Šostakovičs Oksfordā

1958. gada 28. jūnijā

Dārgais Rouland,

[..] Pulenks un Šostakovičs nu ir te bijuši un aizbraukuši. Debestiņ, tā nu gan bija ņemšanās. Vispirms liela jezga sakarā ar Britu padomi, kas par godu Š. pirmdienas vakarā bija smalki izplānojusi muzikālas viesības (bija paredzēts, ka mēs viņu izklaidēsim otrdien, bet trešdien būs tā goda doktora grāda piešķiršana ar Makmilanu un Geitskilu[1. Harolds Makmilans (1894–1986), Lielbritānijas premjerministrs, un Hjū Geitskils (1906–1963), leiboristu līderis.]). Taču nu izrādās, ka Padomju vēstniecībai ar Britu padomi ir kaut kāds karš, un viņam vairāk vai mazāk aizliegts ielaisties ar viņiem jebkādās attiecībās. Rezultātā viesības notika bez viņa: naidīga gaisotne, vispārējs sašutums, telegrammas, dusmas, asaras. Otrdien viņš beidzot materializējās, un tas nu bija viens apbrīnojams pasākums.

Vispirms mūsu viesistabā uzradās kāds ārkārtīgi stīvs un pašapzinīgs, diezgan izskatīgs jauns padomju ierēdnis, kurš sacīja: “Atļaujiet stādīties priekšā. Mans vārds ir Loginovs.[2. J. Loginovs, PSRS vēstniecības 3. sekretārs.] Komponists Dmitrijs Dmitrijevičs Šostakovičs gaida ārā, mašīnā. Mums ziņoja, ka jūs viņu gaidot pulksten 16.00. Patlaban ir 15.00. Vai vēlaties, lai viņš paliek mašīnā?” Mēs paskaidrojām, ka gaidījām viņu pulksten 15.00 un būtu gluži pieļaujami, ja viņš nāktu taisnā ceļā iekšā. Tad ceremoniāli piebrauca auto, no tā izlēca vēl viens padomju ierēdnis, un visbeidzot parādījās arī pats komponists – maza auguma, kautrīgs, pēc skata līdzīgs kanādiešu aptiekāram (no rietumu provincēm) un briesmīgi nervozs. Viņam gandrīz visu laiku raustījās seja – nekad mūžā neesmu redzējis tik iebiedētu un salauztu cilvēku. [Šostakovičs] vēlreiz iepazīstināja ar abiem padomju ierēdņiem, sakot, ka tie ir viņa “draugi, lieli draugi”. Kad viņš bija kādu laiciņu pie mums pavadījis un no padomju ierēdņiem bijām tikuši vaļā, viņš tos abus vairs šādi ne reizi nenosauca – tikai par “diplomātiem”. Ik reizi viņus pieminot, [Šostakoviča] sejā parādījās savāda baiļu izteiksme, ļoti līdzīga tai, kādu laiku pa laikam rāda Alīna. Pašā pēdējā rītā, kad viņš gaidīja to abu ierēdņu ierašanos un bija jau pilnīgā panikas un izmisuma stāvoklī, es angliski (viņš [šo valodu] nesaprot) pateicu Alīnai, kura arī izskatījās samērā izmisusi, ka viņu abu sejas izteiksmes ir identiskas. Šā vai tā, problēma bija, kā panākt, ka Šostakovičs paliek uz vakariņām un pēc tam tiek uz muzikālo vakaru, kas tika rīkots Trevoru-Rouperu[3. Vēsturnieks Hjū Trevors-Roupers un viņa sieva.] mājā par godu viņiem ar Pulenku, un kā atkratīties no abiem padomju ierēdņiem, kuru klātbūtne pasākumā ieviestu šausmīgu sasalumu. Beigu beigās es viņiem stingri paziņoju, ka universitātei ir savi, ļoti stingri noteikumi, ko tā allaž ievēro. Saskaņā ar tiem aptuveni pusstundas laikā ieradīsies universitātes pārstāvis, kurš viņus aizvedīs vakariņās uz Jauno koledžu; pēc tam viņi drīkstēs noskatīties izrādi (Deivida Praisa-Džounsa lugu), bet Šostakoviču šajā laikā gaidīs jau pavisam citur. To viņi uzņēma mierīgi – vispirms saskatījušies, it kā pārliecinoties, ka tas ir pieņemami – un padevīgi palocīja galvas. Drīz vien ieradās universitātes pārstāvis, kāds nelaimīgs Jaunās koledžas biedrs, kurš bija pierunāts pieskatīt abus “diplomātus”, un Šostakovičs palika pie mums.

