Uzlabotais smaids

Šī fotogrāfija tapusi 1978. gada pavasarī un tajā redzamais cilvēks, kas kopā ar savu sievu slepeni zvēr amerikāņu karogam, tobrīd oficiāli ir darbinieks PSRS misijā ANO, neoficiāli — VDK aģents un pavisam neoficiāli — dubultaģents. Informācija par latviešu kultūras darbinieku sadarbību ar VDK, ar kuru viņš nāca klajā pēc pārbēgšanas, tiek uztverta gan kā visbaltākā patiesība, gan kā vismelnākais apmelojums.

Viņa meitas stāsts, kura fragments ir šī publikācija, nav tikai intriģējošs spiegu gabals, kāds tas, protams, šķitīs jebkuram lasītājam, bet mēģinājums saprast, kas notika, lai beidzot līdz galam atgūtu vienu un vienotu identitāti. Tas attiecas ne tikai uz Ievu Le­šins­ku pašu un viņas “vēsturisko aizvainojumu” par laupīto izvēli, kas tika izdarīta viņas vietā un no­lēma viņu mokošajam ceļam no īstās Ievas uz fan­tomu, vārdā Evelīna Dorna, tad atpakaļ uz “gandrīz Ievu” un “atkal Ievu”, bet uz visu Latvijas sabiedrību. Tās lielākā daļa joprojām īsti nezina, kādās spēlēs, paši to neaptverot, kā statisti piedalījušies un turpina piedalīties; daļa nervozē –– un, spriežot pēc presē redzamās aktivitātes, Lešinskis turpina būt viens no šīs nervozitātes un diskomforta izraisītājiem; daļa turpina profesionāli klusēt.

Bez “lielās vēstures” attēlam ir arī sava īsāka priekšvēsture:1978. gada pavasarī par pārbēdzēju kļuva Imanta Lešinska priekšnieks un bijušais kursabiedrs Arkādijs Ševčenko, ANO ģenerāl­sekretāra vietnieks, visaugstākā diplomātiskā ranga pārbēdzējs ASV vēsturē. Kopš 1977. gada rudens Lešinskis gaidīja ciemos savu meitu no pirmās laulības, taču viņai ilgi neizdevās nokārtot izbraukšanas vīzu. Vēl pirms meitas ierašanās 1978. gada 30. jūlijā Lešinskis ar sievu Rasmu saņēma ziņu, ka viņiem piešķirts negaidīts atvaļinājums PSRS. Visas šīs zīmes lika noprast, ka Lešinska dubultaģenta karjera varētu tuvoties likumsakarīgajam noslēgumam, tāpēc laulātais pāris ar CIP ziņu veica nelegālu ceļojumu uz Atlantu Džordžijā, kur ar šīs pašas iestādes gādību ieguva pastāvīgas uzturēšanās tiesības ASV. Tajā laikā tās parasti bija iespējams iegūt pēc tam, kad ASV likumīga ieceļotāja statusā bija pavadīts gads. Ieva Lešinska pēc pārbēgšanas ieguva politiskā bēgļa statusu un tikai pusgadu vēlāk — pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Proti, šķietami vienotā ģimene — un meita taču pēc ASV likumiem skaitījās nepilngadīga — ārzemju ceļojumos sākumā devās ar pilnīgi atšķirīgiem dokumentiem. Taču tā nebūt nav pati lielākā dīvainība šajā dīvainajā stāstā, kas nebeidzas ar zārkā gulošā cilvēka dīvaino smaidu...

I.Z.

Pītera F. Dorna apstāvēšanā 1985. gada 26. decembrī, izņemot mācītāju, nebija gandrīz neviena cilvēka, kurš nezinātu, ka nelaiķi sauc Imants Lešinskis, bet daži no viņiem nejutās pārliecināti, kas guļ zārkā

Istaba kā istaba, kā neskaitāmas neuzbāzīgas, neinteresantas dzīvojamās istabas. Dzīvojamās, hi hi! Atturīgi puķots sofa, mazi galdiņi ar delikāti izvietotām papīra mutautiņu kārbiņām, krēsli, kas bezcerīgā apņēmībā imitē Viktorijas laikmetu. It kā samti, it kā zīds, kuriem, tuvāk apskatot, tomēr neizdosies noslēpt savu prasto mākslīgumu.

