Tautas kalpu sirdsapziņa

SC deputāte Karina Siņkēviča pēc balsojuma žurnālistiem sacīja, ka šoreiz “balsoja pēc sirdsapziņas”. Iepriekš, kad Truksnis tika atcelts no amata, viņa balsoja par viņa atstādināšanu, un tas nebija “balsojums pēc sirdsapziņas”.

Leta.lv, 4. novembrī

Politiķu morālā vārdnīca (proti, vārdu krājums, kas tiek izmantots, lai izteiktu morālus vērtējumus) varētu būt viena no plānākajām grāmatām pasaulē. Ja spriež pēc politiķu teiktā, tad, šķiet, visu iespējamo morālo vērtējumu un attieksmju aprakstīšanai pietiek vien ar kādiem četriem vai pieciem vārdiem. Tādā ziņā mūsu vidējais politiķis ir tāds kā morāles Elločka Ļudojedka no Ilfa un Petrova “12 krēsliem”, kuras vārdu krājumā, tiesa, bija 30 vārdu. Nesen bijām liecinieki nu jau pierimušam “tikumības” uzliesmojumam. Iepretim tam “sirdsapziņa” Saeimas deputātu un citu politiķu leksikā noteikti ir stabila vērtība. Piemēram, uzrunājot deputātus 5. Saeimas noslēguma sēdē 1995. gada 6. novembrī, toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis Saeimas tribīni nosauca par “sirdsapziņas tribīni”, bet kādā 1997. gada Saeimas sēdē deputāts Guntis Eniņš parlamentu nodēvēja par “morāles jeb sirdsapziņas” parlamentu. Saeimas stenogrammas liecina, ka deputāti diezgan regulāri vēršas pie savu kolēģu sirdsapziņas, aicina balsot saskaņā ar sirdsapziņu (tā saucamajos “sirdsapziņas balsojumos”), apspriež “sirdsapziņas jautājumus”, pārmet kolēģiem, ka viņiem “nav ne kripatiņas sirdsapziņas”, aicina “skalot sirdsapziņu” un pauž cerību, ka “sirdsapziņa atgriezīsies” vai – līdzīgi kā Jūrmalas domes deputātes Karinas Siņkēvičas gadījumā – “pamodīsies”. Savukārt tad, kad tautas kalpa sirdsapziņa ir pamodusies, tā “grauž”, “nevar klusēt”, kļūst “nemierīga” un “ierunājas”. Cik var noprast, tad sirdsapziņa runā pavēlēs, jo parasti tā “liek” kaut ko darīt. Jādomā – balsot jau minētajos sirdsapziņas balsojumos. Tomēr ne visas sirdsapziņas ir vienādas – katram amatam vai profesijai var piemist sava sirdsapziņa. Ne velti deputāti runā par “deputāta” un “jurista” sirdsapziņu. Turklāt sirdsapziņa piemīt ne tikai indivīdiem – tautas kalpi piemin gan “valsts”, gan “tautas” sirdsapziņu. Pēdējo kaut kā neizskaidrojami veido katra indivīda sirdsapziņa. Sirdsapziņa nav vienvirziena iela, tās funkcija nav tikai nākt klajā ar pavēlēm. Sirdsapziņai var gan “atskaitīties”, gan “atzīties”. Galu galā ar to var arī “konsultēties” un atklāt, ka tā “atbilst vēlētāju interesēm vai gribai”. Lai gan šai ziņā viedokļi, iespējams, atšķiras. Piemēram, Inguna Rībena 2014. gada 27. marta Saeimas sēdē norāda: “Ja 10 baušļi būtu ikviena cilvēka sirdsapziņā, Dievam nebūtu nācies tos ar burtiem uzrakstīt uz Mozus akmens galdiņiem.” Ja tā ir taisnība, tad sanāk, ka iespēja ar sirdsapziņu “konsultēties” nepiemīt visiem – iespējams, tā nepiemīt tiem, kuriem “nav ne kripatiņas sirdsapziņas”. Tomēr droši par to nevaram būt, jo nav skaidrs, vai tiem, kuriem sirdsapziņā nav ierakstīti 10 baušļi, tur, tā teikt, vējš svilpo vai tomēr ir ierakstīts kaut kas cits, piemēram, Kanta kategoriskais imperatīvs, kuru Kants nosauc par kompasu, ar kura palīdzību ikviens cilvēks spēj nošķirt labo no ļaunā. Lai gan, spriežot pēc tā, ka Dievam, pieskaņojoties laikmeta garam, nācās pievērsties akmens kalšanai, pirmā iespēja šķiet ticamāka.

