Vai latviešu kino vērts aizstāvēt?

Tims Oksers: dzīve īsumā

Timotijs Oksers (Timothy Ochser) piedzima Londonā, 1971. gada 5. oktobrī kā jaunākais no pieciem bērniem. Viņa tēvs bija ASV pilsonis, divi no viņa brāļiem dzimuši Amerikā. Sekojot vecāko brāļu piemēram, Tims izvēlējās saglabāt Lielbritānijas un ASV dubultpilsonību. Skolā viņš bija savam vecumam neraksturīgi gudrs un asprātīgs zēns, kurš daudz lasīja, tāpēc draugi un radinieki bija ļoti pārsteigti, kad Tims pēkšņi pameta valodas un literatūras studijas neilgi pirms gala eksāmeniem. Viņš sāka rakstīt prozu un dzeju, paralēli strādādams dažādos bezjēdzīgos darbos Londonā, un ar ierobežotiem līdzekļiem apceļoja Eiropu un ASV.

Kad 2001. gadā izjuka Timam nozīmīgas privātas attiecības, viņš bez liekiem brīdinājumiem pārcēlās no Londonas uz Rīgu – pilsētu, ar kuru viņam nebija nekādu līdzšinēju saistību, un noīrēja dzīvokli vispirms Stabu, pēc tam Kuģu un Valdemāra ielā.

Laika gaitā viņš ieguva draugus pilsētas kultūras aprindās un iepazinās ar žurnālistiem no angļu izdevuma The Baltic Times, kur publicēja rakstus par kultūru un sabiedrisko dzīvi. Viņš uzrakstīja četras lugas, no kurām trīs tika sekmīgi iestudētas Jaunajā Rīgas teātrī, kā arī vairākus rakstus žurnālam Rīgas Laiks, koncentrējot iztēli uz tādām tēmām kā mīlestība, valoda, latviešu kino, sekstūrisms, pornogrāfija, Daugavpils un Zolitūde. To visu viņš aprakstīja ar nepagurstošu godprātību.

Šajā periodā Tims sāka rakstīt arī romānus, kuri lielākoties bija ļoti oriģināli, taču tā arī palika nepabeigti. 2008. gadā, izjūkot vēl vienām ciešām attiecībām, Tims pārcēlās uz Viļņu – pilsētu, kuru viņš iemīlēja gandrīz tikpat ļoti kā Rīgu. Viņš pasniedza angļu valodu vairākās skolās, kļuva par Viļņas universitātes studentu un mācībspēku iecienītu pasniedzēju. Taču viņa īstā kaislība bija literatūra, un šajā laikā viņš uzrakstīja vairākus izcilus romānus. Tomēr Tims nebija ieinteresēts popularizēt nedz savus darbus, nedz sevi pašu, tādēļ romāni tā arī netika izdoti. Viņš nebija sajūsmā par tādām lietām kā sociālie mediji un principiāli atteicās iegāties viedtālruni. Viens no viņa romāniem, Boriss dodas uz lielveikalu, ir pieejams elektroniskā formātā. Nav šaubu, ka citā laikmetā Timotijs Oksers būtu kļuvis par ievērojamu romānistu un dramaturgu. Iespējams, līdzvērtīgu Pesoam vai Kafkam – kādam, kurš nebaidās paplašināt valodas robežas. Taču mūsdienu informācijas pārbagātībā, kurā katram ir ko teikt, viņš tomēr palika neatpazīts.

Viņa pēdējais darbs, Iztvaikojot ēterā, tika rakstīts serializētā bloga formā un joprojām ir lasāms internetā. Vietām tas šķiet izklaidējošs, taču lielākoties tas drosmīgi atspoguļo autora aizvien smagāko cīņu ar vientulību, depresiju un izmisumu. Traģiskā kārtā Timotijs Oksers padarīja sev galu, pakaroties savā Žverīnas dzīvoklī  2017. gada novembrī.

Hovards Džārviss

Vai latviešu kino vērts aizstāvēt?

Jau daudzus gadus mani nomoka kāds jautājums - kāpēc vairums latviešu mākslas filmu ir tik sliktas?