Viņš tūlīt atplauka. Tomēr visu viesošanās laiku viņš atgādināja cilvēku, kurš lielāko mūža daļu pavadījis tumšā un draudīgā vietā, kaut kādu cietumsargu uzraudzībā, un ik reizi, kad sarunā tika kaut vai garāmejot pieminēts kāds mūsdienu notikums vai mūsdienu personība, viņa vaigs atkal sāpīgi noraustījās, sejā parādījās tramīga vajāta cilvēka izteiksme, un viņš kā šausmu pārņemts iegrima klusēšanā. Tas bija nomācoši un mokoši, un gribot negribot lika just pret viņu simpātijas un lielu žēlumu. Pamazām saradās arī pārējie viesi – Pulenks, Sesila[4. Baronese Sesila de Rotšilda (1913–1995).], Džimijs Smits[5. Džeimss Smits (1906–1980), Karaliskās operas direktors.], Trevori-Rouperi un citi. Pulenks pret Š. izturējās ļoti jauki, un šīs labvēlības iespaidā viņš acīmredzami atkusa. Mēs paēdām un pārcēlāmies uz Trevoru-Rouperu viesistabu. Tur Š. tūlīt devās taisnā ceļā uz tuvāko istabas kaktu un sēdēja tur, sarāvies kā ezītis, šad un tad vārgi pasmaidot, ja man gadījās izmest kādu sevišķi pārdrošu ekspromtu. Viņa sonāti čellam atskaņoja kāds jauns un ļoti izskatīgs čellists no Ceilonas[6. Rohans de Sarams (1939).]; [Šostakovičs] to noklausījās ļoti mierīgi, pateica man, ka čellists esot labs, bet pianists – ļoti slikts (tā bija svēta patiesība), un pasūdzējās čellistam, ka tas divas pasāžas nospēlējis nepareizi.

Čellists pietvīka, izvilka notis, un Š. ieraudzīja, ka pēc tām taisnība tiešām čellistam. Viņš nespēja saprast, kā tas iespējams, bet tad piepeši saprata, ka partitūru izrediģējis Pjatigorskis[7. Grigorijs Pjatigorskis (1903–1976), čellists.], kurš to, saprotams, pielāgojis savai gaumei; šis bija brīdis, kad [Šostakovičs] bija vistuvāk patiesām dusmām. [Viņš] izvilka zīmuli un, ar niknu spēku izsvītrojis Pjatigorska viltojumu, tā vietā ierakstīja sākotnējo versiju. Pēc tam viņa seja apskaidrojās, un viņš atgriezās savā kaktiņā. Tad Margareta Ričija[8. Īstajā vārdā Meibla Vilarda Ričija (1902–1969), soprāns.] nodziedāja dažas Pulenka dziesmas – nezin kāpēc smieklīgā Viktorijas laika angļu manierē. Šostakovičs mazliet sarāvās, bet Pulenks, ārkārtīgi pieklājīgs un saviesīgs, [dziedātāju] apsveica, bet viņai aiz muguras rādīja citiem grimases. Pēc tam, lai Pulenkam pielabinātos, tika nospēlēta viena daļa no viņa sonātes čellam. Tad iestājās klusums, un es Š. teicu, ka visi būtu sajūsmā, ja arī viņš kaut ko nospēlētu. Ne vārda neteicis, viņš piegāja pie klavierēm un nospēlēja prelūdiju un fūgu – vienu no divdesmit četrām, kuras viņš sarakstījis Baha manierē. [Viņš to izdarīja] tik lieliski, tik piesātināti un kaislīgi, un pats darbs bija tik brīnišķīgs, tik nopietns, tik oriģināls un tik neaizmirstams, ka viss iepriekšējais, Pulenka sarakstītais, izlidoja pa logu un vairs nebija atgūstams. Pulenks gan arī nospēlēja gabalu no Les Biches[9. Pulenka balets (1924), vēlāk pārstrādāts par simfonisku svītu.] un vēl kaut ko, taču viņa mūziku vairs nebija iespējams klausīties; Rietumu pasaules dekadence diemžēl bija kļuvusi pārāk acīmredzama. Kamēr Š. spēlēja, viņa seja pilnīgi pārvērtās: kautrība un šausmu izteiksme pazuda; tās nomainīja ārkārtīga koncentrēšanās un īsta iedvesma. Man šķiet, tā varēja izskatīties 19. gadsimta komponisti, kad viņi spēlēja savus darbus. Nedomāju gan, ka 20. gadsimtā Rietumu pasaulē šāda aina redzēta bieži.

