Svēto dzīve

Viss ir kārtībā līdz brīdim, kad nekas vairs nav kārtībā. Un, kad šis brīdis pienāk, viss notiek ļoti strauji, un tad ir ļoti slikti.

Tā kādā 2007. gada novembra sestdienas pēcpusdienā man saka Emerijs Mbunkaps. Mbunkaps strādā pie Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR); viņš ir koordinators. Aptuveni trīsdesmit gadus vecais nīgrais vīrietis ar spēcīgo miesasbūvi pēc izglītības ir arhitekts. Mēs sēžam UNHCR biroja punkta kopējā istabā, 56 km no Dārfūras, netālu no Čadas austrumu robežas. UNHCR pārziņā visā šīs robežas garumā ir divpadsmit bēgļu nometnes, kurās patvērumu atraduši gandrīz 250 tūkstoši sudāniešu, kas ieradušies Čadā, lai paglābtos no nāves, haosa un etniskās tīrīšanas.

Vairāk nekā pirms mēneša Čadā beigusies lietus sezona. Tagad, kad izdangātie un līkumotie ceļi atkal kļuvuši izbraucami, sākas kara sezona. Emerija Mbunkapa drūmās pārdomas par sliktajiem brīžiem, kas allaž pienāk tik negaidīti, izraisījušas pagaidām nepārbaudītas ziņas par čadiešu nemiernieku grupu, kas esot sākusi pulcēties uz dienvidiem no šejienes. Baumas atceļojušas no tuvējā ciemata tirgus un liekas gluži ticamas, ņemot vērā, ka pēdējos gados Čadā karš ap šo laiku sācies ar gluži vai sezonālas parādības regularitāti.

Šis punkts ir viens no sešiem UNHCR posteņiem pie Čadas austrumu robežas. Tā teritorija sastāv no nepilna smilšaina un saules izdedzināta hektāra, vairākām zemām, balsinātām ēkām un pudura mazu namiņu ar salmu jumtiem - tajos dzīvo septiņi starptautiskie punkta darbinieki. Vietējais personāls - aptuveni trīsdesmit čadiešu - katru dienu ierodas darbā, taču dzīvo ārpus teritorijas. Tā atbilst UNHCR drošības standartu minimālajām prasībām; saskaņā ar tām, Čadas austrumos šādam punktam nepieciešams divus metrus augsts mūris, kas papildus nodrošināts ar dzeloņstiepļu tinumiem, metāla vārti un pašam savs drošības dienests. Sargi ģērbušies melnos formas tērpos, kam būtu jāpiešķir šiem vīriem draudīgs militāra grupējuma kaujinieku paskats, tomēr ir neapbruņoti (tāda ir ANO prasība), tik tikko apmācīti un lielākoties vēl tikai pusaudži. Viņu pienākumos, par kuriem maksā apmēram divus dolārus dienā, ietilpst vārtu atvēršana un aizvēršana un teritorijas apsargāšana naktī.

Čadiešu nemiernieku grupas (un tādu, veidotu lielākoties pēc etniskās piederības un radniecības principiem, ir vismaz pusducis) nemēdz uzbrukt starptautiskajām palīdzības organizācijām, taču tās ir vāji organizētas, ne pārāk disciplinētas un labi bruņotas. Bieži vien nemiernieki (un arī Čadas armijas karavīri) brīvajā laikā piepelnās kā coupeurs de route, lielceļa laupītāji. Nedēļu pirms manas ierašanās aptuveni pusotru kilometru no šejienes, pašā lielas bēgļu nometnes vidū kāds UNHCR darbinieks vārdā Ali Abderamans kopā ar šoferi sēdēja apvidus auto un vēroja, kā viņam garām paiet divi jauni vīrieši baltās drānās. Tas bija pusdivpadsmitos dienā. Abderamans redzēja, ka šie cilvēki apstājas, pārmij pāris vārdus un pagriezušies nāk atpakaļ. Lai parunātu, viņš nodomāja, taču tad vīri izvilka platajās drēbēs paslēptos AK-47 un pavērsa stobrus pret viņa galvu.

Pie biroja ziņojumu dēļa kā vientuļa piemiņas zīme piesprausta fotogrāfija, kurā redzams šis Land Cruiser ar visu zilo UNHCR logo. Ali Abderamans, izbiedēts, taču sveiks un vesels, to pēdējo reizi redzēja aizbraucam robežas virzienā. Kopš 2005. gada oktobra pie austrumu robežas nozagtas vai nolaupītas vairāk nekā astoņdesmit divas automašīnas, kas piederējušas tādām palīdzības organizācijām kā Oxfam, CARE, Starptautiskajam Sarkanajam Krustam, Médecins Sans Frontières, “Glābiet bērnus!” un vairākām ANO aģentūrām, piemēram, Pasaules pārtikas programmai un UNICEF. Tas parasti noticis gaišā dienas laikā vai nu uz ceļa, vai bēgļu nometnēs, reizēm arī naktīs, kad slēgtā teritorijā iebrukuši bruņoti vīri.

Palīdzības organizāciju lauka biroji ir kārdinošs mērķis vīriem ar šaujamieročiem. Arī šeit pagalmā stāv pieci apvidus auto un viena liela kravas mašīna; mehāniķu brigāde visus braucamos uztur labā tehniskajā stāvoklī. Komunikāciju telpa ir pilna ar satelīta un augstfrekvences radio sakaru iekārtām; reģionā, kur nav ne telefona līniju, ne mobilā telefona serveru vai citu saziņas līdzekļu, tās ir zelta vērtas. Žervē Kutangni, mana apmeklējuma laikā - šī biroja vadītāja, kabinetā atrodas seifs, kurā glabājas skaidra nauda, reizēm līdz pat trīsdesmit tūkstošiem dolāru; tā paredzēta visdažādākajiem ikdienas tēriņiem.

Dienesta grūtības pakāpes ziņā ANO Čadas austrumus ierindo E kategorijā - visaugstākajā no piecām. Normāla rotācijas kārtība paredz, ka darbiniekiem šeit jāpavada vismaz divi gadi, pirms viņiem ir tiesības pieteikties pārcelšanai uz citu posteni. Šie cilvēki saņem piemaksu par grūtajiem darba apstākļiem, bet par katrām sešām Čadā pavadītajām nedēļām pienākas nedēļas atvaļinājums, kas psiholoģiskās labklājības nodrošināšanai viņiem obligāti jāizmanto.

Emerijs Mbunkaps turpina savu bēdu stāstu. Tikai vakar viņš atgriezies no sava nedēļas atvaļinājuma, ko pavadījis mājās Kamerūnā kopā ar sievu un bērniem. Tagad viņu atkal sagaida sešas drūmas nedēļas Čadā. Viņš stāsta, ka pirms dažiem mēnešiem tuvējos pakalnos nocietinājies sudāniešu nemiernieku pulks - droši vien tādēļ, lai kaujinieki varētu apciemot savas ģimenes bēgļu nometnē. Mbunkaps bieži esot dzirdējis vieglo ieroču šāvienus.

Čadas un Sudānas valdības atkārtoti nosodījušas viena otru par atbalstu dumpiniekiem; to, ka šīs apsūdzības ir nenoliedzami patiesas, lieliski zina Čadas prezidents Idriss Debī. Pirms daudziem gadiem Debī pats savāca šādu nemiernieku armiju, ko komandēja no bāzes Dārfūrā. 1990. gada 10. novembrī - kara sezonas laikā - Debī šķērsoja robežu, lai gāztu valdošo režīmu. Kopš tās dienas ar viņu pašu to nemitīgi mēģina izdarīt kādas citas militāras kliķes vadonis.