Mans nolūks nav, šādi vaicājot, kādu aizvainot vai provocēt. Gluži vienkārši es, būdams kaismīgs kino mīļotājs, uzskatu, ka tas ir jautājums, par kuru nepieciešams nopietni padiskutēt. Latvija var atļauties uzņemt tikai dažas pilnmetrāžas mākslas filmas gadā, tāpēc svarīgi darīt visu, lai nodrošinātu augstu kvalitāti. Diemžēl jāteic, ka tas ir tālu no patiesības.

Nesen no Nacionālā Kino centra izpalīdzīgajiem darbiniekiem aizņēmos veselu lērumu latviešu filmu. Biju iecerējis noskatīties labāko (kritikas un skatītāju vērtējumā) no 60., 70. un 80. gadu latviešu kino, pēc tam papildinot savu priekšstatu ar visiem nozīmīgākajiem darbiem, kas tapuši laikā kopš neatkarības atgūšanas. Lai gan es atklāti atzīstu, ka neesmu nekāds latviešu kino pazinējs, tomēr uzskatu, ka pietiekami daudz zinu par kino vispār, lai varētu rakstīt arī par latviešu filmām. Kāda mana tuva draudzene izstrādājusi gauži vienkāršu vērtējuma skalu, ko attiecina uz visām latviešu mūsdienu filmām - viņa tās pieskaita vai nu “mokošām” vai “ciešamām”. Gatavojot šo rakstu, esmu runājis arī ar daudziem citiem cilvēkiem, sākot ar atzītiem kinorežisoriem un producentiem un beidzot ar profesionāliem kinokritiķiem; viņu vidū valda iespaidīga vienprātība: tikpat kā visi piekrīt apgalvojumam, ka latviešu filmas ir vājas. Vērtējot pēc starptautiskiem kritērijiem, tās bieži vien ir vienkārši briesmīgas. Ņemsim kaut vai “Rīgas sargus”. Filma pārspēja visus līdzšinējos pašmāju kases rekordus un izpelnījās skatītāju ovācijas un aplausus. Man stāstīja, ka dažos seansos cilvēki esot pat raudājuši. Bet lūk, kas par to sakāms ietekmīgajam žurnālam Variety: “Filma pieder pie tiem pliekanajiem vēsturiskajiem saukļiem, kas jāsaražo jebkurai nācijai, pirms tā var iet tālāk.” Recenzijā piebilsts: “Jebkur citur Rīga atradīs sev visai maz aizstāvju.”¹ Jaunākie dati liecina, ka “Rīgas sargus” noskatījušies 195 000 cilvēku. Baidos gan, ka kvantitāte šajā gadījumā nekādi neatspoguļo kvalitāti. Kāds atzīts latviešu rakstnieks man sacīja, ka viņaprāt filma esot draņķīgu klišeju savārstījums, turklāt tās sakabinātas kopā tik nemākulīgi, ka pat kā klišejas nešķietot pārliecinošas.

Taču filma izpelnījās maz profesionālas kritikas. Likās, ka nevienam īsti negribas veltīt tai kādas konkrētas negatīvas piezīmes, ja neskaita dažus samērā miglainus aizrādījumus, kas recenzijās droši vien bija iekļauti tikai tādēļ, lai radītu “līdzsvarota” vērtējuma iespaidu. Man gan nav nekādu problēmu pateikt, ka es “Rīgas sargus” uzskatu par ļoti vāju filmu praktiski visos aspektos - tieši tāpat kā tās režisora Aigara Graubas iepriekšējo grāvēju “Baiga vasara”. Lai gan es pilnīgi atzīstu tamlīdzīgu filmu sociālo lietderīgumu (iespējams, ka tās ir pat nepieciešamas), nevajadzētu uzskatīt, ka šo darbu patriotiskais saturs kaut kā mīkstina to fundamentālos trūkumus. Populistisku, patriotisku filmu uzņemšana kā tāda savā dziļākajā būtībā nav nekas slikts. Daudzas agrīnās padomju propagandas filmas bija īsti kino meistardarbi, bet “Les Enfants du Paradis” (“Paradīzes bērni”, uzņemta Francijā nacistu okupācijas laikā) ir un paliek viena no manām visu laiku mīļākajām filmām.

