Vai noziedznieki saņems sodu nākamajās dzīvēs?

Nē

Ivo Kušķis, ziņu aģentūras BNS direktors

Tad jārunā, vai vispār eksistē nākamā dzīve, un pat tad, ja to pieļauj, tad vienalga — nē, jo šajā dzīvē var saņemt sodu tikai par šajā dzīvē paveikto, neatkarīgi no tā — pastāv nākamā dzīve vai nepastāv.

Es nevaru pieļaut domu, ka pasaule ir uzbūvēta tik greizi, ka es atkal atdzimtu kā zīdainis ar jau eksistējošu problēmu nastu, kuras man būs jārisina tikai tāpēc vien, ka esmu piedzimis. Ja mēs pieņemam to, ka nākamajā dzīvē cilvēks saņems sodu par izdarītajiem noziegumiem, tad sodīt viņu šeit nebūtu nekāda pamata, jo sods garantēti tiktu saņemts nākotnē. Arī dzīvnieku pasaulē pastāv noziegums un sods, un, ja kāds bara loceklis neizturas atbilstoši noteikumiem, dara kaut ko “ne tādu”, viņu vai nu padzen no bara, vai nokož, bet sodīts šādā dzīvnieku izpratnē viņš ir vienalga. Protams, būtiskākā atšķirība ir tā, ka cilvēks sodu attiecībā uz citām personām var veikt apzināti un izvēlēties — sodīt ar nāvi, sodīt ar brīvības ierobežojumu, atņemšanu vai vēl kaut kā citādāk.

Līdz ar to mēs pat nevaram pieļaut domu, ka cilvēks tiks sodīts nākamajā dzīvē, jo — ja jau reiz cilvēks dzīvo sabiedrībā, viņš ir atbildīgs par to, lai tajā būtu zināma kārtība, lai cilvēkam, izejot uz ielas, nedraudētu aplaupīšana, izvarošana, piekaušana, slepkavība. Runājot par vissmagāko noziegumu, tas ir, slepkavību, es uzskatu, ka, kādu noslepkavojot, cilvēks būtiski maina sava upura statusu. Un viņš nav tiesīgs mainīt to divdesmit gadu vecumā, ja to paredzēts darīt, piemēram, četrdesmit, piecdesmit vai septiņdesmit gados. Es ticu vispārīgam taisnīguma principam, un saskaņā ar to es domāju, ka cilvēks nedrīkst atņemt otram vērtības, kas nav paša radītas, vienalga — vai tā būtu manta vai dzīvība. Cilvēkam ir jābūt šai materiālajai atbildībai pret sabiedrību un jāzin, ka par pārkāpumiem tiks saņemts sods.

Es saprotu mūsu prezidenti, ka viņa nevar atļauties parakstīt nāvessodu, jo ar to viņa it kā uzņemas atbildību par šo soli. Jo ne jau tiesnesis, kurš šo sodu ir piespriedis, vai bende, kurš to izpildīs, ir slepkava, bet gan tas, kurš pieņems izšķirošo lēmumu. Šajā gadījumā — prezidente. Galu galā, arī Nirnbergā tiesāja tos, kas deva pavēles. Bet — pati sabiedrība ir ievēlējusi prezidenti, kam ir šādas pilnvaras, un zināmā mērā šī galējā lēmuma pieņemšanā piedalās arī sabiedrība. Taču, ja runājam par dzīvības atņemšanu, tad — ar kādām tiesībām šī te sabiedrība var lemt par dzīvības atņemšanu, ja pati nav šo dzīvību devusi? Arī tam nav sakara ar nākamajām dzīvēm, bet tikai ar šo.

Jā

Arnis Siliņš, horeogrāfs

Es varu teikt to, ka sodu saņems ikviens, pat ja viņš nav vainīgs. Ir dažādi apstākļi, kas var veicināt soda kavēšanos, kā arī dažādi iekšēji faktori, kas var veicināt priekšlaicīgu soda saņemšanu; sodu mēs varam saņemt pirms nozieguma izdarīšanas, tāpat kā varam saņemt sodu un — neizdarīt noziegumu vispār. Var jautāt — kas ir pirmais — vai soda ideja rada apstākļus, lai izdarītu noziegumu un tiktu saņemts sods, vai apstākļi ir veicinājuši to, ka tiek izdarīts noziegums un tiek saņemts sods šajā dzīvē un dzīvē vispār.

Protams, pārkāpuma izdarītāju var sodīt arī sabiedrība, bet jautājums tikai par to, vai tā sodīs proporcionāli nodarītajam? Vai sods nepārsniegs pāridarījuma saturu? Mēs visi no savas pieredzes zinām, ka tas vienmēr ir pretrunīgs jautājums, jo visi bieži esam saņēmuši nesamērīgus sodus un otrādi — ir daži mūsu pākāpumi, kas tā arī dus neatklāti mūsu sirdsapziņas slēptuvēs. Neņemot vērā garīgos vai morālos zaudējumus, tas noved pie tā, ka cilvēku sods vienalga nebūs taisnīgs. Lēmumi vienmēr tiks pieņemti pēc kāda noteikta standarta tikai tāpēc, lai atvieglotu procedūru, bet ne tādēļ, lai ievērotu taisnīgumu.

Ja kāds saka, ka šobrīd valda noziedznieku patvaļa, tad tam, droši vien, var piekrist. Tikai es nezinu, kas ir noziedznieks. Vai tas ir kaut kas stingri formulējams un ir nemainīga sabiedrības sastāvdaļa, vai arī — noziedznieks ir tas, par ko var kļūt jebkurš no mums?

Pieņemsim, ka noziedznieks ir tas, kas kādam atņēmis mantu vai dzīvību. Tādā gadījumā — ja būs apstākļi, kas radīs šī pārkāpuma atklāšanu, sods sekos diezgan drīz. Ja būs apstākļi, kas slēps noziegumu — sods kavēsies un sabiedrība neko tā arī neuzzinās, neatkarīgi no tiesiskas vai citādas valsts iekārtas. Bet, kā jau teicu, sodu saņems ikviens, pat tad, ja viņš nav vainīgs, un tas izriet ne tikai no reinkarnācijas, bet arī no tā, ka pastāv soda ideja kā tāda. Protams, es nezinu, kāpēc tā notiek, bet — tas tā notiek. Pieļauju, ka tas var būt tādēļ, lai cilvēks nepaliek lepns, vai arī tādēļ, lai neierobežotos šaurā apziņas formā, ka tās vērtības, ko viņš atklājis, ir nemainīgas.

Runājot par soda saņemšanu nākamajās dzīvēs — šeit pastāv spekulācija attiecībā uz to, ka sodu var attālināt, bet tomēr atskurbinošs ir atzinums, ka sods vienalga ir neizbēgams.

Jo dziļāk mēs uzņemam sevī soda neizbēgamības ideju, jo vairāk tas sakārto attiecības — gan savstarpējās, gan ar sabiedrību.