Tukšais laiks

Intervētāja piezīme. Ilmārs Blumbergs sarunas gaitā atsauksies uz notikumu, pirms runāšana iesākās –, kad viņš sarunbiedra priekšā lēni pārlapoja 13 biezas savu zīmējumu grāmatas. Tiks pieminēts milzu papīra rullis, kas apzīmēts no abām pusēm un beidzas ar uzrakstu: “Vai drīz būs lietus?” Sarunā tiks arī pieminēts melniem triepieniem piesātināts zīmējums, kuru paredzēts izstādīt kopā ar tā tapšanas fonogrammu un fotogrāfijām.

Ilmārs Blumbergs: Manuprāt, man ir jānodarbojas ar to, ko es varu, – jāzīmē, nevis jārunā. Jūsu žurnāls mani vienmēr ir sajūsminājis ar intervijām, bet es uzskatu, ka jārunā ir cilvēkiem, kas to māk. Un man tas diemžēl neiznāk. Vienīgais, ko es varu dot, ir – atvērt tev visas kastītes, parādīt savus darbus un šito rulli, kā viņš kustēsies. Es viņu gribu nobeigt ar jautājumu: “Vai drīz būs lietus?” Tas ir tas, kas ir mans.

Rīgas Laiks: Skaidrība ir ļoti grūta lieta, un skaidri izteikta doma, bez šaubām, vienmēr ir vienkāršošana, kāda procesa rezultāts, tā nav vienkārši doma. Pāris jautājumi, ko es tev gribēju uzdot, ir tieši par skaidrību. Bet tu ierunājies par lietu, un es tev gribu jautāt, kā tu attiecies pret gadalaikiem?

Blumbergs: (Smejas.) Es tiešām pa šīm dienām esmu visu pārdomājis un nolēmu… Es ceru, tu man neatteiksi – man nav jādod jūsu žurnālam intervija. Tas ir tas, ko es nolēmu. Man nav tas jādara. Tu droši vien zini grāmatu, kur Brodskis sarunājas ar Solomonu Volkovu. Tas ir fantastiski, kā es tur lasu katru gabalu! Tas nozīmē, ka jārunā ar tiem, kas to var. Kas māk izteikt to, kas viņam ir iekšā. Gadalaiki man nav svarīgi. Tie mani maz interesē.

RL: Bet kā tad tevi interesē laiks? Pats par sevi? Tu tur esi uzrakstījis: “Vai drīz būs lietus?”

Blumbergs: Redzi, tu jautā par vārdu “lietus”. Bet tas ir zīmējums, un es pat īsti neatceros, kā tas sākās, bet tas beidzās ar šo jautājumu. Man šķiet, kādā Austrumu grāmatā es izlasīju, ka viens skolotājs skolnieka jautājumam atbildēja ar šo pretjautājumu. Šis jautājums lika skolniekam neatbildēt jeb negaidīt tiešu atbildi; skolotājs rosināja viņu meklēt vēl dziļāk, kaut ko citu… Man patika, ka šis jautājums visa tā garā zīmējuma beigās it kā uzdod jautājumu: kas tas ir, vai bija vērts dzīvot, vai bija vērts gadu zīmēt? Man likās, ka to nevar rakstīt tieši: vai bija vērts dzīvot? Vai bija vērts zīmēt? Bet uzdodot jautājumu, vai drīz būs lietus, tev vajadzētu sākt pašam sev uzdot jautājumu – kas tas ir? Varbūt jautājums ir pie manis paša?

RL: Kad man jautāja, kāpēc es gribu runāt ar Blumbergu, es atbildēju, ka ir tikai daži cilvēki, ar kuriem sarunājoties, es vēlos būt labāks, nekā esmu. Tas būtu cietsirdīgi no tevis – atteikt man sarunu.

