Taipus sausuma

Pirms gadiem piecpadsmit, vecumā, kad interesējos par jogu un Austrumu gudrībām, nez kāpēc pievērsu uzmanību receptei, kā eleganti izārstēt aknas - tukšā dūšā jāizdzer svaigi spiesta citrona sula, kam pievienotas 2 karotes sodas. Kādu dienu pirms pāris gadiem mani uzaicināja uz tikšanos ar farmaceitiem reklāmas aģentūrā. Divi vīri pārliecinoši, šķiet, poverpointā prezentēja problēmu - vīrushepatīts C ir ārkārtīgi bīstama slimība, steidzami nepieciešams brīdināt sabiedrību un valstiski nodrošināt ārstēšanos. Datorā noskatījos vizualizāciju par to, cik viltīgi un bīstami uzvedas vīruss - tas ielavās aknās, sabojā tās un beigās no tā visa vai no vīrusa izraisītajām komplikācijām cilvēks lēnām un mokoši nomirst. Zāles pret hepatītu C ir atklātas samērā nesen. Ārstēšanās terapija esot ļoti smaga - reizi nedēļā pašam sev jāšpricē interferons plus no rīta un vakarā jādzer tabletes, un tā 11 mēnešus. Daudzi neiztur un atsakās no zālēm, bet no tiem, kas iztur, ne visi izveseļojas.

Nedēļu vēlāk, pirmsziemassvētku rītā pamodos ar svinīgu sajūtu. Gribējās izdarīt ko labu, un radio ziņās tieši skanēja aicinājums doties uz donoru dienu Kongresu namā. Pēdējo reizi asinis biju nodevusi pirms gadiem diviem, un man bija sajūta, ka tas būtu jauks žests pirms došanās uz meitas Ziemassvētku ludziņu bērnudārzā. Uzvilku garus, čaukstošus svārkus, mīļu rūķu cepuri un mani pārņēma cilvēkam tik nepieciešamā sajūta, ka manī ir kaut kas labs. Šo brīdi varētu aprakstīt arī pavisam vienkārši - parastā ziemas dienā stāvēju donoru rindā, gaidot savu kārtu. Vēlāk, skatoties atpakaļ, izgaismojas arī kaut kādi notikumi brīdi pirms tam - notikumi, kurus es visādi citādi aizmirstu, bet pēc tam viss notikušais liekas zīmīgs. Labi atceros mazus saposušos krievu bērnus, kas klaigādami turpat skraidelēja apkārt un, šķiet, gaidīja Salatēta publisku parādīšanos. Vienai meitenītei bija sarkanas kaprona bantes, un es brīnījos, kur tādas vēl iespējams nopirkt.

Taču tad sanitāre, skatoties papīros, samulsusi paaicināja mani malā un pateica, ka asinis šoreiz nepieņems, jo iepriekš tajās esot atklāts hepatīts C. Atceros, biju satriekta par to, ka neviens par vīrusu man nav paziņojis ātrāk, prātā atgriezās tas, ko tikko par šo slimību biju saklausījusies, un šausmās domāju par savu drīzo mirstību. Es negribu to visu, es negribu domāt, es negribu ciest, es gribu būt maza meitene un uztraukties tikai par nobrāztiem ceļgaliem. Vakarā Ziemassvētku ludziņā meita tēlo eņģeli, aiz loga snieg, un es nemitīgi raudu.

