Sveicieni no Nokias

Aiz trejdeviņiem kalniem, ne īsti Eiropā ne ārpus tās, ir zeme, kas neļaujas pieskaitīties pie Skandināvijas, bet pieder ziemeļvalstu grupai. Pasaulē ietekmīgākais dabas žurnāls National Geographic janvārī apgalvoja, ka no ledāju kušanas tur cieš leduslāči. Eiropas heterotopijā Somijā, uz kuru aizbraukt skaitās kaut kas starp sliktu gaumi un joku, (ja vien nav spiesta lieta vai darba darīšanas), vienīgie trīs leduslāči dzīvo Ranuas zooloģiskajā dārzā. Viņiem klājas labi.

Mana Somija sākās pirms pieciem gadiem, kad asistēju fotoprojektā “Ja Nokia būtu vieta”. Pirms tiem pieciem gadiem Nokia man nozīmēja vietu, uz kuru aizbraukt un ļauties dīvainību straumei. Nu Nokia pārvērtusies rēgā, kura ģīmis ziņu viļņos iepeld atkal un atkal. Tā vien izskatās, ka kāds Nokiai nevēl labu. Vellu viņi dabūja redzēt, tie somi.

Varbūt nedienas sākās ar to, ka nebija sniega un debesis melnumā neatšķīrās no zemes, un cauru ziemu nācās valkāt gumijas apavus ar uzrakstu “Nokia”? Vai ar zviedru paziņojumu, ka Lapzemes vecītis dzīvo Kirgīzijā? Varbūt nedienu sākums meklējams pagājušā gada maijā, kad, iespējams, galošās, Nokias veselības centrā iesoļoja kāda divdesmit sešus gadus veca medmāsa?

Somijā nedzīvo leduslāči, taču šeit patiešām ir vieta vārdā Nokia. Tai vairs ir maza saistība ar lielo zīmolu, pēc kā somus pazīst daudzviet pasaulē. Aizgājušā gadsimta sešdesmitajos gados Nokias ielas paplašināja, toreiz tai paredzēja miljonu pilsētas nākotni. Uzņēmumam Nokia pieder simboliskas daļas Nokias riepu rūpnīcā, kas ir lielākais Nokias pilsētnieku nodarbinātājs. Vēl mobiļņiku ražotāji medībām izmanto savu seno īpašumu - muižu, bet tas arī viss. Lielā firma no Nokias pilsētas norobežojas, jo tā viņas tēlam nepiestāv. Nav pieļaujams, ka kāds saistītu viņas produktus ar šlāgerfestivālu pilsētu, kas ar savu rekordlielo bezdarba procentu knapi izvilka pēc ekonomiskā sabrukuma, kad uzņēmums Nokia no Nokias pilsētas aizbēga. Pēc aiziešanas no Nokias Nokia uzņēmumam ir gājis aizvien labāk, aizvien uz augšu.

Nokijieši nav apvainojušies. Pašcieņa? Izrādās, ka no tās nekas daudz nav palicis pāri, bet pie tās atgriezīsimies stāstā par ūdenskatastrofu Nokiā. Nokijieši joprojām ražo Nokia zābakus, riepas un tualetes papīru. Viņi omulīgi atstāsta gadījumus iz dzīves ar Nokias vārdu spēlēm. (Nāk prātā gadījums, kā mamma savulaik centās pieteikt tālsarunu no Liepājas uz Rīgu. Pieteikuma beigās bija jānosauc pieteicēja uzvārds. Dobele, viņa teica. “Numuriņš Dobelē?” čakli jautāja pasūtījumu pieņēmēja.)

Viņi mīl Nokia vairāk nekā Lielā Nokia viņus. Viens ieguvis lielākas atlaides, jo piezvanījis un teicis, ka ir no Nokias, haha. Kad mācītājs draugiem stāstījis par lēmumu doties darbā uz Nokiu, dažs uzsitis līdzjūtīgi uz pleca, jo domājuši, ka viņš pamet mācītāja amatu un iet uz lielo koncernu pēc lielākas algas.

