Tā būtība ir tas

Rīgas Laiks: Saki, Pēter, kas ir tukšums?

Pēteris Kļava: Tukšums ir realitāte, prāta gultne. Tu redzi glāzi. Mēs to glāzi redzam – kur?

RL: Uz galda.

Kļava: Uz galda. Kas viņu redz?

RL: Es viņu redzu.

Kļava: Kas tu esi?

RL: Es nezinu, kas es esmu.

Kļava: Bet tu tomēr atbildi.

RL: Nē, es teiktu, ka ìes redzuî tālāk netiek sadalīts. Tur nav nekādu vairs iespēju...

Kļava: Jā, tu tiešām redzi. Ir redzēšana. Ir redzēšana. Tiešā redzēšana. Un tāpēc tā glāze tiek redzēta prātā. Prātā. To nevar noliegt. Prāts, prāts. Prātā tiek redzēts. Kā tiek redzēts, tas ir noslēpums.

RL: Ja es saku, ka redzu glāzi, kāpēc tur vēl vajadzīgs prāts?

Kļava: Tas viss prāts ir sūds.

RL: Bet tad, kad es saku, ka redzu glāzi, man nav vajadzīgs šis...

Kļava: ...koncepts, jā.

RL: Nu, tāds redzējums, pašpietiekošs.

Kļava: Jā, tas ir pareizi tai gadījumā, ja ir pilnīgi izvērsta izpratne par re­dzēšanas procesu, bet tu, kas redzi, jau sāc tālāk konceptualizēt, jo redzēšana jau ir koncepcija. Bet, ja tiek veidota koncepcija – jā, es redzu glāzi, pilnu vai pustukšu, es gribu dzert –, tad domas kā dzīves plūsma sāk pagarināties. Un šai dzīves plūsmā – es domāju, es gribu, es daru, es jūtu, man vajag, es atceros, es ceru – rodas ļoti daudz nepabeigtu, neapmierinātu kustību vai sajūtu, vai intelektuālu noformējumu, kas rada diskomfortu. Kas varbūt arī ir vajadzīgs.

RL: Bet, kad es skatos uz šo glāzi, es arī nedomāju par dzīves plūsmu. Savā ziņā es varu teikt, ka vispār ārpus brīža, kad es skatos, es neko vairāk nezinu ne par kādām dzīvēm, ne par kādiem plūdumiem.

Kļava: Jā, tas ir kruta, tāpēc ka tas ir šeit un tagad, jā.

RL: Es redzu glāzi.

Kļava: Bet tā ir puse šī stāvokļa kvalitātes, noieti ir tikai 50 procenti ceļa...

RL: Vai šis apziņas fakts gadījumā nav saucams par dharmu?

Kļava: Jā, viņš pats pašpikseļo un pašnolasās. Un tur neko nevar darīt.

RL: Un es arī netaisos neko tur darīt.

Kļava: Jā, jā, jā, bet Jēzus Kristus teica – atstājiet visu, kā ir, metiet visu uz dieva pleciem.

RL: Jā.

Kļava: Jautājums – un tagad padomā pats – iestājas reanimācijā bērns.

RL: Jā.

Kļava: Viņš nevar paelpot, viņam laringīts, viņš mirst nost. Man atstāt tā, kā ir?

RL: Nu, tas kaut kāds aizliegts jautājums, manuprāt...

Kļava: Nē, nē, es vienkārši ar tevi tā runāju.

RL: Labi, kāpēc tā atbilde nav: es tam bērnam palīdzēšu, jo es esmu ārsts?

Kļava: Jā. Jā, man viņš ir jāreanimē, bet kur sākas daudzi ìbetî... Es viens tur cenšos – es negribu tev žēloties, bet kolektīvās apziņas uztveres leņķu mainīšana iet ļoti grūti. Tas, ko Imants Ziedonis, mūsu lielais skolotājs, teica: kas mums atņēma paradīzi? Viņa nav atņemta, mēs nepareizā leņķī turam acis. Es gribu izmainīt šo redzes leņķi... Es nerunāju par eitanāziju un tādām lietām, bet izbeigt to, ko civilizētā pasaule jau dara, – nesaprātīgas, nesamērojami agresīvas medicīnas turpināšana tobrīd, kad neko nevajag vairs darīt.