Taču mani dziļi satriec fakts, ka profesionāli kinokritiķi un apskatnieki nevar objektīvi rakstīt par “Rīgas sargiem” un tai līdzīgām filmām, nebaidoties izpelnīties sabiedrības pretreakciju. Šādas kroplīgas politikas un kultūras attiecības tikai paildzina latviešu kino problēmas, radot nelabvēlīgu latviešu kino un “pārējo” filmu dihotomiju.

Šāda šķirošana (“latviešu” un “citās” filmās), liekas, ir viedoklis, kas vieno kritiķus, kino cilvēkus un plašāku publiku. Tomēr apzināta un vārdos neizteikta vienošanās turēties pie pašapmāna nevienam nepalīdz un neko nemaina.

Uzmanīgi iedziļinoties latviešu filmās, neizbēgami atklājas daudzas nepatīkamas patiesības par pašu sabiedrību, kas tās radījusi - juceklīgais saturs, stilistiska nenoteiktība, uz ātru roku savārstītie scenāriji, pārspīlēts teatrālisms vai aktierspēles neizteiksmīgums. Šajā rakstā es ceru parādīt, ka Latvijā varētu uzņemt patiešām labas, iespējams, pat izcilas filmas, ja vien izdotos atbrīvoties no šīs mākslīgās dalīšanas “latviešu filmās” un “pārējā kino”.

Kino nācija

Pati “latviešu kino” ideja jau ilgus gadus nav nošķirama no nacionālās identitātes jautājumiem. Vairumā padomju laikā uzņemto latviešu filmu darbība šķiet ar to autoru ziņu iesprūdusi laikā, kādā mītiskā vietā, kur noliegta jebkādas ārzemju ietekmes realitāte (gluži tāpat kā gandrīz visās neatkarības gadu filmās noliegta 50 padomju okupācijas gadu realitāte).

Vai nu tā būtu “Rīgas sargu” agrīnā inkarnācija kostīmfilmā “Vella kalpi”, vai “Purva bridējā” ieskicētie nacionālie dzimumu prototipi - vai, galu galā, gozēšanās zaļumos tautas tērpos filmā “Maija un Paija”, latviešu kino ir viena nebeidzama atsaukšanās pašiem uz sevi.

Tas bija saprotami un pat nepieciešami padomju okupācijas laikos. Tāpēc man liekas savādi, ka divas ienesīgākās latviešu filmas kopš neatkarības atgūšanas ir patriotiski izdabājumi masu gaumei, “Baiga vasara” un “Rīgas sargi”.

Abas filmas ir tuvāk stilizētiem kumēdiņiem nekā nopietnai melodrāmai. Es nesen noskatījos amizantu biogrāfisku filmu par Vinstonu Čērčilu (Alberta Finnija interpretācijā). Britu premjerministrs tika rādīts vienlaikus nožēlojams, bezprincipiāls, cildens, komisks, sirgstošs ar alkoholismu, iedvesmojošs un lieluma mānijas pārņemts; tas viss kopā veidoja korpulentu sarežģītu pretrunu kamolu.

Salīdziniet to ar divdimensiju Kārļa Ulmaņa portretu “Baigā vasarā”. Man bija sāpīgi noraudzīties šajā pārspīlētajā prezidentiska majestātiskuma imitācijā. Gan “Baiga vasara”, gan “Rīgas sargi” ir filmas, kas klaji orientējas uz masu publiku un cieš no sliktas aktieru spēles; situāciju vēl vairāk saasina drausmīgi scenāriji un primitīva režija. Kā vispār iespējams tik totāls profesionālisma trūkums?

