Tūrisms kā kapitālisma augstākā stadija

Par eksistenciālā kanibālisma garu, kas apēdis aborigēnus un visu pasauli

Ļeņins, dzīvodams Cīrihē, 1916. gadā uzrakstīja vienu no saviem pazīstamākajiem darbiem “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija”. Aplūkojot kapitāla vēsturisko attīstību, viņš diagnosticēja tā pāreju uz jaunu – imperiālistisko – formu. Par šīs jaunās iekārtas pamatu kļuva monopols, kas nomainīja iepriekšējai kapitālisma attīstības stadijai raksturīgo brīvo konkurenci. Kapitāla un teritoriju monopolizācija noveda pie tā, ka pasaule tika sadalīta ietekmes sfērās, kurām cauri vijās ražošanas ķēdes, sākot ar izejvielu ieguvi un darbaspēka resursu mobilizāciju un beidzot ar preču noieta tirgiem.

Fakts, ka pasaule 20. gadsimta sākumā izrādījās sadalīta ietekmes sfērās starp vadošajām lielvalstīm, ne vien kļuva par iemeslu pasaules karam, bet arī noveda pie tā, ka teritorijas, kuras skāra koloniālā ekspansija, kļuva par totālas saimnieciskās ekspluatācijas objektiem. Brīvo konkurenci starp dažādu zemju konkistadoriem un sadursmes starp regulārajām armijām, kas savām metropolēm gādāja jaunas zemes, nomainīja lielais un centralizētais kapitāls. Konkistadorus interesēja zelts, karavīrus – jaunas teritorijas, toties jaunie civilizācijas sūtņi iemanījās pārvērst zeltā visu, kas vien bija atrodams jauniegūtajās zemēs vai to dzīlēs. Tajā pašā laikā imperiālisms bija palaidis garām neievērotu tādu neizsmeļamu resursu kā cilvēciskās emocijas. Lai šis resurss beidzot tiktu pamanīts, bija jāaizdārd vairākiem pasaules kariem, kolonijām bija jākļūst par “līdztiesīgām” pasaules sabiedrības loceklēm, bet triumfējošajam kapitālam bija ar šausmām jāpamana, ka tas ir iesprostots globālās pasaules šaurajās robežās. Un kā jau vienmēr kapitāla vēsturē, arī šoreiz tam naidīgo, tālāku izaugsmi bremzējošo robežu pamanīšana noveda pie jaunas brīnumainas pasaules – starptautiskā tūrisma pasaules – atklāšanas.

Pasaule ir neatgriezeniski pārvērtusies par arēnu, kurā norisinās cīņa par tūrisma pakalpojumu tirgus paplašināšanu un resursu bāzi jaunu iespaidu iegūšanai. Tūrisma impērija, par kādu kļuvusi mūsdienu globalizētā pasaule, ir mīkstinājusi robežas, kas kādreiz pastāvēja starp kolonijām un metropolēm. Koloniālisma pirmajai fāzei bija raksturīga metropolē ražoto preču izvešana uz kolonijām, kur tās tika patērētas; otrajai (imperiālistiskajai) – kapitāla izvešana, bet koloniālisma tūrisma stadijā akcents tiek likts uz emociju izvešanu. Globālais centrs uzdzen garlaicību, kas kā vakuums pieprasa, lai tiktu aizpildīta. Palīgā nāk globālā perifērija, kura šajā spēlē piedalās gan kā dabas un darbaspēka resursu, gan arī kā jaunu emociju avots. Tādējādi uz vienu pusi tiek vesta garlaicība un nauda, bet pretējā virzienā – fotogrāfijas, suvenīri un iedegums (citiem vārdiem, jauna pieredze un jaunas zināšanas par pasauli).

Problēma nav tā, ka cilvēku pievelk viss jaunais. Problēma ir tā, ka cilvēka satikšanās ar citu tūrismā balstīta uz šīs satikšanās iepakošanu gatavās formās, ko piedāvā arvien pieaugošais attiecīgo pakalpojumu tirgus. Un, jo spēcīgāka kļūst mūsdienu cilvēka tieksme pēc “autentiskas” cita pieredzes, jo daudzveidīgākas un smalkākas kļūst šīs tieksmes apmierināšanas formas.

Taču pasaule ne vienmēr ir bijusi tāda. Vispirms to vajadzēja atklāt. Turklāt atklāt divreiz.Kāpēc aborigēni apēda Džeimsu Kuku?

Havajiešiem visdrīzāk bija vesela rinda iemeslu apēst angļu jūrasbraucēju Džeimsu Kuku. Precīzāk, viņu nogalināt. Bet tomēr, tomēr – kāpēc?

