Vecāku sapulce

Vecāku sapulce ir īpašs žanrs – vienalga, kādā skolā tā notiktu: lauku, piepilsētas vai galvaspilsētas; vienalga, cik sakarīgi klasē būtu bērni; vienalga, par kādu tēmu tā tiktu sasaukta. Vienmēr tā ievilksies pusotru stundu ilgāk, un vienmēr tajā runās par
jautājumiem, par kuriem domāt nav iespējams. Un vienmēr pēc sapulces pārņems vēlēšanās iedzert vai vismaz uzpīpēt. Uz meitas jautājumu: “Kā gāja sapulcē?” es parasti klusēju.

Pāris gadu meita mācījās kādā no alternatīvajām skolām – vārdu sakot, neatkarīga domāšana, patstāvība, radošums, un varētu domāt, ka tam vajadzētu izpausties arī vecāku sapulcēs. Un, lūdzu, sapulcē, kurā, šķiet, viss jau izrunāts – sekmes, skolotāji, gaidāmie pasākumi, fonda nauda –, kāda māte pēkšņi pajautā ko tādu:

– Bet kā ir ar dzeramo ūdeni klasē, vai tas bērniem visu laiku ir pieejams?

Turpat klasē labi redzamā vietā stāv Venden ūdens pudele, taču problēma, izrādās, ir citur – krūzītēs.

– Mēs varam lietot plastmasas vienreiz lietojamās glāzītes, – saka kāda māte, taču tas, viņasprāt, ir “neekoloģiski un bezpersoniski”.

– Vajag, lai katram klasē būtu sava krūze, – ierosina cita mamma. Šim ierosinājumam visi piekrīt, bet nu rodas problēma: kas šīs krūzītes mazgās? Vai dažādās krūzes neizskatīsies pārāk raibi, bet, ja tās būs vienādas – kā tās varēs atšķirt?

– Mans dēls ir tik jūtīgs! – atceros sakām kādu māti vienā citā salīdzinoši konstruktīvā sapulcē, un sākās: līdz ar to pašu brīdi sapulce uzsāka savu parasto gaitu – ilgi un nesteidzīgi virzoties pretī bezjēdzībai. Sapulce notika skaistā septembra dienas vakarā, un es izgāju laukā, lai, dziļi elpojot, apietu pāris reizes apkārt skolai. Glītas puķu dobes, priedes ap skolu, vāveres, kas bija iemīļojušas skolas apkārtni, tobrīd nebija redzamas, acīmredzot tās bija devušās kaut kur citur, un arī man gribējās būt kaut kur citur. Nepiederības sajūta vecāku sapulcei neļauj pat iedomāties to, ka es varbūt vienkārši nesaprotu kaut ko pedagoģisku vai “tikai normālu”. Mani interesē vai drīzāk izbrīna, par ko cilvēki dzīvē uztraucas, kas viņiem liekas svarīgs, bet vecāku sapulcē pārņem sajūta, ka bērnu jautājums un savs statuss dzīvē atņem mātēm un arī retajiem tēviem jebkādas saprāta paliekas: negribot domāt slikti par katru atsevišķu “vienkāršo” sievieti, sliecos pieņemt, ka vecāku sapulcē ir kaut kas dzīvniecisks, tā ir kāds dīvains nedomāšanas aparāts, kurā iekļūstot, cilvēki zaudē tās racionālās iemaņas, kuras pārliecinoši izpaužas citās sadzīves jomās. (Un no kurienes tādas “vecāku sapulces” vispār ir radušās? Visdrīzāk sengrieķu paideijā nekas tāds nebija sastopams; internetā nespēju atrast ne vien to, kā vecāku sapulce ir angliski, bet arī to, no kurienes šis fenomens cēlies. Par spīti tam, ka mūsu pedagoģiskās institūcijas varētu iedomāties, ka vecāku sapulces ir mūžīgas, sliecos domāt, ka tām ir vai nu padomju, vai vācu izcelsme.) Kad es sāku šaubīties par savu piemērotību sapulcēm, es meklēju palīdzību pie kāda mīļa cilvēka. Teiksim, Arvo Perts dokumentālajā filmā par viņu “Un atnāca vakars, un atnāca rīts” raksta vēstuli klases audzinātājai (tas notiek Berlīnē): “Dārgā frau Šulca! Es Jūs lūdzu atvainot mana dēla Mihaela neierašanos skolā vakardien. Viņš nejutās diez ko labi. Bez tam es lūdzu Jūs šodien atpakaļceļā pēc frau Tomases atvadu pasākuma izlaist viņu Anhalteres metro stacijā, lai viņš no turienes varētu nokļūt mājās taisnā ceļā ar S 2. Ar draudzīgiem sveicieniem, Arvo Perts.” Rakstot tekstu, viņš to vienlaikus izrunā arī skaļi; pabeidzis vēstuli, viņš brīdi paklusē, bet tad piebilst: “Absurds!”