Pastāv plaši izplatīts viedoklis, ka padomju laikos latviešu filmas bijušas krietni labākas nekā mūsdienās. Kaut kādā mērā tā noteikti ir. Kinematogrāfistiem, strādājot plecu pie pleca vienā kinostudijā, bija veselīga konkurence. Scenāriji tika izstrādāti pamatīgāk. Aktieru darba standarti lielākoties bija augstāki (proti, ne visi aktieri nāca no teātra aprindām - daži bija skolojušies tieši kinoaktiera profesijā). Tāpat daudzās padomju laika filmās redzams patiesi skaists operatora darbs.

Taču tas nenozīmē, ka, daudzmaz objektīvi vērtējot, tās būtu sevišķi labas filmas. Tās bija domātas vietējai publikai, un vietējā publika tās arī vērtēja (lai gan par “vietējiem” šajā gadījumā jāsauc skatītāji visos Padomju Savienības nostūros). Es esmu redzējis tikai saujiņu padomju laika filmu, kuras uzskatu par tiešām labiem darbiem, nevis vienkārši labām latviešu filmām (to skaitā ir “Pie bagātās kundzes”, “Nāves ēnā” un brīnišķīgās “Cilvēka dienas”).

Pēc manām domām, lielākā daļa padomju laika filmu ir gauži viduvēji darbi. Es varu saprast, cik daudz prieka latviešu skatītājiem savulaik sagādāja, teiksim, “Vella kalpi” vai “Cilvēka bērns”, taču baidos, ka nostalģija un pašreizējā krīze likušas sabiedrības prātam šīs filmas celt tik augstā godā, kādu tās objektīvi tomēr nebūtu pelnījušas. Argumentam varētu piesaukt neskaitāmas brīnišķīgas čehu, ungāru, poļu un krievu filmas, kas tāpat uzņemtas komunistiskā režīma apstākļos. Taču mans mērķis nav pierādīt, ka latviešu kino būtu jātiecas uz dižas mākslas līmeni vai jātop, domājot par starptautisku publiku. Es vienkārši saku, ka nomācošais latviešu filmu vairākums vienmēr bijušas labākajā gadījumā viduvējas, bet ļaunākajā - drausmīgas.

Māksla taisīt kino

Tikpat kā visām padomju laika filmām, kuras šodien tiek uzskatītas par “klasiku”, pamatā ir latviešu literatūras darbi. Šie sirojumi pa literatūras laukiem atnesuši vairākas neapšaubāmi spēcīgas filmas, taču vienlaikus arī izdevīgā kārtā likuši pamatus pēc pasūtījuma izdreijātam nacionālajam kino.

Taču kopš neatkarības atgūšanas latviešu kino šķiet bezcerīgi apmaldījies laikā un telpā. Kāds tur brīnums, ka šīs pamatīgi un prasmīgi būvētās padomju laika filmas salīdzinājumā liekas tik izcilas?

Visbiežāk dzirdētais arguments, ar kādu skaidro neatkarības laika filmu vispārējo drausmīgo līmeni, ir finansējuma trūkums. Es šādu izskaidrojumu atsakos pieņemt. Baidos, ka galvenais iemesls ir krietni dziļāks - liekas, ka reti kurš no šolaiku režisoriem spējīgs izstāstīt labu sižetu. Literāro darbu ekranizācijas bija divkārši izdevīgas - tās filmām ērti nodrošināja stabilu naratīva struktūru, vienlaikus apmierinot prasību pēc nacionāla satura, taču neatkarības laika kino sāpīgi cieš no pašapziņas trūkuma.

Klīstot pa Nacionālo mākslas muzeju, kā es to daudzkārt esmu darījis (cieņas pilnā žestā rokas aiz muguras salicis), bieži esmu brīnījies par neveiklajām attiecībām starp izstādīto mākslinieku tehnisko meistarību un viņu tieksmi imitēt mākslu kā svešvalodu.

Kopš “latviešu mākslas” pirmsākumiem 19. gadsimta beigās mākslinieki pastāvīgi imitējuši tās tendences un kustības, kuras nu attiecīgajā laikā dominējušas Eiropā, tās pienācīgi latviskojot. (Es neesmu nekāds latviešu 20. gadsimta mākslas eksperts, taču esmu pamanījis tikai dažus patiesi apdāvinātus un vienlaikus oriģinālus māksliniekus, viņu vidū, piemēram, Tīdemani, Bērziņu, Poli un Vasiļevski.)

Šī imitējošā pieeja tikpat lielā mērā attiecas arī uz neatkarības laika kino. 90. gados filmu uzņemšana bija praktiski apstājusies, bet tagad latviešu kino atgriezies un runā pliekanā, juceklīgā un neprasmīgi patapinātā (mūsdienu) ekrāna valodā. Ņemsim kaut vai “Nerunā par to”. Tas bija sirsnīgs, gandrīz aizkustinošs mēģinājums uzņemt filmu par svarīgu tematu - grūtībām, ar kādām sastopas Lilitas tipa sieviete. Taču, lai gan darbs labi iecerēts, sižets ir pilns ar acīmredzamām nesakritībām un aplamībām, bet filmas centieni būt vienlaikus skarbi raupjai, burvīgi valdzinošai un mūsdienīgai likās mokoši.

Vai tikpat labi “Man patīk, ka meitene skumst”. Vai arī “Labās rokas”. Vai “Rūgtais vīns”. Vai “Paslēpes”. Vai “Ķīlnieks”. Ja man atļauts izmantot savas draudzenes filmu vērtēšanas sistēmu, teikšu, ka tās visas varēju noskatīties līdz galam tikai ar mokām. Tāpēc nav īpaši jābrīnās, ka latviešu skatītājs, sastapies ar šādām alternatīvām, labāk izvēlas filmas “Baiga vasara” un “Rīgas sargi”. Latviešu kinematogrāfisti apzinās, kā viņiem paveicies, ka viņi vispār var taisīt kino. Vēl gluži nesen viņi nejuta nekādu komerciālu spiedienu uzņemt “veiksmīgas” filmas, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka tik mazā valstī jebkura filma sagādās zaudējumus.

Ilze Holmberga, Nacionālā Kino centra direktore, kuras birojā biju iegriezies uz sarunu, situāciju raksturoja kodolīgi: “Latviešu filmas visai maz orientētas uz konkurenci, tiklab pašmājās, kā starptautiskā mērogā.”

Vaicāju Ilzei, kāpēc latviešu filmas ir tik vājas, un viņa sniedza dažas pamatotas un pienācīgi diplomātiskas atbildes. Taču trāpīgākais komentārs skanēja šādi: “Lai tiktu pie krējuma, vajag daudz piena.”

Latviešu kinematogrāfijā trūkst skaidras atšķirības starp tā saucamo masu (mainstream) un arthouse kino, kas raksturīgs Eiropas valstu kino industrijām. “Meinstrīma filma” Latvijā ir tik miglains un bezjēdzīgs termins, ka ar nožēlu jākonstatē - šķiet, ka tam grūti pārspējamu definīciju tagad izdevīgā kārtā atraduši “Rīgas sargi” ar savu lielo budžetu, lielajiem uzņemšanas laukumiem un lielajām dekorācijām.

Salīdziniet to ar britu kino industriju. Es neesmu nekāds lielais britu kino apjūsmotājs: būtībā Lielbritānija vienkārši ar monotonu regularitāti ražo kārtīgas un labi uzkonstruētas filmas. Taču divi iespaidīgākie piemēri no pēdējo gadu produkcijas -“Trainspotting” (Vilcienvakte) un “Shaun of the Dead” (Mironis Šons), demonstrēja meistarīgu prasmi balansēt starp elitārismu un masu gaumi. Abas filmas ar spožiem panākumiem apvienoja masu un neatkarīgā kino elementus, turklāt abas bija brīnišķīgi novatoriskas un izklaidējošas.

Man daudzi ir teikuši, ka “Rīgas sargi” latviešu tautai ir “vajadzīgi”, taču man šis paviršais arguments ar tā pieņēmumiem šķiet gandrīz aizskarošs. Vai tad latvieši spēj lepoties vienīgi ar jūsmīgi patriotiskām romantiskām kara filmām par nācijas aizstāvjiem?

Agrā jaunībā es sajutu neizsakāmu lepnumu, noskatījies Maika Lī filmu “Naked” (Kailais). Proti, lepnumu par to, ka manā dzimtenē uzņemta tik drosmīga, oriģināla un gudra filma. Nesen es “Kailo” noskatījos vēlreiz, un tagad šīs filmas naivums man gandrīz liek kaunēties. Še tev nu bija. Ar to es gribu sacīt, ka latviešu filmas pārāk reti kaut cik nopietni apzinās, par ko tad tās īsti runā. Tās vai nu neizteiksmīgi imitē kaut kādu standartizētu priekšstatu par Eiropas neatkarīgo kino, vai arī lempīgi mēģina pārstādīt Holivudas klišejas (“Rīgas sargi”, “Amatieris”) nešaubīgi neatbilstošā latviskā izteiksmes manierē. Manuprāt, lai latviešu kino vispār uz kaut ko varētu cerēt, kinematogrāfistiem radikāli jāmaina attieksme pret to, ko viņi vēlas pastāstīt.

Krējums

Pēc manām domām pēdējo desmit gadu laikā uzņemts maz spēlfilmu, kas vispār ir vārda “kino” cienīgas. Lailas Pakalniņas “Kurpe” ir pati spilgtākā, oriģinālākā un iespaidīgākā no tām. Tas ir skaists, mīklaini noslēpumains un absolūti neatkarīgs darbs - fascinējošs Kafkas un Pelnrušķītes sajaukums.

No svaigākajām filmām uz pārējo fona izceļas vienīgi “Monotonija”, “Tumšie brieži” un “Vogelfrei”. “Monotonija” likās iespaidīga pēc latviešu, bet ikdienišķa un saraustīta - pēc Eiropas kino standartiem. Esmu redzējis, kā tieši tas pats paveikts daudz labākā līmenī; te jāmin kaut vai pirms dažiem gadiem uzņemtā brīnišķīgā čehu lente “Neco jako stesti” (Kaut kas līdzīgs laimei). Šī filma, īstena maza pērle, uzdrīkstējās izrādīt konkrētu attieksmi - un rezultātā panāca krietni spēcīgāku emocionālo rezonansi.

Uz brīdi pievērsīsimies situācijai Ungārijā un Rumānijā. Šajās zemēs, kurās, tāpat kā Latvijā, kino ir pilnīgi atkarīgs no valsts un Eiropas subsīdijām, uzņemtas dažas no Eiropas pēdējo gadu labākajām filmām. Hārvardas Kino arhīvs pat pasludinājis, ka Rumānijas “jaunā mākslinieku paaudze radījusi vienu no novatoriskākajiem, drosmīgākajiem un būtiskākajiem nacionālajiem kino”. Arī Ungārijā dažu pēdējo gadu laikā tapušas dažas pārsteidzoši labas filmas. Konstatējuši, ka viena no šīs valsts kino industrijas vājajām vietām ir scenāriji, ungāri bija tik saprātīgi, ka 2007. gadā izveidoja Scenāristu apvienību. Kaut arī latvieši spētu būt tik konstruktīvi paškritiski! Vāji scenāriji ir un paliek liela un hroniska problēma.

Tālākais ceļš

Sācis strādāt pie šī raksta, es sapratu, ka viens no cilvēkiem, ar kuriem man noteikti jāparunā, ir Dienas kinokritiķe Dita Rietuma. Mēs satikāmies pāragri pavasarīgā sestdienas pēcpusdienā kādā centra restorānā, kur es, jāatzīstas, pasūtīju alus glāzi, lai tiktu galā ar paģirām. Neraugoties uz to, mūsu saruna ievilkās pāris stundu garumā. Ditas profesionālie spriedumi par latviešu kino man šķita gan apgaismojoši, gan gudri.

Svarīgākais jautājums, ko es uzdevu, bija - vai viņa latviešu filmas apzināti vērtē savādāk nekā pārējās. Īpaši nebrīnījos, kad Dita atzina, ka tā tiešām ir (“Rīgas sargiem” viņa piešķīrusi četras zvaigznes - tikpat, cik ievērojami labākām ārzemju filmām). Dita Rietuma gan domā, ka iespējams, tie laiki, kad latviešu filmām nepieciešama šāda kritiķu pretimnākšana, drīz paliks pagātnē. Viņa pat optimistiski pieļāva, ka mans raksts varētu būt pēdējā gaušanās par latviešu kino nožēlojamo stāvokli.

