Vai jāpiedalās vēlēšanās?

“Arnis Cimdars: Vēlēšanās mums jāatbild – kas mēs īsti esam?”

Delfi.lv, 2010. gada 9. septembrī

Šī gada pavasarī ASV senatori pratināja bankas Goldman Sachs finansistus, kuri tiek turēti aizdomās par krāpšanos. Galvenais pārmetums baņķieriem bija tāds, ka tie saviem klientiem pārdevuši vērtspapīrus, kuru vērtība bija atkarīga no nedrošiem hipotekāriem aizdevumiem, proti, aizdevumiem cilvēkiem, kam jau bijušas grūtības atdot parādus. Banka ne tikai bija maldinājusi klientus par šo vērtspapīru drošumu, bet rēķinājusies ar to, ka vērtspapīri zaudēs vērtību, un uz tā pamata nopelnījusi. Vērtspapīrus, kurus viņi ieteikuši klientiem, savā starpā bankas darbinieki saukājuši par “atkritumiem” (junk). Klienti galu galā zaudēja, bet bankas darbinieki nopelnīja miljonus. Goldman Sachs ir īpašs gadījums, bet ir skaidrs, ka viens no pašreizējās finanšu krīzes cēloņiem bija tas, ka vērtspapīru tirdzniecības sistēma ASV un citur pieļāva iespēju, ka cilvēki, kas tirgojās ar vērtspapīriem, varēja domāt vienīgi par peļņu no komisijām, nevis par to, vai viņu tirgotajiem vērtspapīriem ir kāds segums un nākotne. Pat tad, kad bankas bankrotēja, daudzi no viņiem personīgi bija nopelnījuši. Bet te ir problēma. Varētu sodīt banku investorus, kas, peļņu kārojot, bija pārāk riskējuši vai nebija pieskatījuši bankā notiekošo, un ļaut bankām bankrotēt, un var jau būt, ka ilgtermiņā tas visiem nāktu par labu, tomēr īstermiņā šāds bankrots varētu izraisīt (un Lehman Brothers gadījumā izraisīja) tādu ķēdes reakciju, ka ciestu liels skaits nejauši iesaistītu cilvēku vai pat valsts ekonomika kopumā. Kā zināms, šādās situācijās bankas dažkārt tiek glābtas par nodokļu maksātāju naudu. Un kārtējo reizi jāatzīst, ka nav taisnības pasaulē. Dažkārt vienu muļķības vai mantkārības dēļ citi nonāk situācijā, kad jāizvēlas – ļaut, lai vainīgie saņem pēc nopelniem, bet aizrauj sev līdzi arī nevainīgos, vai paglābt situācijas ķīlniekus, bet samierināties, ka tie paliek muļķos.

Arī Saeimas un pašvaldību vēlēšanas ir zināma veida šantāža. Uz kārts būtībā tiek likta pati demokrātija. Daudzi no tiem, kas savtīgi izmanto vai noved līdz absurdam iespējas, ko tā sniedz, zaudē, ja demokrātiskā kārtība sagrūst (vēsturē šādu piemēru netrūkst, un ir arī Latvijas vēsturē). Tomēr uzturot spēkā demokrātisko kārtību un, piemēram, piedaloties vēlēšanās, vairākums iedzīvotāju kaut kādā ziņā paliek muļķos tā vai tā.

Manuprāt, ir acīmredzami, ka pastāv atšķirības starp vēlēšanām PSRS un mūsdienu Latvijā. Var saukt Saeimas vēlēšanas par teātri, vēlētāja izvēli par iluzoru un demokrātiju par šķietamību, bet ne tādā pašā nozīmē, kādā šos apzīmējumus lietojam, runājot par autoritāriem un totalitāriem režīmiem. Vēlētāja pašcieņas līmenis ir cits, un iespējas ietekmēt politiskos procesus ir citas, turklāt es teiktu, ka salīdzinājums nāk par labu pašreizējai sistēmai. Vienlaikus jāatzīst, ka iedomāties, ka demokrātija ir tautas vara tādā nozīmē, ka Saeimas vai valdības lēmumi ir “tautas gribas” izpausme, būtu vairāk nekā naivi. No tā izriet vairākas problēmas.

