Vajadzīga nauda

 Virsraksts Ingas Pērkones tekstam “Vajadzīgs diriģents. Pārejas laika aktierkino ideoloģiskais diskurss (1990 - 2005)” lika atcerēties vienu no Viktora Peļevina “Šausmu ķiveres” varoņiem, kurš, dzirdot vārdu “diskurss”, mudīgi ķērās pie sava simulakra. Pētniecei tik nepārdomāti žesti, protams, nav raksturīgi. Vienkārši un eleganti viņa mūsu acu priekšā izkārto pārdomu augļus par latviešu kino attīstību kopš 1990. gada, iezīmējot šīs mākslas fonu un priekšplānu. Vēstījumā neizpaliek arī Latvijas Nacionālā opera un Dziesmusvētki, mūsu kultūras kosmopolītiskā omega un tautiskā alfa, gals un sākums.

Par teksta sadaļā “Ideoloģiskais priekšplāns” vērojamo ainu nekādu pretenziju nav, jo kādas gan man varētu būt iebildes pret mākslas darbu, kurā, citēšu pētnieci, “atspoguļojas sabiedrības reālā virzība uz Matriarhātu, vienlaikus izjūtot šausmas par šo virzību un sapņojot par patriarhālās kārtības atgūšanu”?

Es, piemēram, nekādas šausmas neizjūtu, jo bērnībā atrados lielisku un spēcīgu sieviešu pavēnī. Iespējams, ka esmu kaut ko pārpratis autores redzējumā, tomēr teksta lasīšanas gaitā rodas iespaids, ka vairāki režisori (Igors Linga, Aigars Grauba, Jānis Putniņš, Arvīds Krievs, Una Celma un Lauris Gundars) savu filmu tēlus radījuši krēslainā laiktelpā starp agresīvi saslējušos peni un neaizsargātu vagīnu. Baidos pat domāt, kur pieminētie meistari atradīsies brīdī, kad “nācijas kolektīvo bezapziņu strukturējošie arhetipi” pēkšņi satiksies. Vajadzētu izteikt māksliniekiem dziļu līdzjūtību, tomēr mēle nekustas. Paši galu galā vainīgi, ka izvēlējušies tik bīstamu profesiju.

Sadaļā “Ideoloģiskais fons” Inga Pērkone min faktu, ka Latvijā 2006. gada valsts budžetā filmu nozares finansējums bija viena ceturtdaļa no vienas institūcijas - Nacionālās operas budžeta. Autore turpina: “Šāda proporcija nav raksturīga tikai mūsdienu Latvijai. Kārļa Ulmaņa autoritārajā režīmā, kas pirmais nopietni sāka rūpēties par nacionālās kinomākslas attīstību, šīs nozares finansējums bija puse no Latvijas Nacionālās operas finansējuma. [..] Ulmanis (lasi: viņa kultūras ideologs Alfrēds Bērziņš) ļoti lielā mērā ietekmējās no procesiem sava laika Eiropā, īpaši izmantojot Hitlera Vācijas pieredzi. Opera bija galvenā un svarīgākā māksla nacistu valstī. Kāpēc opera un kas šajā mākslas veidā ir tāds, ka tās atbalsts arī mūsdienu Latvijā šķiet prioritārs?”. Uzmanīgāk iedziļinoties Pērkones kundzes domās, rodas nopietns satraukums par visiem, kuri šeit Latvijā - tāpat kā savulaik nacistiskajā Vācijā - mīl un atbalsta operas institūciju. Zināms taču, ka nacisms ir nosodāms un jebkurā izpausmes formā tam jāizrāda pilnīgs noliegums. Vai Ādolfa Hitlera un viņa ideologu mīlestība pret operu nemet ēnu uz visu žanru? Vai vēstures monstriem varēja piemist spēja veicināt mākslas skaistumu, kas pats par sevi ir ētiski tīrs?

Šeit gan vēlētos piebilst, ka opera vācu zemēs ir bijusi svarīga no 17. gadsimta līdz pat mūsdienām, tātad gan pirms, gan pēc nacistu varas perioda. Protams, Hitlers mīlēja Riharda Vāgnera opusus, protams, arī Otrā pasaules kara laikā Vācijā turpināja darboties pasaules līmeņa operteātri, orķestri un diriģenti. Tomēr grūti piekrist viedoklim, ka opera bijusi svarīgākā māksla nacistu valstī. Jo nacistu valsts visvairāk novērtēja un atbalstīja tos medijus, caur kuriem tā varēja uzrunāt visplašākās masas. Un plašām tautas masām, piedodiet šo piezīmi, ar operas izpratni dažkārt ir nelielas problēmas.

Nevaru liegt autorei domāt, ka “opera, [..], tāpat kā arī tradicionāli atbalstītā kora dziedāšana un tās kulminācija - Dziesmu svētki, ir centralizēta vadonības māksla. [..] Priekšnesums notiek nemitīgā vienas personas - diriģenta uzraudzībā. Tādējādi opera kļūst par autoritāras varas simbolu.” Inga Pērkone var nešaubīties, ka arī operā atradīsies diriģenti, kuri būs priecīgi par visiem viņas padomiem, kā palielināt šīs vienpersoniskās uzraudzības efektivitāti. Proti, kā labāk varētu atbrīvoties no citu priekšnesuma konceptuālo “uzraugu” (teātra direktora, mākslinieciskā vadītāja, režisora, scenogrāfa utt.) dažkārt nogurdinošās klātbūtnes.

Turpinot runāt par autoritārās varas simboliem, negatīvi varētu apzīmogot ne tikai operu. Piemēram, vācu kinorežisorei Lēnijai Rīfenštālei nacisma glorificēšanā ir stipri lielāki nopelni nekā Hitlera draudzenei, Baireitas festivāla vadītājai Vinifredai Vāgnerei. Gadījumā, ja nu kāds šaubās par kino lomu totalitārajā Vācijā ar tās labi subsidētajām propagandas filmām, pietiek paraudzīties uz Padomju Krieviju, no kuras Ulmaņa ideologs Alfrēds Bērziņš varēja iespaidoties tikpat lielā mērā. Sākot jau ar spārnoto Ļeņina frāzi sarunā ar Aleksandru Lunačarski: “Kamēr tauta ir neizglītota, svarīgākās mākslas mums ir kino un cirks.” Neaizmirsīsim arī Ļeņina varas mantinieka Staļina interesi par procesiem operas un kino attīstībā. Demonizēt, kā zināms, var gandrīz jebko uz šīs pasaules. Tomēr es esmu pārliecināts, ka hitleriešu un staļinistu mīlestība/naids pret kādu parādību automātiski nenozīmē dievinātā/apkarojamā objekta vērtību/nevērtību vēstures perspektīvā. Vismaz ne mākslas pasaulē. Pats par sevi arguments “Hitlers mīlēja” vai “Staļinam patika” nav pietiekošs, lai kādai no mākslas nozarēm mūsdienu Latvijā samazinātu finansējumu otrai par labu. Vai mazums, kas kādam patīk!

Iedomāsimies situāciju: drēgnā pievakarē Rīgas armēņu restorānā ierodas mūsu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ar viesiem. Oficiālā stīvuma mazināšanai daži galdiņi atvēlēti daiļo mākslu pārstāvjiem, klātesoša arī Inga Pērkone ar draudzenēm. Pasākums rit savu gaitu, dolmu porcijas plok, glāzes tukšojas. Vladimirs Putins pēkšņi grib pārtraukt valstisko tērzēšanu, jo ierauga Ingu, kas graciozi piebeidz valriekstu un spinātu pastēti. Izgaismojas viņas seja, galva puspagriezienā, skatiens pret griestiem, un Vladimirs jau grimst jūtu mulsumā. Miglā asaro logs, mājās gaida sieva, meitas un uzticīgā labradora kucīte Konija, bet neko vairs nevar padarīt. Sirdij nepavēlēsi.

Vai tāpēc vien Inga Pērkone aizmirstu demokrātijas ideālus un būtu spiesta šķirties no latviskā tikuma? Cerams, ka ne. Vai viņa varbūt zaudētu daļu no personības spožā starojuma? Nekādā gadījumā! Bet vai Ingai, ja viņu kvēli iemīlētu skarbais Krievijas prezidents, vajadzētu piešķirt mazāku radošo stipendiju nekā kolēģei, kurā ieskatījies Saeimas deputāts no frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai”? Mana sirds asiņotu no tik vienkāršotas attieksmes naudas sadalē. Tādēļ visiem, gadījumā, ja kāds to vēl nesaprot, atkārtošu skaļāk un pēdējoreiz: rokas nost no mūsu Ingas Pērkones! Lai dzīvo LNO un latviešu kino finansējuma pieaugums ar visiem finansētājiem!