He wouldn’t be caught dead in here, [1. Viņš te neatrastos, pat ja būtu noķerts beigts.]  man ienāk prātā. Atkal jau! Sērojošā meita, kas stulbi spurdz saujā. Viņš taču ir, johaidī. Noķerts. Beigts. Palūk tur, stūrī — šai dzīvojamās istabas stūrī — zārks. Glīts zārks, pieskaņots mēbelējumam. Neuzkrītošs. Piedienīgs. Nevienu neaizvainojošs. Un zārkā tēvs, tavs tēvs — attopies taču! Tavs tēvs — mironis. Līķis. Beigts un pagalam. Jā, bet kāpēc viņam lūpas izlocītas tādā kā dīvainā smaidā? Kā viņi to dara? Restaurē — nē, — imitē pēc fotogrāfijām? Lai būtu kā dzīvē? Come on, [2. Nu beidz!]  viņš nekad tā nesmaidīja! Es vispār neatceros, ka viņš būtu smaidījis. Viņš vīpsnāja, viņš smīkņāja, viņš ironiski pasmējās, viņš nekad nesmaidīja. Kā cilvēki smaida — labvēlīgi, uzmundrinoši, piekrītoši, iepriecināti. Tas tur, pie dibensienas atbīdītajā zārkā smaida. Tā valšķīgi, gandrīz erotiski. Un pavisam bez ironijas.

“Well, they certainly did a good job on him!” [3. Nu ko, viņi patiešām to ir smuki uztaisījuši.] skaļi izsaucas sieviete, tikko ienākusi šai dzīvojamā istabā. Blonda, kliba pusmūža sieviete ar tādiem kā tēstiem vaibstiem. Reičela. Nē, droši vien “Reičela” — jo mūsu draugs (“draugs”?) “Stīvs” vēlāk atzinās, ka patiesībā esot Džeks, arī latvietis Endijs gan jau bija vienkārši Andris vai varbūt pat Jānis, bet “Džeks” — piemēram, Stīvs. Čūsku vecene, dzelzs lēdija, par Reičelu teica tēvs. Reičela bija galvenā toreiz, 1978. gada rudenī. Atšķirībā no mūsu “draugiem” — tiem lāga puišiem ar pistolēm aiz pelēkā uzvalka bikšu staras, kuri, pēc tam, kad bijām izpildījuši ASV puses vēlēšanos, lai Valsts departamentā personīgi apliecinām padomju pusei, ka esam skaidrā un pie pilnas saprašanas un brīvprātīgi saraujam visas saites ar PSRS, veikli salādēja mūs pāris kadiljakos, panāca, ka policija nobloķē satiksmi, lai neļautu padomju vēstniecības auto mums sekot, un aizvizināja uz kādu Holiday Inn moteli Fredriksburgā, kur visi kopā dzērām šampanieti, fotografējāmies un mazliet histēriski smējāmies — viņa bija vēsa, lietišķa un raudzījās mūsos ar tādām kā aizdomām. Tur Reičelas nebija — viņa parādījās tikai vēlāk, mūsu Oktonas “safehouse” [4. Konspiratīvais dzīvoklis.],kad tēvs sāka sniegt savas dienišķās “intervijas” dažādām ieinteresētām personām no Lenglijas [5. Lenglija, Virdžīnijas štats — tur atrodas CIP galvenā mītne.]  . Motelī mēs, trīs pārbēdzēji un kādi 12 CIP un FIB vīri, bijām vienīgie viesi, un tur bija garlaicīgi, tāpēc vakarā es, sešu aģentu pavadīta, devos uz tuvējo disko, kur dejoju ar viņiem visiem pēc kārtas. Once, twice, three times a lady... [6. Vienreiz, divreiz, trīsreiz lēdija (no Laionela Ričija dziesmas teksta).]

Pag, bet ko nozīmē “They did a good job on him” [7. Viņi to ir smuki uztaisījuši.] ? Kas ir “they”? Angliskais “tukšais” teikuma priekšmets vai tomēr kāds ar miesu un asinīm? Vai viņu būtu apstrādājuši — viņi, tas ir, attiecīgie CIP lietpratēji? Kaut kad 1979. gadā mums katram izsniedza vizītkarti ar kādu vārdu un uzvārdu — tā esot visu laiku jānēsā līdzi. Ja ar mums kas notiktu, šis cilvēks — dakteris, mēs domājām — steigtos palīgā. Vēlāk tomēr noskaidrojās, ka šī cilvēka uzdevums ir vienkārši savākt mūsu līķus, ja nu būtu noticis pats ļaunākais. Nez, vai Rasma viņam zvanīja? Un viņš tad pārņēma lietu savās rokās? Vai arī tas būtu izskaidrojums kārtējai mīklai — pa telefonu viņa man sacīja, ka sekcijas rezultātus dabūšu redzēt, kolīdz tos būs izsniegusi slimnīca, pēc tam, ka sekcija tomēr nav taisīta. Vai gadījumos, kad piecdesmit četrus gadus vecs vīrietis sabrūk bez dzīvības publiskā vietā, sekcija nav obligāta? Viņš to būtu pieprasījis, pavisam noteikti. Piemēram, 78. gada rudenī viņš atkal un atkal pieminēja Georgiju Markovu, bulgāru rakstnieku disidentu, kurš savos Radio Brīvā Eiropa raidījumos pastāvīgi ņirgājās par toreizējo diktatoru Todoru Živkovu. 7. septembrī, divas dienas pēc tam, kad mēs okeāna viņā pusē Valsts departamenta telpās risinājām sarunas ar biedriem Ponomarjovu un Poču, Markovs Londonā gaidīja autobusu Vaterlo tilta pieturā. Piepeši viņš sajuta asas sāpes augšstilbā, instinktīvi pagriezās un ieraudzīja aiz muguras stāvam kādu vīrieti, kuram bija nokritis zemē lietussargs. Vīrietis solīdi atvainojās Markovam, pacēla lietussargu un iekāpa tuvumā gaidošā taksometrā. Markovs saslima un nomira četras dienas vēlāk. Pēc nāves viņam kājā atrada pavisam sīku granuliņu. No tās Markova organismā bija izplatījusies VDK laboratorijas sagādātā inde ricīns, kas neatstāj nekādas ķīmiskas pēdas. Uzzinājis par Markova bēdīgo likteni, pie ārsta griezās cits bulgāru emigrants, kurš arī pirms neilga laika kādā sabiedriskā vietā bija sajutis tādu kā dūrienu mugurā. Viņam laimējās — ķirurgi viņa ķermenī atrada līdzīgu granulu, vēl pilnu ar indi, kura nez kāpēc nebija uzsūkusies.

Kādreiz man visi šie stāsti likās fantastiski murgi — nu, tādi puiku iztēles augļi, ar kādiem pilni Jana Fleminga romāni par Džeimsu Bondu. Tēvs man tos savulaikdeva lasīt, kad jautāju, vai viņam nav kāda grāmata angliski. Atšķirībā no citām, šīs grāmatas nebija vis izvietotas grāmatplauktā, bet gan sakrautas kaudzē Aviācijas ielas antresolā, un tēvs (nē, tolaik tomēr “tētis”) man allaž piekodināja, lai nevienam citam tās nedodu. Bet es, protams, devu — kā gan citādi. Gluži tāpat kā dažiem izmeklētiem klasesbiedriem jau sen biju atklājusi briesmīgo noslēpumu, ka mans tētis, mācīdamies Maskavā, savām acīm redzējis vienu slepenu dokumentu, ziniet, ir tāds Molotova-Ribentropa pakts, un tikai tā dēļ mēs ar jums dzīvojam Padomju Savienībā. Tas bija kādā piektajā klasē, drīz pēc sociālistiskā bloka valstu armiju iebrukuma Čehoslovakijā, tai tālajā dzīvē, kurā “tētis” man bija milzīga, rūpīgi pētāma mistērija — īsteni freidiskas mīlas un pielūgsmes objekts, kurš laiku pa laikam negaidīti materializējās, piemēram, elektrozaļās (kā nevienai!) zeķubiksēs, vestās no Francijas, zamša kurpēs (uz papēža!) no Vācijas, rozā pildspalvā (lodīšu!) ar uzrakstu Expo 67 un kokakolas bundžiņā no Monreālas, bet vēlāk ikmēneša gājienos uz restorānu. Tad, kad sākām staigāt pa restorāniem, jautājumus par to, ko īsti viņš dara savos ārzemju komandējumos, es vairs neuzdevu. Visi oberi viņu pazina, goddevīgi sveicināja un sēdināja pie labākā galdiņa, bet es gaidīju tikšanās svētlaimīgāko brīdi — kad viņš aizkūpinās pīpi, izpūtīs dūmu mutuli un, šķībi šķielēdams pāri briļļu augšmalai, pajautās: “Nu, kā klājas?” Pīpes dūmi bija tikpat saldi smaržīgi kā tās kabatas formāta Džeimsa Bonda grāmatiņas. Tagad, kad man vairs nav ne mazākās vēlēšanās, lai mana interese būtu klaji redzama, esmu šad tad no viņa kabineta plauktiem paslepen vilkusi ārā grāmatas par VDK, pārbēdzēju un disidentu memuārus — Džona Barona KGB Today: The Secret Work of Soviet Secret Agents, The Penkovsky Papers, Saharova My Country and the World, Vladimira Bukovska To Build a Castle, Ļeva Kopeļeva The Education of a True Believer... Tagad es jau sen zinu, ka spiegu romānos aprakstītie sižeti var būt gluži samērojami ar reālās dzīves norisēm — un arī ar reālo nāvi. Vēl es zinu, ka, vasarā uzstājoties t.s. Baltiešu tribunālā Kopenhāgenā [8. Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā — daļa no emigrantu rīkotās Brīvības kuģa akcijas. Kuģis piestāja vairākās Baltijas jūras ostās, bet Kopenhāgenā tika sarīkots tribunāls, kurā tika nosodīti padomju režīma noziegumi pret Baltijas valstu tautām. Lešinskis šajā tribunālā sniedza liecību.] , kur tēvs beidzot plašākai sabiedrībai pavēstīja, ka gandrīz divdesmit gadus bijis dubultaģents, viņš piepeši nobālējis, teikuma vidū aprāvies un atstājis zāli, jo publikā manījis VDK pasūtījuma slepkavību izpildītāju. Tiesa, ja šāds slepkava tur bija, viņš meklēja Imantu Lešinski, taču 23. decembra pēcpusdienā uz tikšanos Tyson’s Corner iepirkšanās centra kafejnīcā devās Pīters Frīdrihs Dorns, Kēnigsbergas vāciešu atvase, Lindas Jegorovas Dornas vīrs...

Starp divi pasaulēm (plāns)

Grāmatas satura uzmetums, kuru Imants Lešinskis īsi pirms savas nāves bija iesniedzis kādai amerikāņu izdevniecībai

Bija 1960. gads. Es atrados skaistā pilsētā, Rietumu pilsētā. Lēni, pavisam lēni es soļoju uz kādas Rietumu valsts vēstniecību. Likās, ka bruģakmeņi man zem kājām kļuvuši mīksti. Es grasījos pārbēgt.

Nokļuvis iekšā, es sarunājos ar kādu diplomātu un lūdzu viņam patvēruma tiesības viņa valstī. Diplomāts izrādīja zināmu līdzcietību, taču nosūtīja mani pie cita darbinieka, kuram esot sakari ar attiecīgās valsts slepenajiem dienestiem. Mani nogādāja kādā nomaļā dzīvoklī. Vēlu vakarā tur ieradās kāds cilvēks, kurš pārbēgšanas vietā ieteica man izmantot man pieejamās iespējas un sniegt viņa valstij informāciju par VDK plāniem. Mana sieva, mazā meita un vecāki tolaik dzīvoja padomju okupētajā Latvijā. Es pieņēmu viņa priekšlikumu. Kopš tā laika, gandrīz divdesmit gadus, es kalpoju kā dubultaģents — no vienas puses, palīdzēju VDK veidot etniskās spiegošanas impēriju, bet, no otras, grāvu šo impēriju, piegādājot detalizētu informāciju saviem draugiem Rietumos.

Es piedzimu 1931. gadā, tolaik neatkarīgajā un demokrātiskajā Latvijas Republikā. Kaut arī viņi nekad nekļuva par komunistiskās partijas biedriem, mani labi pārtikušie strādnieku šķiras vecāki neapšaubāmi bija kreisi noskaņoti, sevišķi mana māte. Viņi apsveica neatkarīgās Latvijas brutālo inkorporāciju staļiniskajā Padomju Savienībā. 1940. gadā arī es kļuvu par pārliecinātu staļinistu. Briesmīgās vācu okupācijas laikā pieredzētais nostiprināja manus prokomunistiskos uzskatus. 1948. gadā es iestājos komjaunatnē — savā vidusskolā, bijušajā Franču licejā, biju tikai ceturtais komjaunietis. Vēlāk guvu labus panākumus kā skolas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs. Tas pavēra man durvis uz visprestižāko mācību iestādi Padomju Savienībā, proti, Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtu. Manu kursabiedru vidū bija Svetlana Molotova, Andrejs Gromiko, Vadims Zagļadins, Arkādijs Ševčenko un citi, kas tagad ir ievērojamas personas savā zemē vai, vismaz Ševčenko gadījumā, Rietumos. Institūtu es pabeidzu 1956. gadā summa cum laude.

Uzsākot mācības institūtā, es apzināti anketās noklusēju, ka 1944. gada pavasarī mans tēvs tika iesaukts latviešu leģionā. 1956. gada martā mani ar šo faktu šantažēja LPSR VDK pulkvežleitnants Sergejs Ivanovičs Smirnovs, piedāvājot to ignorēt, ja būšu ar mieru sniegt informāciju par savas jaunās darba vietas — Latvijas Ārzemju kultūras sakaru biedrības viesiem. Es piekritu, taču vienlaikus fantazēju par izmisīgiem terora un partizānu darbības aktiem. Ungāru revolūcijas iespaidā es jau biju paguvis zaudēt jebkādas simpātijas pret padomju režīmu. Un tad kādu dienu es sapratu, ka varu cīnīties pret šo režīmu ar tā lietotajiem līdzekļiem — proti, to izspiegojot. Mana pieredze un izglītība šim nolūkam kalpoja lieliski.

Pieņēmis šo lēmumu, es sāku izrādīt milzu degsmi savā VDK darbā. Liela nozīme manā VDK karjerā bija bijušā Francijas izlūka, bet tobrīd prezidenta de Golla uzticības personas Reimona Šmitleina vizītei Latvijā. 1958. gadā man piešķīra komandējumu uz Maskavu, kur mani trenēja par nelegālu aģentu iesūtīšanai kādā vāciski runājošā zemē, Rietumvācijā vai Austrijā. Mani izglītoja Rietumu dzīves veida pamatos, apmācīja, kā saņemt no Maskavas kodētus ziņojumus, kā izmantot slēptuves un ieročus — sākot ar AK47 automātu un beidzot ar vācu virsnieka Walter sistēmas revolveri. Šīs apmācības laikā man iznāca darīšana ar virkni kolorītu personību. Daudzi no šiem cilvēkiem bija piedalījušies tā saucamajā Operācijā Nr. 1, proti, Rietumu kodolnoslēpumu zagšanā. Bija paredzēts, ka uz Rietumiem kopā ar mani pārcelsies arī mana toreizējā sieva un nesen dzimusī meita. Tomēr, par spīti tam, ka bijām saņēmuši visas nepieciešamās vīzas, šī akcija nekad neīstenojās. Tieši tolaik, 1959. gadā, Hruščovs atmaskoja latviešu “buržuāzisko nacionālistu” grupu, kuras priekšgalā bija mans aizbildnis Eduards Berklavs, viens no nedaudzajiem īstajiem latviešu komunistiem.

Un tomēr es turpināju kāpt pa kompartijas un VDK karjeras kāpnēm. 1960. gada novembrī es kļuvu par VDK aizgādībā iznākošā un Rietumu emigrantu vidū izplatītā laikraksta Dzimtenes Balss darbinieku. Divus gadus vēlāk, 1962. gada septembrī, Latvijas Komunistiskās partijas birojs mani iecēla par šīs avīzes galveno redaktoru. 1970. gada maijā es kļuvu par Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs prezidija priekšsēdētāju — Komiteja skaitījās minētā laikraksta izdevēja, taču patiesībā kalpoja kā spiegošanas centrs pret latviešiem brīvajā pasaulē.

Ap 1976. gada rudeni es biju viens no perspektīvākajiem Latvijas VDK darbiniekiem — man pat bija piešķirta Padomju Latvijas augstākā balva žurnālistikā, Pētera Stučkas prēmija — par apmelojošu brošūru par Brūno Kalniņu, vienu no Sociālistiskās Internacionāles līderiem.

VDK komandējumi man ļāva apmeklēt Somiju, Itāliju, Austriju, Kanādu, Franciju, ASV, Zviedriju, Rietumvāciju un Rietumberlīni, Nīderlandi un Beļģiju. Problēmas man nesagādāja tas, ka būs jāiesaistās spiegošanā pret šīm valstīm — es allaž biju pārliecināts, ka mani Rietumu draugi mani paglābs no sarežģītām situācijām — problēma bija atgriešanās Padomju Savienībā. Es biju spiegs un mana darbība, no Padomju Savienības viedokļa, bija sodāma ar nāvi. Tomēr visu šo divdesmit gadu garumā es turpināju braukt atpakaļ, jo mīlēju savu sievu (otrreiz apprecējos 1965. gadā).

Mana sieva Rasma jau kopš pašiem mūsu attiecību sākumiem zināja par manu saistību ar Rietumu izlūkdienestiem. Viņa ir ļoti drosmīga sieviete. Ar Rasmu esmu varējis dalīties gan gaišajos, gan tumšajos savas slepenā aģenta karjeras brīžos. 1964.-65. gadā pēc manas vizītes Austrijā notika VDK dienesta izmeklēšana — manu Rietumu partneru neveiklās uzvedības dēļ. Arī tad viņa mani nepameta. Viņa piedzīvoja savu spiegošanas “zvaigžņu stundu” 1976.-1978. gadā — viņa izpelnījās Padomju misijas ANO vadības uzticību, kamēr es strādāju ANO Sekretariātā, vienlaikus pildīdams padomju misijas partijas pirmorganizācijas sekretāra šaubīgos pienākumus (saskaņā ar ANO hartu un dienesta noteikumiem, jebkādu politisko partiju darbība Sekretariātā ir aizliegta).

(Šajā vietā uzmetums beidzas. Grāmata netika uzrakstīta — red.)

Tomēr, kaut arī pie ieejas bēru namā redzēju tablo ar uzrakstu Peter F. Dorn, šīs atvadas tomēr laikam tomēr ir no Lešinska. Pīters Dorns bija gluži parasts ASV pilsonis, vēstures zinātņu doktorants, gadiem ilgi nodarbojies ar starpniecību grāmatu izdošanā, biznesa dēļ daudz mētājies pa pasauli, pēdējos pāris gadus strādājis aģentūras Associated Press Vašingtonas birojā, republikānis, katolis, mājas, mašīnas, mauriņa, suņa īpašnieks. Tādam solīdam cilvēkam taču vajadzētu būt darba biedriem, kaimiņiem, draugiem, paziņām. Taču šajā istabā, ja neskaita Rasmu, mūs ar Džeisonu un viņa vecākus, vēl ir tikai viņi, Reičela un tie pārējie — kādi seši septiņi gabali, arī šoreiz neiztrūkstošajos pelēkajos uzvalkos. Ak jā, un mācītājs, pajauns mācītājs, kurš nule kā runājis kaut ko visnotaļ sirsnīgu par ģimenes cilvēku un izpalīdzīgu draudzes locekli, piesaucis sērojošo atraitni Lindu, bet tagad nez kāpēc saminstinājies... “...and a daughter... and... and his daughter...” un viņš izmisīgi skatās man acīs. Man kas jāsaka? Ak jā: “Evelyn,” es beidzot attopos. “And his lovely daughter Evelyn.” [9. Un viņa jaukā meita Evelīna.] Evelyn! Ja mani kāds tā uzrunātu, es pat neatskatītos. Toreiz, kad tika gudrota “leģenda”, es šo veclaicīgo vārdu patiesībā izraudzījos tieši tāpēc, ka tā dabiskais saīsinājums būtu Eve — un tā mani vismaz sauca 50. vidusskolas angļu valodas stundās. Kad pirms kādiem trim četriem gadiem Denverā sāku brāļoties ar poļiem, kas nule kā bija izsprukuši no Jaruzeļska Polijas, es kļuvu par Ewa. Un no tā līdz latviešiem un “Ievai” palika vairs tikai mazs solītis. Es esmu “gandrīz Ieva”, neoficiāli, tuvākajiem draugiem — Ieva. Nu, izņemot Džeisonu, kurš šo vārdu tā arī nespēj izrunāt.

Tēvs nezināja ne par poļiem, ne par latviešiem, ne par Džeisona fonētiskajiem vingrinājumiem. Viņš mānījās, stāstot man, ka disertāciju jau aizstāvējis, ka no Kolorādo pārceļas atpakaļ uz Vašingtonu, lai strādātu Associated Press, es mānīju viņu, nestāstot par savu “Latvian connection” [10. Latviešu sakars.]  un, protams, neatklājot, ka neesmu tik naiva, lai nesaprastu, ka darbs viņam atkal saistīts ar kādu no slepenajiem dienestiem. Arī liktenīgā tikšanās viņam topēcpusdien bija sarunāta ar draugu, kurš pirms gada gluži oficiāli tika man stādīts priekšā kā Armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieks. Bet Tyson’s Corner, starp citu, atrodas arī CIP birojs. To es zinu no literatūras. Savukārt par disertāciju zinu tāpēc, ka ap šķietamo aizstāvēšanas laiku izpētīju attiecīgo nodaļu bibliotēkā — tur nonāk visas mūsu abu Alma mater aizstāvētās disertācijas. Pītera Dorna opusa tur nebija. To, ka otrs melo, man liekas, mēs abi sajutām uzreiz — kaut kādas līdz galam neapzinātas, varbūt pat bioloģiskas saiknes dēļ, — taču pa īstam pieķert viens otru izvairījāmies. Kāpēc, nezinu. Varbūt tāpēc, ka tā arī nespējām līdz galam izprast otra motivāciju, pašuzbūvētās pasaules struktūra mums katram bija cita. Vai varbūt vienkārši ievērojām dīvaino etiķeti, kāda pastāv pat naidīgu valstu slepeno aģentu starpā?

Toreiz, tai 1978. gada rudenī, viņš uz mani skatījās tādām pašām vēsām, caururbjošām acīm kā Reičela uz viņu. “Tu esi mūsu trīs cilvēku ķēdes vājākais loceklis,” viņš man teica. Zemteksts: tu vari neizturēt, tu vari mūs nodot. Piemēram, doties uz PSRS vēstniecību pie Ponomarjova un Poča, kuri sarunu reizē tik laipni solīja, ka “jūsu padomju pase jūs gaidīs” un dalījās bažās, “ko gan jūs, padomju studente, te iesāksit?” Labi, doties uz vēstniecību — un tālāk? Raudāt kādam uz pleca un lūgties atpakaļ uz Padomju Savienību? Nolādēt tēvu kā Dzimtenes nodevēju? Ameriku kā trūdošā kapitālisma midzeni? Un ar to visu piedevām atzīt sasodīti pretīgos rakstus laikrakstā Dzimtenes Balss par tīru mantu? Tēvs nesaprata būtisku starpību starp mums abiem: es nespētu — vienkārši neprastu — notēlot, lai cik vērtīga mērķa vārdā (turklāt vienīgais vērtīgais mērķis man varētu būt dzīvot to dzīvi, kādu biju vismaz aptuveni sev ieskicējusi pirms brauciena uz ASV, taču tā, kopš 1978. gada 5. septembra, protams, vairs nebija ne atjaunojama, ne turpināma). Viņš to spēja un neparko nesaprata tos, kuri nespēj. “Ja kāds sāk tevi pārāk sīki izprašņāt, saproti, ka tu šim cilvēkam nevari uzticēties,” viņš teica, kad, uzsākot studijas un sastopot cilvēkus, kuriem savu mūžu nebija ienācis prātā lasīt par Džeimsu Bondu citādi kā par literāru tēlu, sūdzējos par caurumiem “leģendā”. Nu, kā gan mana pašcieņa varētu man ļaut apgalvot, ka esmu dzimusi un augusi Berlīnē, ja patiesībā tur neesmu spērusi ne kāju un vāciski varu salikt kopā labi ja pāris vārdu? Vai tad viens no lielākajiem priekiem nav stāstīt un uzklausīt citu stāstus — neba informācijai, bet tālab, lai ar verbālo burvestību palīdzību izvilinātu sajūtas, uzburtu pasauli, pārliecinātu un pārliecinātos par tās īstumu? Kas tās par sarunām, kas čab kā anketas? Oficiālo anketu es zinu no galvas: dzimusi Austrumvācijā, dzīvojusi Rietumvācijā, studējusi Maskavā. Bet ko man atbildēt uz vienkāršo, Amerikā visbiežāk uzdoto jautājumu, kas skan: “Where are you from?” [11. No kurienes tu esi?]