Burts C pēkšņi no vienkārša burta bija pārvērties par lielo burtu. Reiz, saņemot e-pastu, kur ailē subject ierakstīts “C” (bija domāts cinema), sajutu īstas bailes - it kā man būtu atrakstījis pats Vīruss. Aizvien e-pastā opciju CC izvairos izmantot, man tiešām nepatīk šis pārrautais aplis. Par “C” sarakstītās, dakteres iedotās grāmatas arī izmetu ārā pirmajā dienā, jo baidos to visu lasīt. Zāļu izplatītāju dāvāto krūzīti gan nolemju ārstēšanās laikā lietot, dzerot rīta kafiju - tā ir tumši zila, slaida, un uz tās sarakstīti zāļu nosaukumi - acīmredzot tie, no kuru lietošanas man visu laiku būs nelabi. Vēl tur ir uzzīmēts Pegazs - laikam jau domāts, ka zālēm ir zirga spēks, un tās paceļ uz augšu, uz veselību. (Kad ārstēšana bija beigusies, kādā sestdienas rītā šo krūzi ielidināju no Vanšu tilta Daugavā un vēroju, kā tā atsitas pret ledus gabalu un tad nogrimst.) Lēmumu sākt ārstēšanos pieņēmu, sēžot Vādī Rāma tuksnesī Jordānijā. Es vēl joprojām nespēju noticēt slimības nopietnībai, tomēr domas par meitu, bailes un vienlaikus paļaušanās uz to, kam jānotiek, lika domāt, ka jāpiekrīt terapijai. Pirms kāda laika biju izšķīrusies no Anhela, un esmu ievērojusi - stiprāka un patstāvīgāka jūtos posmos, kad esmu viena. Smiltis tuksnesī bija sarkanas, nepanesami skaistas un ļoti gribējās dzīvot. Sausums vēlāk bija viena no spilgtākajām zāļu izraisītajām sajūtām. Man šķita, ka es kalstu - sausas acis, mute, āda, neauglīgas domas. Pirkstu gali sāpīgi plaisā. Papēži arī - tā, ka staigāt sāpīgi, bet iet jau arī nekur negribas.

Ir dienas, kad guļu mājās un nevaru piecelties. Kāds mācītājs man ir iemācījis vienu īsu lūgšanu, taču bieži netieku līdz otrajam teikumam, tas ir, līdz Jēzum. Vismaz trīs naktis nedēļā pēc potes rādās drausmīgi murgi. Regulāri sapnī redzu nepazīstamu (vēlāk jau šķiet - pazīstamu) vīrieti, kas iet, iet un palecas. Bildi redzu ļoti tuvu acīm un sajūtas ir gandrīz fiziskas, tas ir, vīrietis gandrīz uzlec virsū. Sapņi ir ļoti dziļi, un pamošanās šķiet kā pacelšanās no pazemes. Sižeti nebija pārāk interesanti, ja neskaita, ka reiz matu vietā uz galvas bija saauguši burkāni, taču sajūtas ļoti sakāpinātas, dzīvas. Citu nakti ārprātīgā vientulībā un aukstumā kaila kāpju Himalajos. Cauri aukām un sniegputenim pēkšņi dzirdu, ka pazīstama, mīļa balss mani sauc. Kāpju pa klinti, slīd kājas, bet līdz alai netieku un netieku. Zinu tikai - Anhels ir tepat blakus, un man drīz būs labi. Nosūtu īsziņu bijušajam mīļotajam: “tu mani kails sauci himalajos” .Viņam liekas, ka tas ir erotiski, un viņš atsūta atbildi ar smaidiņu. Ar Anhelu mēs izšķīrāmies, viens otram sakot: “Es tevi mīlu,” un tas ir sāpīgi. Teorētiski man daudz kas viņā nepatika, bet man tas bija vienalga, un tā man ir pirmo reizi dzīvē. Šķiet, režisoram Ozonam vienā filmā veidots sižets pēc principa - ja gribas, lai mīlas stāstam ir labas beigas, jāsāk rādīt no otra gala. Bieži pamostos pārgurusi un noraudājusies. Vienu rītu pie gultas atrodu meitas rakstītu zīmīti: “Galvenais, lai dieviņam ietu labi.”

Man jau bērnībā bija problēmas ar laiku. Tas vai nu vilkās vai steidzās, un nekad nebija laikā. Ar pītagorisku apsēstību skaitīju dienas līdz brīvlaikam, līdz kino, skaitīju, cik dienas pagājušas pēc vectēva bērēm, kopš pēdējā debesmannā. Reiz, ejot no vilciena, tā sadomājos par bezgalību, ka sareiba galva. Esmu ievērojusi, ka aizvien kļūstu neiecietīga, kad kāds apgalvo, ka laika nav, pat ja to dara Sv. Augustīns. Zāļu iedarbībā attiecības ar laiku uz gadu kļuva pavisam sarežģītas. Piezvanīju kādai pacientei, kas bija beigusi ārstēšanos, un pratināju, cik ātri viņai pagājis laiks. Bet viņa man labprātāk stāstīja, kur nopirkusi parūku! Laiks arī ar zālēm nepazūd - viņš ir, toties es pati neesmu. Tas ir, es esmu, bet kaut kur tālu un dzīvē nevis piedalos, bet vēroju. Pirmo reizi to izjutu nākamajā dienā pēc pirmās potes, braucot trolejbusā. Es izkāpu tuvākajā pieturā, sēdēju uz soliņa, raudāju un kaut ko gaidīju. Līdzīga sajūta dažiem esot pēc gariem lidojumiem. Kaut kādu kārtību tajā visā ieviesa sāpes, jo tās it kā pienagloja manu ķermeni pie laika un telpas. Saskaitīju, ka ārstēšanās laikā man sevī jāielaiž 42 šprices, jāizdzer vismaz 1470 tabletes, apmēram 20 reizes jānodod asinis un bezgalīgi jāgaida. Temperatūra svārstās no 42 grādiem pēc pirmajām potēm līdz 35 grādiem vēlāk. Ik pa laikam skaitu, cik dienu, nedēļu vēl jāiztur, kad ir pieveikta puse no puses, trīs ceturtdaļas utt., toties bieži aizmirstu naudas kartes kodus, cik kam esmu parādā un vienreiz arī, kāda ir mana adrese.