Tad viņš beidza spēlēt, un dažādi cilvēki vēlējās tikt stādīti viņam priekšā. Viņš parādīja Filharmonijas orķestra pirmajai vijolei, kā jāspēlē viņa koncerta otrā un trešā daļa, pastāstīja Desmondam Šovam-Teiloram[10. Desmonds Šovs-Teilors (1907–1995), ietekmīgs britu mūzikas kritiķis. ] par nākotnes plāniem; viņš dalīja autogrāfus, ēda un dzēra. Pulenks, lai gan mīļi aprūpēts, jutās kā nedaudz zemākai šķirai pieskaitīts – droši vien apmēram tā Pikaso sabiedrībā varētu justies Kokto. Visi sajuta, ka šis ir ievērojams notikums – unikāls un saviļņojošs, un, lai gan [Šostakovičs] angliski nerunā, visi, izņemot pašus biezādainākos mietpilsoņus (piemēram, Hodsona kungu[11. Vēstulē mākslas vēsturniekam Bernardam Berensonam Hjū Trevors-Roupers paskaidro, ka Berlins ņēmis ļaunā laikrakstā Sunday Times publicētu rakstu, kurā viņa balss pielīdzināta “kūstošai Krievijas upei pavasarī”, pieminēts viņa “druknais augums” un nepatika pret lauku dzīvi; publikācijā izteikts arī pieņēmums, ka Berlins lūdzis Hruščova palīdzību, lai saņemtu vīzu braucienam uz Maskavu 1956. gadā.], Sunday Times redaktoru, kuru Rouperi bija ielūguši pilnīgi veltīgi), jutās saviļņoti un to pēc tam arī dažādos veidos apliecināja. Tas tik tiešām bija [vienreizējs] notikums un pārdzīvojums.

Vēlāk mājās viņš [ar mums] mazliet parunāja – sūdzējās par klavieru trūkumu, apsprieda savu muzikālo gaumi un, man šķiet, devās pie miera gandrīz laimīgs. Tikmēr viņa pieskatītāji brīnišķīgi izklaidējās, pārmija rupjības un laipnības ar studentiem un pasniedzējiem un nepārprotami lieliski pavadīja laiku. Abi izrādījās tiešām patīkami – kaut arī rokas viņiem vēl ungāru asinīs, tomēr kā cilvēki viņi bija tikai nevainīgi, mazliet kokaini zemnieki. Nav šaubu, ka pēc pavēles no augšas viņi spētu nogalināt bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, tomēr vienlaikus bija arī apveltīti ar zināmu šarmu.