Vārds nokia sapinas leģendā par izmedītu viduslaiku zvēru noki, kas latviski apzīmē kvēpus, sodrējus. Somijā vellēnam līdzīgais radījums esot ienācis no Krievijas mežiem un nesaudzīgi izmedīts vērtīgā kažoka dēļ. Nokias mežos nomedītu noki esot varēts iemainīt pret māju. Nokias centra piemineklī attēloti mednieki ar rokās izstieptu noslēpumainā dzīvnieka ādu. Šobrīd neviens neņemas teikt, kāds tad tas noki izskatījies? Stāsta, ka pelēkmelnā noki ausīs un pakaklē bijuši sārti lāsumi.

Nokiā dzimusī māksliniece, pensionēta pārdevēja Kirsti Viri-Pekonena izveidojusi divus ticamus noki eksemplārus. Vienu viņas lolojumu esot nozaguši no paša pilsētas mēra, bet kaut kur esot jābūt otrajam. Varbūt karēļu biedrībā? Karēļu biedrība saka, ka viņi to nodevuši vietējās profesionālās skolas apgādībā. Skolā pie galvenajām durvīm pa labi ir vitrīna. Starp hokeja medāļiem un citām spožām piemiņas veltēm ieslēgts kaķa lieluma noki. Melns, ar sarkanajiem lāsumiņiem un sarkaniem Nokia gumijas zābaciņiem kājās. Es drīkstu viņam pieskarties.

Kad nonāku Nokiā, Vīnikaniemi kempings uzņem Kardaanikunkku jeb Kardāna karaļa rallija viesus. Kempings ir pilns ar krāsainiem busiem, velkot līdzi grabažas - ārā metamus auto, kas saķīlēti tiktāl, lai kustas uz priekšu. Pēc sacensībām, kad noteikts karalis, karaliene un grabažprincis, vāģus izsola. Maksimālā vāģu cena izsolē ir 700 eiro, ja ir vairāki gribētāji, īpašnieku izlozē. Tie mašīnu īpašnieki, kas neparko negrib šķirties no dārguma, sarunā draugus, lai tie sola maksimālo cenu un piedalās izlozē. Rezultātus gaida ar baiļu sviedriem.

Vislielākā busa īpašnieks Peka Airane lepni stāsta, ka busā atrodas visa viņa iedzīve, plus - rallija laikā viņš spēkratā var izguldīt 11 cilvēkus. Peka slavē ralliju, jo jokamies jeb parastā cilvēka klases rallijos varot piedalīties i nabags, i bagāts, i vecs, i jauns. No šejienes grantētajām takām sākoties somu lielbraucēju veiksmes ceļš pasaulē. Kā tad tā, man neesot nevienas grabažas, ar ko braukt rallijā? Peka mani aizsūta uz Kuore Karnevaali jeb pasaules čempionātu ķīšu ķidāšanā. Nav skaidrs, vai festivāls ir aiz mīlestības pret vietējām upēm un ezeriem vai tikai kārtējais iemesls iemešanai. Uzzinot, ka dažas stundas pirms čempionāta ir pieteicies tikai viens dalībnieks, es stājos uzšķērdēju rindās.

Ķīsis izrādās pirksta lieluma zivtiņa, un pirmajā kārtā katram dalībniekam uz ātrumu jāizķidā 25 ķīši. Nākamajās kārtās - katram pa simtam. Ar ķidāšanu jāsaprot zivs galvas noraušana un iekšu izņemšana vai izšļūcināšana ar rādītājpirkstu, kas ātri vien sasalst ragā, jo zivis ir dzīvas, aukstas, tikko no upes tīkla. Līdzko ieradusies iepriekšējā gada čempione ar ceļojošo koka zivi mugursomā, atskan svilpe, un sacensības var sākties. Pēc katras kārtas tiesneši pārskaita katra ķidātāja veikumu un kontrolē, vai nav iesprukusi zivs ar visu galvu. No cilvēkiem divdesmit kopā ar diviem stabiliem kā... ledājs somiem es iekļūstu finālā. Kā ceturtā fināla dalībniece klāt nāk pasaules čempione - tā, kurai no mugursomas lien ārā koka zivs aste. Veiklākos pasaules ķidātājus uzvaru par aptuveni piecām sekundēm, kad savā šķīvī ieraugu ķīsi ar visu degunu. Tiesneši krata manu ķīša degunu publikas priekšā, sak, ja deguns nokritīs, ieskaitīsim. Mani diskvalificē.