Zāļu anotācijās uzskaitītās blaknes ir traģikomēdiju sološas - iespējama depresija, trauksme, matu izkrišana, zobu bojāšanās, svara zaudēšana. Uzmanību piesaista ieteikums gadījumā, ja uznāk domas par pašnāvību, informēt par to tuviniekus vai draugus. Ne vārda par to, ko darīt ar domām par mīlestību, kam zvanīt šādā gadījumā. Ārstēšanās laikā pierodu pie vientulības. Sākumā man ir kauns kādam kaut ko stāstīt, bet vēlāk apzinos, ka grūti būt labam sarunas biedram, ja ir slikta dūša. Viena draudzene satiekoties saka, ka nezvanīja, jo domāja, ka man atkal slikti. Taču reiz saviļņojumu piedzīvoju, piemēram, ar koku. Kādā agrā pavasara rītā, ejot pa Tērbatas ielu, bomzīgā pagalmā ieraugu ziedošu ievu. Tā ir tik skaista, dzīva un pilnīga, ka apstājos un raudu. Ciešanām vienatnē ir daudzas priekšrocības, tās šķiet arī mazliet... cienīgākas? Visus, ko gribētu satikt, precīzāk - Anhelu, regulāri satieku sapnī. Pie drudža un augstas temperatūras ļaujos arī kanibāliskai fantāzijai - ledusskapī saldētavā glabājas viņa roka, ko vēsu uzlieku sev uz karstās pieres.

Sievietes ar gariem un tumšiem matiem man kopš bērnības liekas īpaši skaistas un stipras. Pelnrušķīte, Mazā raganiņa, aktrise Rakela Velča, arī Aspazija, vēlāk Sūzena Zontāga, Bovuāra. Pirmajā klasē, nopietni nodarbojoties ar šahu, biju pārliecināta, ka varenajam “šah-mat” arī ir sakars ar matiem.

Hotabičs kaut kādā ziņā matu varenumu iemiesoja vēl tiešāk, ar katru (gan no bārdas) izrauto matu piepildot vēlēšanos. Vēsturiskās filmās man sevišķi seksuāli liekas, ka sievieti ar izlaistiem matiem, tātad patiešām skaistu un stipru, vīrietis ierauga tikai pēc apprecēšanās, kopīgi dodoties gultā. Vārdu sakot, dzīves svarīgajās situācijās es izlaižu matus.

Mati man kļūst sausi un plāni jau ārstēšanās pirmajā nedēļā. Kādu dienu spogulī ievēroju labi redzamu galvas ādu un raudot iedomājos, ka beidzot man ir kā filmās. Mazgājot mati krīt vannā un virpuļodami aiztek notekā, aiznesot līdzi daļu pašapziņas. Nodomāju, ka ar vienu mazgāšanos zaudēju apmēram piecsimt pašapziņas, un tas ir daudz. Tomēr es ceru, ka - tā kā terapiju panesu smagi, rezultātam jābūt labam (tā būtu godīgi) - viss paies, mati ataugs, es izveseļošos, iemīlēšos, novērtēšu dzīvi, dzeršu šampanieti un skatīšos filmas. Reizēm naktīs domāju, diez kādas ir vecu cilvēku cerības.

