Ungārijas 180 grādu pagrieziens

Ungārija ir neliela valsts ar trūcīgiem izejvielu resursiem un tikai 10 miljoniem iedzīvotāju. Tās teritorijā netiek izcīnīti pilsoņu kari; nenotiek arī masu nemieri vai terora akti. Ungārija nav iesaistījusies nekādos lokāla mēroga karos, un tai nedraud arī tūlītējs bankrots. Kāpēc tādā gadījumā tik un tā ir vērts sekot tam, kas šajā zemē norisinās? Tāpēc, ka Ungārija, NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts, patlaban visas pasaules acu priekšā pakāpeniski atsakās no visiem lielajiem 1989. un 1990. gada režīma maiņas sasniegumiem – demokrātijas, likuma varas, brīvi funkcionējošas pilsoniskās sabiedrības un intelektuālās dzīves plurālisma – un uzbrūk privātīpašumam un brīvā tirgus mehānismiem, turklāt tas notiek aizvien pieaugošas ģeopolitiskās spriedzes ēnā.

Novēršanās no demokrātijas, likuma varas, privātīpašuma un pilsoniskas sabiedrības

Pievērsīsimies šo valstu grupai: Albānija, Bosnija un Hercegovina, Bulgārija, Čehijas Republika, Igaunija, Horvātija, Polija, Latvija, Lietuva, Maķedonija, Ungārija, Rumānija, Serbija, Slovākija un Slovēnija. Visas šīs šodien neatkarīgās valstis sasniedza zināmu pagrieziena punktu 1989. un 1990. gadā. Līdz tam tās – vai nu kā neatkarīgas valstis, vai citu valstu sastāvdaļas – funkcionēja Komunistiskās partijas kontrolētajā sociālisma sistēmā. Pārmaiņu struktūra un temps dažādās valstīs bija atšķirīgs. Tomēr, par spīti visai kolorītajām atšķirībām, līdz 2010. gadam visas valstis attīstījās vienā un tajā pašā vispārīgajā virzienā: tā bija virzība uz tirgus ekonomiku, kam pamatā likta likuma varas un privātīpašuma dominance.

Ungārija ir pirmā un līdz šim vienīgā no šīs 15 valstu grupas, kura izdarījusi dramatisku 180 grādu pagriezienu, apņēmīgi dodoties pretējā virzienā. 2010. gada vēlēšanās ar milzu pārsvaru uzvarēja Ungārijas pilsoniskās alianses Fidesz un Kristīgo demokrātu tautas partijas koalīcija (turpmāk saīsināti dēvēta par Fidesz) Viktora Orbāna vadībā. Ar to sākās Ungārijas kursa maiņa.

Līdz 2010. gadam Ungārija jau bija izveidojusi visas demokrātijas pamatinstitūcijas – taču līdz ar minēto 180 grādu pagriezienu sākās to sistemātiska iznīcināšana. Lielā mērā tas jau ir paveikts.

Valsts izpildvaras un likumdošanas varas atzari realitātē vairs nepastāv šķirti: abas jomas ar enerģisku un smagu roku kontrolē politiskais līderis, kurš iekārtojies pašā varas piramīdas virsotnē, – Viktors Orbāns. Nekāds vērā ņemams darbs pie likumprojektu sagatavošanas vairs nenorisinās ne parlamenta sienās, ne ārpus tām. Parlaments pārvērties par likumu fabriku, un konveijers reizēm darbojas gluži neticamā ātrumā: no 2010. līdz 2014. gadam 88 likumprojekti ceļu no iesniegšanas līdz balsošanai mērojuši vienas nedēļas laikā; 13 gadījumos tas noticis vēl tajā pašā vai nākamajā dienā. Pilnīgi visos gadījumos, kad ierosināta izmeklēšana kāda tikko notikuša skandāla apstākļu noskaidrošanai (šādu objektīvu izmeklēšanu vajadzētu veikt īpašai parlamenta komisijai, piedaloties opozīcijas pārstāvjiem), iniciatīva nekavējoties noraidīta. Pat organizācijās, kuras juridiski nav pakļautas izpildvarai un reālas demokrātijas apstākļos darbotos kā līdzsvarojošs elements, kas seko izpildvaras un likumdošanas varas darbībai, – konstitucionālajā tiesā, valsts kontroles birojā, fiskālās disciplīnas padomē, konkurences padomē (iestādē, kas atbildīga par pretmonopola likumdošanas īstenošanu), tiesībsarga birojā un centrālajā statistikas birojā – visus atbildīgos posteņus ieņem “uzticami”, varas kodolam tuvu stāvoši cilvēki.