Iespējams, šādi sirdsapziņojot, “sirdsapziņas parlaments” maksā par vēlmi svinīgi moralizēt. No otras puses, tautas kalpu sirdsapziņa ir sava veida lupatu deķis, kurā dīvainā veidā sašūtas kopā dažādas vēstures gaitā pastāvējušas izpratnes par to, kas sirdsapziņa ir. Piemēram, izpratne par sirdsapziņu kā (Dieva) balsi bija raksturīga Mahatmam Gandijam. Britu sentimentālisti sirdsapziņu uzlūkoja kā morālu maņu. Džons Stjuarts Mills sirdsapziņu apraksta kā prāta sajūtu – “spēcīgas vai mazāk spēcīgas sāpes, kuras pavada pienākuma nepildīšanu”. Kants “Praktiskā prāta kritikā” sirdsapziņu salīdzina ar tiesu, kurā, lai kā arī advokāts mūsos mēģina attaisnot padarīto, viņš tomēr nevar apklusināt apsūdzētāja pārmetumus par nodarīto. Bet par likumiem (proti, bauslību), kas ierakstīti cilvēku (arī pagānu) sirdīs, runā apustulis Pāvils vēstulē romiešiem. Tikai viņa gadījumā sirdī ierakstītie likumi ir pareizas rīcības principu avots, bet sirdsapziņa ir spēja, kas mums šos likumus atklāj.

Ričards Sorabdži, kurš savā jaunākajā grāmatā izseko sirdsapziņas jēdziena attīstības līkločiem no antīkajiem autoriem līdz mūsdienām, norāda, ka vēsturiski ietekmīgāko sirdsapziņas izpratni veido vairāki būtiski elementi. Piemēram, sirdsapziņa ir uzskats par to, kā personai vajadzēja vai vajadzēs rīkoties vai attiekties pret kaut ko kādā konkrētā situācijā. Tomēr līdzīgā kārtā sirdsapziņa var tikt saprasta arī kā spēja šādus uzskatus veidot. Tie vienmēr būs uzskati par to, ko darīt ir labi vai slikti pašai personai. Taču Karinas Siņkēvičas gadījumā viens no būtiskākajiem Sorabdži norādītajiem sirdsapziņas izpratnes elementiem būs jau apustuļa Pāvila paustais uzskats, ka sirdsapziņa nav nemaldīga. Tā var kļūdīties, piemērojot kādu vispārīgu principu atsevišķam gadījumam. Tā bieži vien var atspoguļot kādu vietēju tradīciju, tādēļ sirdsapziņas spriedumus visu laiku nāktos, tā teikt, izvētīt. Turpretim iepriekš aplūkotajos tautas kalpu paustajos uzskatos var pamanīt vismaz divus no šī viedokļa apšaubāmus pieņēmumus. Pirmkārt, tas ir uzskats, ka sirdsapziņa ir nekļūdīga. Un, otrkārt, tāda būdama, tā ir arī pietiekams rīcības (šajā gadījumā – balsošanas) attaisnojums. Tādēļ nevajadzētu piemirst: ja cilvēks rīkojas saskaņā ar savu sirdsapziņu, tas nozīmē vienkārši to, ka cilvēks rīkojas tā, kā viņš uzskata par pareizu jeb vajadzīgu rīkoties. Bet tas, protams, vēl nenozīmē, ka tā rīkoties ir pareizi.