Pametis Emeriju Mbunkapu, es šķērsoju putekļaino pagalmu. Ir rudens; pusdienlaika saulē gaiss sakarsis līdz 37 grādiem, taču tas ir sauss, un ēnā karstums šķiet paciešams. Sargs atver durvis un izlaiž mani terakotas krāsas ainavā. Visapkārt rūsgani akmeņi un dzelkšņaini krūmi, bet šur tur vīd pa kādam klejojošu smilšu strēķītim. Nepilnus divsimt metrus tālāk mazos māla un salmu ķieģeļu namiņos ar konusveida salmu jumtiem - tukulos - dzīvo kāda čadiešu ģimene. Tā ir ciemata nomale; pats ciemats atrodas apmēram 800 metrus tālāk, aiz mango birzs.

Netālu no UNHCR lauka biroja savus posteņus ierīkojušas vēl trīs palīdzības organizācijas. Es šķērsoju ielu un nonāku Pasaules pārtikas programmas ēku kompleksā, kur man ierādīts pašam savs tukuls. Fransiss Berē, biroja vadītājs un, neskaitot mani, vienīgais cilvēks, kurš biroja teritorijā arī dzīvo, šeit ik rītu sagaida savus čadiešu darbiniekus, bet vakaros uz mazas plītiņas pats pagatavo sev maltīti un ieturas vienatnē. “Nepatikšanas,” viņš drūmi paziņo. “Hadžerhadidā ienākuši nemiernieki.”

Hadžerhadida ir neliels ciems 25 kilometrus uz dienvidiem; tur atrodas divas lielas bēgļu nometnes ar gandrīz piecdesmit tūkstošiem iemītnieku. Es jautāju Berē, kas noticis, kad nemiernieki ieradušies.

“Hadžerhadidā ir tirgus diena, nemiernieki ieradušies un sākuši šaut,” viņš saka. “Ne jau uz cilvēkiem, tāpat gaisā. Cilvēki aizbēga, un nemiernieki izlaupīja tirgu.”

Viņu pārtrauc izsaukums pa rāciju. Berē atbild un kādu brīdi klausās, ne vārda nesakot. Tas ir ziņojums no viņa vietējā darbinieka Hadžerhadidā.

“Žandarmi no nometnēm aizbēguši,” viņš pavēsta. Katrai bēgļu nometnei kārtības nodrošināšanai piekomandēta neliela čadiešu žandarmu vienība, ko apmaksā UNHCR. “Vienu žandarmu noķēruši nemiernieki,” Berē piemetina. “Domāju, ka viņš jau ir miris.”

Vai žandarmi ar nemierniekiem cīnās?

Berē klusi iesmejas. “Nē, viņi vienkārši novelk uniformas un pazūd. Viņi no nemierniekiem slēpjas.”

Berē ir četrdesmit viens gads. Viņš ir no Burkinafaso, kur dzīvo viņa sieva un trīs bērni; jaunākajam dēlam ir tikai gads. Berē moka vientulība. Kad viņš atgriežas mājās atvaļinājumā, jaunākais dēls tēvu nepazīst. Arī uz iepriekšējo

dienesta vietu Pakistānā viņš ģimeni līdzi nevarēja ņemt.

Mums pretī gausi slāj Žervē Kutangni, UNHCR biroja vadītājs. Viņš ir liela auguma vīrs un kustas ļoti lēni. Līdz pensijai vēl daži gadi jāpagaida, taču kaut kur pie apvāršņa tā jau saskatāma. Viņš smagi saļimst krēslā iepretim Berē. “Nemiernieki iebraukuši Hadžerhadidā ar simt automašīnām,” viņš saka. “Mēs nezinām, kas tagad notiks, ko viņi darīs. Ja viņi vispār kaut ko darīs.”

Berē lāgā netic, ka nemiernieki tur paliks. Viņš saka, ka vismaz pērn tā neesot bijis. Viņš savām acīm redzējis, kā pa galveno ceļu, nepilnus simt metrus no biroja teritorijas, garām aizbrāžas smagi bruņotu auto kolonna. Nemiernieki devušies simt divpadsmit kilometrus uz dienvidiem, lai cīnītos ar valdības karaspēku Abešē, vienā no lielākajām Čadas pilsētām, kas kalpo par administratīvo centru daudzām palīdzības organizācijām ar pierobežas lauka birojiem. Pēc divām dienām, kad nemiernieki beidzot atkāpušies, Abešē ielas bijušas burtiski nosētas ar dūmojošiem armijas auto vrakiem un desmitiem līķu. ANO daļu personāla bija evakuējusi, bet zaudēja telšu, segu un medikamentu krājumus un komunikāciju iekārtas miljons dolāru vērtībā. Zagļi izlaupīja Pasaules pārtikas programmas noliktavas un aizbēga ar piecsimt tonnām bēgļu nometnēm domātās pārtikas.

“Štābs man saka, lai sagatavoju evakuācijas plānu,” Kutangni saka. “Mums ir pieci braucamie, četri šoferi un astoņpadsmit cilvēki, kas jādabū no šejienes projām. Un tev?” viņš jautā Berē.

“Divi apvidus un viens kravas auto,” Berē atbild. “Un divi šoferi.” Viņš brīdi klusi skaita. “Jāizved divpadsmit cilvēki.”

“Evakuācijas plāns attiecas arī uz jums,” Berē vēršas pie manis. “Štābs saka, ka jūs brauksiet ar Pasaules pārtikas programmu.”

Pirmā reakcija

Lielā izceļošana no Dārfūras sākās 2003. gada pavasarī, kad Sudānas arābu režīms ķērās pie Dārfūras melno fermeru dumpja apspiešanas. Valdības stratēģija bija vienkārša - noslaucīt no zemes virsas visus ciemus, kuros bija sākusies sacelšanās. Iecienītākā taktika - no vecām Antonova kravas lidmašīnām nomest primitīvas bumbas - 0,2 kubikmetru tvertnes ar spridzekļiem un metāllūžņiem -, kam sekoja bruņotu jātnieku vienību (tie pazīstami arī kā džandžavīdi jeb “sātani zirgu mugurās”) iebrukums. Džandžavīdi nogalināja visus, kuri nebija aizbēguši, saindēja akas ar kritušo līķiem, izvaroja meitenes un sievietes, nodedzināja mājas, iznīcināja pārtikas un sēklu krājumus, izbradāja laukus un nocirta augļu kokus.

Desmitiem tūkstošu ciematnieku, lielākoties sievietes un bērni, šķērsoja drūmo pierobežas savannu patvēruma meklējumos. Daudzi izklīda pa visu Dārfūru, bet citi devās uz robežu ar Čadu. Viņi ieradās Čadā tikpat kā bez mantām un apmetās ciemu un mazpilsētu nomalēs. Čadas ciematu iedzīvotāji lielākoties uzņēma bēgļus ar līdzjūtību, piedāvājot ūdeni un ēdienu. Bēgļi cerēja drīzumā atgriezties dzimtenē, taču gāja mēneši un turpināja ierasties arvien jauni bēgļi, līdzi atvedot šaušalīgus stāstus par nežēlīgajiem noziegumiem, ko džandžavīdi pastrādājuši vienā ciemā pēc otra. Asinsizliešana Dārfūrā turpinājās vēl vairākus mēnešus, iekams ziņas par to sasniedza ārpasauli. ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos nesekoja bēgļu maršrutiem līdz pat 2003. gada vasaras beigām. Tajā rudenī Augstā komisāra birojs nosūtīja delegāciju ievākt ziņas.

