Stabili histēriska

Ārlietu ministrija saistībā ar pieaugošo saspīlējumu Korejas pussalā iesaka Latvijas valsts piederīgajiem neapmeklēt Ziemeļkoreju, izņemot ārkārtas gadījumos.

diena.lv, 9. aprīlī

Mūsdienu liberālajā Eiropā ir diezgan slikta slava savu iedzīvotāju mobilizācijai meklēt un izmantot ārējo ienaidnieku. Te joprojām daudzi tic, ka starptautiskajā politikā ir iespējams tāds īsteni kantisks un federāls “mūžīgais miers”, kur valstu attiecības nosaka vispārēji pieņemtas starptautiskās tiesības un kosmopolītisms. Taču šodien pasaule šķiet attīstāmies pretējā virzienā, pieprasījums pēc ienaidnieka tēliem pieaug. Vēl vairāk – ja demokrātiskā politikā pasludinām šādus procesus par pilnīgi nenormāliem un “nepareiziem”, varbūt riskējam pazaudēt no sava redzesloka kaut ko būtisku. Laba ārējā ienaidnieka meklēšana ir grūts uzdevums, kurš politiķiem ir jāveic atbildīgi un tālredzīgi – nevis pa roku galam, kā nu sanāk.

Apmēram šādas pārdomas rosina nesenie notikumi Korejas pussalā, kur Ziemeļkoreja pēc kārtējās dūru vicināšanas ir visžēlīgi apsēdusies pie sarunu galda. Laba daļa Rietumu mediju, redzēdami šo situāciju pilnīgi melnbaltās krāsās, sniedz diezgan vienpusīgu ainu. Ne tādēļ, ka KTDR nevaldītu totalitārs un despotisks režīms – par to nevajadzētu būt nekādām ilūzijām. Valdošais režīms šeit veiksmīgi kontrolē savu pilsoņu domas un darbus; tas, faktiski mērdēdams iedzīvotājus badā, vienlaikus spēj no tiem izspiest autentiska entuziasma paliekas. Taču daudz retāk tiek uzdots cits jautājums: kā mēs nonācām līdz tādai dzīvei? Un: vai tajā, ka 21. gadsimta sākumā joprojām ir (un vismaz pārskatāmā nākotnē – būs) iespējama tāda Ziemeļkoreja, patiešām būtu vainojami tikai Kimi ar saviem rokaspuišiem?

Ik gadus Ziemeļkorejā iebrauc tikai viens līdz divi tūkstoši tūristu, kuriem pēc atgriešanās patīk stāstīt stāstus par tur piedzīvoto “sviestu” – nemitīgo uzraudzību, vadoņa dievināšanu, kolektīvajām rītarosmēm uz laukuma, neizslēdzamiem radio katrā dzīvoklī, civiliedzīvotāju formas tērpiem, un tamlīdzīgi. Šo kultūršoku, protams, nosaka arī pašu sašutušo kultūras bagāža. Teiksim, tūristus “ganošie” drošībnieki vai tukši veikalu plaukti nav nekas tāds, kas būtu nepazīstams vidējam pusmūža austrumeiropietim. Taču ir lietas, kuras, par spīti pieredzei, Ziemeļkorejā šokē arī viņu. Atceros, jau 80. gados izsmalcināta pretpadomju humora piekritēji pirka veikalos žurnālu Koreja Segodņa kā savdabīgu satīras izdevumu – tur Kim Ir Sena runas mijās ar reportāžām par Kim Ir Sena viesošanos rūpnīcās un ideoloģiskiem ievadrakstiem par Kim Ir Sena uzskatu vēsturisko nozīmi. Šodien Ziemeļkoreja nav komunistiska valsts; tajā notiekošajam ir maz sakara ar Marksu, Engelsu vai pat Ļeņinu. Te ir vadoņa kults, militārisms un nepārtraukta biedēšana ar gaidāmo imperiālistu uzbrukumu – un bez šiem draudiem savu dzīvi lāgā nevar iedomāties nedz elite, nedz arī vairums iedzīvotāju.

Turklāt šī biedēšana nav gluži bez pamata. Kā daudzām lielvaru rotaļlietām, arī Korejas pēckara liktenis ir bijis sarežģīts. 1950. gada Korejas karu gan sāka ziemeļnieki, taču arī Rietumiem draudzīgie Dienvidi reizēm ir bijuši gana agresīvi, apzinoties aiz savas muguras ASV. 80. gadu beigās, brūkot PSRS, arī Korejas pussalu uz mirkli skāra “nāciju pavasaris” un cerības uz mierīgu sadzīvošanu. Tomēr Ziemeļkorejai nebija nekādu izredžu uz samta revolūciju un atvēršanos pasaulei. Abas Korejas joprojām atrodas formālā karastāvoklī, un, ņemot vērā ASV pastāvīgo ietekmi Dienvidkorejā, šāda atvēršanās pasaulei visdrīzāk nozīmētu Ziemeļkorejas beigas. 38. paralēles robežlīnija, kā izrādījās, nav nekāds Berlīnes mūris un tik drīz vis nekritīs. Kad nu PSRS sabruka un arī Ķīnai pamazām zuda vēlēšanās balstīt savu “mazo brāli”, attiecības starp abām Korejām kļuva izteikti asimetriskas. Dienvidos nostiprinājās liberālā demokrātija, un pēc 1997. gada krīzes atsākās strauja izaugsme; turpretī Ziemeļi bez PSRS finansiālā un tehnoloģiskā atbalsta grima arvien dziļākā postā. Līdz pat gadsimtu mijai attiecībās pastāvēja zināms optimisms. Dienvidi centās realizēt pret Ziemeļiem pakāpeniskas sadarbības programmu, kaut ko līdzīgu rietumvācu Ostpolitik pret VDR, saistot ekonomisku palīdzību ar pakāpeniskām un prātīgām politiskām prasībām. Kādu brīdi tas šķita darbojamies. Taču tad atnāca 11. septembris, un Džordžam V. Bušam arī ievajadzējās ārējo ienaidnieku “ļaunuma ass” veidolā. Ar to arī aizsākās labi pazīstamais stāsts ar Ziemeļkorejas šantāžu. Scenārijs lielos vilcienos ir viens: iesākumā sašaujam kādu kuģi, salu vai piedraudam ar raķešu izmēģinājumiem. Tad Dienvidkoreja (un reizēm Japāna) izsludina trauksmes stāvokli un sūdzas Vašingtonai, kura atkarībā no garastāvokļa vai nu viņus nomierina, vai arī rīko kopīgas spēka demonstrācijas pie mūsu robežām. Tas viss mums ļauj ne tikai justies svarīgiem un izkaulēt kādus labumus no starptautiskās sabiedrības, bet arī lieku reizi pārliecināt sevi un savus pilsoņus, ka mēs atrodamies nepārtrauktā ienaidnieku ielenkumā. Ziemeļkorejas šķietamais fanātisms un nesaprātīgums patiesībā ir labi izskaitļots. Arī šoreiz taču pasaule noticēja, ka KTDR, kurai gan ir kodoliekārtas, bet nav jēdzīgu nesējraķešu, varētu tās uzspridzināt tāpat, uz zemes, tādējādi noslaukot no zemes virsas paši sevi, lai tikai ieriebtu dienvidniekiem. Tāda reputācija ir ko vērta.

Ja vaicājam par šā režīma ilgtspēju, diez vai tuvākajā laikā ir sagaidāmas kādas būtiskas izmaiņas. Jo vairāk rietumnieki vicinās dūres, jo stiprāks būs režīms. Ir reizes, kad vislabākais līdzeklis režīma leģitimitātei ir kāda cita spēcīga valsts, kas šo režīmu demonizē. Ar katru reizi, kad Dienvidkoreja ar ASV palīdzību rīko spēka demonstrācijas pie Ziemeļkorejas robežām vai runā par “ļaunuma asi”, Vadonis var priekā berzēt rokas. Uz radikālām reformām no augšas cerēt arī nav vērts. Jebkuras dinastiskas monarhijas stiprā puse ir stabilitāte – tēva un vectēva ideālus nodot ir daudz grūtāk nekā sarīkot 20. kongresu savā partijā. Iekšēju nemieru iespējamība ir niecīga pat par spīti dziļajai nabadzībai. Vispirms, šī valsts patiešām ir apbrīnojami izolēta no pārējās pasaules un zina par ārpasauli daudz, daudz mazāk nekā PSRS pirms perestroikas. Turklāt dinastijai ir izdevies piepildīt katra diktatora sapni – sagaidīt paaudzi, no kuras jau neviens vairs neatceras, kas bija “pirms tam”. Kāds mūsdienu ceļotājs apraksta savu atklāsmi mirklī, kad saprot, ka viņa ziemeļkorejiešu gids nekad nav dzirdējis pat bītlus, nemaz nerunājot par to, ko cilvēki klausās pašlaik. Visbeidzot, zināmas bažas raisa arī tas, vai Ziemeļkoreja varētu beigties ar “laimīgām beigām”, ja 25 miljoni cilvēku, kas visu savu dzīvi ir pavadījuši čučhe ideoloģijas totālā iespaidā, kādā rītā pēkšņi pamostos amerikāņu stila turbo kapitālismā. Iespējams, ka Ziemeļkoreja patiešām ir gatava plašajai pasaulei; taču, vai plašā pasaule ir gatava Ziemeļkorejai, ir ne mazāk smags jautājums.