Daudzi uzskata, ka “Rīgas sargu” nepieredzētie panākumi ir savā ziņā tāda kā laime nelaimē. Vai nu filma cilvēkiem patika vai nepatika, bet viņi to vismaz noskatījās. Dita paskaidroja: “Plaisa starp latviešu kino un latviešu skatītājiem jau bija kļuvusi traģiska. Latviešu filmas neviens vairs negribēja skatīties.”

Tomēr šāds optimisms pagaidām vēl ir priekšlaicīgs. Es jau iepriekš runāju par to, ka, ar neitrālu aci skatoties, “Rīgas sargi” ir ārkārtīgi vājš darbs. Ja neņemam vērā emocionālo politisko saturu, tā ir vienkārši slikti uzmeistarota lielbudžeta filmas imitācija. Tās panākumi gan neapstrīdami kļuvuši par ļoti nepieciešamu stimulu nacionālajai kino industrijai, tomēr pastāv nopietnas briesmas, ka kinematogrāfisti mēģinās atdarināt “Rīgas sargu” fenomenu, uzņemot jaunas tāda paša stila filmas.

Es uzskatu, ka labākās izredzes latviešu kino būtu, tāpat kā ungāriem un rumāņiem pieturoties pie veselīga līdzsvara starp kvalitatīvām meinstrīma filmām (iespējams, žanra filmu formā) un novatoriskiem arthouse darbiem, kas varētu konkurēt starptautisko festivālu apritē un, iespējams, pat ieinteresēt ārzemju izplatītājus.

Taču, lai tas būtu iespējams, latviešu režisoriem izmisīgi vajag atrast pašiem savu īpatnējo balsi. Lai tādas filmas kā “Nedēļas nogale”, “Taksidermija”, “Citu dzīves”, “Lazaresku kunga nāve” un “4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas” (kā arī daudzas citas) rāda viņiem piemēru.

Kamēr es locīju iekšā gaisīgu spinātu omleti, Dita man paskaidroja, ka Igaunija piekopj daudz pragmatiskāku un stratēģiskāku filmu finansēšanas politiku un tā jau sākusi dot tīri iespaidīgus rezultātus. Tas tomēr nenozīmē, ka tāda pati pieeja obligāti palīdzēs arī Latvijā, ja vien gan atzīti, gan jauni režisori nepārstās taisīt kino pašas kino taisīšanas pēc un nesāks uzņemt filmas ar īstu kaismi, reālu atskaites punktu un radošu redzējumu.

Latviešu dokumentālais un animācijas kino ir ārkārtīgi spēcīgs, tāpēc arī es tam šajā rakstā neesmu veltījis uzmanību. Sākot ar spožo “Bet stunda nāk.” un beidzot ar “Leiputriju” un “Čiža acīm” - izcilu darbu abos žanros papilnam.

Nav viegli atrast skaidrojumu tam, kāpēc vairums mūsdienu latviešu spēlfilmu ir tik vājas. Kāds kultūrkritiķis (kura vārdu es neminēšu) izteica pieļāvumu, ka vainīga esot kinematogrāfistu vidū valdošā sliktā gaume un vispārējs intelekta trūkums. Man gan šķiet, ka problēma savās saknēs vairāk saistīta ar kultūru.

Savām acīm pavērojis, kā latviešu režisori būvē savas filmas, varu gluži godīgi sacīt, ka tā ir dīvaini pavirša un nesakarīga pieeja. Sižets ir vispirms, ideja nāk pēc tam - nevis otrādi, kā, raksturojot savu kino taisīšanas sistēmu, reiz stāstīja Kišlovskis.

