Un ko Mastrojanni?

Nav daudz aktrišu, kurām izdevies ar divu minūšu ainu atstāt neizdzēšamu nospiedumu kino vēsturē. Tie­­sa, Anitas Ēkbergas aktrises karjera nav bijusi īpaši daudzpusīga. Iespējams, viņas krāšņuma iedvesmotās lomas un to nenoliedzamo ietekmi uz vīriešu prātiem vislabāk raksturo Fellīni režisētā daļa “Doktora Antonio kārdināšana” filmā “Bokačo ’70” (1962). Tajā Ēkberga, sieviete no tukšā laukā uzstādīta milzu reklāmas plakāta, aizkārdina puritānisko Anto­nio kungu līdz ārprātam. Tikumības policists pie viņas kājām kliedz: “Es izraidu tevi no pasaules!”, uz ko viņa smiedamās, blon­dajiem matiem plīvojot, atbild: “Nekad! Nekad!”

Anita Ēkberga nomira šī gada janvārī, mēnesī, kad viņa reiz plunčājās aukstajā un kopš tā brīža neaizmirstamajā Trevi strūklakā filmā “Saldā dzīve”.

Fragments no Nīderlandes televīzijas žurnālista Ivo Nīhes intervijas ar aktrisi Anitu Ēkbergu 1994. gadā.

Šķiet, ka Trevi strūklakas epizode ir viena no slavenākajām ainām visā Eiropas kino vēsturē. Es nekad neesmu sapratis, kāpēc jums īsti vajadzēja brist tajā ūdenī? Jo tā ir 230 gadus veca strūklaka un vienīgā jēga tajā kāpt būtu, ja vajadzētu to salabot. Vai tomēr bija kāda jēga, kāpēc to vajadzēja darīt?

Tas bija reāls atgadījums no manas dzīves. Es piedalījos fotosesijā Romā un tās laikā savainoju pēdu. Tas bija augustā. Un te pēkšņi manā priekšā iznira šī strūklaka. Un es nodomāju: “O, cik brīnišķīgi, iešu un apmazgāšu savu ievainojumu!” Tā nu es apsēdos uz strūklakas malas, lai apmazgātu pēdu. Ūdens bija tik vēss, un es sajutos tik labi. Un tad es sacēlu uz augšu kleitu un iebridu strūklakā. Fotogrāfam Pjerluidži ap to laiku bija uznācis snaudiens, viņš gandrīz aizmiga uz tām kāpnēm. Un es viņam saucu: “Pjerluidži, Pjerluidži, nāciet šurp, te ir tik brīnišķīgi, tāds vēsums!” Jo augustā, ziniet, Romā ir ļoti karsti. Tas bija vienkārši dievīgi. Un tad viņš pamodās un sāka mani fotografēt, un tās fotogrāfijas parādījās visos žurnālos un avīzēs. No turienes arī Fellīni to ideju paņēma.

Vienīgā atšķirība, ka filmēšana notika janvārī. Ūdens droši vien bija ļoti auksts.

Tas bija ledains!

Un ko viņi darīja, lai jūs nenosaltu?

Viņiem tur bija masieris. Man mugurā bija tikai kleita, kājas bija plikas, un viņš masēja manas kājas ar spirtu. Un vēl viņi salēja manī konjaku. Es ciest nevaru konjaku.

Tomēr jūs bijāt spiesta to dzert.

Bhāāā! Man riebjas konjaks, bet beigās viņi man to salēja rīklē ar varu. Bet var būt, ka tas arī paglāba mani no briesmīgas saaukstēšanās.

Un ko Mastrojanni? Viņam arī droši vien bija auksti?

O, viņš tā piedzērās! Bet viņam kājās bija zvejnieku zā­ba­ki – nu, zināt, tie zābaki, kas sniedzas līdz jostasvietai, – un tiem pa virsu bikses. Bet viņš tur dzēra šņabi pudelēm vien.