RL: Nu, tas, vienkārši sakot, ir...

Kļava: Nu, kad bērns ir pilnīgi neatgriezeniski neizārstējams, bet viņu var turpināt uzturēt pie dzīvības nedēļām ilgi. Tiek iesaistīta simtiem tūkstošu vērta medicīna, turpinās ciešanas, būtībā notiek tāda akadēmiskā nekrofilija. Mūsu valstī ārstu sabiedrība, juristi saprast tik pragmatisku lietu vēl nav spējīgi, jo tas provinciālais determinisms ir šausmīgi liels. Bet tad tu nedrīksti arī operēt, jo arī tad tu visu laiku iejaucies dieva plānā. Jautājums – kāpēc tad operēt? Lai viņš mirst tad! Es runāju tādās galējībās...

RL: Pagaidi, bet tu jau darbojies gan kā tehnisks reanimatologs, gan kā...

Kļava: Reanimatologi ir kanalizatori, viņi atnāk, iebāž, izbāž, atdzīvina un aiziet tālāk.

RL: ...gan kā terapeits, gan kā psihoterapeits.

Kļava: Tā es negribētu sevi nosaukt. Es vienkārši esmu informators, kurš cenšas cilvēkiem piedāvāt jaunas zināšanas par to, kā ir, lai tas cilvēks šajā izmisumā, ar ko viņš saskaras, ja viņš grib un ja viņš ir spējīgs uz kaut kādu videoprogrammu... Kā mēs reanimācijā sakām, tu uzreiz redzi – nu, tas cilvēks nesaprot neko, tas kaut ko saprot, un tad tu skaties, ja vecāki patiešām to vēlas, tu viņiem piedāvā to video spēles līmeni, ko viņi var pavilkt.

RL: Un, ja viņi būs galīgi stulbi, tad viņi gribēs, lai bērns dzīvo...

Kļava: Nē, viņi negrib neko. Bērns nomirst, viņi piedzeras un taisa nākošo. Bet ir tādi cilvēki, kas uzdod to jautājumu – priekš kam tas viss? Par to, vai es esmu labs ārsts, lai spriež ārstu asociācija, kur es kārtoju eksāmenus, bet es nevaru atnākt pie bērna vecākiem un teikt: “Ziniet, jūsu bērns nav reāls, nāves nav.” Saproti, tā tās lietas nenotiek. Es nekad... Es nekad nevienam nestāstu, ja man neviens neprasa. Es runāju par vīnu, par alu, par sportu, par politiku. Par tām lietām var runāt tikai ar tiem, kas spēj par tām runāt. Es informēju cilvēkus no tās pozīcijas, ko saka mūsdienu zinātne, nejaucot iekšā ļoti augstas tibetiešu lietas.

Es esmu lasījis lekcijas par apziņas pētījumiem klīniskās nāves brīdī un reinkarnācijas pētījumiem 25 pasaules universitāšu klīnikās. Prinstonas Universitātē jau 1992. gadā aprakstīja 210 gadījumus ar bērniem, kad brūces tiek pārnestas uz jauno ķermeni.

RL: Uz kādu jauno ķermeni?

Kļava: Uz to, kur viņš reinkarnējas.

RL: Vai ir novērojums par to, ka šī brūce parādās kādā citā...

Kļava: Jā, tas jau 1992. gadā Prinstonā tika pētīts.

RL: ...kādā citā cilvēkā, kādā citā bērnā?

Kļava: Protams, protams.

RL: Bet vai tad mēs varam teikt, ka tas ir tas pats bērns? Vai vienkārši...

Kļava: ...ir līdzīgs. Tas patiesībā ir pats pirmais jautājums.

RL: Tas ir pats pirmais, jā.

Kļava: Tas ir tas pikselis. Kurš nes visu absolūtā, mūžīgā makropikseļa nofilmēto, visu filmu...

RL: Bet bez apziņas par to pasauli, kas turējusies līdz ar tevi, bez šīs apziņas, manuprāt, tas būs pilnīgi cits cilvēks, pat ja arī viņam būs mana brūce uz rokas.

Kļava: Jā, un tur ir tā traģēdija. Un tajos pētījumos ir teikts, ka, paldies dievam, cilvēks neatceras iepriekšējo dzīvi. Tu jau netiec ar šito dzīvi galā, ar vienu sievu, vienu vīru, bet tagad tu vēl atcerēsies tā kā Kalnietis visus savus vīrus, visas savas sievas – tu vispār sajuksi prātā.

RL: Jā, jā. (Smejas.)

Kļava: Cilvēkam tik mazs tas procesors! Cilvēks ir tik debils, ka netiek ar šodienu galā, kur nu vēl ar mūžību.

RL: Labi, bet, ja mēs ņemtu tādu vidusmēra latviešu vīrieša dzīvi – nu, tur meitenes, iedzert, hokejs, tad kurā brīdī tu...

Kļava: Kā tad tas sākās?

RL: Jā, kurā brīdī tu sāki interesēties par, tā teikt, garīgumu? Un kāpēc.

Kļava: Un kāpēc, jā... Desmitajā klasē, man liekas, tas bija desmitajā klasē, bija ziema, rīts, tumša skola, sestdiena – tolaik vēl sestdienās bija jāiet uz skolu –, un palika kaut kā baigi drūmi. Baigi drūmi. Man tas viss likās kaut kā baigi nepareizi, un beigās vēl jānomirst. Tā doma, ka beigās vēl visiem jāmirst. Varbūt tā bija tāda tīņu depresija. Bet otrais brīdis bija, jau mācoties institūtā. Tas atkal bija februāris, 1983. gads, es izgāju no anatom... vai no medicīnas institūta katedras pretī Bastejkalnam, tur kaut kādas vārnas lidoja un ķērca “nav vērts”, “nav vērts”, un tad mani pārņēma tāda ārprātīga vēlme saprast, kā viss ir...

RL: Paga, bet kā tad iznāk: no vienas puses, nav vērts, nav vērts, nekam nav jēgas, bet, no otras, liela vēlēšanās saprast? Tad jau ir kaut kāda jēga tomēr?

Kļava: Jā, nu, redzi, saprast, ka nav jēgas, jau arī ir lielā saprašana, tikai toreiz es to vēl nemācēju tik pareizi nodefinēt. Es vienkārši, skatoties tajos plikajos koku zaros, sapratu, ka viss ir savādāk. Ka viss ir pilnīgi savādāk, nekā kāds var iedomāties un izdomāt. Un ka tas noslēpums ir šausmīgi viltīgs, tam nevar tikt klāt. Nekā un neviens. Un tas, protams, tevi aizdedzina, to uguntiņu – bet kā tad ir?

RL: Bet vai tad tāda vidusmēra cilvēka dzīvē priekšstats par nāvi neienāk agrāk nekā tikai 10. klasē? Ja man atmiņa neviļ, man bija gadi seši, kad es pēkšņi sapratu, ka ne vien visi, bet arī es pats nomiršu, viss beigsies, un...

Kļava: ...ka tu arī esi saskaitīts...

RL: Iespējams, ka tas ir pārdzīvojums, kas kādu brīdi piemeklē ikvienu. Tev nācies saskarties ar bērniem nāves priekšā, teiksim, uz operāciju galda... Vai viņi saprot to, ka var nomirt?