Nākamajā dienā Š. nervu tiks atgriezās; viņš izturēja grāda piešķiršanas ceremonijas šausmas un briesmīgi kautrējās, Visu Dvēseļu koledžas pusdienās tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, kuri runāja krieviski. Viņš nemitīgi meklēja patvērumu pie manis – es galu galā biju akreditētais universitātes pārstāvis, kuru apstiprinājusi arī padomju vēstniecība. Viņam uzdeva neciešamus jautājumus, piemēram: “Kas noticis ar jūsu otro, trešo un ceturto simfoniju?” – lieliskiem darbiem, kurus [padomju] režīms atzinis par nederīgiem. Viņš šādos gadījumos neveikli atbildēja: “Tām nebija īpašu panākumu.” Burtiski ņemot, tā tiešām bija taisnība, taču [Šostakovičs] to pateica ar mokām. Bija arī kāds absurds incidents, kad lords Beveridžs[12. Viljams Henrijs Beveridžs (1879–1963), britu ekonomists un sociālo reformu autors.] savos 84 gados mēģināja pasniegt viņam ziedu pušķi – par lielu pogcaurumam, bet par mazu parastai buķetei; ziedus viņam bija lūdzis nodot kāds garā pavājš velsiešu komponists, un [Beveridžs] to izvēlējās darīt pašā pusdienu vidū. Nabaga Š. piecēlās un kaut ko nobubināja. Beveridžs, kurš nebija gluži pie skaidras saprašanas, bubināja pretī, un viņus tikai ar lielām grūtībām izdevās izšķirt. Krievu emigranti, gluži dabiski, pūlējās iesaistīt [Šostakoviču] sarunā, bet viņam ar milzīgu piepūli un mokām izdevās atkratīties. Beigās mēs aizvedām viņu mājās, pārģērbām frakā un aizsūtījām uz Kristus Baznīcas koledžu vakariņās ar pārējiem goda grāda saņēmējiem, piemēram, premjerministru, Geitskilu un citiem. Mājās [Šostakovičs] pārnāca ne dzīvs, ne miris, tomēr nākamajā rītā piecēlās agri un uzdāvināja mums trīs skaņdarbu partitūras ar attiecīgiem veltījuma ierakstiem; viņš nedaudz pat parunāja par sievu un bērniem.

10.00 pēc viņa vajadzēja ierasties abiem pieskatītājiem, taču tie kavējās. [Šostakovičam] sākās šausmīga panikas lēkme; viņš piedabūja mani trīs reizes zvanīt uz viesnīcu Mitre, sāka lauzīt rokas, iztēloties, kas notiks, ja viņš ieradīsies vēstniecībā ar nokavēšanos, domāt, kā lai to paskaidro un vai tikai pieskatītāji nav viņu pametuši, vai varbūt notikusi kāda kļūda, kurā vainos viņu – noveda sevi līdz šausmīgam neirotiskam stāvoklim. Pieskatītāji tomēr atradās, paskaidroja, ka aizkavējušies, pērkot Blekvela grāmatnīcā Oksfordšīras ceļvežus, un aizveda viņu. Mani uzaicināja nākamajā dienā pusdienot ar [Šostakoviču] padomju vēstniecībā, taču es atteicos. Š. bija pietiekami uzturējies manā sabiedrībā un zināja par mani pietiekami daudz, lai nojaustu, ka es viņa situāciju lieliski saprotu un uzskatu, ka ar britu mūziķiem u.c. [personām], ko viņš satiks Londonā, viņam labāk runāt ar tulka starpniecību, nekautrējoties no vērotāja, kurš pārāk labi izprot viņa reakcijas. Tā nu es aiz smalkjūtības – domāju, Tu piekritīsi, ka tā nebija nevietā – atteicos, un ar to arī viss bija galā.

Pēc tā visa man palikusi dīvaina nojausma par to, ko nozīmē dzīvot šādā mākslīgā 19. gadsimtā – jo tieši tā dzīvo Šostakovičs –, un kādu neparastu iespaidu cenzūra un cietums atstāj uz radošo garu. Tie ierobežo, tomēr reizē arī piešķir dziļumu.

Tagad man jābeidz un jāiet lejā pusdienās; Pīters un viņa skolas draugi jau sasēdušies pie galda. Taču mani laikam vienmēr mazliet vajās [atmiņas par] Š. seju; briesmīgi redzēt ģeniālu cilvēku, kuru režīms padarījis par upuri un salauzis tiktāl, ka viņš savu likteni uztver kā kaut ko normālu un gandrīz ar šausmām domā par [iespēju dzīvot] citu dzīvi. Jebkādas sašutuma, pretošanās un protesta spējas viņam izrautas kā bitei dzelonis, un viņš domā, ka nelaime ir laime, un spīdzināšana ir normāla dzīve...

Kā vienmēr Tavs – ar mīļiem sveicieniem, Jesaja.

No Isaiah Berlin. Enlightening:
Letters 1946–1960. Chatto&Windus.
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola