Uz ziemeļiem, pie šamaņiem un ielu muzikantiem

Šķiet, ka Trīs vīri laivā sākas ar vārdiem: “Šis stāsts savā bezcerīgajā patiesumā pārspēj visu, kas līdz šim uzrakstīts.” Varbūt arī mana atskaite par mēnesi ilgu ceļojumu bomžu, ielas muzikantu, šamaņu un narkomānu pasaulē vismaz teorētiski varētu būs kas objektīvāks par vidusmēra žurnālistisku aprakstu. Viena lieta ir citēt policijas augsto činu izteikumus, pavisam cita — gulēt kopā ar bezpajumtnieku vienā pamestā mājā, dalīties ar viņu pieredzē, maizē par pēdējo naudu, un, atvainojiet, blusās. Tas nozīmē ieraudzīt šo pasauli no iekšpuses.

Autostops – lēti un neprognozējami

Lai nokļūtu tur, kur nokļuvu es, jums nederēs ne jaunākais Volvo, ne velosipēds, ne arī kāds cits transporta līdzeklis, ja tas pieder jums vai jūs par to esat spējīgs (vai ar mieru) samaksāt. Tikai un vienīgi pacelta roka vai, vēl labāk — liela papīra lapa ar skaidri salasāmu jūsu sapņu pilsētas nosaukumu padara jūs par “cilvēku uz trases”. Principā vidējais pārvietošanās ātrums, ar ko var rēķināties, ir virs trīssimt kilometriem dienā. Ja nostopēsiet fūri (lielo kravas mašīnu), tad krietni vairāk, atkarībā no tā, ciktāl jūsu maršruts sakrīt ar tālbraucēja šofera maršrutu. Protams — īpaši nesaspringstot, izejot uz trases ne pārāk agri un pa ceļam nesteidzīgi ieturoties, kā arī braucot ar vairākām mašīnām, nevis vienu, bet līdz galam (tā arī gadās).

Daudz lasījis un dzirdējis par lielo naudu, kādu pelna ielu muzikanti Rietumos, es nolēmu savu ceļojumu pavadīt ja ne ar peļķu, tad vismaz ar iespēju uzturēt sevi pa ceļam. Iestūķējis savu veco Hohner ģitāru aizlienētā futrālī, aizbraucu ar vilcienu līdz Skultei (protams, bez biļetes) un nostājos ēnainā vietā uz Rīgas—Tallinas šosejas.

Tā sākās maratons, kas mani bagātināja ar dažādām noderīgām un arī apšaubāmām zināšanām — sākot ar to, kā igauņu folklorā klasificē spokus, un beidzot ar to, kur Helsinkos var dabūt lētu amfetamīnu.

Mans pirmais pieturas punkts braucienā pēc lielā rubļa bija pavisam nekomerciāls — lielākā Igaunijas arhipelāga sala Sāremā, kuras ziemeļu krastā mitinās visā Igaunijā populārais agronoms, zinātņu doktors, vairāku grāmatu autors, cilvēks, kurš padomju laikā ārstējis Kremļa varenos un strādājis pie padomju bumbvedēju pretlokācijas iekārtām, galu galā, vienkārši šamanis — Aleksandrs Heintalu, ko biežāk dēvē par Vigalas Sasu, jo viņš dzimis Vigalas ciemā. Savukārt Sass (ar mīkstinātu “s” galā) ir atbilstīgs krievu Sašam. Tā ka esam vārdabrāļi.

Par to, ka tuvākais šamanis dzīvo nevis kādos Filipīnu džungļos vai Čukotkā, uzzināju no pirmā Rīgas Laika numura, kurā bija publicēta intervija ar viņu.

Otrā vai trešā mašīna, kas mani paņēma ceļā līdz robežai, izrādījās mans lielākais stopētāja ieguvums — tajā brauca precēts mākslas zinātņu doktoru pāris no Polijas, kuri apceļoja Baltiju, vākdami materiālus par mūsu vecajām pilīm, baznīcām un citiem arhitektūras pieminekļiem, lai habilitētos par profesoriem. Būdams vairākkārtējs students, sākumā izjutu vieglu neveiklumu abu priekšā, taču Tomass un Beāta Torbusi tekoši runāja krieviski, no kā izrietēja, ka man viņi bija jāapgaismo par galvenajām atšķirībām igauņu un latviešu mentalitātē. Sāku to ilustrēt ar anekdotēm, un kad stāsti par igauņiem beidzās, pievērsos gruzīniem, ebrejiem, poručikam Rževskim, Čapajevam, trakajiem un citiem Latvijas anekdošu seriālu varoņiem. Atsaucība bija liela. Tomass piedāvāja pāriet uz “tu” un izvilka no somas diktofonu.

“Tu varētu mums ierunāt dažas anekdotes piemiņai. Man visvairāk patika tās tur — nu, kā tas bija krieviski, — tās nepieklājīgās.”

Un es rāvu vaļā abiem topošajiem profesoriem par medicīnas lekciju Tbilisi universitātē. Tēma — klizma. Bet pasniedzējs zilais, un... gan zināt paši, nav ko tādas lietas drukāt.

Muļķības, ka zinātnes cilvēki būtu sausiņi vai ka mākslas zinātņu doktori būtu karojoši estēti.

Divi studenti, kuri apēd uzšķērsta līķa vēderā atrastus makaronus un visvairāk apdalītās seksuālās minoritātes definīcija — pasīvais nekrofils — lika asarām birt pār vaigiem un Tomasam pie stūres raustīties tādos krampjos, ka brīžam uz ceļa radās tīri vai bīstamas situācijas. Galu galā viņi atmeta

ar roku domai doties uz Tallinu, un mēs nogriezāmies uz Virtsu — vietu, no kuras reizi stundā atiet prāmis uz Muhu salu. Garš dambis savieno Muhu ar Sāremā, un uz abām salām ir gana, ko aplūkot tūristam. Turklāt man bija vēl viens trumpis — pārsimt metrus no Vigalas Sasa mājas atrodas kempings un motelis. Es tiku ar šiku pievests pie šamaņa namdurvīm, bet poļi pavadīja tādu nakti, kādu bija vēlējušies — pie jūras, ar dušu, siltām pusdienām un saunu. No katra — simtpiecdesmit igauņu kronas diennaktī.

Sāremā sensitīvs

Salinieki, ar kuriem tiku runājis par Sasu, visi kā viens izteicās par viņu ar cieņu.

“Dikti gudrs vīrs,” viņi teica. “Un muļķus nevar ciest. Daudzi pie viņa ārstējušies, arī mūsu premjers un prezidents. Vienreiz Igaunijas futbola izlase brauca pie viņa lūgt svētību pirms čempionāta. Uz salas pilnīgi visi zina, kur Sass dzīvo.”