Pirmkārt, vēlētāji vēlē par cilvēkiem vai ideoloģijām, bet nevis konkrētiem lēmumiem, ko šie cilvēki vēlāk pieņems. Nākotnes lēmumus nevar paredzēt gan tāpēc, ka deputātu uzvedību ir grūti prognozēt, gan tāpēc, ka prognozēt ir grūti situācijas, kādās lēmumi būs jāpieņem. Atsevišķos gadījumos varbūt patiešām nācija parlamenta vēlēšanās var apzināti lemt par savu likteni (teiksim, atbalstot kādu ideoloģiju), bet parasti nav iespējams paredzēt mūsu izvēles nozīmi vai sekas un tāpēc arī grūti runāt par īpašu atbildību. Kā es varu būt atbildīgs par to, ko izvēlos, ja principā nevaru zināt, ko tieši izvēlos? Tādā ziņā neskaidras un vispārīgas partiju programmas ir izdevīgas arī vēlētājiem, jo atbrīvo viņus no atbildības. To, kādā ziņā cilvēki vēlēšanās lēmuši par savu nākotni, varam konstatēt tikai, atskatoties pagātnē, nevis raugoties nākotnē. Otrkārt, praktiski visi demokrātiskās iekārtas pētnieki atzīst, ka reālās demokrātijās politiskā elite nav tikai līdzeklis vai medijs, ar kura starpniecību tiek realizētas sabiedrības kopīgās intereses. Pat ja būtu iespējams saprast, kas ir šīs intereses, skaidrs, ka politiskajai elitei ir arī savi ekonomiskie un politiskie mērķi, kuriem nav nekāda sakara ar iemesliem, kāpēc noteikta daļa vēlētāju par viņiem balsojuši. Politiķi vienmēr cenšas uzsvērt vēlētāju atbildību, proti, to, ka, ievēlot kādu, vēlētājs ir netieši apstiprinājis lēmumus, ko šis cilvēks, teiksim, deputāts pieņems. Tomēr nav skaidrs, kas vēlēšanu procesā ir tāds, kas šādu saistību paredzētu. Ja šāda saistība patiešām pastāv, tad katram biļetenam vajadzētu būt kā līgumam, piemēram, uz tiem vajadzētu būt skaidri rakstītam: “Izvēloties šo sarakstu, es apliecinu, ka piekritīšu visam, ko šeit uzrādītie cilvēki atzīs par pareizu.” Vai kāds būtu ar mieru parakstīt šādu līgumu? Un, ja neviens nebūtu ar mieru, vai potenciālie deputāti teiktu, ka tādā gadījumā viņi atsakās balotēties un lai Latvijas iedzīvotāji iztiek bez Saeimas? Atbilstoši būtu kļūdaini iedomāties, ka cilvēks, kurš nepiedalās vēlēšanās, atstāj valsti citu varā, bet cilvēks, kurš piedalās, kaut kādā ziņā šajā valstī saimnieko. Šī doma balstīta pieņēmumā, ka sabiedrības galvenā vai pat vienīgā iespēja ietekmēt politiskos lēmumus ir vēlēšanu dienā un pārējā laikā ir jāstāv, tā sacīt, pie ratiem. Tādējādi, ja ievēlētie politiķi pieņem muļķīgus vai uz savtīgām interesēm balstītus lēmumus, tad sabiedrībai ar tiem ir jāsamierinās, jo savu iespēju panākt, ka viss notiek citādi nekā notiek, tā ir iztērējusi tajā vienā liktenīgajā dienā, kas ir reizi četros gados.