Protams, es nomokos ar domām par slimības jēgu. Tas, ka dzīvoju visai nejēdzīgi un pavisam egoistiski, man jau kādu laiku bija skaidrs, tāpēc likās, ka ciest vēl arī fizioloģiski būtu, tā sakot, formāli un lieki, taču nezinu, kuru lai par to pārliecinu. Vēlāk domāju, ka tāpat, kā dzīves jēga ir dzīvošanā, sāpju jēga ir sāpēšanā, un viss. Sāpēs ne par kādu jēgu vai par esošo vispār nevar padomāt, fizioloģija ir nostājusies pirms metafizikas.

Pastāvīgas sāpes rada pilnīgu sajukumu - es vairs nespēju izšķirt, kur esmu es, kur zāles. Biežās dusmas un raudāšana ar laiku, šķiet, kļūst par manu raksturu, un es rīkojos it kā neatkarīgi no sevis. Mēģinu saņemties, izlikties, ka dzīve rit ierasti, par ārstēšanos izstāstu vien pāris draugiem. Visgrūtāk dzīvē droši vien ir notēlot, ka “man nesāp” un varbūt vēl, ka “es tagad nemirstu”. Visbriesmīgāk man sāp galva. Reizēm sāpes ir pilnīgi nepanesamas, un es iedomājos, ka vienkārši pametu galvu uz spilvena un aizlavos projām - dodos uz ballīti, dejoju, smejos, pamīlējos un tik uz rīta pusi atgriežos pie savas sāpošās ķermeņa daļas. Varbūt galvā dzīvo domas, tāpēc nedomāt par sāpošu galvu ir visneiespējamāk. Vemšana ir tik bieži, ka ar laiku iemanos vemt, pat sēžot pie stūres un braucot pa Jūrmalas šoseju. Izvemju arī pretvemšanas zāles. Pateicoties šai blaknei, Vecrīgā atklāju daudzus neredzētus pagalmus un kāpņu telpas. Meita kādu dienu priecīga rāda Tūves Jānsones grāmatā Mazo dzīvnieciņu, kas arī katrā stāstā vemjot (grāmatā ir arī zīmējums).

Reizēs, kad jūtos labi, mēģinu sev palīdzēt. Piemēram, apmeklēju Austrumu masāžu. Jau pirmajā reizē masiera siltie pieskārieni izkausē dzelžaino apņemšanos visu vēsi izturēt un es klusām raudu, raudu. Asaras noripo pa vaigiem un birst caur masāžas galda caurumu lejā uz grīdas. Nebiju iedomājusies, ka arī šādi var izpausties masāžas galda priekšrocības. Lielais masieris nopūšas, pasper zem galda miskastes spaini un asaras tagad birst tur kā tādi atkritumi. Ir vēls rudens, mājās braucu ar riteni, ārā auksts un gāž lietus. Viss liekas sagājis pilnīgā sviestā. Meita atver mājas durvis un sāk raudāt. “Tev tiešām izkrituši mati,” viņa saka. Divreiz mēģinu iet pie psihoterapeita. Abas reizes esmu spiesta secināt, ka pati pie visa esmu vainīga, pagalmā vemju un pēc tam vēl nelaimīgāka guļu pusnemaņā uz savas sarkanās kušetes.

Nezinu, vai skaistums vai labums glābs pasauli, katrā ziņā humors un ironija daudzas lietas padara ciešamas. Ja nu kādreiz man tomēr dzīvē gadīsies apprecēties, kopīga smiešanās varētu būt viens no šī pasākuma attaisnojumiem. Terapijas laikā zaudēju sev raksturīgo ironiju (varbūt ar matiem?) un sapratu, ka sāpēs nav smieklu. Nesen skatījos “Nolikt karoti” ar Džeku Nikolsonu un nespēju noticēt, ka ķīmijterapijas laikā vemjot var sanākt labs joks. Es gan atceros, ka agrā jaunībā, esot visai smagā reibumā un pavisam nelāgā dūšā, atradu spēku joka pēc pavicināt blakus podam atrasto Amerikas karodziņu.

Sāpēs nav arī atziņu. Tās ir pirms vai pēc tam. Pašas par sevi sāpes ir tukšas. Tās ietilpst vienkāršā nepaplašinātā teikumā. Sāpes ir arī ļoti egoistiskas un paņem mani visu. Sāpēs domas priekšmets ir pašas sāpes. Sāpes izsmej egoismu, jo nedomāt par sevi nav iespējams, pat ja to negribi. Es nezinu, vai ir iespējams neķermeniski domāt, bet domāt tikai par ķermeni ir neciešami.