Kad zinātne klusē, tās vietā runā veselais saprāts. Pirmkārt, Havaju salas vispār nebija jāatklāj. Tā bija viņa pirmā kļūda. Galu galā, britu admiralitāte bija viņu sūtījusi meklēt tā saucamo Ziemeļrietumu jūrasceļu starp Atlantijas un Kluso okeānu Amerikas arktiskajos ziemeļos. Otrkārt, jaunatklātās salas nevajadzēja nosaukt par Sendviču salām (kaut arī no Kuka puses tas bija pilnībā saprotams pateicības žests vienam no admiralitātes lordiem). Nosaukums neiedzīvojās – un, ņemot vērā Kuka likteni, ir skaidrs, kāpēc. No salu atklāšanas (1778. gada 18. janvārī) līdz Kuka nāvei (1779. gada 14. februārī) pagāja tikai nedaudz vairāk par gadu. Taču pat ar šo īso laiku pietika, lai salas iezemieši saprastu: tie, kas pie mums atbraukuši lielajās pirogās ar baltiem spārniem, nebūt nav dievi, par kādiem tos sākumā bijām noturējuši. Havajiešu ticējumi glabāja atmiņas par zemkopības un miera dievu Lono, kas kādreiz esot aizpeldējis jūrā, bet apsolījis atgriezties uz peldošas salas, kas pilna ar augļiem un dārgām mantām. Nav šaubu, līdzība bija visai uzkrītoša. Dārgu mantu, tādu kā dzelzs instrumenti un naglas, uz “peldošās salas” bija atliku likām, bet ar augļiem to līdz augšai piepildīja paši iezemieši.

Pametuši Havaju salas, eiropieši tūdaļ atkal tajās atgriezās, lai salabotu pirmajā vētrā cietušo kuģa mastu. Atgriezušies viņi sāka nežēlīgi sodīt vietējos par viņu interesi par visu, ko no kuģa varēja aiznest. Nav zināms, kā šo dabisko interesi kvalificēja paši aborigēni, taču eiropieši to noturēja vienkārši par zagšanu. Vārdu sakot, atšķirīgās vērtību izpratnes noveda pie savstarpējās sapratnes trūkuma, kas pārauga konfliktā. Tagad to sauc par “tulkošanas grūtībām” (“kultūru dialoga” liberālās versijas aprakstā) vai “civilizāciju konfliktu” (konservatīvajā versijā).

Bet viss būtu varējis izvērsties citādi, ja britu jūrnieki būtu izlasījuši 1755. gadā izdoto Žana Žaka Ruso grāmatu “Pārdomas par cilvēku nevienlīdzības izcelšanos un pamatiem” un kaut ko zinātu par “dabiskā cilvēka” koncepciju. Privātīpašuma institūts – lūk, kas ir samaitājis mūsdienu cilvēku, uzskatīja Ruso. Turpretim angļu jūrnieki bija svēti pārliecināti, ka tieši neaizskaramās īpašuma tiesības bija tās, kas padarīja pērtiķi (līdzīgu tiem, kas apdzīvoja jaunatklātās salas) par cilvēku. Kamēr runa bija tikai par naglām, kuras niršanā pieredzējušie havajieši vilka laukā no kuģa korpusa, Kuks vēl kaut kā cietās. Bet kad tika nozagta viena no kuģa laivām, kas bija pietauvota pie enkura ķēdes, kapteinis kļuva nikns ne pa jokam. Operācija iezemiešu piespiedu pieradināšanai pie universālām vērtībām izgāja no kontroles, un Džeimss Kuks un vēl četri jūrnieki tika nogalināti.

Čārlzs Klērks, kurš komandēja ekspedīcijas otro kuģi Discovery, kuģa dienasgrāmatā aprakstīja notikušo ar izsvērtu, angļu džentlmeņa cienīgu objektivitāti: “Aplūkojot šo lietu kopumā, esmu cieši pārliecināts, ka iezemieši nebūtu nonākuši līdz šādām galējībām, ja kapteinis Kuks nemēģinātu sodīt cilvēku, kas atradās salinieku ielenkumā, pilnībā paļaujoties uz to, ka vajadzības gadījumā kareivji ar muskešu uguni iezemiešus izklīdinās. Šāds viedoklis, bez šaubām, balstījās uz kapteiņa lielo pieredzi attiecībās ar indiāņu ciltīm dažādās pasaules malās, taču šodienas bēdīgie notikumi parādīja, ka šajā gadījumā šis viedoklis izrādījies kļūdains. Ir nopietni iemesli uzskatīt, ka iezemieši nebūtu nonākuši tik tālu, ja kapteinis Kuks sev par nelaimi nebūtu uz viņiem izšāvis.”

Pēc citas versijas, iznākumu izšķīra tas, ka Kuks pagriezās pret iezemiešiem ar muguru; uzbrukt dievam no priekšpuses (lai arī viņi bija sākuši šaubīties par viņa dievišķo spēku) viņi nebūtu uzdrošinājušies.

Vēl vairāk, iezemieši atteicās izdot angļiem mirušā kapteiņa līķi. Tikai pēc tam, kad viņu ciematu sāka apšaudīt no kuģa lielgabaliem, bet uz salu nosūtītais desants pabeidza iesākto, viņi atdeva grozu, kurā atradās desmit mārciņas gaļas un cilvēka galva. Tā beidzās britu karaliskās jūras kara flotes kapteiņa Džeimsa Kuka trešais ceļojums apkārt pasaulei.