Tā viņi vienmēr saka — uz salas. Par Sāremā šo vietu sauc tikai tūristi. Pats Sass uz salas nokļuvis padomju laika beigās, un tagad viņam pieder liels, ar žogu apjozts meža gabals, kādreizējā kolhoza zeme. Savus apmeklētājus, kuru viņam netrūkst, Sass iedala pacientos un klientos. Pacienti ir tie, kuri lūdz palīdzību no dažādām kaitēm. Tiem šamanis uzstāda diagnozi un iesaka labāko ārstēšanas veidu — vai nu ar adatu terapiju, ko veic pats, vai ārstniecības augu tējām (viņa sarakstītā doktora disertācija veltīta tam, kā cīnīties ar radioaktīvā apstarojuma sekām, izmantojot ārstniecības augus), vai vēl kādā citā veidā. Pacienti par ārstēšanu nes Sasam ēdamo. Savukārt klients ir tas, kurš vēlas no viņa kaut ko iemācīties. Mācības notiek no rīta un vakarpusē, kad Sass iet pastaigāties ar savu kazu baru un atbild uz jautājumiem. Pats viņš nekad neko nestāsta, taču ar vienu jautājumu pietiek, lai runīgajam zinātņu doktoram būtu ko runāt ilgāku laiku. Maksa par šādām mācībām ir darbs šamaņa viensētā.Varu lepoties, ka viņa teritorijā esošais vasaras slietenis no egļu baļķiem celts manām rokām.

“Reiz jaunības gados es biju Maskavā, kur notika seminārs par cilvēka ekstrasensorajām spējām. Daži mani draugi, kuri zināja, ka man piemīt spējas atrast noslēptus priekšmetus un darīt tamlīdzīgas lietas, pierunāja arī mani uzstāties. Būtībā semināra mērķis bija pierādīt, ka tās visas ir muļķības un neko tādu izdarīt nav iespējams, taču es viņiem teicu, ka viņi paši ir muļķi, un pierādīju turpat uz vietas, ka varu izdarīt lietas, ko viņi sauc par neiespējamām. Tie bija padomju laiki, un es drošības pēc pateicu, ka esmu atbraucis no Komi autonomās republikas. Kad atbraucu atpakaļ uz Igauniju, pie manis drīz ieradās čekisti un aizveda uz pratināšanu. Kā tad tā, biedri, nav Komi APSR tādas adreses, kādu jūs minējāt semināra laikā. Un propagandējat jūs nemarksistisku nostāju. Tā sākās mana darbība Maskavas radiolokācijas pētījumu institūtā. Tolaik krievus bija apsēdusi ideja izgudrot kaut ko, kas padarītu viņu bumbvedējus neredzamus amerikāņu lokatoriem. Man tā bija zaļā gaisma eksperimentiem un pētījumiem. Es kļuvu par PSRS sensitīvu jeb īpaši jūtīgu cilvēku asociācijas prezidentu. Caur manām pārbaudēm ir izgājuši tūkstošiem cilvēku, kuri apgalvoja, ka esot ar ekstrasensorām spējām, taču gandrīz visi bija blēži vai trakie, pavisam nedaudz bija tādu, kuriem patiešām piemita kādas nelielas spējas, un tikai retais bija patiešām spēcīgs. Mums izdevās pierādīt, ka cilvēkiem ir biolauks un ar to iespējams operēt. Tikai tam pateicoties bija iespējams Džunas fenomens, citādi neviens viņai nebūt ļāvis darīt to, ko viņa darīja. Taču pretlokāciju iekārtu mēs nepaspējām izgudrot. Karš Austrumos izbeidzās, un šo programmu pārtrauca. Man ieteica aizvākties no Eiropas, un es no Maskavas pārcēlos uz salu. Pēc kāda laika čekisti mani atrada un vaicāja, kāpēc es neklausu un nepazūdu no Eiropas. Atbildēju, ka sala vairs nav Eiropa, te ir pavisam savādāk, un viņi lika mani mierā.”

Sass apmetās vietējam kolhozam piederošā mežā līdzās prāmja ostai uz Hījumā salu. Esot dzīvojis egles baļķu slietenī, meditējis un nodarbojies ar jogas vingrinājumiem. Tā kā viņam izdevās noturēt saikni ar Maskavu, šīs dzīvesveids tika padarīts par pētniecisku programmu, un viņš katru dienu pierakstīja dienasgrāmatā savus novērojumus un sasniegumus.

“Es darīju, ko gribēju, tikai pa vakariem pārbaudīju, kā savu darbu padarījuši kolhoznieki, kurus sūtīja uz šejieni strādāt. Tā tas turpinājās ilgi, kamēr atnāca Elo. Tad arī es pārcēlos dzīvot mājā, sagādāju televizoru, mikroviļņu krāsni un visu pārējo. Man pašam gan neko no tiem smalkumiem nevajag, taču kad rodas bērni, viss kļūst citādi.”

Elo ir Sasa bērnu māte un skolniece, kurai patlaban tiek celta grandioza reliģiskā kulta vieta. Tas būšot sievišķais laukums, Sass man skaidroja. Vīrišķais kulta laukums iekārtots jau sen un bez reliģiskajām funkcijām (Sass cenšas atjaunot senās somugru tradīcijas un piekopt, tā sakot, kaut ko dievturīgu) kalpo arī par finansiālu atbalstu bez darba dzīvojošajam šamanim un viņa ģimenei. Kā sākas siltāks laiks, uz Sāremā straumē sāk gāzties dažādi slimnieki un mūžīgās patiesības meklētāji.

Daži ar stopiem, citi atkal organizēti, grupās un ar iepriekšēju pieteikšanos pa telefonu.

Manas uzturēšanās laikā Sass pieņēma divas ekskursantu grupas, tostarp arī Tallinas universitātes studentus seksopatologus, kuriem lasīja lekcijas un vadāja pa savu īpašumu, demonstrējot kulta laukumus un izskaidrojot paša rokām izgatavoto elku tēlu un amuletu nozīmi. Ekskursijas cena — piecpadsmit igauņu kronas no cilvēka. Ja ņem vērā, ka kulta vietās patiešām ir ko redzēt, turklāt mežā ir ap astoņsimt dažādu retu augu, kas savākti no visas pasaules, turklāt pats Sass ar savu bagātīgi tetovēto seju (putni, čūskas un rūnu zīmes sešdesmitgadīgā vīra sejā patiešām atstāj iespaidu, varat man ticēt), savdabīgo frizūru un runas manieri ir lielisks šovs, un sešdesmit santīmi par ekskursiju ir tīrais nieks. Pat ja jūs neticat nekam no tā, ko stāsta ņiprais zinātņu doktors.

Jau pie pašiem vārtiem sardzē stāv divi biedējoši, no milzīgu koku stumbriem izgrebti tēli, rotāti ar ezotēriskām zīmēm. To uzdevums esot atbaidīt ļaunos garus un nelaist iekšā nevēlamus apmeklētājus. Līdzīgas funkcijas pilda arī pa visu dārzu izkārtās nokauto kazu galvas.

“Kad kaujam kazu, cenšamies to apvienot ar upurēšanas rituālu. Tātad var teikt, ka visas mūsu nokautās kazas ir arī upurējumi, taču mēs nepakārtojam kaušanu upurēšanai. Upurētas kazas galvā iemiesojas gars, ar kuru var sadarboties. Tas arī ir pierādījies dzīvē. Pāris reizes pie mums bija ieradušies cilvēki, kuri gribēja apzagt māju, jo bija iedomājušies, ka es noteikti esmu bagāts. Un vienmēr sagadījās tā, ka, lai arī viņi bija uzoduši, ka mēs todien būsim izbraukuši, neparedzēti apstākļi piepeši spieda mūs atgriezties. Es domāju, ka tas ir kazu galvu nopelns.”

Protams, ka biežāk par zagļiem nākoties sadurties ar dažādiem patiesības sludinātājiem un ķertajiem. Kāda vientuļā māte no Jehovas liecinieku draudzes jau vairākus gauds vajājot Sasu, uzstājot, ka viņam noteikti esot jāpamet Elo, jāiestājas jehoviešos un jākļūst par viņas meitas audžutēvu. Gadās tādi, kuri pa nakts melnumu cenšas sagāzt kulta laukuma stabus vai izdarīt kādu citu “pēku”. Vienādā mērā bieži viesi esot gan kristīgo brošūru dalītāji, no kuriem vieglākais veids, kā atšūties, esot parunāt par Bībeli, kuru šamanis māk citēt no galvas lieliem gabaliem, bet oponenti visbiežāk lasījuši tikai daļēji, gan arī “ezotēriskie narkomāni”, proti, Kastaņedas mācības sekotāji. Reiz bioloģijas studenti esot atraduši dendrārijā retu augu, kas satur efedrīnu, un apēduši to.

“Viņi man pēc tam saka — bet mums nekāda efekta nebija. Nujā, viņiem efektus, bet man tādā veidā kolekcija iet bojā!”

Ja iet runa par augiem ar apdullinošām īpašībām, tad tos Sass sien lielās slotās un izmanto virtuves kūpināšanai.

“Pie mums bieži nāk slimi cilvēki, bet mājās taču bērni. Tāpēc mēdzam uz plīts dedzināt žāvētas magoņu, beladonnas, kaņepju, vīgriežu vai kadiķu slotas, lai attīrītu telpu no mikrobiem. Viens otrs to ievēro un saka — jums gan te īpatnēja aura! Taču tā nav nekāda aura, mēs zinām, ko darām.”

Kulta būšana

Vīrišķais kulta laukums aizņem krietnu platību un sastāv no seno somugru kulta vietas, senebreju maģiskās kulta vietas, ārstniecības vietas un dīķa, pie kura Sass meditē, lai dotos šamaņa ceļojumos pa citām pasaulēm. Agrāk tā robežās atradās arī egļu slietenis, kurā Sass dzīvoja pirms precībām, savas vizītes laikā es to izjaucu un uzcēlu ārpus laukuma robežām par jaunu. Laika gaitā baļķi bija galīgi izpuvuši.

Kulta laukumam ir divas ieejas — no rietumu un austrumu puses. Abas ieejas apsargā koka tēli. Rietumu pusē tas ir noliecies vīrietis, kurš raugās sev caur kājstarpi, austrumu pusē — sieviete. Pēc igauņu tradīcijām, ja cilvēks nav pārliecināts, vai priekšā ir gars vai cilvēks, vajagot noliekties un paskatīties caur kājām. Turklāt vīriešiem jāskatās virzienā no austrumiem uz rietumiem, bet sievietēm pretēji. Tad var mošķus atpazīt. Staigājot šurpu turpu ar instrumentiem un svaigiem baļķiem, man vienmēr bija jāienāk no rietumiem un jāpieklauvē pie dēļa, kas pakārts virs ieejas, lai ar klauvējiena skaņu atbaidītu ļaunos garus, kas varētu būt piesitušies klāt pa ceļam. Līdzīgam mērķim kalpo arī pa dārzu un virs durvīm pakārtie zvaniņi, kas ar šķindoņu baida prom mošķus, un pie dzīvojamās mājas durvīm piekārtais palielais plastmasas skelets lotosa pozā.

Visu vīrišķo kulta vietu apjož žogs no simt astoņpadsmit brusām ar “halo” jeb Saules zīmi galā — apli ar krustu vidū. Starp tiem novilktas auklas, pie kurām piekārtas lupatas. Gan baļķi, gan lupatas ir pateicīgo pacientu sagādātas. Vispār esot bijis jābūt pie divsimts stabiem, taču neesot bijis laika gaidīt, kamēr pacienti sagādā nepieciešamo skaitu, jo laukums celts astroloģiski īpaši labvēlīgā dienā, kas nākamreiz atkārtotos tikai pēc daudziem gadiem. Savukārt pie auklām piesietās lupatas garantē to sējējiem vēlēšanu piepildīšanos. Tāpat ir izskaidrojamas arī uz lielajiem upurakmeņiem zaigojošās stikla lauskas.

“Kad dzer, uzsaucot tostu, glāze pēc tam jāsaplēš, un vēlētais piepildās. Tāpēc uz kulta akmeņiem tik daudz saplēstu glāžu. Kolhoza laikos man viens paziņa izgādāja piecpadsmit kastes ar šņabja glāzēm, tad mēs pēc katra tosta tās plēsām, taqad glāžu palicis pavisam maz, un nevaram to atļauties,” smaids padara Sasa acis aiz biezajām brillēm pavisam šauras un šķības, un viņš patiešām izskatās kā no Komi atbraucis. “Taču cilvēki ziedojumu vietās atstāj arī naudu vai citas vērtīgas mantas.”

Somugru tradīciju vietā aiz liela akmens draudīgi slejas koka figūras — Pērkona, Ūdens, Uguns un Zemes personifikācijas. Statujas rotātas ar atbilstošiem atribūtiem — piemēram, ūdens garam ap pleciem apmests zvejas tīkls, — izkrāsotas košās krāsās un bagātas ar ģenitālo simboliku. Vēl vienā vietā uz liela akmens uzlikts četrrāpus nometies čugunā liets cilvēks ar asti, kurš uzmanīgi raugās lejup no saviem augstumiem. Tas esot atgādinājums par to, ka “no augšas mūs kāds nemitīgi novēro.”

Topošais sievišķais kulta laukums ir ambiciozāks projekts. Tā centrā ir liela baļķu ēka, kurai uz jumta uzlikta otrādi agāzta laiva — ar to Elo došoties ceļojumos pa citām pasaulēm. Tam arī domāts līdzās ar ekskavatoru izraktais dīķis, kam riņķī sastādīti paegļa kociņi. Sieviešu maģija esot bīstamāka, Sass skaidro, tā var netīšām nodarīt ļaunumu apkārtējai pasaulei, tāpēc sievietēm savi rituāli jāveic, slēpjoties aiz sienām.

Kad devos prom, Sass man uzdāvināja žāvētas kadiķu ogas. Baltijā esot četras kadiķu sugas, taču ārstniecībā izmantojamas tikai vienas sugas ogas, pārējās saturot indīgas vielas, tāpēc aptiekā tās pirkt bīstami. ¿etras saujas ogu uz litru spirta, pēc tam simts gramus uzlējuma uz puslitru šņabja — un džins Made in Saaremaa gatavs. Aromātisks un stiprs, tāds, kas sasilda iekšas un atraisa mēli.

Tallinas dienas un naktis

Igaunijas galvaspilsētā, varētu teikt, sākās manas sūrās dienas. Ja mežā tu vari justies kā cilvēks, atrast ērtu vietu pārnakšķošanai, no lietus paglābties teltī un vienmēr pagatavot ko siltu uz ugunskura, tad lielpilsētā dzīves apstākļi klaidonim ir pilnīgi citi. Atstopējis līdz pašai vecpilsētai, es apsēdos Rātslaukuma malā uz somas un izvilku ģitāru.

Sākums bija daudzsološs: pirmās kronas uz bruģa izklātajā futrālī iebira par instrumenta skaņošanu.

Kā ielu muzikants teikšu uzreiz: Rīga salīdzinājumā ar Tallinu ir neizdevīga pilsēta. Igaunijas ekonomikas stabilitāti lielā mērā garantē alkohola cenas Somijā un Zviedrijā, un nedēļas nogalēs visa Tallina pilna ar steberējošiem skandināviem, kuri jūtas tik jautri un laimīgi, ka met krietni vairāk naudas, nekā stīvie vācu pensionāri, kas ir tik bieži viesi mūsu galvaspilsētā. Vācijā alkohols, galu galā, maksā pat lētāk nekā pie mums, turklāt vecīšiem dzert ir kaitīgi. Rātslaukumā tiku uzaicināts spēlēt atklātajā kafejnīcā — viens alus par piecām dziesmām. Varen ātri sapratu, ka šis līgums ir man totāli neizdevīgs, jo uzkodas neviens nepiedāvāja, bet cik tad tā alu var izdzert, ja priekšā vēl gara darba diena un nakts. Atvadījos no kafejnīcas saimniekiem un devos meklēt citu vietiņu. Tā kā vēl nezināju šeit valdošos noteikumus (proti — Tallina ir viena no retajām vietām pasaulē, kur policija visā nopietnībā pieprasa spēlēšanas atļauju un liek sodus par trokšņošanu uz ielas, ja spēlētāju pieķer vēlāk par vienpadsmitiem vakarā), tad sirsnīgi spēlēju līdz vieniem naktī, kad man blakus piesēdās divi puiši un uzcienāja ar alu. Vārds pa vārdam, un es uzsaucu alu viņiem. Vai cienījamajiem talliniešiem nav padomā kāda vietiņa, kur viesis no brālīgās republikas varētu “noplīst” jeb, normāli runājot, izgulēties? Kāpēc gan ne! Kādu gabaliņu aiz vecpilsētas skolas stadionā atrodoties pamesta garāža ar izgāztu sienu, taču jumts virs galvas esot kārtībā. Vietējiem reperiem tā esot “hibara” — pulcēšanās vieta, taču tā kā man tagad ir pazīšanās, mani neviens neaiztikšot.

Mani jaunie draugi un ceļveži bija patiešām interesanti puiši. Viens saldējuma pārdevējs, otrs — automašīnu zaglis. Viņa amata rīks ir lielās skroderu šķēres, ar kurām tiek atlauztas mašīnas durvis. Tiek ņemts viss, ko iespējams paņemt, un nedomājiet, ka magnetofona paneļa paslēpšana zem sēdekļa jūs glābs — visas potenciālās slēpšanas vietas allaž rūpīgi pārbauda. Dotajā brīdī puisis bija parakstījies par dzīvesvietas nemainīšanu, kamēr tika skatīta tiesas lieta pret viņa bandu. Taču šķēres tāpat katram gadījumam bija līdzi.

“Hibarā” izrādījās ne vien jumts virs galvas, bet arī divi tīri ciešami dīvāni, ko vietējie iedzīvotāji bija izlikuši pie atkritumu konteineriem, acīmredzot nodiluma pakāpes dēļ. Taču mums tie bija labi diezgan. Puisis ar šķērēm mūs pameta darba darīšanās, un tā es paliku divatā ar otro paziņu, kuram no automašīnām vispār bija bail.

“Pirms diviem mēnešiem iekļuvu autoavārijā un joprojām, tiklīdz aizveru acis, redzu savā priekšā mirdzošus mašīnas lukturus, kas ar skaļu rēkoņu nāk man virsū. Tāpēc visu šo laiku neesmu kārtīgi izgulējies, tikai pa reizei pasnauduļoju,” viņš skaidroja. “Ir tāda sajūta, ka tas tā būs uz visu mūžu.”

Tiešām, puisim kaut kas ar galvu nebija kārtībā. Pretēji teiktajam, viņš aizmiga ātrāk nekā es un ik pa brīdim miegā runāja pārmaiņus te igauniski, te krieviski. Jau rīta pusē mani pamodināja neveikla roka, kas mēģināja izvilkt manu kabatu saturu. Satrūkos un piecēlos sēdus. Manā priekšā puisis stāvēja samiegojies un nobijies vervelēja:

“Es tikko redzēju sapnī, ka tev kāds nozadzis visu naudu, un gribēju pārbaudīt.” Viņš izskatījās patiesi nelaimīgs, ka tā sanācis. Kad pamodos nākamreiz, viņš jau bija prom, un vairāk nekad neesam redzējušies.

Nākamo dienu pavadīju, spēlēdams dažādās vietās vecpilsētā. Rātslaukumā, kur pirms tam manīju lustīgu ukraini izrakstītā tautastērpā spēlējam akordeonu starp divām lielām kafejnīcām, mani pašu par dziedāšanu gandrīz sašņorēja brašā Tallinas policija.

“Vai jūs zināt, ka Tallinā uz ielas spēlēt aizliegts?” man vaicāja barga policiste, kuru pavadīja divi jaunekļi, acīmredzot stažieri. Kad apjautājos, kur tad var dabūt atļauju, policiste paraustīja plecus. To viņa nezinot, tā esot mana problēma. Un tas, ka citi spēlē, viņai vienalga. Viņiem noteikti ir atļaujas, ja jau viņi to dara pašā Rātslaukumā, bet es te visiem traucējot. Konfliktā negaidot iesaistījās kafejnīcu apmeklētāji, kuri metās mani aizstāvēt. Izmantojot kņadu, kāds no jaunākajiem policistiem mani pavilka sāņus un klusiņām teica:

“Paej malā no mūsu apgaitas un spēlē, cik lien. Cilvēkiem jau tas īstenībā patīk.” Patīkami, ka likumsargi pārzina ne tikai jurisprudenci, bet arī reālo dzīvi.

Tonakt ap vieniem mani pamodināja ķieģelis, kas sašķīda pusmetru virs manas galvas. Vietējie reperi bija ieradušies savā hibarā, lai iedzertu un papriecātos ar meitenēm. Sākotnēji tiku uztverts kā traucēklis, taču dažu necenzētu dziesmu zināšanas mani paglāba no varbūtējiem ekscesiem. “Mama, a ja ļotčika ļubļu...” Tas viņiem patika, pat tai igauņu meitenei, kurai viņas puisis nodrošināja rupjību sinhrono tulkojumu.