Tieši tāpat līdz 2010. gadam bija izveidotas likuma varas pamatinstitūcijas, taču kopš 180 grādu pagrieziena arī tās ir likvidētas vai ievērojami novājinātas. Jauno Ungārijas konstitūciju, kas stājās 1989. gadā daudzpartiju balsojumā apstiprinātās vietā, izstrādāja neliela darba grupa, ko izveidoja Fidesz; nekādas plašākas pamatlikuma projekta apspriešanas nebija. Jebkādus protestus pilnībā ignorēja, un dokumentu ārkārtīgi īsā laikā izvilka cauri visiem caurumainajiem likumu fabrikas filtriem. Tekstā čum un mudž dažādi trūkumi, uz kuriem nekavējoties (un pilnīgi veltīgi) norādīja gan vietējie, gan ārzemju eksperti. Tas satur tik daudz punktu, kas kalpo pie varas esošo cilvēku tiešajiem politiskajiem mērķiem, ka konstitūciju – tās oficiālais nosaukums ir “Ungārijas Pamatlikums” – jau nācies labot piecas reizes. Laikā no 2011. līdz 2013. gadam Pamatlikumu papildināja, pieņemot 32 tā saucamos “kardināllikumus”, ko turpmākie parlamenti varēs mainīt vienīgi ar divu trešdaļu vairākumu. Šis likumu kopums regulē būtiski svarīgus valsts dzīves aspektus.

Viens no likuma varas pamatprincipiem ir tāds, ka neviens, pat cilvēki, kuru rokās ir vislielākā vara, nedrīkst stāvēt pāri likumam. Likums ir jāciena. Ungārijā situācija ir mainījusies: tiem, kuriem pieder vara, ir iespēja ātri un bez kādiem šķēršļiem, gluži kā nospiežot podziņu, piešķirt jebkuram savam lēmumam likuma statusu. Viņi pieņem likumus ar atpakaļejošu spēku, ignorējot faktu, ka šāda likumdošana tiek uzskatīta par nelegālu jau kopš Senās Romas laikiem. Ja šie ļaudis vēlas piešķirt īpašas labvēlības statusu kādai personai vai organizācijai, viņi pieņem attiecīgus likumus, izmantojot juridiskus trikus, kas nodrošina de facto favorītismu.

Pāriesim pie tiesu varas. Prokuratūra Ungārijā ir centralizēta organizācija. Teorētiski tā darbojas neatkarīgi no valdības. Praksē, un būtiski ir tieši tas, valsts galveno prokuroru izvēlas augstākās varas nesējs; tam seko tīri formāla apstiprināšana parlamentā, kurš no tā brīža zaudē spēju reāli kontrolēt šī amata pildītāju. Ja neskaita dažus nebūtiskus izņēmumus, līdz šim visu ar pašreizējai valdošajai partijai tuvu stāvošiem cilvēkiem saistītu publisku skandālu un korupcijas gadījumu izmeklēšana nav tikusi tālāk par apstākļu noskaidrošanas vai lietas ierosināšanas fāzi. Prokuratūra toties likusi lietā visu tās rīcībā esošo varu saistībā ar citiem ekonomiskiem skandāliem un korupcijas gadījumiem, kuros iejaukti cilvēki, kas pieder pie pašreizējās opozīcijas. Kameru priekšā – un tās vienmēr jau laikus ieradušās kuplā skaitā – tiek veikti dramatiski, krāšņi inscenēti aresti. Bieži izmeklēšanas gaitā presē nonāk kompromitējoši fakti. Prokuratūra netaupa spēkus, lai panāktu, ka šīs lietas nonāk līdz tiesai. Jāatzīst gan, ka ļoti bieži pierādījumu trūkuma dēļ apsūdzību nākas atsaukt vēl pirms tiesas; dažreiz tā tiek noraidīta tiesas zālē. Un nevar nepamanīt, ka informācijas noplūdes, apsūdzību izvirzīšana vai tiesas sēdes bieži vien sakrīt ar kādu notikumu politiskajā kalendārā: spridzeklis, kas iznīcinās sāncenša reputāciju, tiek detonēts tieši pirms kārtējām vēlēšanām.