Pirmajai delegācijai drīz sekoja nākamā - ārkārtas situāciju reakcijas grupa Ivana Šturma vadībā. Šturms, četrdesmit piecus gadus vecs šveicietis, bija daudzu bīstamu un haotisku bēgļu situāciju veterāns. Viņam bija slaids, muskuļots augums, īsi apcirpti metāla skaidu krāsas mati un pase, kurā zīmogi par iebraukšanu un izbraukšanu bija iespiesti šādās nāves zonās: Kosovā, Afganistānā, Somālijā, Libērijā, Kotdivuārā, Burundi, Ruandā un Zairā. Brīvajā laikā Šturms aizrāvās ar alpīnismu.

“Es nolēmu braukt ar nelielu komandu - vēl sešiem cilvēkiem,” Šturms stāstīja. “Es gribēju redzēt, kāda ir situācija, un man vajadzēja būt drošam, ka varēšu rīkoties un pārvietoties strauji.” Ženēvā viņš izvēlējās vajadzīgos speciālistus, atlasot tos no četrdesmit UNHCR brīvprātīgajiem, kuri nesen bija beiguši intensīvu apmācību kursu Dienvidvācijas mežos. Desmit dienas šie vīrieši un sievietes bija dzīvojuši teltīs un, pateicoties Vācijas Iekšlietu ministrijas un federālās policijas laipnajiem pakalpojumiem, bijuši spiesti iesaistīties simulētās sadursmēs ar bruņotām grupām. Viņiem bija mācīta uzvedība saskarsmē ar saniknotiem pūļiem un naidīgi noskaņotām patruļām, ķīlnieku situācijās un pārvietojoties pa grūti šķērsojamiem apvidiem; viņi zināja, kā uzstādīt komunikāciju iekārtas un, protams, izplānot un iekārtot bēgļu nometnes. Čadas operācijas vajadzībām Šturmam bija padomā vairāki cilvēki ar dažādām zināšanām, kas apmācības laikā esot labi sastrādājušies. Viņam bija vajadzīgs cilvēks, kurš pārzinātu drošības jautājumus, un citi, kam būtu iemaņas telekomunikācijās, loģistikā un pārvaldē, kā arī bēgļu juridisko tiesību eksperts. Šturma rīcībā tika nodota divmotoru turbo lidmašīna, ko UNHCR savām vajadzībām turēja Kongo. Viņš savai grupai deva rīkojumu doties uz Ndžamenu un gaidīt viņa ierašanos. Uz Čadu tika nogādāti vairāki satelīttelefoni, augstfrekvences rācija, klēpjdatori un faksa aparāts. Tas viss nāca no plašajiem ārkārtas krājumiem Kopenhāgenā. Noliktavā glabājās arī 20 lieliski ekipēti Toyota apvidus auto un lieli palīdzības krājumi bēgļiem - divsimt piecdesmit tūkstoši segu, desmitiem tūkstošu plastmasas plēves ruļļu, brezenta teltis un lauka virtuves komplekti ar alumīnija katliem, bļodiņām, krūzēm un šķīvjiem - lietas, ko Šturms varētu sākt izdalīt, tiklīdz būtu novērtējis Čadas pierobežas krīzes mērogus.

No Ženēvas Šturms izlidoja uz Parīzi, kur Air France vēl joprojām piedāvāja vienīgo komerciālo reisu no Eiropas uz Čadu - tas bija Francijas koloniālās pagātnes mantojums. Šarla de Golla lidostā viņš satikās ar pārējiem grupas locekļiem, kuri bija ieradušies katrs no savas pasaules malas. Sešos vakarā viņi izlidoja no Parīzes, bet pusnaktī jau bija Ndžamenā, kur, tikko izkāpušus no lidmašīnas, viņus apņēma Āfrikas tveice un moskītu mākoņi. Šturma grupu gaidīja neaptveramas loģistikas problēmas. Čada aizņem trīs reizes lielāku teritoriju nekā Vācija, taču tajā ir labi ja tūkstoš kilometru asfaltēta ceļa, bet galvaspilsētā Ndžamenā tolaik bija uzstādīti divi luksofori - neviens no tiem nedarbojās. Malkas plīšu, aizvēsturisku koloniālās ēras braucamrīku izpūtēju gāzes un vēja nestās smiltis krēslas stundas debesīs veidoja violetu miglu. Pa notekgrāvjiem nebruģēto ielu malās klaiņoja kazas, rakņājoties pa atkritumiem un cilvēku ekskrementiem. Visā pārējā valstī nebija ne elektrības tīkla, ne ūdensvada vai kanalizācijas sistēmas. ANO dzīves līmeņa rādītājā Čada ieņēma piekto vietu no beigām. No deviņiem miljoniem valsts iedzīvotāju trīs ceturtdaļas bija analfabēti. Gandrīz katrs otrais iedzīvotājs nenodzīvoja līdz četrdesmit gadu vecumam.

Zemi plosīja patvaļa, etniskie konflikti, plaši izplatītā korupcija un politiskā nestabilitāte. Kopš varas sagrābšanas Idriss Debī bija pamanījies sarīkot nelikumīgas vēlēšanas, iedzīvoties pamatīgā bagātībā un aplaimot ar dažādiem labumiem savus tuvākos sekotājus.

Naftas atradnes Čadas dienvidos solīja mazināt valsts nabadzību. Lai ielauztos naftas tirgū, Debī 2000. gadā ar Pasaules Banku un vairākām naftas kompānijām noslēdza vienošanos par naftas vada izbūvi uz Atlantijas okeāna termināliem Kamerūnā. Par to viņš savukārt apņēmās lielāko peļņas daļu ieguldīt skolu, slimnīcu un ceļu būvei. Nafta Debī režīmam ienesa vairāk nekā miljardu dolāru gadā. Lielu daļu šīs naudas viņš iztērēja militārām vajadzībām, lai atvairītu nemiernieku grupējumus. Pārējo paņēma korupcija un dažādi apšaubāmi un nepabeigti projekti; daļa nonāca dažos bankas kontos ārpus Čadas. 2008. gada septembrī Pasaules Banka atteicās no līdzdalības šajā projektā.

Dārfūras notikumi tieši ietekmē politisko nestabilitāti Čadā. Sudānas valdība atbalsta Čadas nemierniekus ar bāzēm Dārfūrā un naudu. Iespēja, ka viens no daudzajiem nemiernieku grupējumiem varētu sarīkot veiksmīgu valsts apvērsumu, liek iztēloties jaunu režīmu, kas būtu vēl ļaunāks nekā Debī kliķes valdība. Kāds rietumu diplomāts Čadā man sacīja: “Šī valdība balstās uz vienu cilvēku. Ja viņš aizies, valsts iegrims absolūtā haosā.”

No Ndžamenas Šturms un viņa komanda devās pāri Čadai uz sešsimt kilometru tālo Abešē, kas atrodas simt sešdesmit kilometrus no Dārfūras robežas. Šeit atrodas neliela franču armijas bāze, kur tikko bija noasfaltēts skrejceļš diviem Mirage iznīcinātājiem. Šturma komanda ievācās kādā mājā un tai līdzās esošajā ēkā, ko izmantoja par savu pagaidu štābu. Noīrējis apvidus auto, Šturms kādu rītu devās četru stundu braucienā uz Sudānas robežu.