Ceļš mani sauca tālāk, uz ziemeļiem. Taču lielajās Eiropas pilsētās ielu muzikantu ir tik daudz, ka gribot negribot jādomā par konkurenci — lai pievērstu uzmanību, spēlēt vajag veselai grupai, jo bardu netrūkst ne uz vienas pilsētas ielām. Tāpēc Tallinas ostas “A” terminālā tika nodibināta latviešu grupa Zupski Rubin, kas devās uz ziemeļiem meklēt šamaņus un lielo rubli šādā sastāvā: es — ritma ģitāra, balss; Eduards Koks — elektriskā soloģitāra un Marshall pundurpastiprinātājs; Māris Stiglics — blokflauta, tamburīns un ar griķiem piebērta alus bundžiņa. Nosaukumu izvēlējāmies pēc kāda poļu vai čehu alkoholiska dzēriena. Mūsu ātrumā sagrābātais dziesmu klāsts ar īpašu daudzveidību vai oriģinalitāti neizcēlās — pārsvarā tās bija populāras melodijas, kuru tehnisko izpildījumu slīpējām jau tieši uz ielas.

Klīstot pa vecpilsētu, nonācām mazā, šaurā ieliņā, kas strauji veda kalnup, un aiz kuras pagrieziena skanēja īriski blokflautas treļļi. Priekšplānā uz ģitāras futrāļa sēdēja jauneklis koši izšūtās biksēs un gredzenu nāsī.

“Atnācāt paspēlēt?” viņš vaicāja, ar savu roku neveikli mēģinādams trāpīt manējā, un no apmigloto acu labsirdīgā skatiena daudz kas kļuva skaidrs. “Te ir laba vieta, ļausim tikai Stasim sapelnīt.”

Stasis, kā izrādījās, ir medicīnas students, kurš pa dienu strādā slimnīcā, vakaros uz ielas spēlē blokflautu un pirms gulētiešanas “atkaras”. Augšminētajam procesam (tas, ir, lai “atkārtos”) vajadzīgs stuff — šinī gadījumā tās ir kaņepes, populārajā literatūrā dēvētas par marihuānu. Tepat netālu, Mustamē, varot dabūt, turklāt, ui, cik labu! To apliecina arī Paša — jauneklis džinsu uzvalkā un basām kājām, kurš ir ar mieru viesiem uzsaukt pa dūmam. Manot šādas aktivitātes, Stasis pārtrauc spēlēt un kaprīzā balsī vaicā:

“Vai es arī drīkstu palasīt grāmatiņu?”

Jaunu tusiņa dalībnieku parādīšanās novērš uzmanību no dažādas marihuānas produkcijas salīdzināšanas, kas momentāni izvērsusies starp klātesošajiem. Jocīgi izkāmējis jauneklis ar saulēm notetovētiem pleciem mežonīgā ātrumā uzauļo pa pa piekalni augšā un pieprasa Stasim paklusēt, lai varētu nospēlēt savu duetu ar Saņu — jaunekli izšūtajās biksēs. Un iet vaļā džeza duets uz divām ģitārām. Nav jau slikti, taču mēs ar Stasi tikmēr noteikti nopelnījām vairāk — redzot mūs stāvam dīkā, kāds vīrs uzaicina uz kafejnīcu nospēlēt viņam pāris sērīgu melodiju. Šodien viņš šķiroties no sievas, un tas tiek atzīmēts tuvāko draugu pulkā. Loida Vēbera Feelings un Grebenščikova Manai zvaigznei izrādījās ļoti piemērotas melodijas, un mēs dabūjām gandrīz desmit latus uz trijiem. Ap vienpadsmitiem vakarā konstatējām, ka ceļojuma kase ir būtiski papildinājusies.

Profesionālie ielu muzikanti Tallinā strādā bez licencēm, jo nevienam nav pat skaidras sajēgas, kur tās dabūt, taču vienu notiekumu gan cenšas ievērot — spēlēšana notiek tikai līdz vienpadsmitiem vakarā, lai cik dāsni arī nebūtu apdzērušies skandināvi. Līdz ar to aktuāls kļuva nakšņošanas jautājums. Trijatā saspiesties uz diviem bezkāju dīvāniem hibarā nevienam prāts nenesās. Bils The Huligāns, kā stādījās priekšā enerģiskais jauneklis ar tetovējumiem, piedāvājas mūs ierakstīt mājā, kurā dzīvo baķka.

“Tas ir tepat blakus, puiši,” viņš klāstīja, mētādams rokas. “Uz Pika ielas, pāris kvartālus no šejienes. Iesim, es jums parādīšu.”

Ierakstīt nozīmē paņemt pārnakšņot, savukārt baķka izrādījās inteliģenta izskata vīrs tīrās džinsu biksēs, tetovētiem pleciem, biezām brillēm un labām manierēm. Viņš dzīvo nojaukšanai atstātas mājas ceturtajā stāvā, vienīgajā dzīvoklī ar atslēgu un dermatīnu apsistām durvīm. Pēc tam, kad tikām stādīti priekšā mājas saimniekam, atstājām somas blakus dzīvoklī un devāmies iepirkties.

Bils The Huligāns pilnībā iejutās gida lomā. Pusaulekšiem nesdamies pa priekšu, viņš ierādīja labāko diennakts veikalu Tallinā un naktsklubu, kura tualetē var normāli nomazgāties un iepildīt ūdeni lielās plastmasas pudelēs turpmākajam ceļam, kā arī stendu, kur var paņemt biezākās bezmaksas avīzes un nospert salvetes.

“Ja mēs šodien labi paēdīsim, rīt man noteikti gribēsies dirst,” viņš teica atbruņojošā vienkāršībā.

Atceļā uz savu mitekli satikām iedzērušu igauni ar iesauku Ādolfs, kurš bija nokavējis pēdējo autobusu uz kādu tālu pilsētas nostūri, tādēļ aicinājām viņu sev līdzi. Tonakt lielākā daļa cigarešu tika slauktas no viņa.

Kad beidzot pārnācām mājās, konstatējām, ka ir jau tumšs. Bils ar Ādolfu nozuda sveces meklējumos, tikmēr mēs izklājām uz kaļķiem nobārstītās grīdas avīzes un palikām vērtīgākās mantas pagalvī.

Ak, dievišķā Maionnaise Provansale! Mēs nopirkām Tallinā puslitra pudeli šīs lieliskās vielas, ko paši igauņi nez kādēļ dēvē par balto kečupu, un mums pietika ilgam laikam. Brīnišķīgā baltā viela spēja padarīt apēdamu gandrīz jebkuru bezgaršīgu vai negaršīgu pārtikas produktu. Kad Bils pārnāca ar kādā krogā nozagtu sveci, vakara maltīte jau ritēja pilnā sparā.

“Pagājušonedēļ es ierakstīju vienu meiteni no Rīgas,” zibenīgi sastūķēdams aiz vaigiem maizi ar majonēzi, stāstīja Bils. “Nabadzīte atkūlās uz šejieni bez naudas, bez ēdamā, bez dzeramā. Taču tas nekas — mūsējie viņu pabaroja, padzirdīja, izguldīja. Pat dabūja aizliet acis kopīgā tusiņā. Vispār, cik esmu dzirdējis, Rīgā tusiņš ir krietni vājāks. Par mūsējiem atkal saka, ka esam gandrīz kā ģimene, kur visi viens otru atbalsta. Es Veldzē vienreiz biju, taču pārāk īsu laiku, lai ierubītos. Vienīgi Pekša biroju atceros, neko vairāk.”