Blumbergs: (Smejas.) Es tev izlasīšu vienu vietu no Brodska. “Nekas nevar būt vēl aprobežotāks, kā aplūkot mākslu kā dzīves, kā apstākļu rezultātu. Dzejnieks raksta valodas dēļ, nevis tādēļ, ka viņa ir aizgājusi. Materiālam, kuru izmanto dzejnieks, ir pašam sava pagātne, kam bieži vien ar personīgo dzīvi nav nekā kopēja. Biogrāfija, es atkārtoju, ne velna nepaskaidro.”

Sarunās ar mani tevi iespaido nevis manis teiktais, bet mana klātbūtne. Tu tagad skaties uz mani, ir gaisma, un ir šī darbnīca, un ir šis zīmējums, un viss tas tev ir varbūt pat vairāk svarīgs nekā manis teiktais. Un tad, kad paliek tikai vārds, naivais vārds, valoda, kuras dēļ, kā viņš saka, mēs arī runājam, tad tas netur. Viņš neko neiztur. Fhuu!

Vai tad sarunai nepietika, ka es tev parādīju tās grāmatas? Vai tad tas nebija viss, ko es tev gribēju šodien pateikt par sevi? No sākuma līdz pat beigām? Ko tad es tev vēl varu pateikt vairāk?

RL: Es domāju, ka valoda, domājot par sevi, ir tam vispiemērotākais līdzeklis. Es nezinu, vai mūzika vai zīmēšana ir pārdomas par sevi. Tur ir kaut kāda pretruna, kad tu saki: “Es pastāstīšu par sevi,” un rādi savus darbus.

Blumbergs: Un tu esi pārliecināts, ka vari ar vārdiem uzrakstīt visu to, ko tu tiešām jūti? Tā taču arī nav! Kāpēc tu domā, ka es nevarētu uzzīmēt, teiksim… nu es noteikti varu uzzīmēt labāk nekā uzrakstīt. Es. Papīra faktūra, kādu es izvēlos, līnija, nosmērējums, gabaliņš kreisā stūrī – tas taču daudz ko pasaka.

RL: To uzrakstīt patiešām nav iespējams. Bet ko tad tu esi pateicis par sevi? Šo zīmējumu veidojis kāds “Ilmārs Blumbergs”. Kas tas tāds ir? Vismaz es nezinu. Bet te, zīmējumā, jūs redzat, kas viņš ir. Vai tas ir tas, ko tu varētu gribēt teikt par sevi, ja vispār kaut ko teiktu?

Blumbergs: Nu kāpēc tad es zīmēju? Lai tu atnāktu 13. oktobrī un apskatītos? – Var jau būt, tas nemaz nebūtu slikti.

RL: Tas būtu vienreizējs pasākums.

Blumbergs: Bet tas darbs ir izdarīts. Es to darbu esmu izdarījis, viņš ir gatavs, es viņu varu tev atdot vai izlikt izstādē. Kas ar to notiek, tas mani vairs neinteresē. Tas darbs ir gatavs.

RL: Bet tu? Kas ar tevi? Tu arī esi gatavs?

Blumbergs: Bet ja tu atceries, kā tās grāmatas gāja, tad tās gāja uz iznīcināšanu, tās zīmējās un zīmējās un virzījās uz savu pašnāvību. Katrs darbs beidzas ar pašnāvību. Un tas darbs tika arī tā nobeigts. Un tagad jāsāk pilnīgi no sākuma.

RL: Bet kas ir pa vidu? Tad, kad tu esi nobeidzis?

Blumbergs: Nekas. Nekas nav. Tukšums. Tad tu atnāc un ņem interviju, un tas liekas bezjēdzīgi un stulbi, ka jārunā.

RL: Bet skaties! Ja mēs runājam par to tevi, kurš runā, bet nevis to, kurš zīmē, kurš jau sen ir pabeidzis to darbu un šajā nozīmē ir izbeidzies, tad starp diviem “tu” pa vidu ir tukšums. Vai tad pret šo vidu, šo tukšumu, cilvēku, kurš nezīmē, bet runā, tu izturies nopietni?

(Ilgs klusums.)