Pēcpusdienā viņš nonāca Adrē, pierobežas pilsētā ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju. Braucot gar robežu, Šturms redzēja simtiem cilvēku, kas apmetušies uz ātru roku uzbūvētās būdiņās no niedrēm, salmiem un pie mietiem piekarinātām lupatām un noskrandušām segām. Agrās pēcpusdienas saulē gaiss bija sakarsis līdz 43 grādiem. Sausie vēji un smilšu vētras kaltēja zemi un izsūca jebkādu mitrumu no visa, kas dzīvs. Sievietes un bērni raka bedres sausajā upes gultnē, meklējot ūdeni, un stundām ilgi klejoja, vācot kurināšanai derīgus zarus, ko pārdot tirgū. Šturmam un viņa biedriem turpinot ceļu, simti kļuva par tūkstošiem. Gandrīz 75 procenti bēgļu bija sievietes un bērni no bada, izmisuma un noguruma iekritušām acīm un ļenganu ādu. Vēlāk sarunās ar organizāciju Human Rights Watch un Médecins Sans Frontières pārstāvjiem bēgļi stāstīja par cilvēkiem, kas veselām ģimenēm dzīvi sadeguši kopā ar mājām, par vīriešiem, kuri īsu brīdi pirms pašu nāves bijuši spiesti noraudzīties, kā izvaro viņu sievas un meitas. Daži šeit dzīvoja jau mēnešiem, un katru dienu klāt nāca arvien jauni. Ik pa laikam kaut kur tālumā varēja saskatīt jaunu dūmu vērpeti - tur dega kārtējais ciemats. Mēnesī pirms Šturma ierašanās Čadas robežu bija šķērsojuši 30 tūkstoši jaunu bēgļu. Pēc aptuveniem aprēķiniem, gar visu 640 kilometru garo robežu bija savākušies 77 tūkstoši. Šturms bija cilvēks ar pragmatisku domāšanas veidu. Šī aina viņam lika saprast, ka jāsteidzas, taču īpaši nešokēja un pārāk nesāpināja. “Esmu strādājis daudzās līdzīgās situācijās, kas bijušas tikpat briesmīgas vai vēl ļaunākas,” viņš paskaidroja. Pirms dažiem gadiem Gomā, Zairas austrumos, Šturms darbojās grupā, kas mēģināja parūpēties par miljons bēgļiem un savaldīt holēras epidēmiju, kas, sasniegusi kulmināciju, katru nedēļu paņēma septiņtūkstoš cilvēku dzīvības. “Visvairāk mani uztrauca ūdens,” Štorms sacīja. “Šajā reģionā tas ir tikpat kā zelts. Vējā un smiltīs cilvēks atūdeņojas divu stundu laikā. Otrkārt, man vajadzēja dabūt viņus prom no robežas, drošībā. Džandžavīdi bieži siroja pāri robežai, laupot lopus un nogalinot cilvēkus.”

To nakti Šturms pavadīja Adrē, kur Médecins Sans Frontières bija atvēruši nelielu klīniku. Vispirms vajadzēja nekavējoties piegādāt bēgļiem pārtiku, ūdeni un pagaidu pajumti, tad sākt viņu reģistrēšanu, mēģinot noskaidrot, cik cilvēku tur ir un no kurienes viņi ieradušies.

Šim nolūkam Šturmam vajadzēja visā robežas garumā ierīkot posteņus un sagādāt katram no tiem darbiniekus un iekārtojumu. Viņiem ar grupu vajadzēja atrast iespējamās bēgļu nometņu atrašanās vietas, un tas, savukārt, nozīmēja sarunas ar Čadas valdību un cilšu vecākajiem no bēgļu vidus. Vajadzēja atvest tehniskos ekspertus, hidrologus un inženierus, kas noteiktu, vai izraudzītajās vietās ir pietiekami daudz ūdens vairāku tūkstošu bēgļu vajadzībām. Vajadzēja atbrīvot teltis, uzstādīt teltis, ievilkt ūdens vadu, izrakt ateju bedres. UNHCR centās bēgļu nometnes izvietot vismaz 50 kilometrus no konflikta zonas. Lai pārvestu bēgļus uz nometnēm, Šturmam vajadzēja savākt veselu automašīnu armādu un nogādāt tās pāri visai Čadai uz Dārfūras robežu.

Dažu nedēļu laikā operācija, sākusies ar Šturmu un viņa sešu cilvēku komandu, izauga, iesaistot vispirms desmitiem, bet pēc tam jau simtiem darbinieku. Daudzi no tiem bija čadieši, kurus algoja UNHCR. Pusi laika Šturms pavadīja savā birojā Abešē, koordinējot darbā iesaistītās puses un apbraukājot nometnes, kad vien tas bija iespējams. Nepagāja ne divas nedēļas, un tūkstošiem bēgļu jau bija saņēmuši segas, virtuves komplektus, kannas ūdenim un plastmasas pārsegus. Šturms dzirdēja, ka UNHCR izdalītie plastmasas pārsegi pēc tam tiekot tirgoti par 25 dolāriem gabalā. Iespējams, ka daži bēgļi - lielākoties sievietes un bērni - pārsegus tiešām bija pārdevuši, taču bija arī ziņas par to, ka pie nometnēm nepiederoši vīrieši tos atņēmuši ar varu. Viņš pārtrauca palīdzības izsniegšanu un visus spēkus veltīja tam, lai pēc iespējas ātrāk sakārtotu nometnes.

Pirmā bēgļu nometne, pazīstama kā Farčana (par godu tuvējam ciematam), oficiāli tika atklāta 2004. gada 17. janvārī. Vācu un norvēģu inženieri bija sagatavojuši zemes gabalu un ar buldozeru nolīdzinājuši ceļu; viņu uzraudzībā mazu celiņu un taciņu nodalītos kvartālos bija uzceltas teltis. Pirmie iemītnieki - 148 sievietes, bērni un sirmgalvji - ieradās konvoja pavadībā četros kravas auto un vienā autobusā. Nometne bija paredzēta astoņiem tūkstošiem bēgļu. Ar laiku šis skaitlis izauga līdz divdesmit tūkstošiem.

Trīs M

Drīz pēc ierašanās Čadā es iepazinos ar jaunu sievieti, kura strādāja lielā un plaši pazīstamā humānās palīdzības organizācijā. Viņas ar kolēģi pītos krēslos sēdēja uz Ndžamenas viesnīcas Meridien terases. Ēka bija celta koloniālisma laikos - viena no tām vietām, kur virs galvas bez mitas lēni griežas ventilatora spārni, bet ap mauriņu un ziedošajiem vīteņaugiem ik brīdi čubinās dārznieku komanda. Jaunā sieviete - saukšu viņu par Karolu - Čadā bija pavadījusi divus mēnešus; tas bija viņas otrais norīkojums, strādājot šajā palīdzības organizācijā. Daudzējādā ziņā Karola pilnīgi atbilda jauna, labi izglītota palīdzības darbinieka profilam: smeļoties iedvesmu neskaidrā vēlmē darīt labu, devusies piedzīvojumu meklējumos uz eksotisku pasaules nostūri. Daži viņai līdzīgi cilvēki šim darbam veltī visu mūžu. Lielais vairums ierodas un pēc sešiem mēnešiem vai gada aizbrauc.

Karolas postenis atradās tālu uz austrumiem - Abešē, pilsētā, kas savulaik palīdzības darbinieku vidū bija pazīstama kā vieta, kurp braukt, lai nodotos alkohola iedvesmotām izpriecām un sīkām mīlas dēkām. Taču tagad nemiernieku armijas brīvi klejoja pa Čadas austrumiem, un valdība pilsētā bija izsludinājusi ārkārtas stāvokli, nosakot komandanta stundu no pusseptiņiem vakarā un nodrošinot tās ievērošanu ar kontrolpunktiem un bruņotām patruļām.

Karola bija divdesmit deviņus gadus veca sieviete ar blondiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Viņai bija neizteiksmīgas un viegli aizmiglotas acis kā cilvēkam, kurš kļuvis par liecinieku šaušalīgam notikumam un nespēj to izmest no prāta. Jaunā sieviete klausījās manos jautājumos un gluži sakarīgi uz tiem atbildēja, taču bija skaidrs, ka viņas domas ir citur. Tiklīdz saruna tieši neattiecās uz viņu, Karola apklusa.

Viņa dzīvoja savas organizācijas biroja teritorijā; tāpat kā UNHCR kompleksu, arī to iejoza apsargāts un dzeloņstiepļu apvīts mūris. “Tur dzīvoju tikai es un vēl trīs citi,” viņa stāstīja. “Pie brokastīm mēs runājam par to, kāda būs diena. Septiņos no rīta mūs aizved uz biroju, betona ēku ar trim istabām. Septiņos piecpadsmit mēs jau sēžam pie saviem rakstāmgaldiem. Sešos vakarā mūs aizved atpakaļ uz viesu namu vakariņās. Pēc maltītes mēs turpinām strādāt. Es liekos gulēt pusdeviņos vai deviņos. Un tā dienu pēc dienas. Tas ir tikpat kā sēdēt cietumā. Es pamazām sāku nojūgties. Un, ja es tā jūtos, tad nevaru lāgā palīdzēt arī nevienam citam.”

Karola bija atbraukusi uz Ndžamenu, lai dažas dienas padzīvotu pie draudzenes un atgūtu līdzsvaru. Draudzene pa brīdim veltīja viņai noraizējušos skatienu. Viņa bija tikai dažus gadus vecāka par Karolu, toties daudz vairāk zināja par dzīvi Āfrikā.

Man palika iespaids, ka Karolas draudzene pilnīgi ne no kā nebaidās. Kādu vakaru viņa mani aizveda uz mazu restorāniņu, kas piederēja divām čadietēm. Tas atradās pustumšā, akmeņainā iekšpagalmā, ko apgaismoja petrolejas lampas. Iekārtojums sastāvēja no dažiem plastmasas galdiņiem un krēsliem. Viņa bija pazīstama ar restorāna saimniecēm un sirsnīgi sasveicinājās ar abām sievietēm. Saltos skatienus, ko viņai veltīja vīri, kas pustumsā dzēra alu pie galdiņa, Karolas draudzene ignorēja.

Baudot vakariņas - ceptus plantānus un asakainu zivi no Čari upes -, viņa man pastāstīja, ka palīdzības darbinieku vidū īpaši izceļoties divas kategorijas: bēdzēji un meklētāji. Bēdzēji vēloties tikt projām no savas pagātnes, bet meklētāji gribot atrast piedzīvojumus vai apgaismību. Viņa pati esot bēdzēja, bet sīkāk paskaidrot nepiedāvājās.

Viņa savā dzīvē esot sasniegusi tādu stadiju, kad jāizdara izvēle. Viņai bija trīsdesmit trīs gadi - pietiekami maz, lai atgrieztos savā zemē un mēģinātu sākt jaunu dzīvi, pie kuras piederētu laulība, bērni un mājas. Viņa varēja arī turpināt tāpat kā līdz šim, ik pāris gadus doties jaunā norīkojumā un nelolot īpašas cerības apprecēties un laist pasaulē bērnus. “Paskatieties visapkārt,” viņa teica, “un jūs redzēsiet, ka šajā jomā papilnam trīsdesmit piecus līdz četrdesmit piecus gadus vecu sieviešu, kuras ir stipras, kompetentas, lieliski prot savu darbu un ir neprecējušās.” Viņai nekad neesot bijis ilgstošu, noturīgu attiecību. Viņai jāizvēlas, viņa teica. Man gan šķita, ka viņa to jau ir izdarījusi.

Cita palīdzības darbiniece no Ndžamenas man teica, ka esot iespējama arī ciniskāka kolēģu klasifikācija - trīs kategorijās, kuru nosaukumi sākas ar “M”: misionāri, mākoņstūmēji un mantrauši. Kas attiecas uz misionāriem un mākoņstūmējiem, jautājumu nebija, bet “mantrauši” mani mulsināja. “Šī var būt ļoti ienesīga nodarbošanās - atkarībā no tā, kurā organizācijā jūs strādājat,” viņa paskaidroja. “Ja jūs algo ANO - un strādāt ANO gribētu visi -, jūsu algu neapliek ar nodokļiem, jūs saņemat piemaksu un papildu atvaļinājumu par grūtiem darba apstākļiem, un liela daļa ikdienas izdevumu tiek kompensēta. Īpaši, ja jūs esat no kādas Āfrikas valsts vai vispār no jaunattīstības zemēm - grūti atrast citu tik labi apmaksātu darbu.”

Seržs Malē, francūzis, pēc izglītības mediķis, vada UNHCR operācijas, dzīvodams kādā noplukušā koloniālā perioda villā netālu no Ndžamenas centra. Kad mēs iepazināmies, Malē pēc sešpadsmit Čadā pavadītiem mēnešiem bija secinājis, ka ik jauna diena viņa durvju priekšā noliek kādu jaunu problēmu - viņš to sauc par le problème du jour. Šķita, ka viņš tās pat izbauda. “Mana filozofija ir tāda,” viņš skaidroja, “neuztver pats sevi pārāk nopietni - taču pie visa, ko dari, gan ķeries pilnīgā nopietnībā.”

Es biju Malē darba dienas sīkākā problēma. Viņš pūlējās sarunāt man vietu UNHCR lidmašīnā, kas dotos uz Abešē. Tomēr Malē patiesais nolūks bija panākt, lai es lieku aiz auss viņa viedokli par bēgļiem. “Cilvēki mēdz uztvert viņus kā grupu - kārtējo nometni ar vēl divdesmit tūkstošiem bēgļu,” viņš teica. “Taču šiem cilvēkiem ir vārdi, cerības, dzīve, mīlestība. Jums jāsaredz viņi kā indivīdi.” Abešē es ieraudzīju, ka UNHCR komplekss, kurā pirms četriem gadiem bija apmeties Ivans Šturms un viņa kolēģi, izaudzis un tagad ietver četrus līdzās izvietotus zemes gabalus un duci ēku; to visu ielenc divarpus metrus augsta siena ar dzeloņstiepļu mudžekļiem. Neskaitot šoferus un sargus, šeit pilnu darba dienu strādā 76 cilvēki. Kabinetos ir gaisa kondicionētāji, tomēr vairums istabu ir pārpildītas - kopā sastumti divi un pat trīs rakstāmgaldi. Šeit strādā vides, ūdens un higiēnas, kā arī pārtikas speciālisti, transporta menedžeris un sabiedrisko attiecību speciālists, kuram ir arī asistents. Ir arī cilvēki, kas atbild par finansēm, pārvaldi, uzskaiti, sabiedriskajiem pakalpojumiem, piegādi, sakariem, un vēl arī vesels pulks vietnieku, ierēdņu un palīgu. Biroju vada Katrīna Ikā, kura Čadā bija pavadījusi desmit mēnešus. Viņas pakļautībā ir visi seši UNHCR lauka biroji pie austrumu robežas; Ikā savukārt atskaitās UNHCR nacionālajam birojam Ndžamenā. Ikā ir francūziete; viņai ir nedaudz pāri četrdesmit, gaiši, līdz ausu ļipiņām apgriezti mati un raga brilles. Lielāko daļu savas darba dzīves viņa nostrādājusi ANO. Viņas un vairuma starptautisko palīdzības darbinieku pienākums ir nostrādāt Čadā divus gadus, lai gan daži paliek arī ilgāk. ‘Ar diviem gadiem pietiks,” Ikā sacīja. “Ne dienu ilgāk.”

UNHCR Abešē biroja personāls uzrauga arī pārējo palīdzības organizāciju darbu - pat lielākās un pazīstamākās savām Čadas operācijām saņem naudu no ANO. (Ir divi izņēmumi, Médecins Sans Frontières un Sarkanais Krusts ir organizācijas, kurām patīk darboties uz savu roku.) Palīdzības organizācijām regulāri jāiesniedz UNHCR atskaites, paskaidrojot, kā un kādiem mērķiem nauda iztērēta. Šeit darbinieki atskaites izvērtē un iesniedz paši savas atskaites un finanšu ziņojumus, kas savukārt nonāk Ndžamenas birojā - tur top atskaites par atskaitēm, kas tālāk ceļo uz organizācijas galveno mītni Ženēvā.

Tādēļ vairums šī biroja darbinieku lielāko daļu darba laika pavada pie datora vai sanāksmēs. Krēslā stājas spēkā komandanta stunda, tāpēc, ja neskaita darbu, šeit ir visai maz, ko darīt. Pat gaišā dienas laikā reti kurš sper kāju ārpus biroja.

Anžele Džohosu no Beninas ir atbildīgā par bēgļu aizsardzību - tas ir ietekmīgs postenis UNHCR hierarhijā, kaut arī darbiniekiem labpatīk uzskatīt, ka organizācijas iekšienē nekādi rangi nepastāv. Viņas pienākums ir nodrošināt bēgļu fizisko drošību un viņu juridiskās tiesības, ko nosaka Āfrikas Vienotības organizācijas 1969. gada Konvencija par bēgļiem. Pēdējā laikā viņu visvairāk uztrauc vardarbība ģimenēs un izvarošana - ikdienišķs notikums ārpus bēgļu nometņu teritorijām, kur sievietes vāc kurināmo ēdiena gatavošanai un tirgum.

Čadā Anžele ieradās taisnā ceļā no Afganistānas. Sākumā viņu norīkoja vadīt UNHCR lauka biroju Bahaī Ziemeļčadā, pašā Sahāras malā. No visiem Čadas smagajiem posteņiem tas ir vissmagākais. Smilšu vētras turpinās dienām ilgi, un bandīti plosās nesodīti un neviena nesavaldīti. Palīdzības darbinieku dzīves apstākļi ir primitīvi; svaigi dārzeņi un augļi nav pieejami. Temperatūra svārstās no mīnus grādiem naktī līdz pat četrdesmit astoņu grādu svelmei dienā. Lauka birojā nav ne apkures, ne gaisa kondicionētāja.

Pēc četrpadsmit mēnešiem Bahaī pārcelta uz Abešē, Anžele nolēma atrast sev mājokli un noīrēja lielu māju netālu no UNHCR kompleksa. Tur viņa nodzīvoja septiņus mēnešus, līdz kādam jūlija vakaram, kad, pieveikuši abus apsardzes puišus, pa vārtiņiem ielauzās seši vīri, bruņojušies ar “kalašņikoviem”. Līdz ar māju viņai tika izīrēti arī dārznieka pakalpojumi; Anžele dārznieku sauca par Babu. “Viņš bija vecs - neviens īsti nezināja, cik viņam gadu,” Anžele atceras. “Pēc izskata varēja būt deviņdesmit. Neko daudz viņš dārzā nedarīja, toties bija ļoti sirsnīgs cilvēks.”

Bandīti dārznieku nošāva. Anžele tobrīd bija Togo, savā nedēļas atvaļinājumā; par laupīšanu un slepkavību viņa uzzināja pa e-pastu. Kopš atgriešanās Abešē viņa mājā nav spērusi kāju - tagad viņa apmetusies UNHCR kompleksā, kur dzīvo arī Katrīna Ikā un daži citi no augstākā līmeņa personāla.

Līdzās astoņiem vai deviņiem baltajiem apvidus auto, es Abešē kompleksa pagalmā pamanīju arī vienu ar padzisušu zilu emblēmu - plaukstām, kas aptver stilizētu zemeslodi, un zem tās tik tikko salasāmus vārdus Aide Publique au Développement. Tie bija gandrīz noberzti, un uz mašīnas tagad rotājās gluži svaigs UNHCR logo. Apvaicājos par veco emblēmu transporta menedžerim Anastasem Makemberam. “Mašīna piederēja japāņiem,” viņš atbildēja. “Viņi to nepaņēma līdzi.”

Kāpēc tad viņi aizgāja?

Viņš paraustīja plecus. “Viņiem likās, ka te ir pārāk bīstami.”

Japāņiem tiešām bija iznācis nonākt vairākās bīstamās situācijās. Pirms dažiem gadiem kāda japāņu palīdzības grupa apņēmusies sastādīt kokus Farčanas bēgļu nometnē. Stāsta, ka viņi esot aicinājuši palīgā pašus bēgļus, bet daži šo apzaļumošanas akciju acīmredzot uztvēruši kā zīmi, ka varas iestādes nolēmušas paturēt viņus nometnē uz visiem laikiem - nu jau kā internētas personas, nevis kā bēgļus. Šī atziņa izplatījās pa visu nometni un bēgļu vidū ātri vien tika pieņemta kā Bībeles patiesība. 2004. gada 13. jūlijā ap samulsušajiem japāņiem un viņu mazajiem kociņiem savācās nikns pūlis. Drīz vien situācija vairs nebija kontrolējama, un japāņi, piekauti līdz asinīm, metās bēgt; divi bija ievainoti tik nopietni, ka viņus nācās nogādāt slimnīcā.

Nemieri izplatījās pa visu Farčanas nometni. Pēc trim dienām šī sērga pielipa nākamajai nometnei,

25 kilometrus uz dienvidiem. Šeit cēlonis bija cits - baumas, ka vairāki palīdzības darbinieki ir Sudānas valdības spiegi. Taču sekas bija tādas pašas, un palīdzības organizācijas bija spiestas izvest savus darbiniekus no abām nometnēm. Kārtību atjaunoja tikai Čadas valdības bruņotās automašīnas, kas ieradās Farčanā. No nometnes čadieši aizgāja, līdzi paņemot divu bēgļu mirstīgās atliekas; viena no šiem diviem bija sieviete. Abu nāves apstākļi tā arī nav tikuši oficiāli noskaidroti.

Rūpes par 33 miljoniem bēgļu, patvēruma meklētāju un internētu personu vairāk nekā 110 pasaules valstīs UNHCR izmaksā aptuveni 1,2 miljardus dolāru gadā. Lielāko daļu šīs summas veido bagāto nāciju brīvprātīgie ziedojumi. Desmit lielākie ziedotāji gādā par 85 procentiem no aģentūras budžeta. Visvairāk iemaksā Savienotās Valstis, tālāk seko Eiropas Komisija, Japāna, Zviedrija un Nīderlande.

Lai naudu sadalītu, lai atskaitītos ziedotājiem par tēriņiem un vadītu aģentūras vērienīgās operācijas visās pasaules malās, nepieciešama birokrātija. Kā jau tas parasti notiek, birokrātija, ko šiem mērķiem izveidojusi UNHCR, attīstījusies par apgrūtinošu milzu aparātu. Aģentūras uzdevums ir palīdzēt bēgļiem, un tas ir uzdevums, kas pilns nedrošības un briesmu. Taču UNHCR vajadzīga nauda arī operācijām, personāla pārvaldei un atskaitēm. Tāda nu ir birokrātijas ačgārnā daba - šie sekundārie uzdevumi, ko nedrošība un briesmas apdraud krietni mazāk un kam tādējādi vajadzētu būt vieglāk paveicamiem, ieguvuši vismaz tikpat nozīmīga, bet dažos gadījumos - pat nozīmīgāka pienākuma statusu nekā UNHCR tiešie uzdevumi. Vismaz tāds ir UNHCR pasūtītā un 2005. gadā publicētā apjomīgā analītiskā pētījuma secinājums. Pētījums, kura nosaukums ir “Situācija UNHCR organizatoriskajā kultūrā”, atzīst, ka aģentūrai “ir tendence izturēties tā, it kā tās primārais uzdevums būtu, piemēram, rakstīt atskaites, organizēt personāla rotāciju un gādāt par saviem fondiem”, nevis “aizsargāt bēgļus un sniegt viņiem palīdzību”.

Nometne

UNHCR “Rokasgrāmata ārkārtas situācijām” izklāsta bēgļu nometnes iekārtošanas pamatnoteikumus: viena telts katrai četru līdz sešu cilvēku ģimenei, uzcelta uz zemes gabala, kas aptuveni atbilst neliela priekšpilsētas namiņa platībai - proti, pietiekami daudz vietas gan pašai teltij, gan nelielam dārziņam. Ģimeņu zemes gabaliņi apvienoti “kopienās”, katrā pa sešpadsmit ģimenēm; tās citu no citas atdala taciņas vai nelieli celiņi. “Kopienas”, savukārt, apvienotas “kvartālos” un, visbeidzot, “sektoros”. Katrs sektors, kvartāls un kopiena apzīmēts ar ciparu vai burtu. Teorētiski ikvienam bēgļu nometnes iemītniekam ir precīza dzīvesvietas adrese.

Es devos uz Bredžingas bēgļu nometni; tā atrodas netālu no Hadžerhadidas ciema. Mans pavadonis bija Komlans Spero no Beninas; viņš Čadā strādāja jau 18 mēnešus. Pēc jaunākajiem datiem, Bredžingas nometnē mājo 30 390 cilvēku. Tā ir visapdzīvotākā bēgļu nometne Čadā, turklāt divtik liela, kā UNHCR birojs sākotnēji bija iecerējis. Tai līdzās jebkurš Čadas ciems 120 kilometru rādiusā liktos pavisam niecīgs.

Pa platu ceļu mūsu auto devās uz nometnes centru. No tā atzarojās sīkāki celiņi un taciņas, ievijoties un pazūdot blīvajā mājokļu labirintā. Teltis ar izbalējušām UNHCR emblēmām bija ieguvušas brūnganu toni; pluinītas smilšu vētrās un kaltētas saulē, tās bija jau krietni plankumainas. Tāda telts domāta gadam, varbūt ar īpaši saudzīgu apiešanos - diviem. Taču vairums bija kalpojušas vismaz trīs gadus, un audums vietām bija sācis irt un plīst. Bēgļi savus zemes gabaliņus bija norobežojuši ar meldru žogiem. Daži bija rūpīgi celti, meldrus cieši sapinot, citi - vienkāršāki, starp vertikāliem zemē iedzītiem mietiem sakrautas meldru kaudzes. Daži žogi bija pamesti novārtā un gandrīz pilnīgi izjukuši, it kā telšu iemītnieki būtu saslimuši vai ļāvušies izmisumam.

Spero īsi apspriedās ar saviem čadiešu kolēģiem. Viņa ziņā bija Bredžingas un divu citu bēgļu nometņu sociālā programma, kas ietver visu, sākot no bērnu izglītības un beidzot ar rūpēm par sirmgalvjiem un vājiniekiem.

Pārējie devās apgaitā, bet es pievienojos Spero tuvējā Čadas valdības bēgļu aģentūras birojā. Tā ziņā bija bēgļu reģistrēšana, pārtikas kartītes, izbraukšanas atļaujas, dzimšanas, miršanas, laulības un šķiršanās apliecību izsniegšana.

Pie aģentūras biroja ēkas divu līku akāciju skopajā ēnā uz zemē izklātajiem paklājiņiem bija sasēdušas aptuveni simt sievietes, daudzas ar bērniem. Pie durvīm veidojās gara rinda - lielākoties sievietes, bet šur tur varēja manīt pa kādam vecam vīram vai pusaugu zēnam. Nonākusi telpās, rinda izjuka, un lūdzēji bija saspiedušies ciešā pulkā, snaikstot galvas cits citam pāri plecam. Visi gaidīja, kad viņus pieņems Čadas valdības ierēdņi.

Ieraugot Spero, no galda ar platu smaidu piecēlās viens no čadiešiem. Tas bija aptuveni četrdesmit gadus vecs kalsns neliela auguma vīrietis, ģērbies tumši zaļā uzvalkā un žilbinoši nospodrinātās ielas kurpēs. Viņa delnas locītavu rotāja liels zelta pulkstenis. Šo cilvēku sauca Vito Ngomnalta. Viņa vietnieks, gadus piecpadsmit jaunāks vīrietis, bija ģērbies tēkreklā un, krēslā izgāzies, sēdēja pie otra rakstāmgalda; cigareti starp zobiem iespraudis, viņš šķirstīja zilu uztura kartīšu kaudzīti.

Ngomnalta atbrīvoja krēslu pie rakstāmgaldu un uzaicināja mani apsēsties. Manā priekšā gulēja simtiem veidlapu ar piespraustām pases izmēra fotogrāfijām.

Katru mēnesi pasaulē nāca simtiem bērnu. Katru jaundzimušo vajadzēja reģistrēt pārtikas kartītēs. Sievietēm poligāmās laulībās bija tiesības lūgt šķiršanos - birokrātiska formalitāte, kas ļautu viņām pašām saņemt pārtikas kartītes arī par saviem bērniem. Lai izbrauktu ārpus nometnes teritorijas, bija vajadzīga atļauja. Un mēneša beigās tika pārbaudīta katra bēgļa reģistrācija.

Pirms sarunas ar katru rindā stāvētāju Ngomnalta un viņa palīgs izrakņāja milzīgas nobružātu zilu pārtikas kartīšu kaudzes. Kabinetā drūzmējās sievietes; daudzas zīdīja bērnus. Vairums bija noskaņotas nopietni, citas šķita izklaidīgas vai nemierīgas. Dažas, niknas un nepacietīgas, raidīja niknus skatienus un savu noskaņojumu pat necentās slēpt. Tas bija tikpat kā autotransporta departaments valstī, kur cilvēkiem nav mašīnu.