Kad vairs nevaru izturēt, saucu ātro palīdzību. Vislabāk man patīk divi jauni puiši baltos halātos no med. sab. ARS. Viens gluži kā princis, ceļos nometies, laiž man miegazāles vēnā, kamēr otrs uz dīvāna dzen jokus, piemēram: “Jūs parasti lietojat homeopātiju? Skaidrs, tad jau jums patīk ciešanas,” u. tml. Laižoties miegā, dzirdu, ka dakterīši aiz sevis aiztaisa durvis un aiziet, un (no zālēm vai kā) tas liekas romantiski.

Reizēm mēģinu skatīties filmas un lasīt grāmatas. Tāpat kā iepriekš lasu un skatos par mīlestību, tikai tagad to daru raudot. Desmit mēnešu laikā noskatos gandrīz visu Čaplinu, Kītonu, Loidu (visi komiķi šķiet skumji), pāris Joseliani filmas (gribas iedzert), Renuāru (zudušo ironiju meklējot), Roselīni Sv. Francisku (vairākas reizes). Japāņu filmu nedēļā netīšām redzu satriecošo Kurosavas “Kluso dueli”. Ārsts Fudžisaki Kjodži operē ievainotu kareivi militārajā slimnīcā pie frontes līnijas un operācijas laikā saskrambā pirkstu. Ievainotais pacients ir glābts, bet pāris nedēļas vēlāk Kjodži atklāj, ka vīrietim ir sifiliss un ka arī viņš pats ir inficējies ar šo slimību. Ārsts cēli atsakās no mīlestības. Es raudu un domāju, vai Austrumos ciešanas ir citādas. No grāmatām šajā laikā visvairāk man patīk Borisa Viāna dīvainās “Dienu putas”, bet tikai līdz pusei. Līdz brīdim, kad galvenā varone saslimst un nomirst no diloņa, un tas man liekas, galīgi nav godīgi, īpaši ja Viāns varēja izvēlēties. Savā citātu kladītē ierakstu vienu teikumu no Griškoveca “Krekla”: “Bet kas man iedos brīvdienu no tā, kas notiek manā galvā?”

Stāvot rindā pie dakteriem Infektoloģijas centrā, izvairos skatīties citiem pacientiem acīs, kaut visur citur mēdzu cilvēkiem uzsmaidīt un iesaistīties sarunās. Šajā iestādē man ir bail no acīm, un es parasti ņemu līdzi grāmatu. Pusgadu pēc ārstēšanās sākuma atkal ir jānodod analīzes, un pēc mēneša ir zināmi rezultāti. Esmu iedomājusies ainiņu - uzzinājusi, ka vīruss asinīs vairs neuzrādās, smaidu, uzdāvinu dakterei sarkanu amarilli (jau nopirkts) un braucu uz “Osīrisu” dzert šampanieti. Viss izrādās tieši otrādi - analīzes nav labas, smaidīt negribas, vakarā raudu un izdzeru glāzi šņabja. Daktere iesaka vēlreiz atnākt pēc pusgada, mierinot, ka reizēm vīruss padodas ļoti lēnām.

Nesen beidzot saņēmos aiziet pēc atkārtotiem rezultātiem. Kopš ārstēšanās sākuma bija pagājis pusotrs gads. Manuprāt, esmu palikusi jaukāka, iejūtīgāka, neesmu vairs tik iedomīga un līdz ar to mazāk patīku vīriešiem, kaut arī mati ir atauguši. Arī attiecībās ar laiku vairs nekoķetēju un nedomāju, ka īstā dzīve vēl tikai priekšā. Man ir pārtrūkušas attiecības ar vairākiem draugiem, toties daudz vairāk lasu un vēl vairāk skatos filmas. Tagad arī vienatnē. Rindā pie reģistratūras mēģinu lasīt līdzpaņemto “Pulkvedim neviens neraksta.” Pēc stundas esmu izlasījusi gandrīz visu grāmatu, bet vēl jāgaida, jāgaida. Dakterīte beidzot smaidot paziņo, ka ar mani viss esot labi, vīruss ir izārstēts, analīzes ir tik lieliskas, “it kā nekas nebūtu bijis”, un novēl laimīgi dzīvot tālāk. Pēc stundas dzeru šampanieti. Vismīļākā pasaulē man ir tikko pļautas zāles un zīdaiņu pienīgā smarža. Sajūta līdzīga - kaut kas ir beidzies, nomests un vienmēr kaut kur blakus ir mamma.