Blumbergs: (Smejas.) Nu, visnopietnāk es tomēr izturos pret to, ko es zīmēju. Tur ir vislielākā nopietnība. Pēc tava jautājuma iznāk, ka es droši vien nenopietni izturos pret citām dzīves parādībām. Un mani tās arī mazāk interesē.

RL: Viss, ko es par tevi zinu, jau arī ir no taviem darbiem. Tas ir Blumbergs, kurš zīmē tā, it kā viņš kaut ko zinātu vai atcerētos par dzimšanu. Vai par nāvi.

Blumbergs: Bet par šīm lietām nevar runāt! Nevajag runāt! Tikko tu par dzimšanu un nāvi runā… (Uzsit ar roku pa darbagaldu.) Zīmēt var, tur ir starpība. Ka es varu izzīmēties, un tur es varu pateikt visu. Bet tikko es runāju, es jūtu, cik tas ir nepilnīgi, cik tas ir tālu no tā, ko es gribu tev pateikt. Es tev daudz vairāk gribu pateikt, un es tev vēl gribu pateikt, un vēl gribu pateikt… Un es nemāku. Tāpēc arī nav jārunā. Tāpēc vārdi nav vajadzīgi! Jo tu atnāksi, un mums ir labi.

RL: Mēs apmainīsimies ar zīmējumiem, un viss…

Blumbergs: Nē, nu kāpēc. Mēs visu kaut ko darīsim. Iesim laukā, mēs izraksim tev aku, ko tu neesi izracis, teiksim, pēdējā mēnesī. Bet mēs… Bez šaubām, mēs parunāsim par nāvi un dzīvību, bet tas būs citos apstākļos.

Tu vari aplinkus ceļiem mani aprunāt, pierunāt, bet tev jāatzīst, ka… Ka cits par šīm pašām lietām var pateikt labāk. Un tāpēc es nezinu, kāpēc tāda intervija ir vajadzīga.

RL: Man viņa ir vajadzīga.

Blumbergs: Nu redzi, man ar tevi ir interesantāk runāt par šo jautājumu – vai drīz būs lietus –, vai tas iet kopā ar zīmējumiem.

RL: Bet es jau arī negribu izgāzties ar savu viedokli par taviem darbiem. Mani, piemēram, kaitina, ka tajos mēģināts vispārināt. Tu nezīmē vienkārši ābolu vai vienkārši krēslu. Lai gan vēl ir jāpierāda, vai kaut kur pasaulē pastāv vienkāršs ābols. Īpaši, ja tas ir uzzīmēts. Kāpēc vienmēr, skatoties uz taviem darbiem, ir tāda sajūta, ka tu piedalies kaut kā rašanās stāvoklī, viss ir neskaidrs, un pati šī situācija ir vispārinājums.

Blumbergs: (Čukst.) Es ļoti gribu skaidrību. Iznāk tā, bet es visu laiku to vien daru, ka gribu uzzīmēt vienkārši ābolu, vienkārši krēslu, vienkārši kāju… Cilvēka kāju. Pēc iespējas vienkāršāk. Tātad man neiznāk. Un es tur neko nevaru izdarīt, man iznāk kaut kas cits.

Bet atgriezīsimies pie tā jautājuma, ko tu man uzdevi, – par starpposmu starp vienu pabeigtu darbu un otru sāktu. Uzdod vēlreiz.

RL: Kas notiek ar mākslinieku, kad viens darbs ir pabeigts un otrs vēl nav sākts? Vai tas ir tukšums, ar ko tu dzīvo?

Blumbergs: Tas ir tas laiks, kad varētu pa labi un pa kreisi dot intervijas, iet uz atklāšanām. Un tad tu nejūti. Es varētu arī gudrāk pateikt, ka es tajā laikā visu laiku domāju. Bet nē, tas ir tāds tukšs laiks. Taču es esmu sapratis, ka jāļaujas, nedrīkst to posmiņu izmest. Jāatļauj notikt. Tam visam.

RL: Uzkrāties tukšumam?

Blumbergs: Tukšums jau vispār ir ļoti laba lieta, tikai pēdējā laikā tiek ļoti daudz par to runāts, un tas ir jau kļuvis par tādu žurnālistikas vārdu. Agrāk tam vārdam bija tāda lielāka nozīme, tas tika retāk lietots un, manuprāt, pareizāk. Bet tukšums jau arī ir telpa.

RL: Tukšums ir telpa vienīgi pieņemot, ka ir iespējama doma par tukšumu.

Blumbergs: Jā. Un pieņemot, ka tu esi dzīvs. Un dzīvība jau ir tā doma. Nu, es jau nevaru zināt, kā tas rodas. Un tādēļ man šķiet, ka tas rodas no nekā, no tukšuma. Man patīk tukšums, savās domās es viņu arvien iedomājos kā telpu, un tad man uzreiz ir – uh! –, jo es visu laiku it kā strādāju telpā, arī zīmējot plakni uz papīrīša, man tā tomēr ir milzīga telpa. Nekad tā man nav plakne.

RL: Man ienāca prātā, ka tu izskaties pēc Dostojevska.

Blumbergs: (Smejas.) Nu, un kas?

RL: Tas, ka, šķiet, Noziegumā un sodā… Mani vienmēr ir pārsteiguši gadījumi, tas, ka kaut kas sagadās. Tā sanāca. Piemēram, man pazuda kaķene. Un es par to diezgan bieži domāju. Šodien es iebraucu Engures ostā, kur nekad nebiju bijis. Es nezinu, kāpēc es to darīju, varbūt gribēju paskatīties uz satrakojušos jūru. Lija lietus. Vēl pēc brīža, neko nesapratis, es braucu atpakaļ, skatos – kuģītis stāv. Uz kuģīša rakstīts Kate, un tā jau arī sauca to kaķi, Hekate, īsāk – Kate. Bez tā, ka es to nodomāju un tagad tev izstāstu, nekas pasaulē nav mainījies, neviens, vienīgi es šo sakarību esmu ievērojis. Bet nu jau šī sagadīšanās ir kļuvusi par šīs pašas pasaules daļu, kā lietus.

Blumbergs: Bet redzi, tas ir tas, kāpēc man nepatīk dot intervijas. Nav pat runa par to, ka man nepatīk tas teksts, bet es negribu, ka tu par mani zini. Nu vienīgi, ja mēs nodzīvotu Engurē… Es negribu… neko. Ka tu par mani zini. Es tiešām negribu. Nu, ja mēs dzīvotu ar tevi kopā, un es zinātu, kā tu ēd, kā mēs skaldām malku, nu tad mēs kaut ko parunātu par dzīvi… Bet es negribu… Es ne-gri-bu. Nav runa… Es jau saprotu, ka es dzīvoju sabiedrībā, es jau nevaru aizbraukt, bet es jau tev jautāju – kāpēc tu nepaliki Tibetā? Kas tevi moca – ņemties ar šiem cilvēkiem, un ņemt no viņiem tās intervijas? Bez šaubām – skaisti, ka jūs ar Rītupu apceļojat visus tos gudros cilvēkus, bet es iedomājos… Es tiešām par tevi iedomājos: jedritvai kociņ, viņš tagad braukā no viena pie otra, visi ir baigie gudreļi, viss ir brīnišķīgi, tu visus žurnālus sakrauj kaudzē… Bet tu pats, Tīrons, tu pats, kur tad tu… kur tad tu esi? Tikai tajos žurnāla ievadrakstiņos, tur tu parādies, huu! Tur tu labi parādies, tur tavs raksturs parādās. Bet jautājumos… tu slēpies. Tu tāpat slēpies kā es, kurš negrib neko stāstīt. Es jau neko neuzzinu par tevi, tikai to, kā tu proti formulēt jautājumu, – precīzi, bet kas esi tu? Pēc būtības mēs varam sarunāties tikai tad, ja es tevi zinu. Nu labi, ja tu man nebūtu… Ja nebūtu tevis uzrakstītā, es kaut ko būtu izdomājis un teiktu – nē, man nav laika, man jākrāmē kastes, es nevaru. Pēc būtības man pat nav spēka – pateikt: ej tu prom! Nu nevajag runāt ne ar vienu! Man liekas, ka tu man… ka man kaut ko atņem.

