Teikuma analīze

“LVM: lai Latvija neaizaugtu ar mežiem, būtu jācērt vairāk nekā patlaban.”

Baltijas Koks, 2008. gada februārī

Šāds virsraksts rotā rindkopu publikācijā žurnālā Baltijas Koks 2008. gada februārī, vienlaikus lieliski raksturojot informatīvo kampaņu, kuru 2007. gada oktobrī sāka Latvijas Kokrūpniecības federācija, Meža īpašnieku biedrība un AS “Latvijas Valsts meži” un kuras galvenais mērķis ir “atspēkot sabiedrībā valdošo mītu, ka mežu nesaudzīgi izcērt”.

Lūk, ko, aģentūras BNS pārstāstījumā, esot paudis LVM Valdes priekšsēdētājs R. Strīpnieks:

“Lai Latvija neaizaugtu ar mežiem, tie būtu jācērt, iespējams, par 30–40% vairāk nekā patlaban. Noteiktais ciršanas apjoms nespēj tikt galā ar Latvijas aizaugšanu. Mežus cirst vairāk neļauj viens no nedaudzajiem atavismiem, kas Latvijas normatīvo aktu sistēmā saglabājies no padomju laikiem, – tā saucamais maksimāli pieļaujamais koku ciršanas apjoms. Latvijā izstrādātā pētījumā par meža resursu stāvokli trijos gados ir konstatēts, ka Latvijā mežu ir par 10% vairāk, nekā līdz šim bija domāts; ar mežiem klāti aptuveni 55% zemes un gadā Latvijas meži papildinās ar 24–25 miljoniem kubikmetru koksnes. Pieļauju, ka, darbam turpinoties, būs nopietna diskusija par to, cik efektīvi izmantojam Latvijas mežu, cik simtus miljonu latu katru gadu nopūdējam, paši nezinādami kāpēc, kā arī, cik darbavietu šo iemeslu dēļ netiek izveidots.”

Nevar jau droši zināt, ko no tā visa un kā tieši Strīpnieka kungs ir teicis, jo starp viņa muti un šo publikāciju ir bijuši vismaz divi starpnieki – BNS un Latvijas Koks –, taču, tā kā nekādi protesti no LVM puses par šo tēmu nav izskanējuši, laikam jau “pa lielam” viss ir tā, kā teikts. Skaidrs, ka tik briesmīgi muldēt arī neviens saprātīgs žurnālists neriskētu. Bet, lai saprastu, kas ir sarunāts, izanalizēsim rakstīto, kā savulaik skolā mācīja izdarīties ar teikumiem – sadalīt to apzīmētājos, teikuma priekšmetos, izteicējos, apstākļos un tamlīdzīgi. Trakākais jau ir tas, ka katrs par sevi tie nav ne aplami un pat ne īpaši pārspīlēti, tikai salikums ir kā anekdotē par nekomunikablo pusi, kurš mēģināja ar simpātisko kaimiņieni iepazīties, sakot: šodien labs laiks, kaimiņš vakar nopirka bungas, ejam p...!

Teikuma priekšmets ir Mežs. Vienlaikus tas ir arī manipulācijas priekšmets – tā ir jauna sintakses kategorija, – jo tas, ko ar šo vārdu saprot lielākā daļa no lasītājiem un klausītājiem, pilnīgi noteikti atšķiras no šī vārda administratīvā, mežsaimnieciskā un lingvistiskā satura, ar ko, tos neatšifrējot, spēlējas Strīpnieka kungs. Administratīvi mežs ir zemes, kuras izmantošanas mērķis ir mežsaimniecība. Saskaņā ar VZD reģistru to ir kādi 50% no Latvijas, taču tas sevī ietver arī meža zemes, kur meža nav. Mežsaimnieciski mežs ir arī nesen iestādīta jaunaudze, kas saskaņā ar likuma prasībām “pārskaitīta mežā” – vizualizācijai tāds mežs ir sunim līdz krūtīm un kociņi resnumā ir kā irbulīši ķīniešu restorānā. Loģiski, ka tajā pašā kategorijā nonāk arī aizaugušie lauki un pļavas. Šādi meži vecumā svārstās starp 10 gadiem un mazāk. Par mežiem reģistrētajos mežos tādu ir ap 4%, bet, ja pieskaitām arī mežu, kas faktiski ir, bet pēc papīriem vēl nav mežs, – ap 15,2%. Tātad minētie 55% sastāv no (vienkāršoti un noapaļoti) 40% meža + 5% nesenu izcirtumu mežā + 10% aizaugušu lauksaimniecības zemju. Mežs mežam galā. Atšifrēt, ko “mežs” katra lasītāja iztēlē nozīmē lingvistiski, var katrs pats, un tās būs dažādas versijas, taču riskēšu apgalvot, ka vairums ar to saprot KOKU (nevis kociņu vai krūmu) sakopojumu. Ir mums priežu, ozolu vai egļu meži, bet nav kārklu, krūkļu, viršu vai melleņu mežu.

