Vakariņas ar idiotiem

Sāksim ar to, ka mēs visi esam idioti. Nav neviena, kas nebūtu idiots, it neviena. Protams, nav divu vienādu idiotu, taču, lai kāda arī katram no mums būtu sava rakstura īpatnība, savs paštēls, sava dzīves pieredze, savs mīļākais žurnāls – ja gribat, sava “idiosinkrētiskā identitāte”, vienīgā būtiskā atšķirība starp mums ir tāda, ka daži zina, ka viņi ir idioti, bet 99,9 procenti to nezina. Skaidrības labad jāpiebilst, ka vārds “zina” šeit lietots ne tādā nozīmē, kā mēs to lietojam, piemēram, sakot: “Es zinu, ka, līstot lietum, ietves kļūst slapjas,” bet tuvāk tai nozīmei, kādā to lietoja Sokrats: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu.” Piekritīsiet, ka tās ir divas pilnīgi atšķirīgas zināšanas, vai ne? Tātad Sokrats bija viens no ļoti nedaudzajiem idiotiem, kurš zināja, ka ir idiots. Droši vien tieši šī iemesla dēļ Delfu orākuls atzina viņu par gudrāko cilvēku Grieķijā, jo citi nezināja pat to.

Vārdu sakot, idiotība ir viens no cilvēka eksistenciālā stāvokļa pamatdotumiem. Mēs nelūdzām piedzimt par idiotiem; mēs vienkārši tādi esam neatkarīgi no tā, vai mums to gribas atzīt vai nē, un jebkurš jautājums par dzīves jēgu, garīgo ceļu, pašrealizēšanos ir bezjēdzīgs ārpus šī sava eksistenciālā idiotības stāvokļa apjēgsmes. Neviens garīgs ceļš nevar sākties uz pakāpes, kas ir zemāka par savas idiotības apzināšanos, kā to labi zina ne vien visas ezotēriskās, bet arī tradicionālās reliģiski filozofiskās skolas – atcerieties kaut vai klasisko dzena līdzību par tases malām pāri plūstošo tēju vai Jēzus vārdus par farizejiem un rakstu mācītājiem un tam pretstatā – “Esiet kā bērni!”

Bet ir kāds pie tradicionālajām skolām nepiederošs skolotājs, kurš mācību par idiotiem attīstīja līdz zināmai pilnībai un padarīja to par savas apmācības sistēmas ritualizētu sastāvdaļu. Georgijs Gurdžijevs (1866 (?)–1949) joprojām tiek dēvēts par vienu no mīklainākajām, pretrunīgi vērtētajām un ekscentriskākajām figūrām 20. gadsimta Rietumu ezotērikas renesanses ainavā. Kaut arī ietekmes un masu popularitātes ziņā viņu diez vai var salīdzināt ar tādiem aizgājušā gadsimta guru kā Krišnamurti, Sudzuki, Mahariši vai Sai Baba, tomēr ir tik daudz idiotisma, kas sarunāts par Gurdžijeva dzīvi (it sevišķi Krievijas medijos), ka pietiktu viņiem visiem. Stāsta, ka viņš esot bijis krievu spiegs Tibetā 20. gadsimta sākumā, ka viņš esot piespēlējis vācu slepenajai biedrībai Thule ideju par apvērsto svastiku (iznīcības simbolu), tādējādi ieprogrammējot nacistu sagrāvi, ka Hitlers esot viņu vairākkārt aicinājis pie sevis uz Vāciju, ka pirmsrevolūcijas gados Kaukāzā viņš esot cieši sadarbojies ar Staļinu, ka viņš esot paātrinājis ar tuberkulozi slimās rakstnieces Katrīnas Mensfīldas nāvi un tādā garā.

Taisnības labad jāsaka, ka Gurdžijevam vien zināmu iemeslu dēļ viņam patika mistificēt savu personību. Viņa “it kā” autobiogrāfija “Tikšanās ar izciliem cilvēkiem”, kas aptver laika posmu no viņa dzimšanas līdz 1912. gadam, ir reālu faktu un šķietami reālu, taču īstenībā alegorisku notikumu mistrojums. Gurdžijevs reti stāstīja skolniekiem par savu pagātni pirms ierašanās Krievijā 1912. gadā un uz jautājumiem par šo tēmu atbildēja izvairīgi, dažādās situācijās sniedzot dažādas, bieži vien pretrunīgas atbildes. Reizēm viņa stāsti par savu dzīvi likās kā aizgūti no “Tūkstoš un vienas nakts pasakām”. Viņš, piemēram, stāstīja, ka spēku pilnbriedā esot attīstījis savas spējas līdz tādai pakāpei, ka, pāris stundas sagatavojoties, varējis ar domu spēku vien nogalināt jaku no desmit verstu attāluma vai piecās minūtēs aizmidzināt ziloni.

Liekas, ka pagātne Gurdžijevu interesēja tikai tik, cik tā katrā konkrētajā situācijā bija noderīga, lai realizētu apmācību. Ne faktu patiesumam, ne to vēsturiskajai precizitātei nebija nozīmes. Nozīme bija tikai tam, vai attiecīgais stāsts konkrētajā brīdī palīdz skolniekam saprast kaut ko par sevi, atcerēties sevi un līdz ar to – atcerēties savu idiotību.

Nav pat īsti zināms, kurā gadā Gurdžijevs ir dzimis. Viņa personas dokumentos figurēja 1877. gads, viņa māsa apgalvoja, ka brālis esot dzimis 1872. gadā, bet daudzi fakti liek domāt, ka īstais dzimšanas gads ir 1866. Šis gada skaitlis arī vairāk vai mazāk sakrīt ar vecumu, kādu Gurdžijevs pats sev piedēvēja. Piemēram, sarunā ar savu franču skolnieku grupu 1943. gada 28. oktobrī viņš teica, ka viņam esot 76 gadi, bet tā paša gada 16. decembrī – ka 78 gadi. Savu dzimšanas dienu viņš allaž svinēja divas reizes – 28. decembrī un 13. janvārī.

Gurdžijevs piedzima Aleksandropolē (tagad Gjumri) Armēnijā. Viņa tēvs bija cēlies no Mazāzijas grieķiem, bet māte bija armēniete. Tēvs bija galdnieks, kurš līdzās savam maizes darbam piekopa sensenās ašoku tradīcijas. Ašoki bija bardi, cilvēki ar fenomenālu atmiņu, kas no paaudzes paaudzei nodeva leģendas, nostāstus, dziesmas un arī tādas poēmas kā “Īliada” un “Odiseja”, pirms tās tika pierakstītas. Grāmatā “Tikšanās ar izciliem cilvēkiem” Gurdžijevs atceras, kā tēvs no galvas dziedājis 4000 gadu seno stāstu par Gilgamešu, un emocionālo šoku, ko viņš piedzīvoja pēc daudziem gadiem, kādā žurnālā izlasot Babilonijas drupās atklātā “Eposa par Gilgamešu” fragmenta tulkojumu – gandrīz vārds vārdā, kā to bija dziedājis viņa tēvs.

Atskārta, ka tūkstošiem gadu seni teksti var saglabāties paaudžu atmiņā gandrīz neizmainītā veidā, lika Gurdžijevam noticēt, ka tikpat labi kaut kur zem seno civilizāciju drupām varētu būt saglabājušās zināšanas par jautājumiem, kas viņam jau kopš puikas gadiem nedeva miera un uz kuriem neviens nespēja dot daudzmaz apmierinošas atbildes. Šos jautājumus izraisīja neizdzēšamais iespaids, ko viņa apziņā atstāja virkne neizskaidrojamu parādību, kurām viņš pats bija kļuvis par liecinieku: kāds jezidu sektas zēns, kuram puikas apkārt novilkuši apli, nespēj pārkāpt pāri smiltīs iezīmētajai līnijai, lai izkļūtu no apļa laukā; kāds vīrs ar paralizētu ķermeņa kreiso pusi tiek brīnumainā kārtā izdziedināts pēc tam, kad viņš saviem spēkiem uzrāpies pakalnā līdz kāda svētā kapa vietai; kāda tatāru jaunekļa līķis nākamajā dienā pēc apbedīšanas parādās viņa bijušās mājas tuvumā, kur kaimiņi – pārliecināti, ka viņā iemājojis ļaunais gars, – pārgriež viņam rīkli un aiznes atpakaļ uz kapsētu.

Droši vien ir lieki jautāt, vai Gurdžijevs šādus un līdzīgus gadījumus pieredzēja pats savām acīm vai dzirdēja par tiem nostāstus, vai tos vienkārši izdomāja. Katrā ziņā liekas ticami, ka viņa interese par okultismu, magnētismu, hipnozi un ezotēriskām mācībām sākās jau agrā jaunībā, un šī interese bija pietiekami stipra, lai ap 1892. gadu viņš kopā ar domubiedru grupu dotos klejojumos, kuru mērķis bija ierakstīts šīs grupas nosaukumā “Patiesības meklētāji”. Šie klejojumi ilga divdesmit gadus, un par tiem zināms ir tikai tas, ko pats Gurdžijevs uzskatīja par nepieciešamu pastāstīt grāmatā “Tikšanās ar izciliem cilvēkiem”. Ja var ticēt viņa stāstītajam, tad ceļojumu ģeogrāfija aptvēra Ēģipti, Abesīniju, Tuvos Austrumus, Afganistānu, Persiju, Indiju, Tibetu, Sibīriju, Gobi tuksnesi, Centrālāziju, Babilonijas drupas, Grieķiju un Mazāziju. Katrā ziņā pēc šiem divdesmit klejojumu gadiem Gurdžijevs ieradās Krievijā ar savu ezotērisko kosmoloģiju, savu psiholoģiju, savu mācību, kuru viņš sauca par “Ceturto ceļu”, un savu treniņu jeb “iekšējā darba” tehniku tiem, kuri vēlas pamosties. “Jo cilvēks var piedzimt, bet lai piedzimtu, viņam vispirms ir jānomirst, un lai nomirtu, viņam vispirms ir jāpamostas.”

Pamodies cilvēks jau vairs nav idiots šī vārda ikdienišķajā nozīmē, bet gan tajā nozīmē, kādā to nereti lieto sūfiji un kā to paskaidro Idriss Šahs grāmatas “Idiotu gudrība” priekšvārdā: “Tā kā to, kas šauri domājošiem ļaudīm šķietas esam gudrība, sūfiji mēdz uzskatīt par muļķību, viņi dažkārt sauc sevi par Idiotiem.” Varētu domāt, ka Gurdžijevs savu zinātni par idiotiem, kā viņš pats to dēvēja, “nozaga” kādā no dervišu klosteriem, kurus viņš apmeklēja savos klejojumu gados. Viens no viņa tuvākajiem skolniekiem Džons G. Benets atceras, ka Gurdžijevs esot viņam teicis: “Ja gribi iegūt kaut ko, ko tu varētu saukt par savu, tev ir jāiemācās zagt” (tikai neiekrītiet uz vārdiem!). Taču tas neizklausītos pēc Gurdžijeva. Visticamāk ar “zinātni par idiotiem” ir tāpat kā ar Gurdžijeva kosmoloģiju un Ceturtā ceļa mācību – kaut kādi elementi tajā ir aizgūti no sūfisma, budisma, kristīgās gnostikas un teozofijas, taču, kā apgalvo Aleksandrs Pjatigorskis, par deviņdesmit procentiem to autors ir pats Gurdžijevs. Katrā ziņā zīmīgi šķiet tas, ka ja ne vienīgā, tad visbiežāk piesauktā garīgā autoritāte Gurdžijeva galvenajā darbā, triloģijā “Par Visu un visu”, ir slavenais austrumu asprātis Hodža Nasredins.

Georgijs Gurdžijevs Vācijā, 1921 (Foto: No grāmatas Paul Beekman Taylor. G. I. Gurdjieff: A New Life. Eureka Editions, 2008.)

Gurdžijevs ieradās Krievijā 1912. gadā ar dažādos atjautīgos veidos nopelnītiem miljons rubļiem, vērtīgām austrumu paklāju un porcelāna kolekcijām un ar stingru apņēmību realizēt savu “svēto uzdevumu”: “Es vēlējos radīt ap sevi apstākļus, kuros pastāvīga berze starp apziņu un dabas automātiskajām izpausmēm cilvēkam nemitīgi atgādinātu par viņa eksistences mērķi un jēgu”. Maskavā un Pēterburgā viņam drīz vien uzradās sekotāji, to vidū komponists Tomass de Hartmans ar kundzi Olgu un žurnālists un matemātiķis Pjotrs Uspenskis, kura vēlāk sarakstīto grāmatu “Brīnumainā meklējumos” joprojām var uzskatīt par labāko “ievadkursu” Gurdžijeva mācībā. Sākoties revolūcijai un pilsoņu karam – šai “masu psihozei”, kurā “vieni idioti nogalina citus” – Gurdžijevs ar kādiem pārdesmit skolniekiem pārcēlās vispirms uz Esentuki, bet vēlāk uz Tbilisi, kur oficiāli nodibināja savu skolu Institūts cilvēka harmoniskai attīstībai. Kad 1920. gadā arī Gruzijas krišana boļševiku rokās kļuva nenovēršama, Gurdžijevs ar skolniekiem pārcēlās uz Konstantinopoli, tad Vāciju, bet 1922. gadā uz Franciju, kur Parīzes tuvumā netālu no Fontenblo viņš no jauna atvēra savu institūtu pilī, kas pazīstama ar nosaukumu “Priorija” (Le Prieuré). Šeit viņš iedibināja savu slaveno rituālu – tostu uzsaukšanu idiotiem pie sestdienas vakariņu galda.

Sestdienas vakaros skolnieki vispirms nomazgājās pašu uzceltā turku pirtī – vispirms vīrieši, tad sievietes, un pēc tam sapulcējās pils lielajā zālē uz vakariņām, kuras precīzāk, šķiet, būtu saukt par dzīrēm un kurās nereti piedalījās ap simt dažādu pakāpju idiotu, tai skaitā arī bērni, kuri, tiesa, sēdēja pie atsevišķa galda. Viens no viņiem atceras: “Georgs Ivanovičs sēdēja savā “tronī” slavenā galda galā; viņam priekšā bija cepts sivēns, bet tam abās pusēs – jēra gaļas cepeši. Par spīti tā laika virtuvju visai trūcīgajam aprīkojumam, galds bija bagātīgi klāts ar lieliskām aukstajām uzkodām un citām delikatesēm. Daudzas reizes es pats tiku redzējis, kā G. I. ar kailām rokām sadalīja jēra cepeti un noplēstos gabalus svieda vakariņu viesiem”.

No Gurdžijeva pa kreisi sēdēja dzīru vadītājs jeb tamada, kura uzdevums bija stingri reglamentētā kārtībā uzsaukt tostus idiotiem un raudzīties, lai glāzes vienmēr būtu laikā piepildītas. Vārds “tamada” liek domāt, ka gurdžijeviskā rituāla saknes meklējamas gruzīnu dzīru tradīcijās, kaut arī Džonam Benetam viņš esot teicis, ka tas nākot no kāda sūfiju ordeņa (tādā gadījumā tas varētu būt tikai bektaši ordenis – vienīgais sūfiju ordenis, kas atļauj alkohola lietošanu), citam – ka to piekopuši jau pirms Babilonijas laikiem, bet vēl citam – ka “zinātni par idiotiem”, kas ir šī rituāla pamatā, esot radījis viņš pats pēc septiņu gadu ilgām studijām. Šo rituālu drīkstēja piekopt tikai sakramentālo ēdienreižu laikā un nekad ar vīnu, bet tikai ar stipro alkoholu (līdz pat dzīves beigām Gurdžijevs pats dzēra tikai armanjaku vai šņabi).

Gurdžijeva “zinātne par idiotiem” nodala divdesmit vienu idiotības pakāpi. Pirmās divpadsmit pakāpes bija šādas:

1 – parastais idiots

2 – superidiots

3 – arhiidiots

4 – bezcerīgais idiots

5 – līdzjūtīgais idiots

6 – slidenais idiots

7 – kvadrātiskais idiots

8 – apaļais idiots

9 – līčloču idiots

10 – apgaismotais idiots

11 – šaubpilnais idiots

12 – plātīgais idiots

Tiem, kas šajās dzīrēs piedalījās pirmo reizi, bija uzdevums intuitīvi izvēlēties, pie kuriem no divpadsmit idiotiem viņi pieder. Noteikt sev idiotības pakāpi nemaz nav tik vienkārši, jo tas prasa noteikta līmeņa sevis pazīšanu – proti, kaut nelielas, tomēr objektīvas zināšanas par sevi. Šādā nozīmē cilvēki, kas ir saauguši ar savu paštēlu vai publisko tēlu, ar savu iedomāto “es” tik lielā mērā, ka nespēj ieraudzīt sevi no malas, vispār neiekļaujas nevienā idiotu kategorijā. Labākajā gadījumā viņus var uzskatīt par idiota kandidātiem, bet sliktākajā – par objektīvajiem idiotiem. Lai labāk saprastu, kas slēpjas Gurdžijeva zinātnē par idiotiem, ielūkosimies Uspenska grāmatā “Brīnumainā meklējumos”. Sarunās ar Uspenski Gurdžijevs liek lielu akcentu uz to, ko viņš nosauc par cilvēka “galveno iezīmi”. Mūsdienu cilvēku galvenā iezīme, saka Gurdžijevs, ir miegs. Cilvēki miegā dzīvo, un miegā viņi arī nomirst. Ja cilvēks tiešām vēlas zināt, viņam vispirms ir jādomā par to, kā pamosties – tas ir, kā izmainīt savu esamību. Bez šīs kopējās iezīmes katram cilvēkam ir arī sava individuāla galvenā iezīme jeb galvenais trūkums, ap kuru kā ap centrālo asi griežas visa viņa “neīstā (ložnaja) personība”. Šo galveno trūkumu cilvēks saviem spēkiem nav spējīgs ieraudzīt; Skolotāja uzdevums ir viņam to atklāt un dot konkrētus uzdevumus, lai ar to cīnītos. Cīņa ar šo galveno trūkumu tad arī ir katra skolnieka iekšējais darbs, viņa individuālais ceļš. Tas arī izskaidro, kāpēc Gurdžijeva kā skolotāja attiecībām ar skolēniem vienmēr bija izteikti situatīvs raksturs un kāpēc ir tik daudz Gurdžijevu, cik viņam bija skolnieku.

Lai katrā skolniekā izgaismotu viņa galveno trūkumu, Gurdžijevs mēdza dot viņiem iesaukas saskaņā ar katra “iekšējā dzīvnieka” metaforu (piemēram, vairākām skolniecēm bija iesauka “tele”, citai “krokodils”, vēl citam “kamielis”). Tāds pats mērķis bija arī “idiotu rituālam”, kas, kā paskaidroja Gurdžijevs, bija “spogulis, kurā cilvēks var ieraudzīt sevi” – tas ir, ieraudzīt savu patieso “es”, kas slēpjas zem “neīstās personības” iluzorajiem slāņiem. Idiots ir cilvēks, kurš ir tas, kas viņš ir, kurš ir “pats savs” – ko arī nozīmē sengrieķu idios, no kura ir cēlies vārds “idiots”. Blakus jau minētajai sūfiju nozīmei, šī nozīme atklāj vēl vienu būtisku šī vārda šķautni.

Bet atgriezīsimies pie paša rituāla. Ja kāds nespēja sevi klasificēt nevienā idiotu kategorijā, Gurdžijevs to izdarīja viņa vietā. Tad, sagaidījis Gurdžijeva zīmi, tamada cēlās kājās un, pacēlis glāzi, uzsauca: “Un tagad iedzersim uz visu parasto idiotu veselību!” Ja pie galda bija kādi no šīs kategorijas idiotiem, viņš griezās pie katra atsevišķi un teica: “Un arī uz jūsu veselību, dakter ...”, “un uz jūsu veselību, ... jaunkundz”, “un uz jūsu veselību, skolotāj...” Pēc tam visiem bija jāizdzer savas armanjaka vai šņabja glāzes līdz dibenam. Alkohols, paskaidroja Gurdžijevs, bija vajadzīgs nevis lai piedzertos, bet lai stiprinātu vēlēšanās spēju. 

Saskaņā ar Džona Beneta skaidrojumu parastais idiots ir sākuma punkts, no kura cilvēkam, pārvarot šķēršļus, ir iespējams sākt augt sapratnē. “Reiz es Gurdžijevam pa jokam jautāju, kāds idiots bija Hodža Nasredins. Viņš man atbildēja, ka, protams, parastais idiots. Tādā gadījumā vienkāršā idiota pamatiezīmes ir vienkāršība, veselais saprāts, bet visupirms – pašapmāna iztrūkums. Taču galvenais, ka mums ir jākļūst kā bērniem, pirms uzdrošināmies cerēt iekļūt Debesu valstībā.” Lai kāda būtu idiota sākotnējā pakāpe, viņam vispirms ir apzināti jānolaižas līdz parastajam idiotam – tikai no šīs “bērna” pakāpes var sākties apzināts ceļš augšup. Tajā pašā laikā ir svarīgi saprast, ka nekādu garantiju tam, ka cilvēks nonāks pie mērķa, nav. Pie parastajiem idiotiem pieder arī visi mazie bērni.

Nākamais tosts tādā pašā veidā tika uzsaukts superidiotiem. Uz neilgu brīdi Gurdžijevs esot licis tamadam pievienot tostam mīklainu skaidrojumu, ka superidiots ir “parastais idiots, bet kurš nav ēzeļa aste”. “Šī iemesla dēļ,” saka Džons Benets, “varētu šķist, ka superidiotam jau ir “kaut kas”. Ja viņam ir jānolaižas līdz parastajam idiotam, šis “kaut kas” ir viņa pašsvarīguma paliekas, no kurām viņam jāatbrīvojas.” Taču ja viņš ir ceļā augšup pa idiotu kāpnēm, tad šis “kaut kas” jau ir kāds reāls viņa apzinātas piepūles ceļā sasniegts ieguvums jeb, lietojot Gurdžijeva terminoloģiju, viņā jau ir izkristalizējusies kāda reāla substance. Gurdžijeva slavenākais superidiots bija angļu literāts un izdevējs Alfrēds Orāžs (Orage) – reizē arī viņa darbu redaktors un ideju popularizētājs ASV. Gurdžijeva skolnieks Čārlzs Stenlijs Nots raksta: “Orāža galvenā iezīme, šķiet, bija tāda, ka viņš nekad nespēja pateikt “es nezinu”; viņa intelektuālā augstprātība lika viņam atbildēt uz ikvienu jautājumu. Gurdžijevs teica, ka Orāžs esot bijis superidiots negatīvā nozīmē, bet ka tagad viņš veidojoties par superidiotu pozitīvā nozīmē.” Vārdu sakot, negatīvā nozīmē superidiotu varētu saukt arī par pašapmierināto idiotu, kurš domā, ka viņā ir kaut kas, kas to dara īpašāku par parasto idiotu. Šādiem idiotiem raksturīgi ir tas, ka viņi apmeklē dažāda veida “sevis attīstīšanas” pasākumus un ir gatavi pārvarēt lielus attālumus, lai, teiksim, iedzertu tasi tējas ar kādu šamani vai padzīvot kādā ašramā, lai pēc tam “pazīmētos” ar savām zināšanām par šamanismu vai jogu. Lai virzītos tālāk, viņam vispirms ir jāierauga savas pozīcijas trauslums un jāatbrīvojas no ilūzijas, ka viņš jau ir kaut ko sasniedzis.

Georgijs Gurdžijevs pie mielasta galda, Parīze, 40. gadi

Par arhiidiotu Gurdžijevs reiz esot izteicies: “Arhi? Tas ir kā arhitekts... arhidiakons... arhibīskaps.” Arhiidiots, piemēram, bija franču dokumentālā kino režisors Renē Zubers, viens no Gurdžijeva pēdējo gadu skolniekiem. Savās atmiņās viņš raksta, ka arhiidiota tituls “izcēla kādu manas personības aspektu, kas man līdz tam bija tikpat nepazīstams kā mana paša smarža: bijību pret pastāvošajām hierarhijām”. Pie arhiidiotiem sevi pieskaitīja arī amerikāņu arhitekts Frenks Loids Raits – droši vien vārdu “arhiidiots” un “arhitektūra” fonētiskās līdzības dēļ – bet tikai pēc tam, kad Gurdžijevs bija atteicies pieņemt viņa paša izgudroto “idiotisko idiotu”. Raitu ar Gurdžijevu iepazīstināja viņa sieva Olgivanna, kura bija iekļāvusies Gurdžijeva grupā jau 1919. gadā Tbilisi, kad viņa vēl bija precējusies ar latviešu izcelsmes arhitektu Voldemāru Hincenbergu. Lasot Raita biogrāfiju, liekas, ka sava nomācošā “ego” dēļ viņš gan vairāk atbilda superidiota kategorijai, un viņa nevainīgi augstprātīgās piezīmes ne reizi vien izpelnījās Gurdžijeva uzbrēcienu “Idiots!” šī vārda visikdienišķākajā nozīmē.

Tosti pirmajiem trim idiotiem tika uzsaukti samērā ātri viens aiz otra, bet tostu bezcerīgajiem idiotiem bieži pavadīja piebilde, kas savu galīgo formu ieguva tikai pāris mēnešus pirms Gurdžijeva nāves. Džons Benets to atceras šādi: “Uz visu bezcerīgo idiotu – kā subjektīvo, tā objektīvo – veselību! Proti, par visiem tiem bezcerīgajiem idiotiem, kuriem lemts nomirt cienīgā nāvē, un par visiem tiem bezcerīgajiem idiotiem, kuri ir kandidāti uz nomiršanu suņa nāvē”. 

Pirmie bija subjektīvie bezcerīgie, bet otrie – objektīvie bezcerīgie idioti. Nots sevi pieskaitīja bezcerīgo idiotu kategorijai un, kad Gurdžijevs lūdza viņu precizēt – objektīvo vai subjektīvo, Nots atbildēja, ka subjektīvo, jo negribot nosprāgt kā suns. Uz to Gurdžijevs teicis: “Katrs domā, ka viņš ir dievs, bet subjektīvais bezcerīgais idiots zina, ka viņš nav dievs. Objektīvais bezcerīgais idiots ir sūds. Viņš nekad nekas nebūs, nekad neko nepaveiks. Subjektīvajam bezcerīgajam idiotam ir iespēja nebūt sūdam. Viņš ir nonācis līdz sava bezcerīguma sapratnei. Viņš ir sapratis, ka ir nulle (non-entity).” Tikai tie, kas apzināti strādā ar sevi, var cerēt uz cienīgu nāvi. Vēlāk, kad Gurdžijevs no Priorijas jau bija pārcēlies uz Rue de Colonels Renard 6 Parīzē, tosta uzsaukšanas laikā dzīvoklī ienāca pastnieks, lai nodotu Gurdžijevam ierakstītu vēstuli. Arī viņam tika ieliets armanjaks. Noklausījies tostu, viņš teica: “Ļoti pareizi, ka tas, kurš nestrādā, agrāk vai vēlāk nomirs kā suns.” Gurdžijevu šī piezīme tik ļoti sajūsmināja, ka uz atvadām viņš uzdāvināja pastniekam divas šokolādes tāfeles: “Vienu pašam un vienu sievai – gultā ko ēst un domāt par mani.”

Piektais tosts bija šāds: “Uz visu līdzjūtīgo idiotu – gan simpātisko, gan antipātisko – veselību! Proti, par visiem līdzjūtīgajiem idiotiem, kuriem ir patiesa žēlsirdība, un par tiem, kuri tikai lepojas ar savu žēlsirdību un grib izpelnīties ievērību citu acīs.” Atšķirību starp vieniem un otriem Gurdžijevs paskaidroja ar piemēru. Ceļa malā guļ izsalcis, noskrandis cilvēks. Simpātiskais līdzjūtīgais idiots tūlīt metas viņam palīdzēt, ir gatavs pat atdot savu pēdējo kreklu. Antipātiskais idiots dara to pašu, bet tikai tad, ja kāds cits to redz. “Ja viņa draudzene vai draudzenes tēvs to pa logu redz, tad viņš tam atdod savu pēdējo maizes gabalu. Bet ja neviens neskatās, viņš ātri aiziet, varbūt pat aizbēg. Es neieredzu šos idiotus.” Gurdžijeva pēdējo gadu skolniece Rina Hendsa apgalvo, ka esot bijusi vēl arī trešā līdzjūtīgo idiotu kategorija – “Par tik, par cik... dažreiz viņš dod un dažreiz nedod, atkarībā no dažādiem apstākļiem, varbūt pat no laika apstākļiem.”

Varētu domāt, ka pēc piektā tosta vakariņotājiem jau vajadzēja būt krietni iereibušiem, taču Renē Zubers apgalvo, ka reibuma kondīciju neviens nekad neesot sasniedzis, kaut arī glāzes pēc katra tosta esot bijušas jāiztukšo līdz dibenam (citi saka, ka sievietēm šajā ziņā bijušas zināmas atlaides). Lai cik arī tiktu izdzerts, pēc vakariņām allaž sekoja Gurdžijeva darbu lasījumi un sarunas līdz agrai rīta stundai. Šis fakts liek atcerēties Sokratu, kurš dzīru laikā spējis saglabāt pilnīgi skaidru prātu arī tad, kad visi pārējie jau bijuši “zem galda”. Vai apreibšanai varētu būt kāds sakars ar apziņas modrību? Gurdžijeva skolnieki apgalvo, ka uzturēšanās Skolotāja tuvumā no viņiem prasījusi pilnīgu sevis apzināšanās stāvokli. Nebūt šādā stāvoklī esot varējis būt arī bīstami. Tas liek domāt, ka rituālās vakariņas kalpoja arī par sava veida testu skolniekiem – vai tie spēj noturēt apziņas modrību arī šādos “paaugstinātas grūtības” apstākļos.

Par slideno idiotu (angliski squirming idiot) Gurdžijevs runāja kā par tādu, kurš nepieļauj, ka varētu būt idiots. “Viņš ir pārliecināts, ka spēj “darīt”. Tāds idiots atnāk pie manis un lūdz, lai es viņam palīdzu. Es viņam parādu, ka viņš ir idiots. Viņš saka: “Jā, es esmu idiots.” Pēc tam viņš aiziet un sāk domāt: “Bet kāpēc gan es esmu idiots? Tāpēc ka kaut ko nenopirku par simt un nepārdevu par divsimt frankiem? Es neesmu idiots. Gurdžijevs ir idiots.” Viņš atgriežas pie manis, lai paskaidrotu, ka nav nekāds idiots. Es viņam gāžu pa žokli un izsitu divus zobus. Tad viņš pieļauj, ka ir idiots. Bet viņš aiziet un atkal maina savas domas.” Slidenajam idiotam ir arī cits aspekts: “Tā ir zivs, kas izmesta no ūdens. Zivs zina, ka nevar dzīvot bez ūdens. Viņai ir maz laika, lai tajā atgrieztos, bet viņai nav kāju. Ja es to paceļu, lai ielaistu atpakaļ ūdenī, tā izslīd man no rokām, un es jau vairs nevaru viņai palīdzēt.” Slidenā idiota pozitīvā īpašība ir tā, ka viņš nemitīgi cīnās ar sevi, nekad nav apmierināts ar sasniegto, un šī cīņa var novest arī pie rezultātiem.

Septītais tosts allaž sākās šādi: “Un nu mēs esam nonākuši līdz ģeometriskajiem idiotiem. Vispirms iedzersim uz visu kvadrātisko idiotu veselību. Kvadrātiskais idiots ir tas, kurš reizēm arī nav idiots. Viņš ir kandidāts uz apaļajiem idiotiem. Apaļais idiots ir vienmēr idiots, bet kvadrātiskajam idiotam gadās arī veselā saprāta brīži.” Šo tostu Gurdžijevs parasti ilustrēja, zīmējot ar pirkstu gaisā kvadrātu. Nonācis līdz kādam no kvadrāta stūriem, viņš teica: “Dažreiz viņš apstājas.” Saskaņā ar šīs mīklainās frāzes pieņemto interpretāciju skolnieku vidū, kvadrātiskie idioti ir tie, kas ik pa laikam apstājas un maina virzienu.

Zīmējums gaisā ar pirkstu pavadīja arī tostu apaļajiem idiotiem. “Viņš ir vienmēr idiots,” teica Gurdžijevs, “dienu un nakti, miegā un nomodā, baznīcā, tualetē, vienmēr idiots. Idiots caur un cauri.” Reizēm viņš piebildis, ka apaļais idiots atrodas īpaši grūtā situācijā, jo aplī nav punkta, kurā viņš varētu palēnināt kustību un izbēgt. Apaļais idiots zināmā mērā atgādina jau pieminēto jezidu sektas zēnu, kuram izdevās izrauties no maģiskā apļa tikai tad, kad mazais Gurdžijevs, ar kāju nodzēšot daļu no smiltīs iezīmētās līnijas, atvēra viņam izeju. Apaļais idiots, kurš neredz savu idiotību, var būt reāli bīstams kā sev, tā apkārtējiem. Taču ja viņam tas izdodas, viņš ir gatavs cīnīties dienu un nakti, lai sasniegtu atbrīvošanos. Apaļais idiots, piemēram, bija Džons Benets, kurš daudzās “idiotu vakariņās” pildīja arī tamadas funkciju.

Tostu līčloču (jeb zigzaga) idiotiem pavadīja šāda piebilde: “Uz visu līčloču idiotu veselību – proti, par tiem, kuriem ir septiņas piektdienas nedēļā. Un uz visu histērisko ļaužu un visu trīs dzimumu veselību.” Reizēm Gurdžijevs, pārtraucot tamadu, kurš uzrunāja vārdā klātesošos līčloču idiotus, teica: “Nē, šis tosts ir par visiem histēriskajiem cilvēkiem. Visi ir histēriski, tādēļ tosts ir par visiem, nevajag saukt vārdus.” Kas ir tie, kuriem ir septiņas piektdienas nedēļā, nav grūti atšifrēt – krievu valodā šo frazeoloģismu lieto, lai apzīmētu nepastāvīgu cilvēku, kurš bieži maina savus lēmumus, plānus. Līčloču idiots ir izkļuvis no maģiskā apļa, kurā atrodas apaļais idiots, bet viņā nav iekšējas stabilitātes. Tāpēc viņš ir histērisks. No vienas puses, viņš ir ļoti stiprs, bet, no otras puses, vājš. Viņš bieži mana virzienu, jo viņa sapratne ir daudz vājāka par iekšējo spēku. Līčloču idiota pozitīvā iezīme ir tā, ka viņš darbā ar sevi ieliek milzu enerģiju. Viņš bieži kļūdās, taču nekad neapstājas. Nav īsti skaidrs, ko Gurdžijevs domāja ar “trešo dzimumu”, bet no Beneta rakstītā var nojaust, ka trešais dzimums – tas ir vīrietis vai sieviete, kurš ir kļuvis par Cilvēku šī vārda patiesajā nozīmē.

Desmitais tosts tika uzsaukts apgaismotajiem idiotiem. Apgaismotais idiots ir tāda cilvēka galējais punkts, kurš iet pa zināšanu ceļu. Viņš ir ne vien sasmēlies daudz informācijas, bet arī ieguvis reālas zināšanas. Viņš zina to, kas viņam jādara, lai sasniegtu atbrīvošanos, bet nespēj darīt. Viņš izmisīgi cīnās, bet redz, ka nespēj darīt to, kas viņam ir nepieciešams. Par šo idiotu Gurdžijevs teica: “Iespējams, ka tā nav viņa vaina; varbūt viņš šo vainu ir saņēmis mantojumā. Varbūt viņa vecmāmiņa bija prostitūta. Viņš tur neko nevar mainīt. Vecmāmiņa jau ir mirusi. Viņam palīdzēt nespēj neviens. Šī idiota man ir žēl vairāk nekā jebkura cita.” Apgaismotā idiota nelaime ir tā, ka viņš uzticas zināšanām vairāk nekā esamībai. Viņa vienīgā cerība ir pamest visu, ko viņš ir sasniedzis, un atgriezties izejas punktā – proti, pie parastā idiota.

Par šaubpilno idiotu komentāru ir visai maz, jo līdz šim tostam reti kad nonāca (parasti vakariņas beidzās pie septītā vai astotā tosta). Viens no tiem atrodams Rinas Hendsas atmiņās: “Maltīte ievilkās, un mēs tikām līdz šaubpilnajam idiotam. “Man patīk šis idiots. Viņš šaubās, ka ir idiots, bet tad viņš saprot.” Ar šo idiotu es nekad īsti netiku skaidrībā. Mēnešiem ilgi es nedzirdēju neko citu, kā vien to, ka šis idiots ir “sūdu sūds”. Bet tad izrādījās, ka ir divi paveidi: antipātiskais – tas, kurš tikai vēlas izlikties gudrs, un simpātiskais – tas, kurš šaubās no sirds. Par šo pēdējo Gurdžijevs teica: “Man patīk šis idiots, ar viņu es esmu gatavs dzert visu nakti.””

Par plātīgo idiotu ziņu nav. Nākamajām sešām idiotu kategorijām ir zināmi vien to nosaukumi (izņemot septiņpadsmito, kam nav zināms pat nosaukums). Tie ir šādi:

13 – dzimis idiots

14 – patentētais idiots

15 – psihopātiskais idiots

16 – daudzšķautņainais idiots

18 – unikālais idiots

Unikālais idiots ir augstākā idiota pakāpe, kādu cilvēkam iespējams sasniegt, un šajā kategorijā Gurdžijevs ierindoja pats sevi. Deviņpadsmito un divdesmito pakāpi ieņem “Dieva dēli”, bet divdesmit pirmo – pats Dievs jeb “Mūsu Visaptverošā Bezgalība”.

Pēdējās “idiotu vakariņas” jau smagi slimais Gurdžijevs savā Parīzes dzīvoklī novadīja 1949. gada 24. oktobrī. 26. oktobrī viņu aizveda ātrās palīdzības mašīnā uz Amerikāņu hospitāli Parīzes rietumu priekšpilsētā, kur viņš mira 29. oktobra rītā. Pēc Gurdžijeva nāves viņa skolnieki gluži pareizi nolēma rituālu neturpināt. Bez Skolotāja tiešās klātbūtnes tas būtu neizbēgami pārvērties par sastingušu, nedzīvu formu bez satura.

P.S. Autors pateicas Arnim Rītupam un Jānim Putniņam par palīdzību raksta tapšanā, kā arī Aleksandram Pjatigorskim par grāmatu “Kādas šķērsielas filozofija”, bez kuras dotā impulsa autoram diez vai būtu ienācis prātā pievērsties Gurdžijeva neparastajai personībai.