Kļava: Kā kurš. Es tev parādīšu... Lūk, mans darbs, reanimācijas zāle. Te guļ zēns, kura vairs nav. Viņš ir beigts jau 20 stundas. Runa ir par smadzeņu nāvi, pēc dažām stundām izņems viņa nieres, un viņš turpat operāciju zālē nomirs, it kā nomirs. Tad vecāki, raudāšana un tā tālāk – tā ir mana ikdiena. Tie bērni... skatoties, kādā vecumā. Viņi varbūt neizšķir jēdzienus “dzīve” un “nāve”, un viņos vēl nav šī emocionālā izvērsuma, kādā stāvoklī viņš atrodas. Tikai daži 28 manu darba gadu laikā ir prasījuši – “vai es varu nomirt?”. Pārsvarā meitenes, zēni tādās sarunās neielaižas. Šāda runāšana jau viņiem ir tabu, jo ir iedvests, ka tev ir jāuzvar, netiek jau teikts, ka tu vari nomirt. Mūsu slimnīcā bija viens gadījums, kad viena ļoti laba daktere aiz pārpratuma bija pateikusi kādam – es neatceros – piecpadsmitgadīgam puikam vai meitenei, kam bija leikoze, nu, ka tevi nevar izārstēt un ka tev jāiet mājās nomirt. It kā pareizi būvēts teikums, bet...

RL: Kas tad tas par pārpratumu, tas jau tāds apzināts izteikums.

Kļava: Jā, kā to pateikt. Un tāpēc es domāju, tas ìnomirtî nākotnē tiks aizvietots. Kolektīvajā arhetipiskajā apziņā tas tiks aizvietots ar jēdzienu ìiziešana no ķermeņaî. Nesen mira kāds piecgadīgs puika, viņam bija smadzeņu audzējs, un viņam jau bija bijusi tā saucamā out of body pieredze. Viņš tika atsāpināts, un būtībā viņš jau to visdrīzāk neuztvēra kā nāvi. Viņš teica – es jau zinu, ka es izdegšu... Es viņam saku – būs brīdis, kad būs ļoti slikti, tev viss sāpēs un tu pazaudēsi samaņu, bet tad tu atkal pamodīsies un atkal būsi. Jo tu esi visu laiku. Bet viņš man saka – es jau zinu, man jau vienreiz tā bija. Es saku – nu redzi... Bet pats galvenais ir tas tālākais menedžments. Varbūt tas, kam es esmu veltījis šo savu apzināto darbību, ir... tieši tas, kā definēt realitāti, kā definēt savu esību un kā viņu, teiksim, prolongēt, kā uztvert nepārtrauktību.

RL: Kā? Kā nepārtrauktību?

Kļava: Vispār. Nepārtraukti... Nu, redz, Tibetā... Es nupat biju Tibetas klosterī, un tur jau nav dzīve un nāve, tur ir karmiskie redzējumi. Kāds visu laiku kaut ko redz. To varbūt ir grūti Rietumu cilvēkam saprast, sevišķi bērnam, bet tu vislaik kaut ko redzi, tu visu laiku kaut ko apzinies. Tibetiešu bardo grāmatā ir ne vien četri, bet seši bardo. Tu piedzimsti, tu redzi. Tu sapni redzi. Meditācijā kaut ko redzi. Nāves brīdī kaut ko redzi. Bet svarīgākais, ka tu turpini redzēt arī pēc tam. Ja tu neesi atinstalējies, tu piedzimsti atkal un atkal kaut ko redzi. Tātad šis redzēšanas, apzināšanās moments ir bezgalīgs.

Man liekas, ka intelektuālam cilvēkam ir svarīgi uzķert šo pašu grūtāko, būtībā radīt izšķirtspēju... izšķirtspēju... atšķirt. Atšķirt redzošo no redzamā, kas ir būtībā... nu, tas galvenais hits visā izpratnē jeb tā saucamais neduālisms. Un Rietumu medicīnā, kur es darbojos, ir ļoti grūti... Rietumu medicīna tikai tagad, pēdējos piecdesmit gados, sāk pārskatīt paradigmas pētījumos par nāvi. Tāpēc es tik ļoti esmu iekarsis un cenšos to visur, kā saka, akadēmiskot, jo principā ir pierādīts... ir pierādīts, ka tu esi visu laiku. Ka tu neesi smadzeņu produkts. Jā.