Vai jūs vēlētos vēlreiz dzīvot Padomju Savienībā?

Jā, reizēm

Gatis Puriņš, students

Jā, reizēm. Uzreiz jāsaka, ka vēlme dzīvot šajā pasaku valstī būtu vēlēšanās drīzāk atgriezties zināmā dvēseles, ne fiziskā stāvoklī, jo iespējas, ko mēs varam baudīt šodien, ir nesalīdzināmi patīkamākas. Visādā ziņā nostalģija pēc pagātnes uzrodas tad, kad tu esi noguris no šā brīža realitātes un vēlies izjust tādu stulbu laimi, ko sagādā prieks par konfekšu papīriņu vai ārzemju ziepju paciņu. Domāju, ka neko jaunu nepateikšu ar to, ka padomju cilvēki tomēr bija vislaimīgākie cilvēki pasaulē, jo spēja priecāties par visu, pat par zaļu sažuvušu cīsiņu veikala vidū vai par staigāšanu ar polietilēna maisiņu, ko rotā uzraksti nepazīstamā valodā. Tie bija sīki, bet... regulāri prieciņi, un vispār šķiet, toreiz sīkumiem piešķīra lielāku nozīmi nekā tagad.

Otrkārt, padomju cilvēki vispār bija tendēti vairāk domāt par pagātni, nevis nākotni. Un šī iemesla dēļ man reizēm arī ir vēlēšanās atgriezties Padomju Savienībā, jo es brīžiem nogurstu no domām par nākotni — man vienkārši nav izvēles — gribu to vai nē, man jādomā par nākotni.

Atceros, bēnībā skatījos divdesmito un trīsdesmito gadu pastkartes un sapņoju. Šobrīd... Vai ir vērts sapņot par tagadni? Sapņi ir zuduši, piemēram, kaut vai jaunizceptais Melngalvju nams — mēs domājām — o, kas tā bija par celtni! Tagad sapņa vairs nav, tā vietu aizņēmusi butaforija.

Arī informācijai, protams, pateicoties totālam informācijas badam, bija lielāka vērtība — teiksim, informācija no ārpuses bija vērtība pati par sevi, visādi citādi tā drīzāk ir traucējoša, ja vien darbs tiešā veidā nav ar to saistīts.

Man ir sajūta, ka toreiz, kad nebija patērētāju sabiedrības, nebija arī patērētāju kultūras. Līdz ar to nebija patērētāju attieksmes pret to.

Toreiz cilvēkiem bija iespēja demonstrēt, ka ar valsti viņiem nav nekā kopīga — tu dzīvo valstī un apzinies, ka no šīs valsts tev neko nevajag; tagad kaut kā muļķīgi ir no šīs valsts tā abstrahēties, jo šo valsti mēs it kā gribējām. Es neesmu emocionāli neatkarīgs no šīs valsts. Padomju Savienībā varēja notikt jebkuras šmuces, un par tām cilvēks varēja būt tikai apmierināts. Pat Olimpiskās spēles es skatījos nevis, lai justu līdzi PSRS, bet gan tai komandai, kura spēlē pretī. Šobrīd... man ir jābūt patriotam pēc definīcijas.

Nē

Ēriks Niedra, TV spēles Mebiusa ceļš vadītājs

Nē. Kategoriski nē. Pirmkārt, nevēlos tāpēc, ka mani šausmina pat atmiņas par apstākļiem tīri sadzīviskā nozīmē: dzīvokļu problēma, kas pastāvēja visā Padomju Savienībā un, manuprāt, viss, kas ar to saistīts, bija cilvēka cieņu pazemojošs.

Otrkārt — lai arī visi manis uzskaitītie iemesli ir savstarpēji saistīti, tātad, otrkārt — tā bija vispārējā dzīves standartizācija — cilveki ģērbjas vienādi, dzīvo vienādos dzīvokļos, brauc ar vienādām mašīnām, ēd vienādus produktus, lieto vienādas sadzīves, kultūras, jebkuras preces. Pie tā es nevēlētos atgriezties.

Treškārt, es nevēlētos atgriezties visur valdošā deficīta dēļ, jo cilvēki patērēja nekvalitatīvu pārtiku, nekvalitatīvas rūpniecības preces un pakalpojumus, bet — pārtika bija galvenais deficīts, nenoliedzami.

Ceturtkārt, pārvietošanās ierobežojumi. Tiesa gan — puspasaule bija vaļā tīri fiziskā nozīmē — varēja iesēsties lidmašīnā un kaut vai tūlīt doties uz Kamčatku vai Alma-Atu, bet kas mainījās? Tikai daba, nekas cits.

Piektkārt un galvenokārt — vispārējā brīvība, brīvība kā tāda. Sajūtu, ka čekists vai valsts novēro tevi katru brīdi un redz katru tavu soli, vai to, ka tavs draugs vai kolēģis par tevi var pateikt ko tādu, kas var iespaidot turpmāko dzīvi — tā ir diezgan nomācoša sajūta, kuru es vairāk negribētu piedzīvot.

Un, visbeidzot — es negribu dzīvot Padomju Savienībā, jo šī dzīve nozīmē arī vispārēju rusifikāciju, no kuras, ja tā var teikt, es vemju līdz pat šim laikam. Es neciešu, lai gan acīmredzot nepelnīti, krievu dziesmas, dažbrīd man ir lielas pretenzijas pret krievu kultūru tikai tāpēc, ka ilgus gadus mākslīgi tika kultivēts uzstādījums, ka tas ir labi un ka tas man ir jāpieņem. Ja vēlaties, es esmu traumēts tādā ziņā un man uzdzen šermuļus pat mājieni par krievisko un padomisko estētiku un krievu valodu apkārt. Nē!