RL: Iedomājies, mums ir divi dažādi priekšstati. Tu uzskati, ka tu jau kaut kas esi. Kam kaut ko var atņemt. Kamēr man liekas, ka, ja es varēšu ar tevi parunāt, tad varbūt man kaut kas tiks. Varbūt arī nē. Es jau nerunāju kā gatavs runātājs, kurš ir kaut kas pats par sevi. Bez šīs sarunas es… nu, par ko es varu runāt…

Blumbergs: Tieši otrādi. Tu taču atnāci absolūti gatavāks nekā es. Un absolūti varenāks nekā es. Tu! Ar jebkuru runātājs! Tu! Pirmkārt, tu jau proti to jautājumu uzdot. Es jau nemāku atbildēt. Tātad tu esi gatavāks.

RL: Bet ne jau kā cilvēks…

Blumbergs: Nu bez šaubām, bez šaubām, ka ne! Bet te jau paliek tikai teksts! Tīrons – … nu tur, fon Kleista kungs. Tīrons – tur tas… Kamī. Tīrons – Seneka. Tur jau paliek tikai teksts! Tāpat kā tas Solomons Volkovs – Brodskis. Tīrons – tinkš, tinkš, tinkš…

RL: Man atkal šķiet, ka tu, kas zīmē, ir tas, kurš zina. Bet saki, kurš tad tur mirst?

Blumbergs: Viss mirst. Viss. Viss. Nav jau…

RL: Nē, kurš cilvēks tevī? Tu taču teici pats – katra tava grāmata beidzas ar pašnāvību. Bet kas tad ir šis, kas sēž manā priekšā, ar kuru es runājos? Ja visi tie, kas ir zīmējuši, ir jau miruši.

Blumbergs: Nē, nē, es domāju – nevis katra grāmata, bet visa šī sērija gan nobeidzas ar vienu. Tu atceries, tur bija it kā dzīvnieks un ala, un arī koks, tas dzīvnieks arī bija miris… Es patiešām uzskatu, ka – tas, diemžēl, nav mans teiciens – es uzskatu, ka tas nāves jautājums ir… vienīgais jautājums, ar ko… ar ko var… Bet pret viņu jāizturas ar tādu milzīgu cieņu. Vispār – man liekas, ka par to nevar runāt. Varbūt man tā liekas tādēļ, ka es viņu mēģinu uzzīmēt. Jo nevienā zīmējumā, nevienā sižetā es nevaru apstāties, man vienmēr gribas to novest līdz galam, un man vienmēr iznāk novest līdz… tai lietai. Tas sākumā mani darīja ļoti nervozu. Jo man likās, ka ar mani nav kaut kas kārtībā. Man dzīvot patīk, es neesmu nekāds tur tāds nāves mīlētājs… Es to sāku saprast zīmējot. Grāmata ir no daudzām lapām, šitais garais rullis – tas ir laiks. Viens atsevišķs darbs – nē. Ar vienu lapu tu jūties tā ļoti labi un brīvi, un laimīgs. Bet tikko tu sāc rakstīt romānu… Lūk, tā varbūt – tie latviešu mākslinieki, mēs visi esam dzejnieki; izšauj to emociju, un viss gatavs. Bet labāk uzrakstīt romānu – cita lieta! Kāpēc tik maz raksta simfonijas, kāpēc tik maz romānu?

RL: Bet iznāk diezgan pareizi. Tas Ilmārs Blumbergs, ko es zinu, viņš vienmēr zīmē nāvi. Iznāk, ka tas, ko es redzu kā dzīvu, vienmēr ir bijis tāpēc, ka viņš zīmē nāvi. Zīmējot nāvi, viņš ir dzīvs.

Blumbergs: Par to var runāt… bet tikko tas tiek uzrakstīts, tas izskatās kaut kā banāli, prasti. Tu mani nepārliecināsi. Nāve ir viena no lietām, par ko jārunā ļoti maz.