Tā, redz. Ne katram šī saruna var likties saprotama, tādēļ pievienošu savdabīgu zemsvītras piezīmi: par Veldzi jauniešu vidū dēvē Filharmonijas skvēru, savukārt Peksis ir viens no šā skvēriņa pastāvīgajiem iemītniekiem, panks līdz kaulu smadzenēm. Un Pekša birojs ir ēka uz Vāgnera ielas stūra, kas ilgu laiku stāvēja tukša nojaukšanai. Veldzes publika tur mēdza pulcēties uz iedzeršanām un nakšņošanu. Bet ierubīties nozīmē saprast.

Pastāstīšu, kā Pika ielas daudzstāvu nama pastāvīgie un nejaušie iemītnieki risina higiēnas problēmu. Ceturtā stāva tālākajā galā, prom no apdzīvotajām telpām, higiēnai veltīta vesela istaba. Tā kā visi podi un izlietnes mājā ir demontēti, dabiskās vajadzības tiek kārtotas uz riņķi gar istabas sienām. Turpat glītā kaudzē samestas bezmaksas reklāmas avīzes un pat nedaudz salvešu, bet par kārtību šeit gādā liels mušu mākonis, kuras rūpīgi notīra visu, kas paliek pēc cilvēku apmeklējuma. Šī bija vienīgā telpa, kurā baķka uzdrošinājās turēt pavērtu logu. Visur citur logi ir ciet un pie tiem nav ieteicams īpaši zīmēties. Tāpat arī pirms iziešanas uz ielas vajag paklausīties, vai nav pārāk daudz garāmgājēju.

“Es te tupu klusu kā zvirbulītis, lai māja neizgaismotos,” pamācoši sacīja mājas “saimnieks”, kad devāmies prom. Patiesi inteliģents cilvēks. Atpakaļ ceļā no Somijas sastapu viņu parkā pie ostas lasām Postimees un graužam ceptus kartupeļus no McDonald’s turzas.

Toties mūsu vakardienas gids izskatījās pavisam cits cilvēks. Kaulainajā čupiņā, kas trīcošām rokām mēģināja savaldīt rīta cigareti un tukšām acīm lūkojās uz vecpilsētas jumtiem, bija grūti atpazīt vakardienas enerģisko un brīžam nesakarīgo jautruli. Bez īpaša prieka iežļembājis baltmaizi ar majonēzi, Bils atkal iesnaudās uz krēsla, līdz mēs viņu pamodinājām, jo taisījāmies iet prom.

“Jūs jau prom?” par satrūkšanos to nevarētu nosaukt, drīzāk vāru pūtienu. “Varu jūs pavadīt uz tirgu, ja vēlaties. Man jau vienalga, es tāpat braukšu uz to pusi pēc heroīna.”

Iepriekšējā vakarā Bils bija divkārt “smērējies” (dūries) ar heroīnu, dzēris nedaudz alus un kā kroni visam uzvilcis pāris dūmus no dāsnā Pašas zāles krājumiem. Viņa īstais vārds, protams, nav Bils, šo iesauku puisis izdomājis sev pats. Dzimis un audzis Narvā, bez vecākiem, pa dažādām patversmēm un tusiņiem, jau četrpadsmit gadu vecumā pirmo reizi iešņaucis strīpu heroīna. Tagad bez tā dzīve nav iedomājama. Patiesībā dzīves vispār nebūtu, ja kādā dienā The Huligāns nebūtu saslimis ar ģitārslimību. Tieksme spēlēt un uzstāties, izsisties uz augšu un kļūt par labu muzikantu ir vienīgais, kas reizēm spējot pārmākt depresiju un heroīnu. Pavisam lēns un slābans Bils mūs pavadīja līdz vietai, kur ceļi šķīrās — The Huligāns devās uz banku mainīt kaut kur dabūtas somu markas, bet Zupski Rubin — uz ostu pirkt biļetes.

Ceļā uz Eiropas Savienību

Ceļš uz Somiju var ilgt trīs stundas, ja vēlaties spēlēt spēļu automātos, kazino vai dziedāt karaoki un ēst dārgos restorānos. To visu jums nodrošina firmas Tallink lielie prāmji, kas pārvietojas lēni, bet ar komfortu. Vēl jūs varat gūt tādas pašas izklaides par gandrīz divreiz lielāku cenu, taču divreiz īsākā laikposmā. Nordic Jetline nogādās jūs tur, kur vajag. Arī tur komforta pietiek. Taču ja jūsu galvenie kritēriji ir ātrums un lētums, jums jāizvēlas kompānijas Linda Line pakalpojumi. Vecā padomju “raķete” zvalstīdamās un rēkdama jūs nogādās Helsinku ostā pusotras stundas laikā. Jāsaka, ka šis jūras braucamrīks vislabāk salīdzināms ar tiem grabošajiem un smirdošajiem LAZ autobusiem, kuri vēl dažviet Latvijā pilda sabiedriskā transporta misiju. Taču Zupski tā steidzās, ka nopirka trīs biļetes uz pirmo, kas pagadījās, un tas bija lielais un skaistais prāmis Fantaasia. Pēc vairākām vienās un tajās pašās drēbēs pavadītajām diennaktīm mēs nekautrējāmies izmantot civilizācijas labumus: bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, izmantojot padomju gados gūto izdzīvošanas mākslas rūdījumu, izmazgājām savas apakšbikses un zeķes prāmja tualetē, nomazgājām kājas un iztīrījām zobus. Ja nebūtu bijis tik auksts vējš, iespējams, ka arī būtu izmazgājuši matus, jo tie pēc Pika ielas mitekļa kaļķainās grīdas bija nedaudz saķepuši.

Ap to laiku, kad pie debesu pamales jau varēja saskatīt Somijas krastus, debesis apmācās un sāka pūst briesmīgs vējš. Mums uz trijiem bija tieši tik daudz naudas, lai varētu nopirkt divas biļetes atpakaļceļam. Debesu stihijas un bailes no somu robežsargiem, kuri var pieprasīt deklarēt zināmu naudas summu, iebraucot valstī, kā arī pierādīt, ka tev ir kur palikt pa nakti, radīja mūsos nemieru.

“Ziedosim ceļa dieviem,” ierosināja Eduards. Un mēs metām Botnijas līča sabangotajos ūdeņos katrs pa vienai cigaretei. (Tobrīd to vēl bija daudz, jo Tallinā sapirkāmies cigaretes un pārtiku ne pa jokam, labi zinādami, ka Igaunijā viss ir lētāks nekā Latvijā, bet Somijā pat mazā kolas pudelīte maksā latu). Taču spēcīgais vējš tās izrāva mums no rokām un trieca pret klāju. Izpalīdzīgie somu bērni atnesa visas trīs atpakaļ. Mēs mēģinājām vēlreiz. Aizgājām prāmja aizmugurē, kur vēja mazāk, un metām atkal. Eduarda un Māra cigaretes ietriecās baltajās putu vērpetēs un pazuda, manējo vējš atkal uzmeta uz klāja. Tikai trešajā reizē, kad sviedu, cik tik spēka, cigarete nošļūca gar treliņiem un iekrita ūdenī. Ceļa dieviem acīmredzot bija savas domas mūsu ceļojuma sakarā. Un patiešām, es atgriezos pirmais, savukārt maniem ceļabiedriem neizdevās īstenot sākotnējo maršrutu — cauri Skandināvijai uz Vāciju un tad uz Angliju.

Pazemes pārejās un patiltē

Helsinki ir salīdzinoši jauna pilsēta, tādēļ tajā nav vecpilsētas, kas lielākajā daļā pilsētu ir kultūras un izklaides centri. Izklaides dzīve Helsinkos koncentrējas uz Esplanādēm — divām vienvirziena ielām, starp kurām stiepjas šaurs un garš parks ar soliņiem un kafejnīcām. Vairākas mazas šķērsieliņas, kas paralēli atiet no Esplanādes un kurās atrodas viesnīcas un dārgi veikali, ir gājēju ielas, tātad ideāli piemērotas spēlēšanai. Ņemot vērā Helsinku tuvumu Krievijai, Somijas galvaspilsētā krievu valodu var dzirdēt gandrīz tikpat bieži kā Rīgā, un no katriem desmit ielu muzikantiem septiņi vai astoņi ir no Sanktpēter­burgas. Turklāt krievi šeit nekuļ tukšus salmus. Latvijai vai Lietuvai tik pierasto garmataino jauneklīšu vietā, kas vienatnē strinkšķina Coja dziesmas, šeit par markām un kronām cīnas profesionāļi. Veseli simfoniskie orķestri saulē zibina savus pūšamos un, lasīdami notis, rauj vaļā Vāgneru, Vivaldi, Štrausus un Mocartu. Blakus ielā šo orķestri ar savu skaļumu pārmāc akadēmiskais kvintets, kas vālē pa ksilofonu un vibrofonu dēlīšiem tādā ātrumā, ka nevar saskatīt rokas, un arī pulcē ap sevi ne mazāk kā četrdesmit skatītājus. Vientuļš vīrs rūtainos svārciņos un beretē ar bumbuli pūš dūdas jau gandrīz ārpus centra, pie Helsinku teātra. Garāmgājēju gan šeit ir drusku mazāk, taču konkurentu arī nav. Vislabāk no Helsinku apmeklējuma man atmiņā palicis kāds vīrs, kurš ap pustrijiem naktī pie Stockmann lielveikala caur ģitāras pastiprinātāju neciešami griezīgi un nemelodiski kviecināja elektrisko vijoli, turklāt darīja to bez lociņa. Roberta Fripa pārdrošākie eksperimenti ar savdabīgām ģitāras skaņām salīdzinājumā ar šo ekscentriķi miesnieka priekšautā un spilgti sarkanu bereti galvā likās diezgan solīdi un muzikāli. Taču māksla pieder tautai — turpat aizrautīgi locījās, katrs kādā savā perosnīgajā ritmā (jo muzikantā izpildījumā ritma nebija), četri iereibuši jaunieši. Arī naudiņa viņam bija sa­mes­ta, tā ka darbs noteikti atmaksājās.

Pa šo laiku sapazināmies ar tik daudziem cilvēkiem, ka viņus visus aprakstīt būtu laika un darba pārāk ietilpīgs process. Visas šīs sejas, atsaucīgas un vienaldzīgas, ieinteresētas un nepatikā saviebtas, paslīd tagad garām kā saraustīts, enerģisku kustību pārsātināts videoklips. Neskaitāmie iedzērušie somi, zviedri un angļi, kuri mēdza nākt klāt un stāstīt par to, ka viņi arī kādreiz mācījušies spēlēt ģitāru, un ar dažādiem panākumiem demonstrējošie atmiņā palikušās dziesmas; izsaucieni Long live rock’ n’ roll! vai vienkārši Uuūū!, ko izgrūž iereibis soms vai bērniem apkrāvusies nēģeriete ar zeltā zibošām rokām un tik milzīgu puķainu kleitu, ka zem tās varētu paslēpt motociklu ar blakusvāģi; knapi steberējoši bomži ar zelta auskariem un acīmre­dzami no miskastes izvilktām vakardienas avīzēm, kas lūdz palīdzību aliņa iegādei vai piedāvā lētu amfetamīnu; atsaucīgi cilvēki, kas uzcienā ar hamburgeru un alu, bet šķiroties uzdāvina simt markas... Kad esi uz Ceļa, tādu netrūkst, un pasaule iegūst daudz kontrastainākas un spilgtākas formas.

PIrmo nakti mēs nakšņojām parkā pie ostas. Kautrīgi noslēpāmies mežrozīšu krūmu ielokā, kur mūs varēja redzēt tikai no vienas puses, taču tāpat bijām kā uz delnas. Vietējie gan mūs mierināja, ka policija Helsinkos ir ļoti miermīlīga, tomēr nedaudz mulsām gan, kad naktī garāmejošu somu bariņš mums uzsauca un kaut ko vaicāja savā mēlē.

“What did you say?” mēģinājām izlīdzēties.

“Ah, travellers! Well, here is a really good place to stay for the night,” skanēja atbilde. Patiešām, Eiropas Savienībā, kur pat bomži atļaujas zelta auskarus un nebaidās, ka kolēģi viņiem tos atņems, cilvēki neuz­skata katru garāmgājēju par potenciālu laupītāju. Somija vispār ir demokrātijas zelta zeme — ar visām no tā izrietošajām labajām un sliktajām sekām.

Pazemes pārejā iepazināmies ar gandrīz izmirušas profesijas pārstāvi — lautistu Aļošu un Pēterburgas, kurš jaunībā spēlējis trešmetālu uz basenes, bet tad “salimis ar viduslaikiem”, kā pats teica, un no padomju laikā ražotas bērnu dekoratīvās ģitārītes sameistarojis sev instrumentu ar lautas skaņojumu un tādām pašām kā lautai ladām no makšķerauklas, nevis kokā iestrādāta metāla. Aļoša mūs uzcienāja ar latviešos nostalģiju izraisošo Belomorkanal un nodemonstrēja dažas virtuozas pasāžas uz sava jocīgā instrumenta. Taču, kas ir vēl svarīgāk, no viņa uzzinājām lētāko veikalu atrašanās vietas un lielisku nakšņošanas vietu — patiltē netālu no Helsinku centrālās dzelzceļa stacijas. Vieta gan neizrādījās īpaši ērta piekļūšanai — bija jābalansē pa lielu akmeņu krāvumiem, uz kādiem uzcelti visi Helsinki, arī pati patilte izrādījās zema un šķembaina, taču krievi to bija iekārtojuši ar visām iespējamām ērtībām — viens stūris bija noklāts ar tūristu paklājiem vairākās kārtās, uz sienā iemūrēta sliedes gabala nolikts spogulītis un skūšanās piederumi, līdzās rindiņā saliktas garšvielas un tukšas plast­masas pudeles.