Pēc visa spriežot, mēs esam liecinieki izteiktam valdošā politiskā grupējuma mēģinājumam iegūt kontroli arī pār tiesām. Pirms 2010. gada iecelto Augstākās Tiesas priekšsēdētāju atcēla no amata pirms viņa mandāta beigām. Tika izveidota jauna institūcija – Valsts tiesu pārvalde, kurai pašā sākumā piešķīra ārkārtīgi plašas pilnvaras – ne tikai iecelt tiesnešus, bet arī izlemt, kurā tiesā tiks izskatīta katra lieta. Vēlāk, piekāpjoties spiedienam no opozīcijas un ārzemēm, pārvaldes ietekmes sfēru sašaurināja, taču tā vēl joprojām palikusi visai nozīmīga. Tiesnešu pensijas vecumu zīmīgā kārtā samazināja no 70 līdz 62 gadiem, kas ir zem vidējā pensijas vecuma valstī, un tā rezultātā vecākā paaudze no tiesnešu rindām tika izslēgta. Tas tieši skāra vairākus tiesnešus, kuri pirms pašreizējās valdošās koalīcijas nākšanas pie varas bija apstiprināti vadošos tieslietu sistēmas amatos. Lai gan šo lēmumu pēc tam anulēja attiecīgās kompetences starptautiskā tiesa, tādējādi vismaz morāli kompensējot šiem cilvēkiem nodarīto kaitējumu, vairumam no viņiem tik un tā netika dota iespēja atgriezties iepriekš ieņemtajos vadošajos amatos.

Līdz 2010. gadam par dominējošo īpašuma formu valsts īpašuma vietā bija kļuvis privātīpašums. Taču kopš Ungārijas 180 grādu pagrieziena privātīpašums kļuvis par regulāru juridisku, ekonomisku un ideoloģisku uzbrukumu mērķi; atkal pieaug valsts sektora ietekme. Ar unikālu juridisku triku palīdzību veiktā ar obligātajām iemaksām finansēto privāto pensijas fondu nacionalizācija bija smags trieciens privātīpašuma neaizskaramības principam. Līdzīga veida netiešā nacionalizācija notika krājaizdevu kooperatīvu sektorā. Valsts sektors ievērojami paplašinājies banku, enerģētikas, komunālo pakalpojumu, transporta, mediju un reklāmas nozarēs. Šajās jomās brutālais maskētas konfiskācijas līdzeklis netika likts lietā gluži tik bieži – īpašuma tiesības parasti nopirka. Daudzos gadījumos iepriekšējie īpašnieki tika nostādīti situācijā, kad viņi vairs neredzēja citu izeju kā vienīgi pārdot savu īpašumu valstij, turklāt par cenu, kas ievērojami atpaliek no tirgus vērtības.

Līdz 2010. gadam dažādu procesu koordinācijā arvien nozīmīgāku lomu ieņēma decentralizēti mehānismi. Taču kopš 180 grādu pagrieziena centralizācijas tendence kļuvusi ievērojami spēcīgāka.

Pirmām kārtām tas attiecas uz valsts pārvaldi. Viens no galvenajiem režīma maiņas sasniegumiem bija ievērojams pašvaldību pilnvaru pieaugums. Visuzskatāmākā regresa zīme ir fakts, ka skolas un slimnīcas vairs nepieder pašvaldībām – tās tagad vada centrālās valdības pārvaldes. Tas ir bezprecedenta gadījums (pat pasaules mērogā), kad izveidojies šāds kroplīgs birokrātisks gigants, kurš pieņem lēmumus personāla, mācību programmu un finanšu jautājumos, pilnīgi apejot skolotājus, vecākus un pašvaldības.