad.

Zvirgzds: Vai Latvijā agrāk viss bija labāk?

Locs: Man šķiet, ka ja skatās pēc pirmskara laiku kartiņām, tad fotogrāfs visus skatus ir fotografējis ar mīlestību. Izvēlējies visskaistāko skatpunktu. Visskaistāko apgaismojumu. Man jāpiemērojas tiem pašiem laika apstākļiem un jāizvēlas tas pats skatpunkts.

Zvirgzds: Bet tolaik taču arī bija daudz diletantu un neprašu. Vai visi tā laika fotogrāfi ir ideāli?

Locs: Es jau cenšos izmantot tikai ievērojamāko fotogrāfu darbus. Piemēram, Voldemāra Upīša un Krišjāņa Vībura darbus. Un dažus citus. Arī tolaik, pirms kara, visi centās viņus atdarināt.

Zvirgzds: Kura tev Rīgā ir mīļākā vieta?

Locs: Man jāpadomā, vai man maz ir vai nav kāda mīļa vieta Rīgā. Tāda, kur man patiktu būt visvairāk? Pie cilvēkiem kādiem, vai kā?

Zvirgzds: Nē, drīzāk kā vide, apkārtne.

Locs: Vide? Tur gan ilgi jādomā. Drīzāk, ka Vecrīga. Bet Rīgu fotografēt ir ļoti grūti, salīdzinot ar laukiem.

Zvirgzds: Vai tādēļ, ka tā tik ļoti mainījusies?

Locs: Arī tādēļ. Un vēl tur ir dzīva kustība, un kad ir smuks mākonis, tad jāraugās, lai netraucētu mašīnas. Vai nestaigātu cilvēki pa ielām, kur viņi nav vajadzīgi.

Zvirgzds: Bet Rīga taču ir kompaktāka. Tu vari izskriet vairākas vietas vienā dienā, bet laukos attālumi ir lielāki, ja gaisma neder, tad jāsēž līdz vakaram.

Locs: Tā gan, jā. Bet, teiksim, ja tu esi atbraucis par vēlu, tad jābrauc citā dienā, vai jāgaida nākamā diena. Ja gaisma jāgaida trīs stundas, tad tur neko citu nevar darīt. (Rāda vienu Rātsnama bildi, kur tagad traucē mašīnas, kas agrāk pirms kara nav bijušas) Tā ir labākā vieta, no kurienes to varēja nofotografēt. Izdevās tikai ar otro reizi. Šo kartiņu es iemainīju no viena cilvēka.

Zvirgzds: Un kur atrodas tavs mīļākās vietas Latvijā?

Locs: Vidzemes centrālajā augstienē.

Zvirgzds: Vai tevi nesarūgtina mūsdienu ainava, ka viss aizaudzis?

Locs: Ir jau bijuši gadījumi, kad esmu ņēmis cirvi un mazliet paretinājis, tad ir skaistāk.

Zvirgzds: Un ja kāds pieķertu?

Locs: Esmu to darījis Gaiziņkalna liegumā, neviens nepieķēra. Man bieži vien līdzi ir arī zāģis, tā es veidoju ainavu gleznas.

Zvirgzds: Vai tu nekad neesi domājis izkopt savu nodarbi līdz pilnībai, piemēram, izmantot tādu pašu aparātu un filmas kā senāk?

Locs: Un varbūt vēl tos pašus cilvēkus sameklēt, lai viņi tur nostājas? Igauņi bija izdevuši grāmatiņu, kur bija cilvēku fotogrāfijas pirms kara, un mūsdienās parādīts viņu kaps.

Zvirgzds: Labi, ka nebija izrakuši ārā. Esmu dzirdējis, ka reiz tev uzbrauca mašīna, un tu piedzīvoji klīnisko nāvi.

Locs: Es domāju, tā bija koma. Vispār, man tas periods pēc avārijas, pirmie divi trīs mēneši pagāja kā garš un interesants sapnis, kur es uz savu dzīvi skatījos kā no malas. Visu atceros kā sapnī.

Zvirgzds: Vai tā avārija tev nākusi par labu?

Locs: Iedomājies, pirmkārt, atmetu dzeršanu. Kļuvu par altruistu.

Zvirgzds: Tieši avārijas rezultātā?

Locs: Pēc manām domām, agrāk esmu bijis lielāks egoists. Turklāt mans vaļasprieks kļuva par darbu.

Zvirgzds: Tad jau tu esi īstenojis jebkura cilvēka ideālu – darīt to, ko gribi?

Locs: Gribi es tev parādīšu papīru, kura dēļ man piešķīra invaliditāti, varētu teikt, uz visu mūžu. (Meklē.) Tieši šitā papīra dēļ bija tāda situācija. “Nu, tu jau neesi galīgi slims,” man tā ārste komisijā saka, “Kāpēc tad tev invaliditāte jādod?” Es viņai parādīju šo papīru, kur redzams, ka man vajag transportā braukāt par velti. Un man iedeva uz visu mūžu. Bet vispār man liekas, ka man piešķīra grupu par to, ka es pateicu, ka stipri mīlu Latviju. Es jau uzreiz ārstiem teicu, lai man piešķir pirmo invaliditātes grupu par Latvijas mīlestību.

Zvirgzds: Ja es pateiktu, ka mīlu visu planētu, man arī iedotu invaliditātes grupu?

Locs: (Smejas.)

Zvirgzds: Tad jau iznāk, ka ārsti tev sniedz projekta īstenošanai nepieciešamo atbalstu.

Locs: Jā, lai varētu braukāt pa visu Latviju un fotografēt.

Zvirgzds: Kāda iemesla dēļ tev tomēr piešķīra invaliditātes grupu – fiziskas vai garīgas kaites dēļ?

Locs: Tajā lapiņā bija rakstīts, paga, kā tur bija teikts – vispārēja saslimšana. Var teikt, saslimšana ar Latvijas mīlestību.

Zvirgzds: Vai tev ir jādzer kādas zāles?

Locs: To vairāk mana māte vēlas, es pats nevēlos. Tu zini, kad es pirmo reizi pēc tās avārijas nācu pie sajēgas un sapratu, ka atrodos nevis sanatorijā, bet trakomājā, tad es tās zāles paņēmu mutē un pēc brīža izspļāvu ārā aiz stūra.

Zvirgzds: Kādēļ tad tevi pēc avārijas ielika trakomājā?

Locs: Vispirms bija tā. Tā pirmā mašīna bija sadauzīta. Šoferis bija šokā. Viņam pat nelika iepūst trubiņā, vai viņš ir dzēris vai nav, jo viņš nevarēja to fiziski izdarīt. Policija uz notikuma vietu neizbrauca. Tas otrs šoferis, kas brauca viņam aizmugurē, bija ārsts, tas mani aizveda uz slimnīcu. No turienes mani pēc pāris dienām pārveda uz Stradiņa slimnīcu. Pēc nepilna mēneša mani no Stradiņa slimnīcas pārveda uz 1. slimnīcu, uz neiroloģisko nodaļu. Un pēc kāda laika, redzot, kā es uzvedos, mani pārveda uz trakomāju. Es neatšķīru, kur ir mana gulta, kur ir manas mantas. Kas pie manis nāk, kas tie par cilvēkiem. Izziņā bija teikts, ka esmu lielā mērā amnezējis gan pirmstraumas, gan pēctraumas periodu. Viss pagāja kā garš sapnis, atceros tikai kaut ko. Iedomājies, es atceros pat to cilvēku, kuru pirmo reizi mūžā ieraudzīju tajā dienā, kad viņš man uzbrauca virsū. Viņš pie manis atnāca uz trakomāju, un es viņam saku: “Esmu tevi kaut kur redzējis, bet kur – neatceros.” Tad viņš man pastāstīja, kā mēs iepazināmies. Tad no tā sadauzītā fotoaparāta, kas man bija, es pasūtīju fotogrāfijas, ko biju safotografējis. Izrādās, ka esmu nofotografējis, kā viņš slēpo. Sākums bija tāds, ka es braucu no Ērgļiem uz Gaiziņkalnu un pa ceļam satikos ar kādu slēpotāju. Ārā bija mīnus14 grādi un viņš man teica: “Negribi nākt pie manis uz mājām un kaut ko iedzert?” Es piekritu. Tad mēs tur iesildījāmies, un tad es pie tāda kalna fotografēju slēpotājus, arī to cilvēku, kas man uzbrauca virsū. Man tajās mājās bija uzklāta gulta, bet es piecēlos un ar riteni aizlaidos uz Gaiziņkalnu. 2,3 promiles man bija iekšā. Un tie slēpotāji brauca atpakaļ ar mašīnām divatā, kopā ar vēl vienu, kas bija slēpojis. Viņiem tur netālu bija naktsmītne. Bet es braucu pa nepareizo ceļa pusi.

Zvirgzds: Vai tu brauci pa pretējo?

Locs: Jā, pa pretējo gan.

Zvirgzds: Vai tad tur ziemā tik ļoti atšķiras ceļa puses?

Locs: Es domāju, ka dzērājam dzērāja laime, ja es būtu skaidrā braucis, tad noteikti jau sen būtu beigts. Iedomājies – izsist ar galvu priekšējo stiklu, tad pakļūt zem mašīnas apakšā. Nācās to celt ar domkratu, lai dabūtu mani no turienes ārā. (Rāda galvā rētu.) Iztriecos ar galvu cauri stiklam. Toreiz galvā man bija kaut kāda zemessarga vai policista cepure. Brīnos, ka tagad varu atcerēties tik sīkas detaļas, jo kādu laiku neatcerējos pilnīgi neko. Kādu mēnesi vispār neko neatcerējos – kas man bijis parādā, kam es esmu bijis parādā, ja nebiju pierakstījis. Telefonus arī neatcerējos. Pat savu brāli nepazinu sākumā.

Zvirgzds: Kur tad dzīvo brālis?

Locs: Smiltenē.

Zvirgzds: Tad jau tev Smiltenē ir kur palikt?

Locs: Tā jau tas viss sākās. Padomju laikā braukāju no Rīgas uz Smilteni ar velosipēdu. Tad man apnika braukāt pa vieniem un tiem pašiem ceļiem, un es izmēģināju braukāt no citiem sākuma punktiem. Vai no Jēkabpils, vai no Daugavpils, vai no Rēzeknes. No visurienes, kur bija iespējams kopā ar riteni nokļūt ar vilcienu. (Rāda pastkartes.) Madonas novada skolas direktors paņēma no manis kādas četrsimt, viņš grib tās ievietot grāmatā par savu novadu.

Zvirgzds: Vai tu esi pilnībā rīcībspējīgs?

Locs: Agrāk mans veselības novērtējums ārstu komisijas atzinumā bija “uzraugāms”. Mana māte skaitās “kopjama”. Tad nu viņa mani uzraudzīja, bet es viņu kopu. (Šķirsta dažādus papīrus.) Kā tu domā, kā skaidrojams šis ieraksts: “Augstu godājamajam Mārim Locam, kuram somā ir atombumba”. Kas to ierakstu varēja izdomāt?

Zvirgzds: Man šķiet, ka tu pats kādu pamudināji to ierakstīt, jo fotoaparāts ir kā ierocis.

Locs: Tā jau ir tāda metafora, jo es to pats nepratu paskaidrot cilvēcīgā valodā. To atšifrēja cilvēks, kuram psihoterapija ir vaļasprieks, Vecpiebalgas pagasta priekšsēdētāja sieva. Viņa pateica to cilvēcīgā valodā, nu, ka mana mīlestība uz Latviju ir tik spēcīga kā atombuma. Citi jau saka, ka tas varētu būt arī fotoaparāts.

Zvirgzds: Vai tev kāds darbā palīdz?

Locs: Lielākā daļa fotogrāfiju sērijā Agrāk un tagad ir tapušas ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Reizēm par manām fotogrāfijām ieinteresējas kāda pašvaldība vai muzejs. Piemēram, gatavojoties kādas pilsētas jubilejai, vienmēr rodas vajadzība pēc senām fotogrāfijām. Un ir interesanti palūkoties, kādas pārmaiņas notikušas. Man gan liekas, ka ļaudis vienmēr mēģina parādīt, ka tagad ir skaistāk nekā agrāk. Man gan neliekas.

Zvirgzds: Vai tu tikai fotografē, vai arī kaut ko raksti?

Locs: Jā, esmu kādu laiku rakstījis dienasgrāmatu – tā es apzinos, kas es esmu un kas ar mani notiek. Rakstot es labāk izprotu pats sevi. Bet tas jau bija pēc trakomājas, tad es sāku rakstīt tās “vēstules uz trakomāju”. Man neilgi pirms tam bija piešķīruši pirmo invaliditātes grupu. Tad es pats nemaz neaptvēru, ko nozīmē būt invalīdam. Sākumā ar to plātījos, līdz cilvēki no manis sāka vairīties. Tad es to vairs nestāstīju. Vēstuļu rakstīšana pārvērtās par dienasgrāmatu.

Zvirgzds: Vai tu varētu būt guru?

Locs: Apšaubu gan, vai man piemīt tādas spējas. Lai gan es jūtu, ka man ir sekotāji, bet es nebiju pats pirmais, kas ar šo tēmu iesāka nodarboties, jo Atmodas gados arī citi fotogrāfi darbojās līdzīgi. Vairāk gan ar Rīgas skatiem. Es varbūt esmu tāds vienīgais, kas šajā ziņā ņem tā vairāk priekšā visu Latviju.