Demokrātiskās valstīs politiskajai elitei ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku piedalītos vēlēšanās, jo tādējādi tās lēmumi iegūst lielāku leģitimitāti. Piemēram, ja Latvijas iedzīvotāji izvēlētos nepiedalīties vēlēšanās, grūti būtu attaisnot šeit notiekošo ar argumentu, ko ik pa laikam izmanto mūsu politiķi: “Mēs esam tikai sabiedrības spogulis.” Sak, pats vainīgs – ja kritizē mūs, vispirms ieskaties spogulī (arguments vājš, jo skaidrs, ka arī, teiksim, noziedznieki cietumā ir sabiedrības spogulis, bet ar to nepietiek, lai visus attaisnotu). Ja vēlēšanās piedalītos tikai 20 % balsstiesīgo iedzīvotāju, būtu grūti atsaukties uz spoguli vai tautas gribu. Protams, vēlētāju aktivitāte var ietekmēt vēlēšanu rezultātu, tomēr diez vai pastāv tieša saistība starp to, cik cilvēku piedalās vēlēšanās, un cik precīzi parlaments pauž vēlētāju gribu vai rūpējas par sabiedrības interesēm. Tā ka politiķiem plaša vēlētāju līdzdalība ir svarīgāka nekā pašiem vēlētājiem. Tas, visticamāk, ir viens no iemesliem, kāpēc viņiem patīk atsaukties uz pilsoņu pienākumiem un moralizēt par to, cik svarīgi ir piedalīties vēlēšanās (lai gan reti kurš mēģina paskaidrot tuvāk, no kurienes šāds pienākums radies un kāpēc pārstāvju deleģēšana uz vienu vai otru valsts institūciju pēkšņi iegūst tik dramatisku un dziļu nozīmi). Kā zināms, vēlētāju gatavība piedalīties vēlēšanās ir mulsinājusi pētniekus jau vairākus gadu desmitus. Entonijs Daunss 1957. gadā grāmatā “Demokrātijas ekonomiskā teorija” konstatēja, ka patiesi racionālam cilvēkam vajadzētu nonākt pie secinājuma, ka līdzdalība vēlēšanās nav iztērētā laika un pūļu vērta, jo vienas balss ietekme uz vēlēšanu rezultātu ir minimāla (tāpat kā neatmaksājas iedziļināties programmās un partiju atšķirībās). Pārsteidzoši ir nevis tas, ka cilvēki vēlēšanās nepiedalās, bet ka piedalās.

Teorētiski droši vien iespējama situācija, kad neviens neatnāk uz vēlēšanām, tomēr jārēķinās, ka daļai vēlētāju ir nosacīti iracionāli motīvi (jau pieminētā pienākuma ideja, bauda no līdzdalības politiskajos procesos, apziņa, ka “es vismaz izdarīju, ko varēju” u.tml.). Turklāt paradoksālā kārtā jo mazāk cilvēku vēlēšanās piedalās, jo lielāka ir motivācija piedalīties (palielinās vienas balss ietekme uz rezultātu). Tāpēc pastāv iespēja, ka daļa vēlētāju atnāk cerībā, ka citi būs palikuši mājās. Līdzīgu iemeslu dēļ ir grūti noorganizēt vēlēšanu boikotu, protestējot pret politisko eliti kā tādu, jo nevar zināt, vai daļa vēlētāju neizmantos šādu boikotu, lai atbalstītu sev simpātiskāku spēku.

Tādēļ nepiedalīšanās vēlēšanās kā protesta forma man šķiet diezgan bezcerīga, lai gan es atzīstu, ka vēlēšanu ignorēšana var būt ļoti adekvāta vienaldzības izpausme. Tomēr vēlēšanās ir iespējams protests, un, manuprāt, tā ir viena no galvenajām vēlēšanu funkcijām. Tajās nav iespējams lemt par nākotni vai labot pagātnes kļūdas, nav iespējams atlasīt gudros un godīgos, nav iespējams panākt taisnību un sodīt negodīgos, tomēr ir iespējams iestāties pret to, kas nekādi nav pieņemams, un mēģināt aizvākt tos, kas acīmredzami ir izgāzušies. Protams, tas ir jautājums par tolerances robežu, un ne visiem tā ir līdzīga, tā ka vilšanās iespēja ir liela. Pamatot šo robežu racionāli diez vai kāds spētu, tomēr ignorēt to nozīmē sevi necienīt.