Urāns Irānā

Saskaņā ar vienošanos Irāna atteiksies no jebkādu kodolieroču radīšanas un turēšanas. Apmaiņā pret šo solījumu Irānai tiek atceltas visas līdz šim noteiktās Rietumu sankcijas. [..] Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka Vīnē panāktā vienošanās starp Irānu un sešām pasaules lielvarām esot “vēsturiska kļūda”, kas vairos Teherānas ietekmi un nostiprinās islāmistu grupējumus.

Irir.lv, 14. jūlijā

Ja būtu jāatrod kāds atsevišķs faktors, kas visspēcīgāk ietekmējis globālo politiku pēc Otrā pasaules kara, tad kodolieroči būtu viens no pirmajiem kandidātiem. Turklāt runa nav tikai par PSRS un ASV pretimstāvēšanu Aukstā kara laikā. Ja pievēršamies Eiropas integrācijas sākotnei, tad arī šeit liela loma ir bijusi tieši kodolieročiem un kodolmateriālu kontrolei – iespējams, krietni lielāka, nekā “oficiālā” ES vēsture to atzīst. Šodien kodolieroču tēma lielākoties ir saistīta ar “neizplatīšanu” (non-proliferation). Šī tēma, kuru ASV kopš Aukstā kara beigām ir padarījušas par vienu no savas ārpolitikas prioritātēm, patiesībā ietver krietni vairāk par noteiktas tehnoloģijas pieejamību. Tas vienlaikus ir stāsts par pastāvošo pasaules kārtību un attiecībām starp valstīm, kurām oficiāli ir, kurām neoficiāli ir, kurām nav, bet kuras grib, un lielo vairumu – kurām nav un kuras negrib. Kodolieroču iekļaušana valsts arsenālā daudzkārt palielina tās starptautisko svaru. Tādēļ arī nav brīnums, ka tieši šo ieroču tipu tik ļoti vēlas iegūt valstis, kuras neapmierina pašreizējais pasaules iekārtojums.

Irānas kodolieroču drāma sākās aptuveni pirms divdesmit gadiem, un tikko parakstītais līgums nenozīmē tās noslēgumu. Irāna ir teokrātiska “islāma republika”, kura uz pārējo reģiona valstu fona ir relatīvi labi pārvaldīta un lolo globālas ambīcijas. Tās galvenais ideoloģiskais pretinieks, protams, ir “lielais sātans” ASV, kā arī Izraēla – tā Tuvajos Austrumos diemžēl ir norma. Taču reālās Irānas ambīcijas vispirms saistās ar līdera pozīcijām reģionā, kur tai nākas sacensties ar citu, Rietumiem ievērojami “draudzīgāku” despotiju – Saūda Arābiju. Tas vispirms ir stāsts par šiītu un sunnītu domstarpībām, kuras tad Irāna cenšas “eksportēt” uz Sīriju un Irāku, uz Lībiju, tik tikko – uz Jemenu. Kā visi šāda veida režīmi, arī Irāna ir paranoiski apsēsta ar ārējo apdraudējumu, un kodolieroču ieguve tai ir savā ziņā dabiska vēlme. Vienlaikus šā sapņa piepildīšanās būtiski izmainītu spēku samēru reģionā pat tad, ja visa ājatollu antirietumnieciskā retorika patiešām paliktu tikai retorikas līmenī. Tādēļ amerikāņi dara pareizi, ieguldot milzīgu politisko kapacitāti, lai to novērstu.