Viņam šādu problēmu nebija — vismaz runāt par tām viņš ij negrasījās. Nerunāt neko personīgu, uzticēties tikai sev, atsevišķiem, rūpīgi izraudzītiem cilvēkiem un oficiālām iestādēm, kuru rokās viņš pa laikam nodeva savu likteni, viņam galu galā allaž bija bijis izdzīvošanas jautājums. Savukārt man iestādes, neatkarīgi no to ideoloģiskās ievirzes, nekad nav izraisījušas ne mazāko uzticību un to rokās, ja vien pastāv izvēles iespēja, neesmu gatava nodot itin neko, instinktīvi pieņemot, ka jebkāds to spriedums un vērtējums attiecībā uz manu personu — arī piezemētākos, ne tikai dzīvības vai nāves jautājumos — visticamāk, būs man nelabvēlīgs, jo tas tiks pieņemts gluži neatkarīgi no manas personības iespējamā šarma. Un tā nu, paļaujoties uz šo šarmu, es visu šo laiku esmu pārkāpusi runāšanas aizliegumu. Sākumā bija ļoti jāpiedomā, lai, visumā turoties “leģendas” ietvaros, saīsinātu laiku Berlīnes austrumu un rietumu daļā līdz absolūtam minimumam, līdz agrīnās bērnības bezapziņai. Septiņdesmito gadu Maskavu es pazinu labi, izglītības sistēma visā Padomju Savienībā bija puslīdz vienāda, tāpēc stāstos par universitāti varēju atļauties gandrīz neierobežotu brīvību. Savukārt no Maskavas līdz Rīgai ir tikai stundu garš lidojums — kāpēc gan to laiku pa laikam nevarētu veikt arī studente Evelīna Dorna? It īpaši tad, ja Latvijā dzīvo attāli Kēnigsbergas vecvecāku radinieki? Bet varbūt pat, teiksim, krustmāte? Pie kuras — loģiski! — varētu būt pavadītas veselas vasaras, gribot negribot ielauzoties arī latviešu mēlē. Protams, šai stāsta loģikai, kas gluži automātiski apauga ar aizvien jaunām detaļām, bija tikai attāls sakars ar padomju politisko realitāti, kura šādu ārzemju studentes braukāšanu šurpu turpu nepavisam nepieļāva, bet ko gan mani amerikāņu draugi zināja par padomju realitāti? Ja jau pat CIP Austrumeiropas lietu eksperte man kādā “intervijā” sirdsšķīsti pavaicāja: “Bet ja jau viss ir tā, kā jūs stāstāt, kāpēc jaunieši nesāk sacelšanos? Jauni cilvēki taču mēdz būt revolucionāri!” Tas izklausījās tik absurdi, ka man toreiz gribējās ironiski atcirst: “Ziniet, neienāca prātā!”, taču es sāku juceklīgi skaidrot kaut kādas padomju ābeces patiesības.

Kaut gan — kas tad īsti ir šīs ābeces patiesības? Visi no vienas ābeces nemācās pat Padomju Savienībā. Tēvam, piemēram, kā jaunam, izcili apdāvinātam un ambiciozam cilvēkam viņa apgūtās ābeces gudrība lika saistīties ar VDK un iestāties kompartijā. Es savulaik, pūlēdamās saprast, kā iespējama manā uztverē nesavienojamā kombinācija gudrs-komunists-čekists, mēģināju šo viņa gudrību izlobīt no Marksa, Engelsa un Ļeņina rakstiem, taču man tas tā arī neizdevās. Un, pat ja es lasīto uztvertu kā sev pieņemamu patiesību, es nespētu to pārvērst politiskā darbībā — jo tā, atšķirībā no personīgā prāta norisēm, man nozīmētu uzņemties atbildību arī par citiem. Pārliecināt, iestāstīt, pierunāt, apelēt, kalkulēt. Un visu to — augstākās idejas vārdā, cenšoties neradīt un nerādīt šaubas. Tam man pietrūktu ij ticības, ij aknu. Man no tā visa bija jāturas tālāk vienkārši tāpēc, ka bija patrāpījusies ābece, kurā zīmētā pasaule turējās nevis uz īstenas ticības, bet gan uz šaubām un nosacītībām.