Skumju salāpīšanai man iesaka Hempankāri kafejnīcu. Tā ierīkota atjaunotajā firmas Nokia noliktavā un ir centrs cilvēkiem ar attīstības traucējumiem. Kafejnīca ir viņu pašu ideja, un viņi paši ir gan menedžeri, gan pavāri, gan oficianti. Visvecākais vīrs tur ir Hempa. Viņš savulaik nodibināja grupu Hempan Pumppu, kur bija bundzinieks. Grupas solistam ir apbrīnojama atmiņa. Viņš nezina, kas ir notis, taču, noklausoties nezināmu dziesmu vienu reizi, viņš to var precīzi nodziedāt. Ja noklausītā dziesma esot izpildīta šķībi, arī Hempan Pumppu izpildījumā būs dzirdamas tās pašas kļūdas.

Manu pasūtījumu kafejnīcā pieņem pats leģendārais Hempa. Viņš nerunā, es aizpildu klienta kartīti, ievelku krustiņu pie pusotra eiro vērtās vafeles ar tunča salātu pildījumu. Sirmais vīrs rišainajā priekšautā pēc mirkļa ir pie mana galdiņa ar svaigi ceptu vafeli rokās, es iedodu naudu. Pēc vienveidīgajām netīrgaldu picērijām un aukstajiem ķīšiem, Hempankārī ir kā dieva ausī, vai vismaz mājīgā sektā. Caur netīro trauku lodziņu manī noraugās nepacietīgs acu pāris, esmu dienas pēdējā apmeklētāja.

Ir vēl cita nokijiešu šlaka. Tā ir reliģiskā kustība, saukta par Nokias misiju. Tās tīmeklis aizstiepies līdz pat Albānijai un Indijai. Pašpārliecinātos sludinātājus - dziedniekus no Nokias - pazīst arī Krievijā, Igaunijā un Norvēģijā. Parasts soms, ja vien pats nebūs iesaistījies sektā, par nokijiešu reliģiju pasmaidīs. Kustības priekšgalā ir mācītājs Marku Koivisto. Savulaik, būdams Nokias luterāņu draudzes mācītājs, viņš vadīja ekstāzes pilnus dievkalpojumus vietējā baznīcā. Bet tad pilsētā sāka runāt par kādu baisu atgadījumu. Misijas spējīgākie locekļi bija mēģinājuši augšāmcelt jau piecas dienas mirušu zēnu. Viņi To darīja morgā, pie bērna ķermeņa un vairākas dienas pēc kārtas. Pēc šī gadījuma Marku Koivisto pieklājīgi palūdza atteikties no pienākumiem baznīcā. Bet šobrīd viņam iet labi. Nokias misija ir prasīga un turīga, izdod grāmatas, veido filmas, un ceļo. Kamēr vecāki dievkalpojumos izpērk grēkus, bērniem atsevišķās telpās noorganizēta īpaša pieskatīšana. Vispirms bērnus nodarbina fiziski - palīdz atbrīvoties no ļaunajām enerģijām. Pēc tam bērnus esot viegli pievērst lūgsnām, un viņi izskatoties pēc eņģelīšiem.