Irānu, kā jau mūsdienās pieņemts, iesākumā mēģināja ietekmēt ar sankcijām, un šis stāsts ir visai pamācošs arī Krievijas kontekstā. Vispirms runa bija par ieroču embargo, pēc tam par aizliegumu eksportēt naftu. Šīs abas lietas Irānai, protams, kaitēja. Taču tās vairāk skāra sabiedrību, nevis lēmumu pieņēmējus. Kā šādos gadījumos pierasts, Irāna neslēpa vēlmi attīstīt “mierīgo atomu”, taču jau 2006. gadā Starptautiskā atomenerģijas aģentūra paziņoja, ka nespēj pārliecināties, kādi ir Irānas kodolprogrammas mērķi. Tas tad arī noveda pie sankciju un urāna bagātināšanas karuseļa: jo vairāk Džordžs Bušs Jaunākais sūdzējās un draudēja Irānai, jo vairāk Irāna ražoja centrifūgas, uzkrāja kodoldegvielu un vicināja dūres pret Rietumiem. Rietumi, jau Obamas laikā, centās kaut kā iziet no situācijas – jo vairāk tādēļ, ka arvien vairāk pētījumu liecināja: Irāna aptuveni gada laikā varētu iegūt pietiekami daudz materiāla savai bumbai. Taču Irāna nav Mjanma vai Kuba, un šeit diplomātiem nācās strādāt sūri un nopietni, lai nonāktu pie kaut kāda risinājuma.

14. jūlijā parakstītais līgums, raugoties no abām pusēm, ir tāls no ideāla. Par to, vai taisnība ir bijusi Netanjahu vai tiem daudzajiem, kas saka, ka šis līgums ir Obamas prezidentūras lielākais diplomātiskais sasniegums, varēs pārliecināt tikai notikumu turpmākā gaita. Saskaņā ar šo līgumu Irāna atsakās no urāna bagātināšanas (vienlaikus saglabājot tam paredzēto ekipējumu) un samazina savus kodolenerģijas krājumus par 98%, apmaiņā saņemot pakāpenisku ieroču embargo atcelšanu un iespēju eksportēt naftu. Taču problēma ir tajā, ka šis līgums ir uz laiku. Minētie ierobežojumi attiecas uz 10–15 gadiem, un nav skaidrs, kas notiks pēc tam. Turklāt tas, vai Atomenerģijas aģentūra patiešām spēs izkontrolēt tradicionāli blēdīgos mullas, arīdzan ir liels jautājums. Lai nu kā, līgums patiešām ir “diplomātijas sasniegums” tajā nozīmē, ka to rakstīja Vīnē gandrīz divus gadus, un beigu beigās abām pusēm nav īsti skaidrs, kurš no tā būs īstais ieguvējs.

Lai varētu detalizēti izsvērt, kā notikumi attīstīsies turpmāk, ir jābūt Tuvo Austrumu un kodolenerģētikas ekspertam – par kādu šo rindu autors uzdoties necenšas. Saprātīgi argumenti ir abām pusēm. Skaidrs, ka Irānai tuvāko desmit gadu laikā gandrīz noteikti nebūs bumbas – un tas nav mazs sasniegums. Lasītāji noteikti atcerēsies, kā vēl nesen ASV tika pilnā nopietnībā diskutēts par drīza “militārā risinājuma” nepieciešamību Irānā ar visām no tā izrietošajām sekām. Turklāt nekas neliecināja, ka Rietumu sankcijas jebkad būtu spējušas piespiest Irānu atteikties no kodolambīcijām. Taču, no otras puses, Irānai arī bez bumbas tagad būs daudz naudas (gan no naftas, gan no atsaldētajiem aktīviem), ar ko tā varēs finansēt terorismu reģionā – piemēram, Hezbollah un tamlīdzīgus grupējumus. Tieši par to pamatoti uztraucas Netanjahu. Arī viedais Henrijs Kisindžers nosodīja līgumu, apgalvodams, ka Irāna būs un paliks Rietumiem klaji naidīgs režīms, ar kuru jebkura “džentlmeņu vienošanās” faktiski ir Rietumu vājuma pazīme – galu galā, pašas šīs sarunas ierosināja ASV, nevis Irāna. Tomēr šķiet, ka Vašingtonai te tomēr ir izdevies nodrošināt galveno – savu pasaules līdera pozīciju, kas pēdējā laikā jau vairs nešķiet kaut kas pats par sevi saprotams. Tieši ASV ir izdevies nosēdināt visus “lielos” spēlētājus (Ķīnu, Krieviju un citus) pie galda, lai vismaz uz laiku atrisinātu kādu globālu problēmu.