Ik pa brīdim Ngomnalta, mēģinot savaldīt pūli, piecēlās no krēsla, piesita kāju un savicināja rokas. Likās, ka viņš teicami apguvis zemākā līmeņa birokrāta uzvedības ābeci. Viņš bija pārmaiņus vīzdegunīgs, autoritatīvs, skarbs un noraidošs. Citudien sēdēju līdzās Spero ērkšķukrūma paēnā. Viņš man skaidroja, kā bēgļiem izdevies nometnēs izveidot pašiem savu ekonomiku. Katrā nometnē ir savs tirgus, kur tiek pirktas, pārdotas un mainītas visdažādākās preces - pārtika, darbarīki, audekls.

Lai nopelnītu, bēgļi savos dārziņos audzē dārzeņus vai vāc malku - tā ir ikdienas nepieciešamība, kas prasa arvien garākus klejojumus ārpus nometnes teritorijas. Daži atrod darbu un kopj vietējo laukus, citi strādā palīdzības organizācijās, izkraujot 50 kilogramus smagos graudu maisus. Ir arī tādi, kuriem uzņēmēja talanta ir vairāk. Daudzās bēgļu nometnēs savus pakalpojumus piedāvā bārddziņi, kafejnīcās pasniedz tēju un augļu sulas, bet daži sarūpējuši dzirnavas, kurās maļ kviešus un citus Pasaules pārtikas programmas dalītos graudus. Gandrīz katrā nometnē ir arī savs izklaides centrs ar maza ģeneratora darbinātu satelīttelevīziju. Ik vakaru piecdesmit vai sešdesmit cilvēku maksā par iespēju noskatīties ziņas un filmu arābu valodā. Spero nekad nav savām acīm redzējis, kā šāds izklaides centrs darbojas. Visiem ANO un citu palīdzības organizāciju darbiniekiem jāatstāj bēgļu nometņu teritorijas līdz pulksten puspieciem pēcpusdienā. Vakaros tās ir pašu bēgļu pārziņā. Kādā vēlā pēcpusdienā es atrodos tukšās UNHCR biroja telpās vienā no bēgļu nometnēm. Ārā viss karstajā saulē izkaltis. Eļļa, ar ko esmu ieziedis plaukstas, izgarojusi, un āda uz pirkstiem un delnām ir kā sausas zvīņas. Lai glābtos no saules, es iestājos durvīs un no turienes vēroju garāmejošos ļaudis.

Lieveņa galā parādās kāda veca sieviete; viņa nenolaiž no manis acis. Dzelteni zaļās drānas ir noplīsušas un netīras. Rokā viņai līks spieķis. Viņa mani uzrunā - laikam arābiski - un ar lielām grūtībām uzraušas uz lieveņa betona pakāpiena. Es paloku galvu un uzsmaidu, un vecā sieviete sāk klumpačot uz manu pusi. Nostājusies manā priekšā un atspiedusies uz spieķa, viņa man kaut ko jautā.

Es paraustu plecus un saku: “Piedodiet, es nerunāju arābiski.”

Viņa viedi paloka galvu un izplūst garā monologā. Viņas seju vago dziļas grumbas, acis ir iekaisušas, bet dzīslene - dzeltena. Sievietes šalle noslīdējusi no galvas, un es redzu, ka sirmie mati sapīti kārtīgu bizīšu rindās. Viņa pastiepj plaukstu.

Šajā brīdī, mūs ieraudzījis, uz lieveņa parādās kāds jauneklis baltās drānās un vaļīgā turbānā. Es viņam pamāju un vaicāju, vai viņš nevarētu pārtulkot, ko sieviete man saka. Es jautāju franciski, jo tā esmu ieradis sazināties ar čadiešiem.

“Es mazliet runāju angliski,” viņš man saka.

Jaunā cilvēka vārds esot Muhameds Jusūfs. Tad viņš uzrunā veco sievieti. Viņa balss ir klusa, tik tikko skaļāka par čukstu.

Vecā sieviete atspiedusies pret durvju stenderi. Es saku jaunajam vīrietim: “Iesim iekšā, lai viņa var apsēsties.”

Sieviete saļimst uz soliņa un, noliekusies uz priekšu, atspiežas pret spieķi. Muhameds Jusūfs taisnu muguru nosēžas viņas priekšā uz krēsla ar augstu atzveltni. Jaunekļa drānas ir svaigi gludinātas un nevainojami tīras. Viņš ir neparasti izskatīgs, ar skaidriem, asi iezīmētiem vaibstiem. Vecajā sievietē viņš klausās ar cieņu un bijāšanu.

“Viņa ir pavisam viena,” jauneklis saka. “Visa ģimene gājusi bojā karā. Viņai nav neviena, kas varētu palīdzēt.”

Sieviete paceļ roku un atkal kaut ko pasaka.

“Un vēl viņai būtu vajadzīga telts.”

Es neko nevarēju darīt šīs sievietes labā, vienīgi iedot viņai naudu. Gan pēc būtības, gan daudzās detaļās viņas stāsts bija uz mata tāds pats kā visiem šīs nometnes iemītniekiem.

Izvilcis no kabatas sauju čadiešu monētu, es tās ielieku sievietes plaukstā. Viņa piespiež to pie krūtīm un pateicas, tad lēni pieslienas kājās un iziet pa durvīm uz saules nokaitētās terases.

Es palieku tumšajā istabā kopā ar Muhamedu Jusūfu. Pajautāju, kā viņš iemācījies angļu valodu. Viņš saka, ka apmeklējis valodas stundas tepat nometnē. Tās pasniedzis kāds padzīvojis vīrs no Dārfūras. Stundas neapmaksāja neviena humānās palīdzības organizācija, un skolotājs nestrādāja par velti. Katram skolniekam bija jāmaksā mācību maksa par katru stundu.

“Kur tu dabūji naudu?” es jautāju.

Viņš pastāsta, ka strādājot, kur un kad vien varot, parasti uz lauka. Tikko beigusies ražas sezona. Par dienas darbu viņš pelnījis aptuveni 600 Centrālāfrikas franku jeb 1,30 dolāru.

Durvīs parādās cita sieviete. Šī ir pusmūžā; druknais stāvs ģērbts sarkani dzeltenās drānās. Viņa kaut ko saka Muhamedam Jusūfam, kurš atkal visu uzklausa dziļā mierā un neiejaucoties.

“Viņa arī ir trūcīga,” viņš man saka. “Viņai ir septiņi bērni. Viņai nav vīra. Vīrs ir miris. Viņa nestrādā, jo nevar pamest bērnus vienus.”

“No kurienes viņa ir?” es jautāju.

Sieviete izplūst garos paskaidrojumos. “Viņa ir no kāda ciemata netālu no Misteres,” saka Muhameds Jusūfs. “Kad džandžavīdi nogalināja viņas vīru, viņa devās šurp. Viņa šeit dzīvo jau trīs gadus.”

Tie bija tikai vissvarīgākie fakti, visīsākais viņas dzīves stāsta izklāsts bez kādām detaļām. Likās, ka sievietei varētu būt apmēram četrdesmit gadu. Viņa sevī nēsāja atmiņas par bērnību un ģimeni, laulību un dzemdībām, vardarbīgu nāvi un bēgšanu. Un tagad - par dzīvi bez saknēm, dzīvi bēgļu nometnē. Šovakar viņa gatavos ēst saviem bērniem. Rīt viņa vai kāda no viņas meitām stāvēs rindā pēc ūdens pie tuvākā krāna un dosies ārpus nometnes, lai salasītu kurināmo. Pat, ja mēs runātu vienā valodā, es nemūžam nespētu saprast, ar kādiem dēmoniem viņai jācīnās ik vakaru pirms iemigšanas.