Un tad atnāca rudens. Pie kapsētām Nokiā un tās apkaimē piebrauca melni auto. Baltos kombinezonos tērpti vīri ieradās ar lāpstām rokās. Viņi raka vaļā kapus, vienu kapu pēc otra. Kā filmās, kur kapam apkārt apvilkta balti matēta sēta, kas, dzeltenai rudens saulei iespīdot, protams, ir nedaudz caurspīdīga. Par katru kapu rakstīja avīze. Dzeltenās avīzes fotogrāfi bildēja tuvinieku šokētās sejas, piezūmēja tās tuvāk un apvilka ar sarkanu apli. Izrādījās, pie visa vainīga (vai pie visa, to vēl redzēsim, jo izmeklēšana turpinās) divdesmit sešus gadus veca medmāsa, kas bija ieradusies Nokias veselības centrā (tāds kā mūsu poliklīnika) maijā. Ieradusies, lai strādātu. Un medmāsas darbā ņem ar lielu prieku, jo labu darbinieku somu veselības aprūpes sistēmā trūkst kā ēst, labi, ka drīz ievedīs tūkstošiem medmāsu no Filipīnām, bet ne par to.

Tad Nokias veselības centrā notika aizdomīgas medikamentu zādzības. Nozaga insulīnu un vēl šo to. Un vēl Nokias veselības centrā (kāds sociālās politikas pētnieks šos centrus tagad sauc par neveselības centriem) bija paaugstinājies nāves procents. Mirušie, no dažus mēnešus veca zīdaiņa līdz deviņdesmit vienu gadu vecai neārstējami slimai večiņai, kas mira no morfīna pārdozēšanas, bija ārstējušies tieši šīs medmāsas maiņās. Māsiņu no darba padzina un vēlāk apcietināja, slepkavības viņa noliedza, taču iespējamo upuru skaits auga. Daudzi no viņiem diemžēl bija kremēti. Sakritība vai sekotāji - septembrī Somiju nošokēja kāds dzīvespriecīgs medmāsu pāris citā vietā - internātskolā, kur mācās jaunieši ar attīstības traucējumiem. Studentes nogalināšanai medmāsas izmantoja insulīnu. Kā viens no cietsirdīgās izrēķināšanās motīviem minēta greizsirdība. Aizgājušo gadu somi varētu saukt par medmāsu rudeni, ja vien nedienas savā nežēlīgajā lielumā cita citu neapsteigtu. Medmāsu arodbiedrības TEHY draudi pārtraukt darba attiecības ar valsti pār zemi vēlās kā sniega bumba un vēl reizi atgādināja, ka somu labklājība ir beigusies pirms daudziem gadiem. Bija paredzēts, ka no darba valsts iestādēs aizies 13 tūkstoši somu medmāsu.

Lai arī somu simpātijas bija medmāsu pusē, ja medmāsas darba uzteikumu būtu īstenojušas, visvairāk apdraudētās pacientu grupas būtu bijuši smagi slimie bērni, dzemdētājas un slimnieki ķirurģiskajās nodaļās. Visgrūtāk aizvietojamās medmāsas ir dzemdību pieņēmējas - vecmātes, kā arī medmāsas, kas strādā intensīvās terapijas nodaļās, piemēram ar priekšlaicīgi dzimušiem bērniem, vai bērniem, kas gaida sirds operācijas. Vairākus simtus plānoto operāciju atcēla. Dažas grūtnieces ar priekšlaicīgu dzemdēšanas risku aizveda uz Zviedriju.

Lielā steigā valsts slēdza līgumus ar privātajām slimnīcām, taču aizvietot tik lielu skaitu vislabāk izglītotās un pieredzējušākās medmāsas valstī nebūtu bijis iespējams, - tas kļuva skaidrs pēc pilsētu un pašvaldību apkopotajiem datiem.

Dienās, kad visa zeme aizturētu elpu sekoja saspringtajai medmāsu cīņai par algas paaugstinājumu, kādā skolā atskanēja šāvieni. Deviņi gāja bojā, vairāki simti ložu palika neizšauti. Pieminot bojāgājušos, karogus nolaida pusmastā, somu skolas un bērnudārzi strādāja īpašā - krīzes režīmā. Šoku un līdzjūtību bojāgājušo tuviniekiem un cietušajiem pauda Somijas valsts prezidente Tarja Halonena un premjerministrs Mati Vanhanens.

Godalgotā somu rakstniece un jauniešu psiholoģe Lēna Mekijervi televīzijas tiešraidē notikušajam veltīja skarbus vārdus: “Savā darbā ar jauniem cilvēkiem esmu iepazinusi desmitiem, droši vien simtiem dzīvē un tuviniekos vīlušos jauniešus, kas būtu gatavi nogalināt. Agrāk vai vēlāk asinspirtij somu skolā bija jānotiek, mani tas nepārsteidza.” Kāds maksas televīzijas studijas viesis - nepaspēju iegaumēt viņa vārdu, bet profesijas ailītē bija ierakstīts “filozofs” - gan bija izbrīnīts, teikdams, ka šī ir vēl neredzēta mode - tā sauktā copyright slepkavība. Šī neesot ne ierastā vardarbība ģimenē, kad atņem dzīvību ģimenes locekļiem, ne ziemeļvalstīs pieredzētā insulīnslepkavība.

Somija bija šokēta par to, ka no notikušās traģēdijas, iespējams, varēja izvairīties. Asinspirti varēja paredzēt: pats šāvējs, astoņpadsmitgadīgais izlaiduma klases skolnieks Peka Ēriks Auvinens, kas pēc pašnāvības mēģinājuma mira slimnīcā, savu slepkavības plānu bija detalizēti izklāstījis internetā, bija diskutējis par to ar virtuālajiem draugiem līdz pat ASV un vardarbīgo datorspēļu spēlētājiem. Savu pēdējo kara datorspēli slepkava izspēlēja vēl dažas stundas pirms traģēdijas.

Specvienībām un policijai tiek pārmests, kāpēc daļai Jokelas skolēnu bija jāslēpjas aizslēgtās tumšās klasēs vēl vairākas stundas pēc tam, kad šāvējs pats atradās bezsamaņā. Skolēniem bija aizliegts sarunāties vai atbildēt uz satraukto vecāku telefona zvaniem.

Somija ieņem godalgotu vietu pasaulē pēcpersonīgo ieroču skaita. Pat Irākā un Serbijā ir mazāk ieroču uz katru civiliedzīvotāju nekā Somijā. Lielākā daļa no tiem ir medību ieroči (kā kāds mazpilsētas policists teica: ko tad vēl lai jaunieši laukos dara, ja ne skraida pa mežu un šaudās?), ieročus pašaizsardzībai Somijā neizsniedz. Šāvējs nāvīgo ieroci bija saņēmis pirms pāris nedēļām - šis bija jau otrais ierocis, kam viņš prasīja atļauju.

Pirmo ieroča atļauju Auvinenam policija bija atteikusi, jo izmērs bijis bišku pa lielu.

Divas dienas pēc traģēdijas slēdza vairākas skolas Somijā, vienu no tām - Nokiā. Nokijiešiem bija draudēts. Vainīgo atrada un sodīja. Bet ar to Nokias nedienas nebeidzās.

Man daudz jautāts par novembra traģiskajiem notikumiem Somijā, un laikam šī ir vienīgā tēma, par kuru spriest publiskā telpā es izvairos. Mīkstā. Man kaut kā trūkst. Zināšanu? Nē. Taustes? Ir tāds vārds? Kaut kādas maņas, kas ir tepat tepat, un tad pēkšņi es to atkal zaudēju. Jebkura doma, ko iesāku domāt, sapinas, jo izklausās pēc lētas spekulācijas. Ir viegli paklupt, un daudzi to arī medijos izdarīja. Somi apvainojās, īpaši uz ārzemju žurnālistiem. Kādam britam ļoti pārmeta vienveidīgas bildes zīmēšanu. Viņš atlidoja vēlreiz un uztaisīja gaišu reportāžu no veco ļaužu peldēšanas nodarbības.