Ar laiku vecāku sapulces sāku apmeklēt arvien retāk, tikai pašās nepieciešamākajās reizēs, un ne reizi neradās sajūta, ka kaut kas nozīmīgs būtu palaists garām. Taču pēc dažiem gadiem, kad mana meita iestājās kādā no centra ģimnāzijām, man likās, ka vajadzētu taču iepazīties ar jauno klases audzinātāju un klases vecākiem.

Pirmā sapulce jaunajā skolā notika gada sākumā. Šī skola visumā ir racionalitātes templis; skolotāja nosauca savu vārdu un pateica, ka māca to un to; vai ir kādi jautājumi? Kādi tur jautājumi. Tikai pusdienas. Pielec kājās, pieņemsim, Jura mamma:

– Mans dēls neēd no rīta brokastis, tātad uz skolu viņš atnāk neēdis 8.30, bet 11.30 jau ir pusdienas. Vai tas ir normāli?

Varbūt tas nav normāli, es nodomāju un pie viena atcerējos Veņičkas “skolas” uzdevumus, lūk, viens (tagad, rakstot, paskatījos grāmatā): “Lords Čemberlens, Britu impērijas premjers, iedams ārā no Gailīšu stacijas restorāna, paslīdēja uz vēmekļiem un kritienā apgāza blakus galdiņu. Uz galdiņa līdz krišanai atradās: divas kūciņas par 35 kap., divas porcijas befstroganova par 78 kap. katra, divas porcijas tesmeņa par 39 kap. un divas heresa karafes, pa 800 gramiem katra. Neviens šķīvis nesaplīsa. Neviens ēdiens vairs nebija lietojams. Bet ar heresu iznāca tā: viena karafe nesasitās, bet no tās izlija viss līdz pēdējai pilei; otra karafe saplīsa drumslās, bet no tās neiztecēja ne piles. Ja ņem vērā, ka tukšās karafes cena ir sešas reizes lielāka par tesmeņa porcijas cenu, un, cik maksā heress, zina katrs bērns, – noskaidro, kādu rēķinu atnesa lordam Čemberlenam, Britu impērijas premjeram, Kurskas stacijas restorānā?!” Vai tas ir normāli? Premjers taču paslīdēja Gailīšu stacijas restorānā, bet rēķinu viņam atnesa Kurskas stacijā?

Gods kam gods, ar 11.30 klases audzinātāja tika galā, iesakot vai nu ņemt līdzi maizītes, vai vienkārši – pusdienās ēst mazāk. Varētu domāt – paldies Dievam, bet nekā nebija: pieceļas kājās kāds tēvs ar jaunu brīnišķīgu jautājumu: “Skolotāj, bet kāds ir emocionālais klimats klasē?” Noņemu cepuri skolotājas atbildes priekšā: “Labs. Vai ir vēl kādi jautājumi?” Sapulce bija ilgusi septiņas minūtes (laikam īsākā sapulce manā mūžā); tās īsumu iemiesoja nelaimīgie vecāki, kuri bija nedaudz nokavējuši sākumu un ieradās jau pēc tās beigām.

Uz kādu laiku es par sapulcēm aizmirsu, bet pagājušajā gadā neapdomīgi aizgāju uz vienu meitas mūzikas skolā. Šeit galvenais jautājums bija kardināls: kur lai dabū māju ar baseinu un pirti, lai jaunieši kārtīgi varētu nosvinēties. Tika apspriesta arī dīdžeja izvēle ballītē. Kāds tēvs ierosināja Frīdi no “Vēja brāļiem”: “Viņš ir riktīgi labs, kolorīts, sīkajiem patiks,” tēvs centās pārliecināt vecākus – pāris dienas pēc tam, kad viņa meita vai dēls eksāmenā bija spēlējis Bahu. “Фридис из «Братьев ветра» очень клёвый, колоритный, детишкам понравится,” kāds vīrietis skaļi tulkoja visu šo sviestu pavecākai kundzei, kura acīmredzot nesaprata latviski.

Gāja laiks, tuvojās pamatskolas izlaidums. Ja jūs neatceraties, izlaidums pirmām kārtām nozīmē to, ka vajadzīgs savākt naudu. Tātad – vajadzīga vecāku sapulce. Šoreiz par vecāku viļņošanos liecināja e-pasta apkārtraksti; par nožēlošanu, adrešu skaitā bija iekļuvusi arī manējā. Ar “subject: SOS!!!!!” pastkastītē sāka parādīties mudinājumi pēc iespējas ātrāk (“Jo laika vairs nav daudz!”) ierosināt vai izvēlēties klases izlaiduma vietu. Lai arī meitas klasē mācās trīsdesmit bērnu, vecāku e-pastu rakstības stils bija tik līdzīgs, it kā viņi to vienlaikus būtu apguvuši kādos lietišķās sarakstes kursos. Tā galvenā iezīme nebija vārdi – sarakstes tezaurs atgādināja par Elločkas Ščukinas 30 vārdu krājumu no “Divpadsmit krēsliem”; starp citu, viens vārds varēja būt pārņemts tieši no turienes: “Vienreizēji!”. Stila galvenā pazīme bija izsaukuma zīmes! Izsaukuma zīmes tika lietotas “paketēs” – vidēji no trīs līdz sešām vienā porcijā; patīkami pārsteidza arī to lietojums ne vien pēc teikuma, bet arī pirms, piemēram: “!!! Izkristalizējusies doma braukt ekskursijā pirms izlaiduma!” (Ņemot vērā bērnu vecumu, sarakstē iesaistītajiem vecākiem, jādomā, bija vismaz 35 gadi.) Lai nu kā, trūcīgā leksika šajos spožajos epistulārā žanra paraugos netraucēja radīt pozitīvisma un apņēmības noskaņojumu: “Mums viss izdosies!!! Saņemamies, vecāki!” Vēstules vienmēr beidzās ar kādu jauku novēlējumu: “Labu dienu vēlot,” vai vēl trakāk: “Lai jums darbīga šī nedēļa!!!” Nez kādēļ pagaidām šī uzbāzīgā labvēlība skārusi tikai elektronisko saraksti, tomēr esmu pārliecināta, ka pienāks laiks, kad cilvēki, zaudējuši sajēgu, tā nobeigs arī savas ikdienas sarunas, teiksim, svētdienas pēcpusdienā piecelsies no galdiņa kafejnīcā, pamās ar roku un teiks: “Atā! Lai tev brīnišķīga un panākumiem bagāta darba nedēļa!” Bļ..., kā man, komentējot šos e-pasta “lieliskās nedēļas nogales” spamus, nesen teica kāds noguris profesors: “Bet varbūt tieši tajā vīkendā esmu nolēmis izdarīt pašnāvību.”

Pavasaris. Uz pēdējo sapulci pirms klases pamatskolas izlaiduma ir sanākuši apmēram 20 vecāki; pārsvarā tās ir mātes, taču ir arī daži tēvi, un vienam no skolēniem ir atnākuši abi divi. Visi (izņemot vīru un sievu) apsēdušies pa vienam pie atsevišķiem galdiem. Pirmajā solā ar ļoti taisnu muguru lietišķā kostīmā sēž sieviete, kura acīmredzami vēlas izteikties. “Ak, cik žēl, ka klasē nav PowerPoint,” viņa vēl pasaka skolotājai, pirms sāk izdalīt vecākiem vairākas lapas ar izdrukātu tekstu. Izrādās, tas ir ēdienu piedāvājums izlaiduma vakariņās, vārdu sakot, meņū. Pagriežoties pret pārējiem vecākiem, Jasmīna, sauksim viņu tā, labi nostādītā balsī uzsāk “nelielu prezentāciju”.

– Mēs taču vēlamies, lai bērniem izlaidums kļūst par neaizmirstamu pasākumu ar garšīgiem ēdieniem? – viņa jautā dramatiskā aktrises cienīgā tonī. – Sāksim ar kūkām. Ēdienkartē, kā redzat, ir atzīmētas trīs. Tagad mums vajadzētu izvēlēties to, kura tiks pasniegta divpadsmitos naktī.

– Tātad tai jābūt smalkai tortei! – iesaucas tēvs no manis pa labi, un sarunas turpinājums liecina, ka replika domāta nopietni.

– Varbūt jāņem visas trīs tortes? – ierosina apaļīga sieviete pelēkās brillēs.

Pēc nelielas apspriešanās nolemj, ka torte būs viena un tā būs “visinteresantākā”, proti, Bonjour siera torte ar šokolādi un ķiršiem.

Varētu domāt, ka vismaz saldā daļa ir beigusies, taču – pilnīgi velti: apmēram pēc stundas omulīgā izskata sieviete vēlēsies atgriezties pie saldā jautājuma:

– Es atvainojos, bet vai tomēr nebūtu jauki, ja kāds saldumiņš uz galda stāvētu visu laiku – pa rokai, tā sakot?

Nākamā sadaļa ēdienkartēs atzīmēta ar nosaukumu “pīrādziņi, rauši”. Tajā ietverti: pīrādziņi ar speķi, pīrādziņi ar sieru un olīvām, parastie lauku pīrādziņi ar malto gaļu. Tajā pašā brīdī vecākiem nobrūk jumts.

– Mans dēls noteikti ēdīs ar gaļu!

– Bet ja nu kāds ir veģetārietis?!

– Kā tad tos pīrādziņus lai atšķir – kurš ar gaļu, kurš bez?

Nedaudz iekrekšķinoties, klusā balsī mēģinu iebilst, paturot pie sevis bļāvienu: “Johaidī, kas šeit tiek plānots: Gargantijas un Pantagriela pierīšanās svētki, vispasaules gurmānu salidojums vai tomēr nieka devītās klases izlaidums?!” Vārdu sakot, es tikai klusām izspiežu:

– Piedodiet, bet cerams, ka bērniem izlaidumā būs daudz kas cits, ko darīt, nevis ēst. Varbūt nevajadzētu pārspīlēt ar ēdiena izvēli?

Klasē mācās gudri jauni cilvēki. Mājās meita stāsta, ka viņi spēlē šahu, daudz lasa, aizraujas ar matemātiku. Tagad mēģinu saprast, kāds tam varētu būt sakars ar gaļas pīrādziņiem. Uz glītās ēdienkartes lēnām pierakstu dažādus vecāku izteicienus, tādējādi attaisnojot savu turpmāko klusēšanu ar novērotāja pozīciju.

– Tagad ķersimies pie salātiem, – turpina Jasmīna, detalizēti iepazīstinot klātesošos ar sešiem “ārkārtīgi garšīgiem” salātu veidiem.

– Mans dēls gribēs tos ar gaļu! – atkal kliedz tēvs no aizmugurējā sola.

Beidzot kaut ko bilst arī klases audzinātāja, un tas ir, lūk, kas:

– Teikšu jums godīgi, es labprāt atteiktos no krabju salātiem, man krabji vienkārši negaršo, bet tas nu tā.

Nu bija palikusi “tikai” uzkodu sadaļa. Liktos, kas tad tur – mazliet no viena ēdiena, no otra, taču nē, tas nav tik vienkārši! Uzkodu sarak­stā – iespējams, lai ilustrētu uzkodas būtību, – gandrīz visi nosaukumi minēti deminutīvā: sāļā Vecrīga ar sieru un garnelīti; pārlietā mēlīte; vistas gaļiņa želejā; gaļas rulete ar vistas akniņām; zivs (heka) cepti gabaliņi sezamā.

– Cik tomēr tā uzkoda ir liela? – acīmredzot sajutis draudus pamazināmajos vārdiņos, nenociešas tēvs ar kupliem matiem.

Jasmīna pieceļas un, savienojot slaido rādītājpirkstiņu ar īkšķīti, gaisā parāda aplīti:

– Apmēram tāda, ne lielāka, taču ticiet man, visas šeit minētās uzkodas ir ļoti garšīgas!

Es atceros kāda paziņas komentāru, ceļojumā ieraugot vidējā vecuma kolēģus nopietni pusdienojam restorānā. “Seksu pamazām aizstāj interese par ēdienu,” viņš, kā man toreiz likās, bezgaumīgi secināja. Vērojot vecākus, kuriem liekas, ka sešpadsmitgadīgu jauniešu galvenā interese izlaiduma vakarā būs nobaudīt desmitiem ārkārtīgi garšīgu ēdienu, ēst negribas vairs vispār.

– Tagad palikuši tikai dzērieni, – Jasmīna paziņo gandrīz vienlaicīgi ar manu uzstājīgo domu, ka ļoti gribas iedzert un pēc sapulces noteikti tā arī būs jādara.

Tēja un kafija, tiek nospriests, noderēs tiem vecākiem, kas vispār atnāks uz pasākumu.

– Galu galā, tas ir domāts bērniem, ne mums, – saka Jasmīna un, mazliet koķeti piemiegusi acis, piesaka, kā nojaušams, vakara naglu.

– Citronlaimas dzēriens ar piparmētras lapiņām! Ļoti atspirdzinošs, auksts, – Jasmīna mazliet pačāpstina lūpas, – un brīnišķīgi noderēs dauzonīgajiem jauniešiem.

– A kola nebūs? – smejoties iesaucas “gaļas dēla” tētis, un, sajutuši tuvojamies sapulces beigas, līdzi viņam iesmejas arī pārējie vecāki.