RL: Vai tu patiešām domā, ka šīm lietām, piemēram, nāvei, Dievam, kaut kas varētu tikt atņemts, kādam cilvēciņam par tām domājot un runājot?

Blumbergs: Es jau saprotu, ka nē, es jau saprotu, ka nē, bet… kad tu nostājies viens pret vienu, kad es skatos tev acīs, pa īstam atbildu, kad es kaut ko daru pa īstam, stāvu viens pret vienu ar jūru, (čukst) es zinu, ko es gribu pateikt, bet es latviski nemāku to izteikt, saproti? Man tevi būtu jāaizved aiz rokas naktī pie jūras un tad kaut kas – es nezinu – jārāda, un es nemāku to izdarīt. Bet es tik skaidri to sajūtu, ka man liekas – jā! Asaras saskrien acīs. Es to ainu uzburu, ka tā varētu būt, bet vārdos pateikt es to nevaru.

RL: Kāpēc tad tu to sauc par nāvi? Tu vienkārši esi viens pret vienu ar jūru, un notiek kaut kas, ko tu nevari pateikt, kas tas ir.

Blumbergs: Nē, es te nedomāju par jūru, bet tas ir kaut kas tāds, ko tu nevari pateikt un kas ir visam pamatā. Tas ir saistīts ar būt vai nebūt, dzīvot – mirt, zīmēt – nezīmēt, saplēst – nesaplēst, sākt – nesākt…

RL: Tad… Vai nāve tev palīdz?

Blumbergs: Nerunāsim par nāvi. Jautā kaut ko citu.

RL: Kā lai es nerunāju, ja tavos zīmējumos visi ziloņi iet mirt… Tur ir tādas kā istabas tavos zīmējumos, un tagad es atcerējos par to Dostojevski. Svidrigailovs runā par mūžību, ka tā ir tāda pelēka istaba un vēl kāds no viena stūra uz mums skatās… Es arī nedomāju, ka sarunas par nāvi padara runāšanu vērtīgu, bet, kad es mēģinu pajautāt tev par kaut ko citu, es izrādos strupceļā. Piemēram, jautāt tev, kāda mūzika tev patīk, vai – kā tu atpūties… Nez kāpēc, skatoties uz taviem zīmējumies, man šādi jautājumi nešķiet īsti vietā. Kaut gan varbūt tas tā nemaz nav, un tieši par to varētu parunāt, ko tev patīk ēst un tamlīdzīgi.

Blumbergs: Tu to teici – vai tu esi ar mieru uzēst ar mani karstu zupiņu?

(Pēc pusstundas.)

RL: Kopumā man tev jāpiekrīt – ja runā par tādām lietām, kā nāve, Dievs vai tamlīdzīgi, tas uzreiz it kā liek runāt ļoti svarīgi. Pie Prusta kapa es Pjatigorskim pajautāju, kā iespējamas kaut kādas attiecības šo stindzinošo nāves baiļu priekšā. Viņš atbildēja, ka tas palīdz ikvienu lietu saskatīt tās galīgumā, ļoti reljefi. Teiksim, kad mēs runājam par vienkāršām lietām, mēs redzam to lieliskumu tieši šajā galīgumā, to vietā vai nevietā bezgalībā.

Blumbergs: Vai tev ir bijis kādreiz, ka tu esi runājis ar cilvēku un pēkšņi redzi, kāds viņš būtu ļoti ļoti vecs? Pēkšņi, skatoties uz tevi, es redzu, kāds tu būtu nu ļoti, ļoti vecs. Bieži vien man tā ir trolejbusā. Es skatos uz kādu cilvēku – viņam acis tādas nedaudz šķības, es iedomājos, kādas tās būtu… Es it kā to lietu novedu līdz pilnībai jeb galam. Es redzu – aha! – viņam jau ir tāds liels deguns, sarkans, tad droši vien viņam viņš būs tāds kā Renesanses gleznās. Un tad tu iedomājies un viņš – žviht! – tas notiek vienā sekundes simtdaļā, tas tēls rokā.