Es gan cerēju, ka diskusija būs ilgāka, jo somi, šķiet, palika bez atbildēm un kārtējo traumu apbedīja, cerams, ne pārāk seklā kapā. Kad Latvijas Radio ierosināja uztaisīt apskatu mēnesi pēc notikušā, tajā konkrētajā dienā somu mediji par notikumu neziņoja neko! Atradu divas dienas vecu ziņu par entajiem miljoniem, kas piešķirti notikumu aculieciniekiem ilgu gadu terapijai. Jokelā ir audzis pašnāvību skaits, un tās ir saistītas ar notikumiem skolā, bet, ja es par to šeit uzrakstītu, izkropļotu to pašu mazo domiņu, ko vēlējos pateikt. Meitas bērnudārzā šeit, Somijā, acīs patrāpījās viens papīrs: ar trīsgadīgiem, četrgadīgiem bērniem tikšot veiktas pārrunas aci pret aci (bez vecākiem). Tikšot kopīgi izstrādāts plāns: kas šogad jāsasniedz? Vai iemācīsies aizsiet kurpju šņores kā tavs draudziņš, vai rāpties pa virvi, vai to, vai šito? Konkurētspēja (tiešā tulkojumā no somu valodas: spēja sacensties) ir viens no ejošajiem vārdiņiem visdažādākajās programmās - sākot ar bērnudārzu, skolām, beidzot ar valdības programmām. Deviņdesmito gadu valdības programmās šis vārds nav atrodams, bet tagadējās programmā tas ir minēts 38 reizes (no Tūlas Helnes pētījuma topošajai grāmatai “Netaisnību grāmata”).

Lai nu kā, viena no skumjākajām muļķībām, ko intervijā lietišķi teica zviedru policists pēc Nokias skolas slēgšanas un viltus trauksmes: drīz viņi visi nomierināsies, jo sākas Ziemassvētku izpārdošana. Ziemassvētku gaidās visu somu uzmanība pēkšņi atgriezās Nokiā. Konkurētspēju - droši vien uz mūžu - zaudēja kāds strādnieks Nokiā. Viņš sajauca ventili un iepludināja Nokias dzeramajā ūdenī simtiem tūkstošu litru notekūdeņu.

Somi lepojas ar savu dzeramo ūdeni. Tas tek no krāna, ir veselīgs un garšīgs. Tieši tāpēc Nokias ūdens piegādātāji saņēmu zvanu no kādas bērnudārza audzinātājas: ūdens smirdot pēc kanalizācijas! Audzinātājai ieteica nomierināties, taču jau nākamajā dienā satraukta bija visa pilsēta. Nokias veselības centrā sāka veidoties rindas, cilvēki bija saindējušies, jo Somijā krāna ūdeni pirms lietošanas nenovāra. Skolās un bērnudārzos atcēla Ziemassvētkus. Dažas skolas un bērnudārzus slēdza, palīgā atsauca armiju.

Slimības lapu paņēma Nokias mērs, un no viņa uztaisīja vainīgo āzi.

Ģimenes ar maziem bērniem pameta Nokiu uz nezināmu laiku, jo tuvojās Ziemassvētki, bet, ja krāna ūdenī nav atļauts pat pakaļu nomazgāt... Labi, ka nokijiešiem bija pašiem savs tualetes papīrs, to vajadzēja lielā daudzumā. Ielās braukāja mašīnas un skaļrunī piedāvāja dzeramo ūdeni. Policija izmeklē vairākus nāves gadījumus, kas varētu būt saistīti ar saindēšanos. Šobrīd, vairāk nekā mēnesi pēc katastrofas, pēc neskaitāmām ūdens glābšanas operācijām, Nokias ūdens vēl nav lietojams. Nokijieši pieprasījuši prāvas kompensācijas. Viņiem ir apskrējusies dūša. Bet ne tik ļoti, lai pēkšņi neatcerētos siltās jūtas pret Lielo brāli, Nokia uzņēmumu. Pirkanmā, Pirkanzemes apgabalā, kur iekļaujas Nokias pilsēta, izcēlās vētraina diskusija, vai tik nevajadzētu Nokias ūdenskatastrofai nomainīt vārdu, lai nekaitētu uzņēmuma tēlam? Kā viņi drīkstot apzīmogot nevainīgu nosaukumu? Turpmāk Nokias ūdens epidēmija saucama par Pirkanmā epidēmiju, ziņoja lēmuma pieņēmēji. Lēmums esot pieņemts to cilvēku labā, kas grib internetā atrast telefonnokias lapas. Lai izvairītos no sajukuma un, nedod Dies, steidzīgi komunikāciju entuziasti neuzskrietu virsū smirdīgai ūdens katastrofai internetā. Telefonu ražotāji gan uzreiz atbildēja, ka viņiem pilnīgi vienalga un, lai tik nepadomā, ka viņi to ierosinājuši! Viņi ticot cilvēku spējai atšķirt ūdenskatastrofu no telefonražotājiem. Cilvēki tagad ātri pamana, ka ir divas dažādas Nokias, viņi apmierināti teica.