Tēvu tas kaitināja. Viņu kaitināja tas, ka neizmantoju iespēju stāties Maskavas Starptautisko attiecību institūtā un vienlīdz tas, ka, nonākusi “brīvajā pasaulē”, atļāvos brīvību neklausīties prezidenta Kārtera runas un nepriecāties par prezidenta Reigana ievēlēšanu. Viņu manī kaitināja tas, ko viņš dēvēja par “mīkstmiesīgu intelektuālismu”. Viņam likās, ka tukšas prātuļošanas vietā man vajadzētu cīnīties par “brīvās pasaules vērtībām” — piemēram, piesakoties ASV armijā. Tas, viņa uztverē, būtu tikpat dabiski kā kārot ūdeļādas kažoku un briljantus — jo sievietei to vienkārši vajag, lai viņa būtu īsta sieviete. Armijā es neiestājos, tā vietā slepus no viņa (bet par viņa naudu!) studēju visplānāko no “plāno galdiņu urbēju” lietām, proti, filozofiju, vīrieti, kurš man dāvinātu kažokus un dārgakmeņus, pat ij nedomāju meklēt, jo atradās Džeisons, kurš gan bija pliks un nabags, toties ar prieku runāja par Platonu, Kantu un Heidegeru. Par “brīvās pasaules vērtībām” es, tiesa, cīnījos — kopā ar poļiem stāvējām pie Denveras Pasta nama ar plakātiem: “The Baltics-1940, Hungary-1956, Czechoslovakia-1968, Afghanistan-1979, Poland-1981... Who Is Next?” [12. Baltija —1940, Ungārija —1956, Čehoslovakija — 1968, Afganistāna — 1979, Polija —1981... Kurš nākamais?”], tikai apkārtējā “brīvā pasaule” par mums diez ko nelikās ne zinis, “nebrīvā” mūs pat nepamanīja, bet tēvs par maniem Austrumeiropas kontaktiem neko nedrīkstēja zināt.

Vai tas nav paradoksāli? Vai nav sava taisnība tai manai nosacītības ābecei? Nu, piemēram, attiecībā uz to pašu brīvību. Padomju nebrīvībā es vismaz ar draugiem varēju brīvi runāt par visu, man bija savs vārds un uzvārds, biogrāfija, pagātne, valoda. Te man tas viss nedrīkst būt — nekas no tā, ko kādreiz uzskatīju par tikpat pašsaprotamu kā spēju redzēt, runāt, kustēties. Jā, dzīvojot PSRS, man diez ko nebija izredžu nokļūt ārzemēs, arī pie tēva uz Ņujorku palaida visai negribīgi. Tagad es varot baudīt neierobežotu kustības brīvību, taču, piemēram, 1980. gadā, kad gribēju braukt studēt uz Franciju, tēvs nepiekrita — tas esot bīstami, jo tur pie varas nācis sociālists Miterāns. Un viņš pats? “Es esmu brīvs cilvēks brīvā zemē,” viņš atkārtoja vēl un vēl. Taču viņš šo pašu frāzi bija spiests nikni atkārtot arī vēstulēs Reičelai un vēlākajam “galvenajam” Pīteram Vokeram, jo viņiem, piemēram, nepatika viņa nevēlēšanās palikt anonīmam: raksti trimdinieku Laikā, vēlāk uzstāšanās latviešu centros Sanfrancisko, Vašingtonā, Bostonā, Stokholmā, liecības, aizstāvot nacistiskajā genocīdā apsūdzētu lietuvieti, pašā pēdējā laikā — iecere rakstīt grāmatu, kurā viņš beidzot pateiks visu — arī par viņiem?

Viņu klātbūtni šai telpā es tā arī neprotu īsti interpretēt. Viņi nākuši viņu apskatīt? apsargāt? atvadīties? No izturēšanās nekas nav nosakāms — varbūt, ja būtu vismaz tie mūsu pirmie “draugi”... Šie pret mani izturas pasvītroti vienaldzīgi, pat nelaipni. Tāpēc, ka nepazīst? Tāpēc, ka pazīst pārāk labi? Un ja nu tik labi, ka zina, ka esmu bijusi nepaklausīga, ne­klusējoša meita. Bet tieši tāpēc es neesmu vairs tā “once, twice, three times a lady”, bet “gandrīz Ieva.” Varbūt tagad, kad no manis vairs nebūs atkarīgs arī viņa liktenis, es varēšu kļūt par “Ievu līdz galam”? Vienkārši Ievu?

Apstāvēšanas ceremonija ir galā. Klātesošie pamazām izklīst. Viņš paliek guļam un turpina smaidīt.