Izteicējs ir cirst. Un atkal – cērt kokus. Nevis irbulīšus, sērkociņus, skaliņus vai zīmuļus. Irbulīšus baksta, sērkociņus uzrauj, skaliņus plēš un zīmuļus drāž (un drāž ne tikai zīmuļus). Laika apstāklis ir koku ciršanas vecums. Latvijā tas ir noteikts ar likumu, kas pieņemts tad pat, kad izveidoja LVM – 2000. gadā. Nediskutējot, cik šie skaitļi ir pamatoti, tie ir pieminēšanas vērti. Apses drīkst cirst 41 gadu vecas, bērzus un melnalkšņus – 71, egles un ošus – 81 gada, bet priedes un ozolus 101 gada vecumā. Skaidrības labad – mēs 2000. gadā cirtām “Hruščova apses”, cirtām priedes un ozolus, kas stādīti vai paši iesējušies cara Nikolaja laikā, egles un ošus, kas stādīti Bermontiādes un Latvijas neatkarības cīņu gados, bērzus un melnalkšņus no t.s. partiju laikiem (pirms pirmā Ulmaņa laikiem). Kopš tā laika esam pavirzījušies astoņus gadus uz priekšu, bet vienīgais, kas ir mainījies, ir tas, ka nu cērtam Brežņeva laiku apses; galvenajai Latvijas mežu koku sugai – priedei – cara laiki turpināsies vēl 9 gadus... Ja mēs skatāmies uz mežu, kuru ikviens varētu saukt par mežu – vismaz, ja ticam valsts pašas oficiālajai statistikai –, tas samazinās katru gadu. Mežu, kuri ir vismaz 10 gadus veci, platība samazinājusies no 41,6% valsts teritorijas 2000. gadā līdz 39,8% valsts teritorijas 2006. gadā.

Iestarpinājums. Varbūt Strīpnieka kungam vajadzēja nevis uzbraukt padomju atavismiem, bet izteikt aicinājumu Saeimai nosodīt Nikolaju Otro, jo ne tik vien Padomju Savienībai “naglu pietika tikai 73 gadiem”, bet mums sāk trūkt, ko cirst, jau pēc septiņiem ilgtspējīgas saimniekošanas gadiem?

Nevienlīdzīgais teikuma loceklis ir – nespēj. Tikt galā ar Latvijas aizaugšanu. Un nespēs, jo, pat noskujot galvu pliku ar bārdas nazi, nevar tikt vaļā no spalvainām (precīzāk matainām) kājām. Aizaugšana nesākās cara laikā. Tā sākās ap 1990. gadu un tur, kur kaut kas aizaug, kaut ko apstādināt pirmajos gados varēja ar izkapti vai pļaujmašīnu un vēl joprojām to var ar krūmgriezi. Ja gribas. Latvijā sapirktie hārvesteri tam der tikpat daudz, kā ceļa rullis aršanai.

Vēl viens nevienlīdzīgs laika apstāklis ir subjekts inovācijām, iespējams pat tādām, kas pretendētu uz Eiropas naudu. Līdz šim neviena no varām, kuras stādītos un sētos kokus mēs cērtam, nav spējusi piespiest kokus sasniegt vecumu ātrāk, nekā tie paši aug.

Pārpratuma apstāklis ir Latvija. Strīpnieka kungam ir sajukusi paša vadītā uzņēmuma nosaukuma jēga. Latvijas Valsts meži apsaimnieko nevis visus mežus, kas ir atrodami Latvijas valstī, bet tikai mežus, kas pieder Latvijas valstij, nu, tātad tās pilsoņiem. Šo mežu platība kopš 2000. gada nav būtiski mainījusies.

Apstāklis ir vairāk. Cirst vairāk. Var rēķināt, cik grib, bet sanāk, ka Strīpnieka kungs aicina vairāk cirst mums visiem piederošo valsts mežu, tāpēc, ka kaimiņam (privātajiem īpašniekiem) to nākotnē būs vairāk? Vēl viena inovācija, tikai šoreiz loģikā.

Blakus apstākļi ir neizveidotas darba vietas. To mums tepat blakus ir pārbaudījuši somi. Mežsaimniecības intensifikācija, palielinot Somijā izcirstās kopējās koksnes kubatūru divas reizes, pārdesmit gados nozarē strādājošo skaitu ir samazinājusi arī divas reizes.

Maz neliekas. Man pirmā doma, izlasot tagad izanalizēto tekstiņu, bija manas vecmāmiņas iemīļotais teiciens – “pēc muldēšanas nāk miršana...” Strīpnieka kungam gan mirstamais laiks vēl ir stipri tālu, tātad laikam vienīgais izskaidrojums varētu būt viņa vēlme pievērsties politikai. Tur runā un lemj ne tā vien. Jaunas partijas taču veidojas, un pamanāmi, runātīgi cilvēki tām ir vajadzīgi.

Šajā tekstā, kā pamanīsit, izlasot kaut vai divas reizes, putnu nav. Ir tikai stāsts par saudzīgu Latvijas izciršanu. Kad stāsts beigsies, putnu nebūs arī mežā. Melno stārķu skaits mūsu valstī kopš 1990. gada jau ir samazinājies gandrīz divas reizes, bet mazo ērgļu skaits kopš 90. gadu beigām ir sarucis par apmēram 800 pāriem. Taču ik gadu tiek veikts zināms darbs, lai tie nebūtu vienīgie, kas sarūk un samazinās. Katru pavasari galvenokārt dažādās kopšanas cirtēs tikai valstij piederošajos mežos dabai draudzīgi iznīcina ap 14–20 tūkstošiem dziedātājputnu (pārsvarā kukaiņēdāju) ligzdu – kopā ap 90 tūkstošu tikko šķīlušos vai vēl neizšķīlušos putnu. Varbūt nākamā inovācija stāstā parādīsies tad, kad Saeima aicinās mūs visus uz mežu ēst kukaiņu kāpurus, jo ar deputātu un Zemkopības ministrijas mutēm nepietiks.

Ja jūs nevilina šāda gastronomiska perspektīva, varbūt izsakiet savu viedokli LOB rīkotajā aptaujā par mežsaimniekošanos pavasarī: www.lob.lv