Taču Nokias vārds drīz izskanēja atkal. Tas apbēdināja tūkstošiem vāciešu. Ja tic, ka vārds nes laimi vai nelaimi, pār Nokias pilsētu savelkas tumši slikto enerģiju mākoņi. Kādā pelēkā janvāra rītā solīdais darba devējs Bohumas pilsētā Vācijā paziņoja par rūpnīcas slēgšanu, darbu zaudēja vairāki tūkstoši cilvēku. Viņi raudāja.

Vācijā Nokia bija iesēdusies uz mazliet vairāk par desmit gadiem. Šo gadu laikā Vācija piešķīra rūpnīcai desmitiem miljonu eiro naudas pabalstos un izglītotus darbiniekus - ar nosacījumu, ka Nokia rūpnīca jākruķī desmit gadus kā minimumu. Bohumā bija Nokia visautomatizētākā rūpnīca, kas apmierināja vidusmēra pircēju ar visiemīļotākajiem tālruņu modeļiem. Nu Nokia gudrās galvas izrēķinājušas, ka mazā vācu pilsētiņa vairs netiek līdzi pasaules elpai. Telefona aparāti kļūst aizvien sarežģītāki (gaidu, kad viņiem pieliks kājas), kas, smejies, prasa atgriešanos pie roku darba.

Nokia, kā jau modernam globālā kapitālisma elementam pienākas, ar steigu iepriecināja rumāņus: mēs atvērsim superīgu rūpnīcu pie jums! Ar jauniem galdiem un krēsliem, labu ēdnīcu. Rumāņi ir viesmīlīga tauta, daudz izdevīgāka nekā vācieši: desmitreiz lētāki! 2006. gadā rūpnīcas strādnieks Vācijā saņēma 26 eiro stundā, rumānis - divus eiro.

Šobrīd (nevar zināt, vai rīt) Nokia rūpnīcas nodarbina cilvēkus Meksikā, Brazīlijā, Ungārijā, Indijā, Ķīnā, Dienvidkorejā. Vienīgā “dārgā” Nokia rūpnīca ir Somijas pilsētiņā Salo, ja neskaita niecīgo ražotni Lielbritānijā. Abās vietās taisa mazas luksus telefonu sērijas.

Gan jau viss būs labi. Drīz Lieldienu izpārdošana. Varbūt notiks brīnums un kāds Nokia daļu turētājs izdarīs tāpat kā cilvēks vārdā Onni (tulkojumā: laime) Nurmi tālajā 1962. gadā. Esmu dzirdējusi stāstu, ka viņš nomira, un savu mantojumu, 760 Nokia daļas atstāja mazam ciematiņam Pukila. Konkrētāk, veco ļaužu pansionātam. Pukilas vecie ļaudis esot bijuši lieli Nokia fani, jo pēkšņi deviņdesmitajos viņi kļuva par miljonāriem. Vecie ļaudis svētdienās saņēmuši labākus cepumus un konjaciņu, masāžas, ūdens aerobiku. Katru dienu kāds skaļā balsī lasījis biržu ziņas: diez kā iet mūsu Nokia? Taču tad Pukila pieprasīja savu daļu un sākās plēšanās pa tiesām - kā lielo kumāsu sadalīt, un vai tas ir godīgi, ka Pukilā jāpaliek vecam, lai baudītu dzīvi? Kāpēc veciem ļaudīm tiek viss, bet, piemēram, jaunajiem, nekas? Es nezinu, kā tas beidzās. Droši vien labi.