Diemžēl neatceros upītes nosaukumu, taču vaja­dzības gadījumā arī jūs varat to atrast, tā ir pavisam netālu no centrālās stacijas. Tā esot vienīgā vieta Helsinkos, kur var normāli nopeldēties, kā mums skaidroja vietējie. Turklāt labākā vieta, kur iepazīt Somijas pīles. Tieši pie tilta atrodas savdabīgs koka iežogojums ar soliņu, no kura var vērot pēkšķošās skaistules, kas garām strīpām vago ūdeni. Turpat arī var izlasīt katras sugas nosaukumu somu valodā iepretī kokā izgrebtam un izkrāsotam attēlam. Patiešām jauki.

Taču laiks gāja, un Helsinki sāka apnikt. Divus pārējos Zupski dalībniekus vilināja Zviedrija un Norvēģija, mani — Lapzeme. Jau biju pilnībā sagatavojies ceļam turp un pie pazīstamas somietes sarunājis bezmaksas transportu līdz Lapzemes neoficiālajai galvaspilsētai Rovaniemi, kad pēdējā brīdī tiku atrunāts. Lapzemē nekādu šamaņu neesot, tik vien kā pāris šovmenu, kuri par naudu izrāda tūristiem stilizētus uzvedumus. Apsvēris visus par un pret, nolēmu, ka pret tomēr ir vairāk, jo Lapezemes tundrā uz ciņa spēlēt jau protams var, taču ziemeļbrieži naudu futrālī nemetīs. Bet dzīve Somijā ir neciešami dārga, un naudas tikpat kā nav.

Tā nu Zupski Rubin ceļi pašķīrās. Piecos pēcpusdienā izbraucu no Helsinkiem ar Linda Line briesmīgo braucamrīku, un kolēģi mani izvadīja ar jautru stabulēšanu pie ostas ieejas.

Ņemot vērā starpību laika joslās, Tallinā ierados pulksten pussešos. Ap astoņiem vakarā pirmo reizi mūžā (un pagaidām pēdējo) nostopēju džipu. Rausdamies iekšā, vēl neapzinājos, cik tas ir zīmīgi, taču kad biju parunājies ar burvīgo blondīni vārdā Ine, sapratu, ka mana atkāpšanās no Helsinkiem bijusi liktenīga un pareiza.

“Tu meklē šamaņus? Tartu ir veseli trīs, divi vīrieši un viena sieviete. Es tev varu iedot vecākā telefona numuru,” viņa sacīja, kad biju pastāstījis šo to par saviem ceļojuma iespaidiem.

Lieki būtu piezīmēt, ka nākamajā reizē, kad izgāju uz trases, mans galamērķis bija Tartu. Taču tas ir pilnīgi cits stāsts.

P.S. Kad nonācu mājās, no saviem kolēģiem pa elektronisko pastu saņēmu šādu ziņu:

“Patiesiibaa mums iet gluzhi labi, celja Dievi ir muusu pusee. Pashlaik atrodamies Norchepingas pilseetas biblioteekaa. Stokholmaa sabijaam 4 dienas. Satuseejaam ar vieteejo ielu bluuza gigantu Micke Blom, ar kuru kopaa speeleejaam. Vinjsh muus izglaaba, paliidzeeja sapelniit naudu paartikai un beigaas veel vienu nakti izmitinaaja pie sevis. Vakaros, ejot uz telti, vaacam apeedas un izdzeras, peedeejo Stokholmaa netruukaa, aizvakar taa atdzeeraamies ar uz ielas atrastu kolu, alu un kafiju, ka Eduardam gandriiz ap sirdi sametaas shkjeermi. Limonaadi un kafiju Stoholmaa peerk tikai durnis. Vienu vakaru Fortuuna mums daavaaja pilnu trauku ar makaronu salaatiem, kas maksaa 40 kronas.Tas notika briidii, kad kungjis bija nesaudziigi iztukshots un dusmiigs. Tas bija speeks. Shad tad paceelaam kaadu Twix vai Bounty. Par stoposhanu mums maksaa. Atceries - soms, kursh muus aizsvieda no Helsinkiem uz Turku, iedeva katram 20 FIM. Vakar muus savaa busaa savaaca exnarkomaanu - dublju futbolistu (swamp soccer) komanda - vispirms vinji mums uzsauca katram bigmac, cola un free potatoes, bet peec tam katram 100 SEK. Vakar palikaam pa nakti pie viena bijushaa narkomaana, autozaglja, Hendriksa fana. Vinjsh, protams, mums uzsauca paeedienu, vannasistabu, siltas cisas utt.

Uz praamja “Silja Festival” bija labs prikols. Pasazhieri ar leetajaam biljeteem paarsvaraa uzturaas konferenchu zaalee, kur nobaazeejaamies arii mees ar Eduardu. Variants bija taads, ka daudz nedomaajot, aiz peedeejaas kreeslu rindas uztaisiiju kaartiigu pritonu — izliku zhaaveeties slapjos, smirdiigos sierinjus, guljammaisu un kurpes (Turku diezgan speeciigi salijaam) un es likos uz griidas guleet. Skats bija varens. Veelaak vazaajaamies pa kugji, mekleejot kaut ko eedamu (apeedas, I mean). Mums nekas neizdevaas. Bet tad... Iegaajaam vienaa no eestuveem, skatiijaamies, ka nekur nav cenu, laikam tas bija t.s. zviedru galds. Panjeemaam shkjiivjus, piekraavaam tos pilnus ar saldo eedienu, apseedaamies pie galdinja un saakaam tramiigi aatri piesist kungji. Protams, pienaaca oficiants un saaka kaut ko nesakariigi vaariities kroplaa anglju valodaa, ka eestuve esot ciet un shto vi tut vispaar. Un tad es teicu sakramentaali nekauniigu fraazi, kas man tobriid likaas pashsaprotama - we will finish and then go. Vobschem drausmiigaa aatrumaa iztukshojaam shkjiivjus un, pie sevis noreecoties, pametaam sho eestuvi. Kaa teica Eduards, tas bija shamaniski.

Abi muusu zviedru draugi ir vaardaa Mikael un naak no Upsalas. Divreiz peec 3 stundu gaidiishanas muus panjeema automashiina VW Passat. Divreiz mums iedeva naudu. Strange? Aizaizvakar Stokholmas Mikaels uzsauca Fritjofam zekjes, vakar Norchepingas Mikaels uzsauca man sierinjus. Esam kljuvushi par apeedu vaaceejiem. Mans acu skatiens pastaaviigi ir veersts uz trotuaaru, galdinjiem pie krogiem, palodzeem un citaam vietaam, kur iespeejams atrast ko noderiigu. Patiesiibaa vakar devaamies Norveegjijas virzienaa, bet nonaacaam Norchepingaa.

Varbuut kaut ko uzspeeleesim un tad dosimies taalaak. Ir funktieris pabuut kaadu laiku mezhaa. Stokholmaa guleejaam teltii uz nelielas pussalas pie milzu tilta.

Zviedru meiteneem nav tik lielas kruutis kaa somieteem, tachu vinjas ir smukaakas. Sabiidiit shiis lietas gan veel nav sanaacis.

Bye! Meegjinaasim sazinaaties.

Maaris”