RL: Tad, kad tu skaties uz mušām vai putniem, vai uz tā saucamās nedzīvās dabas priekšmetiem, vai ir kaut kas, kas uz tevi iedarbojas tikpat spēcīgi, kā tavi paša zīmējumi? No formu pasaules?

Blumbergs: Jā. Otrs cilvēks. Rokas, kā tu turi rokas, kādas ir tavas ausis, tas ir viss! Es trīcu, kad es kādreiz redzu… Nu kaut vai tavas ausis. Tā ir tava īpatnība, tu viss esi tavās ausīs. Tu esi ausīs. Es varu visu tevi aizmirst, bet tavas ausis es atcerēšos vienmēr. Tā ka visvairāk mani ietekmē cilvēks. Sevišķi rokas… Tās mani, nu kā lai pasaka, tās mani ļoti ierosina. Un galvas forma, man liekas, ka es ar aci tā kā apglāstu tavu galvu. Un vēl, bez šaubām, kails cilvēks. Nu, bet tieši cilvēks. Jebkurā vietā, ne jau tikai krūts vai kas, nu bet, teiksim, plecs. Vai kails ceļgals. Vai elkonis.

RL: Vai šie fragmenti tev kaut ko pasaka par cilvēku?

Blumbergs: Nē, es skatos ļoti egoistiski. Tanī mirklī es aizmirstu tevi, es tikai redzu, ko es varu no tavām ausīm uztaisīt. Uzreiz kā kostīmu – es uzreiz redzu, ka viss kostīms varētu būt tikai tavas ausis. Es tur neredzu Tīronu.

RL: Un kailums… Grieķi bija apsēsti ar kailumu kā dievišķu formu, kas robežojas ar neredzamību.

Blumbergs: Jā, strādādams teātrī, es vienmēr esmu nožēlojis, ka man vienmēr jāģērbj…

RL: Nevis jāizģērbj…

Blumbergs: Es iedomājos, cik skaista būtu tā izrāde, ja viņi būtu kaili. Es it kā redzu cauri drēbēm to ķermeni, un tas bieži vien ir ļoti… ļoti… ļoti spēcīgs. Spēcīgs tēls, kas mani uzbudina un ierosina.

RL: Tu vienbrīd ierunājies par to, kāpēc tu slēpies no iztaujāšanas, kāpēc es neparādos intervijās… Man ienāca prātā, ka varbūt tā arī vajag, ka viss parādās tik neskaidri un sarežģīti. Blāvi. Visu laiku, lai kaut ko ieraudzītu skaidri, tev jāsaspringst, kaut kas jādara. Bet šķiet, ka lietas mums tikai tā arī mēdz parādīties, jau aizsegtas. Nevis ir kaut kāda skaidrība, kam es savu slikto acu vai muļķīgās galvas, vai sliktās sirds dēļ netieku klāt, slikti jūtu, bet nē, daba mīl slēpties, kā teica viens grieķis.

Blumbergs: Labi teikts. Jo padomā, ja mums būtu absolūti skaidrs vienam par otru, tad jau saruna neiznāktu.

RL: Nebūtu nekā.

Blumbergs: Un tomēr, kopš tu atnāci, ir pagājušas trīs stundas, un mūsu saruna ir savādāka. Un ja mēs ar tevi tiktos reizi gadā, desmit gadus pēc kārtas, un tad tu to sarunu publicētu, tad tu noteikti būtu atlasījis pilnīgi citus jautājumus un citas atbildes.

RL: Man šķiet, ka ne jau tā atlase tādu sarunu padarītu vērtīgāku. Vienkārši… Pat mazā dzejolī, ja tas ir meistara dzejolis, nav iespējams neredzēt to ārkārtīgi garo darbu, kas tur ir ielikts. Šī saruna ir to trīs stundu vērta, kas mūs tuvinājušas nāvei.

Blumbergs: Jā. Es te esmu pasvītrojis… “Odens esejā par Stravinski saka, ka tieši evolūcija lielu mākslinieku atšķir no maza. Uzlūkojot divus maza dzejnieka dzejoļus, nevar pateikt, kurš no tiem uzrakstīts agrāk. Tas ir, sasniedzot zināmu brieduma pakāpi, mazs mākslinieks pārstāj attīstīties… kamēr liels mākslinieks, nebūdams mierā ar sasniegto, pūlas sasniegt jaunu augstumu, un tikai pēc viņa nāves iespējams viņa darbos saskatīt kaut kādu pakāpenību. Vēl vairāk, piebilst Odens, tikai pēdējo darbu gaismā mēs varam kā nākas novērtēt liela mākslinieka agrīnos opusus. Brodskis: “Ak Dievs! Pilnīgi pareizi. Ziniet, ko darīja japāņi? … Kad japāņu mākslinieks kādā manierē kļuva pazīstams, viņš vienkārši mainīja manieri un līdz ar to arī savu vārdu.”

Nu! Tu izlasi, un tas ir tā pateikts!

RL: Bet Brodskim jau arī likās, ka, lasot dzeju, tu seko ritmam, nevari pantmēru saīsināt. Un šis ritms ir laiks. Laiks, kas tev ir jāpatērē, to dzeju lasot.

Saki, vai ir kaut kas, kas tevi pārsteidz atkal un atkal?

Blumbergs: Mani pārsteidz tas, ka… es tikai gribētu tagad vairākkārtīgi uzsvērt, ka es nevarēšu to izteikt precīzi… bet mani pārsteidz tas, ko es varu ar sevi izdarīt. Kad izrādās, ka es vēl varu! Nu tas ir tik fantastiski! Jo likās, ka viss, viss cauri. Un notiek pilnīgi… Kādreiz tirpas iet cauri. Izrādās, ka vēl ir kaut kas iespējams. Un tad šķiet, ka neviens notikums pasaulē nav tik svarīgs. Ka tu vari mainīties! Kaut nedaudz. Tas vien tev sagādā vislielāko pārsteigumu – lūk, tā varētu teikt – , ka tu vēl esi dzīvs! Jedritvai kociņ, veco zēn, tu vēl esi dzīvs! Un tas parasti notiek tad, kad… (čukst gandrīz nedzirdami)… to es neteikšu. (Smejas.) Es to nevaru pateikt. Tas nav tikai tad, kad tu zīmē. Tas notiek, pat braucot trolejbusā. Nevis es neteikšu, bet es to nemāku pateikt. Tas notiek kaut kādās dīvainās sajūtās vai dīvainos mirkļos. Un nevajag katru reizi būt tādai veiksmei, ka tu tur pabeidz darbu vai atrodi labu grāmatu, vai noskaties kaut ko labu. Tu kādreiz ej pa ielu, nekas it kā būtisks nenotiek, tu kaut ko ieraugi, kaut kādas domas ienāk prātā nezin no kurienes. Un tu jūties tik labi – jā, tu esi dzīvs! Tu esi dzīvs. Tas ir tas mirklis.

Vai tad tā nav?

RL: Svarīgi, ka tu to apzinies. Tu teici – es esmu dzīvs. Varētu teikt, ka notiek kaut kas, par ko nav īsti zināms, kas notiek. Taču tu pret to attiecies tā, ka vari teikt: es esmu dzīvs. Tāpat kā Hēgelis teica, ka cilvēks ir vienīgā būtne, kas uztraucas par nāvi. Viņš ir nomodā par to.

Blumbergs: Nomodā. Ļoti labs vārds. Viņš ir nemierā. Viņš ir nemierīgs. Viņš ir nemierīgs nomodā. Viņš ir nemierīgs par nāvi. Viņš nav ar to mierā. Bet viņš arī pārāk par to neuztraucas. Viņš ir vienkārši nemierā.

RL: Pašām lietām par mums ir ne silts, ne auksts. Tikai mūsu nemiers tās padara par to, kas tās mums ir. Paklau, Ilmār, smieklīgi, beidzas disks.

Abonēt Rīgas Laiku