Latviešu filmām ir tendence vispirms bikli mest zaglīgus lokus ap sižetā skartajiem jautājumiem, kas bieži vien jau tāpat ir gluži vai no gaisa pagrābti, un tad ķerties pie lietas, pieturoties pie kaut kādas hrestomātiskas konflikta un atrisinājuma dramaturģiskās formulas. Man gadījies sastapt daudzus lieliski attīstītus nīkulīgus sižetus un daudzus teicamus sižetus, kas izklāstīti ļoti vāji. Taču latviešu filmas mēdz demonstrēt teju vai negribību izstāstīt kaut cik komplicētu un daudzslāņainu fabulu.

Cita kino industrijas pārstāve, ar kuru es par šo lietu runāju, izteica ārkārtīgi interesantu argumentu. Viņa ar lielu pārliecību apgalvoja, ka
latviešiem absolūti nepieciešams līdz galam apzināt zināmas traumējošas savas vēstures epizodes, un tikai tad viņi kā nācija spēs raudzīties uz priekšu. Mana sarunas biedrene īpaši izcēla trīs momentus: 1905. gada revolūciju, sarkanos strēlniekus un holokaustu.

Lai gan tas ir strīdīgs jautājums, tomēr jāpiekrīt, ka vērojama zīmīga nevēlēšanās kaut cik dziļi un no dažādiem aspektiem aplūkot sarežģītus vēstures notikumus. Es gan domāju, ka filma par latviešu sarkanajiem strēlniekiem vai 1905. gada nemieriem būtu patiešām interesanta. Vēsture, kas izklāstīta tikai un vienīgi lineārā izteiksmē, ir mirusi vēsture, gluži tāpat kā taisna līnija kardiogrammā vēsta par pacienta nāvi. Iespējams, šāda nevēlēšanās objektīvi pievērsties pašu vēsturei izskaidro arī to, kāpēc tik daudzi tēli latviešu mūsdienu filmās liekas tik dīvaini plakani. Vienas vienīgas sekas, nekādu cēloņu.

Viņdien biju aizgājis uz Valsts bibliotēku un nejauši uzskrēju virsū savai bijušajai skolniecei. Tērzējot man gadījās tāpat vien pieminēt, ka šobrīd rakstu par latviešu kino. “Fui, es latviešu filmas neskatos,” viņa teica. “Es tām vienkārši neticu.”

Daudzām latviešu filmām tik tiešām piemīt dīvains ticamības trūkums - tās skatoties, grūti tikt vaļā no urdošas sajūtas, ka tas ir kino paša kino dēļ (un to cilvēku dēļ, kuri ar to pelna iztiku). Vieglākais ceļš būtu šo ticamības trūkumu pārmest aktieriem, taču man gan liekas, ka tas tikai ļautu no taisnīgās vainas nastas izlocīties filmu režisoriem. Iedomājieties kaut vai tikai britu režisoru Kenu Louču, kurš uz patiesi satriecošu aktierspēli pratis iedvesmot pilnīgi neprofesionālus tēlotājus.

Tikpat viegli būtu novelt vainu uz scenāristiem. Tomēr filma parasti ir sadarbības auglis (ja vien mēs nerunājam par tādu ģēniju kā Pols Tomass Andersons). Režisoru, producentu un scenāristu ziņā ir ciešāk sastrādāties, izstrādājot idejas lieliskām filmām (un tāpat arī ieguldīt lielāku darbu pēcprodukcijas stadijā).

Man bieži licies, ka labākās filmas ir tās, kuras jau ar pirmajiem kadriem uzspiež skatītājam savu loģiku un tad lēni, neatlaidīgi un nepārvarami ievelk viņu savā brīnišķīgi suverēnajā pasaulē (“Malholandas ceļš”, “Lusija un sekss”, “Žagas”, “Pāna labirints” - tie ir tikai daži pēdējā laika piemēri, kas nāk prātā).

Latviešu kinematogrāfistiem ir iespēja izvēlēties no neizsmeļama fascinējošu vēsturisku un kultūras tematu klāsta un filmēšanas vietām ar nepārspējamu gaisotni. Atliek vienīgi uzdrīkstēties pārvērst šo bagātību sengaidītā lieliska jauna kino laikmetā.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola