Vecu spiegu jaunā dzīve

Džonatans Ērls Heinss, Hārvijs Klērs un Aleksandrs Vasiļjevs

“Spiegi: VDK lēkts un noriets Amerikā”,

Ņūheivena un Londona: Yale University Press, 2009

1945. gada 7. novembrī bez iepriekšējas pieteikšanās ASV Federālās izmeklēšanas biroja (FIB) Konektikutas štata nodaļā Ņūheivenā ieradās kāda sieviete vārdā Elizabete Bentlija – viņai esot kas ziņojams. Karš bija beidzies, visai miegainā un pārtikusī Konektikuta ne tuvu nebija no nemierīgajiem štatiem, tāpēc gluži labi var iztēloties, ka diez vai biroja darbinieki īpaši dega nepacietībā uzklausīt trīsdesmit septiņus gadus vecās, solīdi ģērbtās, mazliet paplūdušās un apvītušās, tomēr ne gluži nepievilcīgās matronas sakāmo. Taču Bentlijas sniegtā informācija bija tik graujoša, ka pavisam noteikti lika uz viņu paskatīties citām acīm. Elizabete Bentlija gluži mierīgi informēja FIB, ka viņas pārziņā esot spiegu tīkls. Nē, patiesībā divi spiegu tīkli. Viņa tos mantojusi no sava pirms diviem gadiem mirušā priekšnieka un skolotāja Džeikoba Golosa.

Džeikobs jeb Džeiks Goloss, Bentlijas mūža lielā mīlestība, piedzima 1890. gadā Ukrainas ebreju ģimenē kā Jakovs Gološenko (pēc citiem datiem – Tasins, Rasins vai Raisens). Bēguļodams no Romanovu ohrankas, kas viņu vajāja par revolucionāru darbību, Gološenko nokļuva Tālajos Austrumos, Ķīnā un Japānā, bet 1919. gadā ieradās Savienotajās Valstīs jau kā Goloss. Būdams uzticīgs saviem boļševistiskajiem ideāliem, 20. gados viņš aktīvi darbojās ASV komunistiskajā partijā (CPUSA), ieņemdams tajā vadošus amatus, bet pa divi lāgi ilgstoši uzturējās arī Krievijā, kur kļuva par Viskrievijas komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) biedru, kā arī NKVD (Narodnij komissariat vnutrennih del – Iekšlietu tautas komisariāts) darbinieku, iegūdams virsnieka pakāpi. Abas partijas tomēr bija vienisprātis, ka noderīgāks Goloss būtu Savienotajās Valstīs. Tur viņš vairs neizvērsa atklātu darbību kā kompartijas biedrs, bet gan darbojās kā nelegāls NKVD aģents ar iesauku “Zvuk” – “Skaņa”, pārņemot jau eksistējošu aģentu un informācijas avotu tīklu, ko bija vadījis ASV komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Ērls Brauders. Viņa legālā izkārtne bija (par CPUSA naudu izveidota) ceļojumu un kravu pārvadājumu aģentūra World Tourists, kuras aizsegā viņš, būdams tās prezidents, apgādāja ar viltotām pasēm CPUSA un Komunistiskās internacionāles (Kominternes) aktīvistus, kas ļāva tiem slepus pārvietoties pa visu pasauli (ASV, kā zināms, vēl šodien pase ir tikai ceļošanai nepieciešams dokuments un to neizsniedz indivīdiem, kuri tiek uzskatīti par bīstamiem vai aizdomīgiem). Bruklinas pasu birojā Goloss pazina kādu no azartspēlēm atkarīgu klerku, kurš par viņa ieraduma finansiālu atbalstu izsniedza pilnīgi likumīgas pases pret agri mirušu cilvēku dzimšanas apliecībām vai partijas biedru sagādātiem naturalizācijas dokumentiem. Taču Golosa darbība nebūt neaprobežojās ar pasu nodrošināšanu saviem komunistiskās pārliecības pasaules apceļotājiem. NKVD virsnieks Grigorijs Rabinovičs 1939. gadā ziņojumā Maskavai uzskaitīja sfēras, kurās Goloss, šis “Amerikas nodaļas galvenais aģents pēdējos desmit gadus”, bijis palīdzīgs: “Trockistu [problēma], cilvēku izraudzīšana un pārbaudīšana izlūkošanas darbam, aizsegu [proti, legālas identitātes] izveide, problēmu ar CPUSA vadību risināšana, atsevišķi sarežģīti uzdevumi.” NKVD izmantoja Golosa vadīto World Tourists arī naudas atmazgāšanai – no 1937. gada maija līdz 1938. gada jūlijam Maskava bija izlaidusi caur firmu pāri par 54 tūkstošiem dolāru (kas atbilst gandrīz 800 tūkstošiem 2008. gada dolāru). Parastā slepeno kontaktu ķēde sākās ar avotu, ziņas vai dokumentus nodeva kurjeram, tas tos piegādāja “legālam” Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekam (proti, tādam, kurš ASV nodarbojās arī ar likumīgu darbību, piemēram, diplomātiskajā dienestā) vai “nelegālim” (kura saistība ar PSRS nebija atklāta), līdz beidzot informācija ar šifrētu telegrammu vai diplomātisko pastu ceļoja uz Centru, t.i., Maskavu. Kaut gan Goloss lielījās, ka esot pieredzējis čekists un neapšaubāmi pildīja Maskavas uzdevumus, pirmām kārtām viņš tomēr bija lojāls CPUSA, tāpēc savus “kadrus”, kuru lielākā daļa bija slepeni CPUSA biedri, nelabprāt uzticēja Maskavas pārstāvjiem – arī tāpēc, ka amerikānis, pēc viņa pārliecības, labprātāk sadarbosies ar vietējo nekā ar krievu. Golosa pašdarbība, lai cik vērtīga, izpelnījās “Centra” kritiku; viņš tika turēts aizdomās par visļaunāko – sadarbību ar trockistiem, kas Maskavas šifrā nievājoši tika dēvēti par “seskiem” (Golosa NKVD kontakts Gaiks Ovakimjans – “Genādijs” – vēlāk bija viens no galvenajiem Trocka slepkavības organizētājiem), kā arī nepietiekami noturīgu mīlestību pret Dzimteni. Lai šīs bažas kliedētu, Goloss nosūtīja uz pastāvīgu dzīvi Padomju Savienībā savu ģimeni, taču pats no braukšanas izvairījās, jo gluži pamatoti domāja, ka viņu arestēs un varbūt pat nošaus. (Tieši tā 1938. gadā bija noticis ar VDK legālo un nelegālo rezidentu attiecīgi Pjotru Gūtcaitu jeb “Nikolaju” un Borisu Bazarovu jeb “Kinu” vai “Nordu”). Par vientulību Goloss nevarēja sūdzēties, jo viņam bija arī divas mīļākās, viena no tām – Elizabete Bentlija.

Elizabete Terila Bentlija piedzima 1908. gadā Milfordā Konektikutā, kur viņas senči pa mātes līniju bija dzīvojuši kopš 1632. gada, bet tēva dzimta Jaunanglijā bija iesakņojusies kādu pusotru gadsimtu vēlāk. Aristokrātiskā izcelsme Elizabetei gan pašsaprotami nozīmēja labas skolas, taču viņas sekmes un sabiedriskā dzīve tajās ne tuvu nebija spožas – kāda Vasara koledžas biedrene viņu pat vēlāk raksturoja kā “nožēlojamu čību”. Viņas vecāki nebija turīgi, māte strādāja par skolotāju, bet tēvs bija universālveikala menedžeris, kurš, kā Elizabete vēlāk rakstīja “cieta neveiksmi visā, kam vien pieķērās”. Ģimene nepārtraukti pārcēlās no vienas vietas uz citu, tāpēc Elizabetei gandrīz nebija draugu, viņa bija noslēgta un parasti pavadīja laiku lasot grāmatas. Jau divdesmit piecu gadu vecumā viņa bija zaudējusi abus vecākus, kas, protams, nozīmēja vēl lielāku vientulības sajūtu. Vasara koledžā Elizabete pirmo reizi iepazina radikālas idejas – viņas profesoru vidū bija, piemēram, Halija Flanagane, kas vēlāk vadīja Federālo teātra projektu prezidenta Rūzevelta “Jaunā kursa” sociālo un ekonomisko programmu ietvaros. Trīsdesmito gadu sākumā, pirms turpināt studijas Kolumbijas universitātē, kur bija daudz kreisi noskaņotu mācībspēku un studentu, viņa neilgu laiku mācījās Florencē, kur iestājās fašistiskā studentu organizācijā – fašistiskās idejas Elizabetei nebija tuvas, taču viņa labprāt izmantoja organizācijas dotās priekšrocības. Florencē Elizabete arī piepeši atraisījās – sāka smēķēt, iedzert un pavadīt laiku ar puišiem.

Atgriešanās Amerikā nebija viegla. Tie bija krīzes gadi, kad bezdarbs valstī bija sasniedzis 25% un smagi klājās ne tikai trūcīgajiem, bet arī vidusšķirai. Ņemot vērā Elizabetes flirtu ar itāļu fašismu, Kolumbija liedza viņai stipendiju, savukārt skolotājas darbu bija grūti atrast, kaut arī viņai šajā jomā bija pieredze. Lai kaut cik sevi nodrošinātu, Elizabete bija spiesta apgūt sekretāres iemaņas; lēts dzīvoklis atradās turpat Morningside Heights rajonā, netālu no universitātes. Tajā pašā īres namā dzīvoja arī jauna sieviete vārdā Lī Fūra, kura pirmā ievadīja Elizabeti komunistiskajā domāšanas veidā un iesaistīja viņu partijas pasākumos. Savā (diemžēl visai slikti uzrakstītajā) autobiogrāfijā “Out of Bondage”, kur Bentlija sevi tēlo kā naivu un labticīgu būtni, kuras pieķeršanos un uzticēšanos pastāvīgi izmantojuši dažādi ļaunprāši, viņa atzīst, ka CPUSA viņai paticis tur valdošais biedriskums un ieinteresētība sociālajos jautājumos, arī viņa pati jutusies gribēta un novērtēta. Kļuvusi par slepenu CPUSA biedri (1935), Elizabete drīz vien apmeklēja partijas sanāksmes divas trīs reizes nedēļā, brīvprātīgi strādāja pie tās avīzes veidošanas, uzņēmās savas šūniņas vadību. Nepagāja ilgs laiks un kāda no biedrenēm viņai jautāja, vai viņa būtu ar mieru pildīt speciālus antifašistiskus uzdevumus. Savā VDK iesniegtajā autobiogrāfijā Bentlija raksta: “Es piekritu un viņa mani iepazīstināja ar Džuljetu Stjuarti Poincu-Gleizeri. Džuljeta runāja par iespēju nelegāli darboties Itālijā, uzsverot, ka, veicot šādu darbu, sievietei nereti nākas darīt arī nepatīkamas lietas, piemēram, gulēt ar vīriešiem, lai saņemtu informāciju. Man tas nepatika. Atbildēju viņai, ka šāds darbības veids mani neinteresē.” Pēc vairākām līdzīgām sarunām abas sievietes sastrīdējušās, Poinca (Gleizere bija viņas vīra uzvārds, lietots reti – galvenokārt konspiratīvos nolūkos) nolamājusi Bentliju par trockisti un draudējusi viņu nogalināt. Ironiski, ka gadu vēlāk pati Poinca pazuda bez pēdām – viņas liktenis nav zināms, taču pastāv aizdomas, ka viņu novākuši NKVD aģenti: 1936. gadā Poinca neilgu laiku uzturējās Padomju Savienībā, kur viņu šokēja pirmās plašākās Staļina represijas pret vietējiem komunistiem, pēc atgriešanās Amerikā viņa dažiem uzticamiem cilvēkiem stāstīja par plāniem rakstīt grāmatu, kurā atmaskotu visu komunistisko kustību. Bez tam kādā no saviem Maskavas apmeklējumiem Poinca bija kļuvusi par sarkanarmijas korpusa komandiera Vītauta Putnas mīļāko; 1936. gada nogalē Putna tika arestēts un spīdzināšanas laikā atzinās, ka uztur sakarus ar Trocki un darbojas armijas augstākajās aprindās izveidotas kontrrevolucionāras trockistu brigādes sastāvā, kura plānojusi veikt dažādus terora aktus. Pats par sevi saprotams, ka 1937. gada jūnijā slēgtā tiesas sēdē Putnam piesprieda nāvessodu, kuru gadu vēlāk izpildīja. Vairāki bijušie PSRS slepeno dienestu darbinieki uzskata, ka Džuljeta Poinca novākta, lai novērstu viņas pāriešanu pretinieka nometnē, uzzinot par sava drauga likteni. Elizabete Bentlija arī no Džeikoba Golosa dzirdējusi, ka Poinca ir pagalam, jo bijusi “nodevēja”.

Elizabete Bentlija izmeklēšanas laikā, Vašingtona, 1948 (Foto: Corbis)

Ar Golosu Bentlija iepazinās 1938. gadā, pēc tam, kad pati bija brīvprātīgi pieteikusies spiegot. Proti, viņa bija dabūjusi darbu Itāliešu bibliotēkā Ņujorkā, kas izrādījās fašistiskās Itālijas propagandas birojs, un vēlējās dot savu ieguldījumu savas partijas cīņā pret fašismu, informējot par tur notiekošo. Goloss, kurš tobrīd bija iesaistīts Trocka slepkavības plānošanā, kļuva par viņas kontaktpersonu un drīz vien arī par mīļāko – taču kā “Tims”, viņa īsto vārdu Bentlija uzzināja tikai pāris gadus vēlāk. Ap to pašu laiku ASV Tieslietu ministrija pieprasīja, lai Goloss ievēro likumu un reģistrējas kā PSRS aģents, ņemot vērā, ka pārstāv firmu, kas kalpo šīs valsts interesēm (World Tourists bija pārtapusi par USSSC – Savienoto Valstu Pakalpojumu un sūtījumu kompāniju, kura šķietami nodarbojās ar nevainīgu sainīšu sūtīšanu uz Padomju Savienību, taču patiesībā bija aizsegs spiegošanas biznesam). Tā kā tagad Goloss bija ASV iestāžu uzmanības lokā, viņš vairs nevarēja darboties tik brīvi kā bija radis, tāpēc sakariem aizvien biežāk sāka izmantot Bentliju, vienlaikus apmācot viņu spiegošanas finesēs – kā pārliecināties, vai netiec izsekots un atkratīties no astes, kādus sakaru veidus izmantot (vislabāk – taksofonu), kā rīkoties iekrišanas gadījumā. Bentlija visu veica akurāti un prātīgi, ne velti NKVD deva viņai iesauku “Umņica” – “Gudriniece”. Kad 1945. gadā Goloss, atlaidies uz dīvāna Bentlijas dzīvoklī, nomira ar sirdstrieku, viņa jau bija pilnībā gatava pārņemt viņa vadītos aģentus un to piegādātos dokumentus.

Šie aģenti bija organizēti divos tīklos jeb grupās, kas vēlāk kļuva pazīstamas kā Silvermāstera un Perlo spiegu grupas. Odesā dzimušais Nātans Silvermāsters, ekonomists, kara laikā vadošs Kara ražošanas valdes (WPB) darbinieks, bija galvenā figūra grupā, kurā ietilpa galvenokārt citi ASV valdības iestādēs strādājoši ekonomisti, tāpat kā viņš slepeni (ar pseidonīmiem reģistrējušies) CPUSA biedri. Tie nebija nekādi ierindas darbinieki, bet gan augsta ranga amatpersonas, to skaitā Harijs Deksters Vaits (“Jurists”, “Kasieris”), no Lietuvas ieceļojušu ebreju imigrantu dēls, kurš, guvis labu izglītību, bija veidojis izcilu karjeru un kļuvis par Valsts kases sekretāra vietnieku. Viņa toreizējā priekšnieka, Henrija Morgento dienasgrāmata liecina, ka nevienam uz viņu nav bijusi tik liela ietekme kā Vaitam. Vaits un šobrīd, pasaules saimniecisko nepatikšanu laikā daudz piesauktais Džons Meinards Keinss bija arī vēsturiskās Bretonvudsas starptautiskās monetārās vienošanās autori – šī vienošanās lika pamatus Starptautiskajam Valūtas fondam, par kura pirmo direktoru 1946. gadā prezidents Harijs Trumens iecēla tieši Vaitu. Gadu pirms tam Vaits bija vecākais padomnieks ASV delegācijai Apvienoto Nāciju Organizācijas dibināšanas konferencē Sanfrancisko.

Taču vienlaikus viņš neskopojās ar padomiem arī padomju pusei – piemēram, ieteica diplomātiem neatkāpties no prasības pēc veto tiesībām Padomju Savienībai: ja uz to stingri uzstāšot, amerikāņi “piekāpsies”. Vēlāk Vaitu amatā nomainīja Frenks Ko – arī komunists, arī spiegs – kurš bija arī kalpojis par ASV vēstnieka Londonā speciālo asistentu.

Vēl viena spilgta zvaigzne starp sīkākām bija Lohlins Kerijs (“Peidžs”), prezidenta Rūzevelta vecākais administratīvais asistents, kuru prezidents kā savu personīgo pārstāvi sūtīja speciālās misijās uz Ķīnu. Viņam bija daudz ko stāstīt savai kontaktpersonai Silvermāsteram par ASV Austrumu politiku. Tāpat viņš steidzās ziņot, ka ASV eksperti ir tuvu padomju šifrēto ziņojumu atslēgai – “lai starp sabiedrotajiem netiktu iesēta neuzticības sēkla”, tādējādi liekot Maskavai visu aizslepenot vēl pamatīgāk. 1944. gadā viņš arī informēja, ka, pretēji savai publiski paustajai nostājai, Rūzevelts ir gatavs samierināties ar Staļina prasību paturēt to Polijas daļu, kuru tā saņēma, noslēdzot vienošanos ar Vāciju 1939. gadā, pie tam aicināšot ar to samierināties arī Polijas valdību trimdā. Ar Kerija gādību Silvermāsters nokļuva Ekonomiskās karadarbības valdē, tāpat tika paaugstināti amatos citi viņa slepenie biedri un spiegošanai savervēti jauni kadri.

Viktoram Perlo, kura vecāki Amerikā bija ieceļojuši no Omskas, bija pieredze vairākos ar “Jaunā kursa” programmas īstenošanu saistītos valdības amatos, aizkļūstot līdz svarīgam postenim Tirdzniecības departamentā, bet vēlāk Kara ražošanas valdes Aviācijas lietu nodaļā. Viņa spiegu loks sastāvēja no vidēja ranga valdības amatpersonām, kas visas bija CPUSA veterāni, tādi kā, piemēram, Harolds Glasers (“Rublis”), vēl viens Lietuvas izceļotāju pēctecis, Čikāgas un Hārvardas absolvents, Valsts kases amatpersona Kara ražošanas nodaļā un slepens CPUSA biedrs kopš 1933. gada. Glasers bija ārkārtīgi cītīgs informētājs – VDK reģistrs ar viņa piegādātajiem dokumentiem aizņem veselu 21 lappusi – nav brīnums, ka informācijas saņēmēji plānoja viņu apbalvot ar Sarkanās zvaigznes ordeni. Čekas atzinību izpelnījās arī Čārlzs Kreimers (“Kurmis”, “Lote”), ekonomists Senāta apakškomisijā kara mobilizācijas jautājumos, jo “viņš ir vienīgais avots, kas sistemātiski piegādā mums informāciju par ASV Kongresu un tā locekļu politisko ievirzi, uzskatiem un raksturiem.”

Pavisam kopā Elizabete Bentlija nodeva FIB rīcībā 41 spiega vārdu. Nešaubīgas atbildes, kāpēc viņa to darīja, nav. Viņa pati apgalvoja, ka vienkārši vīlusies komunistiskajā pasaules uzskatā un darbībās, kas no tā izriet. Iespējams, viņa bija nogurusi no saspringtās dzīves daudzu gadu garumā. Taču visticamāk, viņa baidījās, ka viņu varētu piemeklēt Džuljetas Poincas liktenis, vai arī viņai varētu nākt uz pēdām FIB – to vidū, kuru vārdus 30. gadu beigās bija publiskojis bijušais spiegs un pagrīdes komunists Vitakers Čeimberss, krietns skaits bija arī viņas spiegu komandā un, loģiski sekojot ķēdei, agri vai vēlu nonāktu arī līdz pašai Elizabetei. Tiesa gan, kopš viņa brīvprātīgās informācijas FIB bija pagājuši vairāki gadi un nekas īpaši nebija mainījies. Viens no iemesliem bija nevēlēšanās nostādīt neērtā situācijā Padomju Savienību, kura karā bija Savienoto Valstu sabiedrotā; daudz lielāka uzmanība tika pievērsta vācu un japāņu spiegiem. Atšķirībā no daudzām citām valstīm ASV pat nebija sava izlūkdienesta – izlūkošanu uz savu roku sporādiski veica dažādas valdības iestādes, taču tām nebija augstākās varas atbalsta. 1929. gadā dabūjis zināt, ka Valsts departaments izveidojis nelielu nodaļu, kas nodarbojas ar šifrēto telegrammu atšifrēšanu, toreizējais valsts sekretārs Henrijs Stimsons bija dziļi sašutis: “Džentlmeņi nelasa viens otra pastu!” un nodaļu likvidēja. Office of Strategic Services (OSS), Stratēģisko pakalpojumu birojs, kas kļuva par 1947. gadā nodibinātās Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) priekšteci, tika izveidots tikai 1942. gadā, lai vāktu stratēģiski nozīmīgu informāciju, kā arī veidotu izlūku tīklus ārvalstīs, palīdzētu pagrīdes pretošanās kustībām un veiktu sabotāžas aktus – runa, protams, ir par t.s. Ass valstīm, ASV ienaidniecēm Otrajā pasaules karā. OSS priekšnieks ģenerālis Viljams Donovans pat paziņoja: “Es pat Staļinu ierakstītu algu sarakstā, ja man liktos, ka tas mums palīdzēs sakaut Hitleru!” Kā atceras toreizējie latviešu bēgļu nometņu iemītnieki, tūlīt pēc kara beigām OSS galvenokārt nodarbojās ar nacistu un par sadarbību ar tiem aizdomās turēto tvarstīšanu, nevis ar padomju spiegu izķeršanu.

Varētu sacīt, ka Staļins patiešām piedalījās OSS darbā, jo vismaz 12 šīs iestādes darbinieki regulāri nodeva informāciju padomju aģentiem. Viens no tiem bija Stenlijs Greizs (“Dans”), kurš strādāja OSS Krievu nodaļā un tika nosūtīts uz Londonu, lai izpētītu PSRS tirdzniecības aģentūru Arcos un Amtorg darbību un vāktu informāciju ne tikai par PSRS rūpniecības attīstību, bet arī par antikomunistisko Vlasova Krievu atbrīvošanas armiju, par kuru, protams, liela interese bija arī viņa priekšniekiem Maskavā. Tāpat novērtēja viņa sniegto informācija par kādu padomju inženieri, kurš izpaužot PSRS tehnoloģiskos noslēpumus amerikāņiem, un Dzimtenes nodevējs saņēma pelnīto sodu. Pēc OSS likvidācijas 1945. gadā Greizs tika pārcelts darbā uz Valsts departamentu, bet pēc tam strādāja ANO. Interesanti, ka savu spiega pieredzi Greizs vēlāk izmantoja gluži kapitālistiskiem mērķiem – kopā ar avantūristu Robertu Vesko viņš 60. gados, izmantojot ofšora firmas, viltotus naudas pārvedumus un akciju maiņas darījumus ar patiesībā neeksistējošām firmām, apkrāpa daudzus amerikāņu investorus, nolaupīdams pāri par 200 miljoniem dolāru. Bēguļodams no tiesas, Greizs kādu laiku dzīvoja Bahamās, tad rada patvērumu Kubā, līdz beidzot apmetās uz dzīvi Kostarikā, iegūstot tās pilsonību. 1976. gadā kostarikāņu kāzās Greizs nejauši satika kādu VDK aģentu un uzsāka ar to sarunu, kurā izteica cerību, ka “viņa palīdzība mums [t.i., PSRS] savulaik palīdzēja kaldināt uzvaru pār fašismu un kalpoja mieram visā pasaulē, nevis tikai ļāva “pazudināt divdesmit krievu nodevēju ģimenes” [jādomā, runa ir par vlasoviešiem]”. Ar pretpadomju opozīcijas dalībnieku uzrādīšanu padomju iestādēm aizrāvās arī OSS darbinieks Donalds Vīlers (“Izra”), kurš bija viens no produktīvākajiem ziņu piegādātājiem. Neilgā 1945. gada posmā, viņš, piemēram, savam NKVD kontaktam Leonīdam Kvasņikovam (“Antonam”) piegādājis sekojošus svarīgus ASV militārās pretizlūkošanas Apvienotās tehniskās izlūkošanas apakškomisijas materiālus: 1. Ziņojums par “Vācu vadāmajām raķetēm”; 2. “Vācu X-4 raķetes apraksts”; 3. Ziņojums “Par skaņu absorbējošiem zemūdeņu korpusiem”; 4. “Par tendencēm vācu tanku dizainā”, bez tam ziņojot arī par iekšējām nesaskaņām valdībā attiecībā uz okupācijas administrācijas politiku pēckara Vācijā. Informāciju vāca un tālāk izplatīja arī Moriss Halperins (“Zaķis”) no OSS Pētniecības un analīzes daļas Latīņamerikas nodaļas, pulkvežleitnants Dankans Lī (“Kohs”), valodu speciāliste Helēna Tenija (“Mūza”), vairāki laulāti pāri, kā Džūliuss un Bella Džozefi un Filips un Mērija Džeina Kīnija, kuriem bija pieeja klasificētiem dokumentiem, un citi OSS darbinieki.

Par Padomju Savienībai labvēlīgi noskaņotā komunistisko spiegu tīkla starptautisko raksturu un efektivitāti liecina tas, ka neilgi pēc Elizabetes Bentlijas vizītes Ņūheivenas FIB birojā par viņas pārbēgšanu jau bija zināms Maskavā, pateicoties Kimam Filbijam, dubultaģentam no bēdīgi slavenā Kembridžas piecnieka, kura rokās britu izlūkdienesta SIS pretpadomju nodaļā nonāca amerikāņu telegramma par šo faktu. Filbijs nekavējoties brīdināja NKVD, kas pasteidzās “iesaldēt” savus aģentus Savienotajās Valstīs, aizliedzot tiem iesaistīties jebkādos sakaros ar Bentliju, un līdz ar to izjaucot FIB plānu pieķert spiegus, nododot vai saņemot slepenu ASV valdības iestāžu informāciju.

Etele un Džūliuss Rozenbergi policijas mašīnā īsi pirms viņu sodīšanas ar nāvi, 1953 (Foto: Imageforum)

Bentlijas liecība tomēr kļuva par tādu kā pēdējo salmiņu Trumena administrācijai, kura pēc kara beigām bija visai optimistiski noskaņota par jauno pasaules kārtību un abu lielo sabiedroto – ASV un PSRS vietu tajā. Radikāli samazinājusi militāro budžetu, pārveidojusi ieroču rūpnīcas civilajai ražošanai, palaidusi mājās miljoniem karavīru, Trumena valdība likvidēja OSS, jo prezidents nevēlējās, lai pastāvētu “kaut kāds amerikāņu gestapo”. Tomēr pamazām krājās pierādījumi, ka daudzas Amerikas iestādes, tai skaitā visjutīgākās, ir padomju spiegu infiltrētas – par to runāja ne tikai Bentlija un Vitakers Čeimberss, bet arī nesen pārbēgušais PSRS vēstniecības darbinieks Otavā Igors Guzenko. Viņu stāstīto apstiprināja vēl kāds avots – proti, projekts “Venona”, kuru, atšķirībā no daudziem citiem amerikāņiem neuzticēdamies Staļinam, 1943. gadā aizsāka ASV Armijas Speciālās daļas vadītājs pulkvedis Kārters Klārks. Šī Speciālā daļa bija pakļauta Kara departamenta militārās izlūkošanas nodaļai, kuras darbinieki 1943. gadā bija dzirdējuši baumas, ka Maskava un Berlīne varētu noslēgt separātu mieru. Klārks apņēmās noskaidrot, vai šādas miera sarunas notiek.

Speciālās daļas pārziņā bija Signālu izlūkošanas dienests – armijas kodu un šifru uzlauzēji, kurus varētu salīdzināt ar mūsdienu hakeriem –, uz kura bāzes tika izveidota ASV Nacionālās drošības aģentūra (tā, lai arī publicitātes ziņā daudz pieticīgāka, starp citu, arī šodien ir krietni vien spēcīgāka un bagātāka par visiem zināmo CIP). 1943. gada februārī Klārks pavēlēja izveidot nelielu programmu šifrēto padomju diplomātisko telegrammu pārbaudei – tā tad arī ieguva nosaukumu “Venona”. Telegrammās izmantotais divpakāpju šifrs, pielietojot šķietami neuzlaužamo OTP (one-time-pad) kodu, bija tik sarežģīts, ka gada laikā “Venonai” izdevās atšifrēt tikai niecīgu daļu no šīm telegrammām. Tajās nebija ne vārda par separātām sarunām starp Maskavu un Berlīni, bet tās arī nebija nekādas diplomātiskās telegrammas starp padomju konsulātu Ņujorkā un Ārlietu Tautas komisariātu Maskavā – tie bija šifrēti profesionālu spiegu ziņojumi ģenerālim Pāvelam Fitinam, kas vadīja NKGB (NKVD toreizējo mutāciju, KGB jeb VDK priekšteci). Viena no pirmajām telegrammām, kas tika pārveidota saprotamā tekstā, bija padomju aģentu 1944. gada ziņojums, kas liecināja, ka Padomju Savienībai izdevies infiltrēt Amerikas visrūpīgāk glabāto noslēpumu – atombumbas projektu. Tiesa, tūlīt pēc tam par “Venonas” veiksmi uzzināja Maskava – par to ziņoja NKVD sen savervētais krievu valodnieks Viljams Veisbands (“Žora”), kurš arī strādāja Signālu izlūkošanas dienestā. Rezultātā 1948. gadā padomju puse atkal mainīja šifru un “Venonas” rīcībā būtībā palika tikai kara laika telegrammas.

Pat tas mazumiņš, ko pieveica “Venonas” dalībnieki (vai dalībnieces – lielais vairums projektā iesaistīto rūpīgā un garlaicīgā melnā darba veicēju esot bijušas jaunas sievietes), apstiprināja Bentlijas, Čeimbersa un citu pārbēdzēju sniegto informāciju un galu galā noveda pie Kongresa Pārstāvju palātā veiktām liecinieku nopratināšanām; tiesas prāvām, no kurām nozīmīgākās saistītas ar Vitakera Čeimbersa uzrādīto Aldžeru Hisu – augsta ranga diplomātu, kas bija piedalījies ANO dibināšanā, bet meloja Kongresam, ka nekad nav bijis komunists, kā arī noliedza savu līdzdalību spiegošanā (1950. gadā viņš tika notiesāts uz 10 gadiem cietumā, taču nosēdēja tikai trīsarpus un galu galā pat atguva savu advokāta licenci) un ar atomspiegiem Džūliusu un Eteli Rozenbergiem, kuri, kā zināms, 1953. gadā tika sodīti ar nāvi elektriskajā krēslā; Makārtija ēras paranojas un nevainīgu cilvēku vajāšanas. Ja “Venonas” rezultāti būtu publiski pieejami, laika posms no 40. gadu beigām līdz 50. gadu beigām Amerikā, iespējams, būtu bijis citāds, taču neliela cilvēku grupa – armijas augstākā virspavēlniecība, konsultējoties ar FIB un CIP, nolēma šo projektu turēt slepenībā. Pat prezidentam Trumenam tika liegta tieša informācija – par telegrammu saturu viņš zināja tikai no FIB un Tieslietu departamenta memorandiem par spiegošanas lietās veikto izmeklēšanu un CIP pretizlūkošanas ziņojumiem, taču nezināja, kā tas iegūts. Kā savā grāmatā “Venona: Decoding Soviet Espionage in America” raksta vēsturnieki Džons Ērls Heinzs un Hārvijs Klērs, tas bija svarīgi tāpēc, ka Trumens neuzticējās “sarkano medniekam”, FIB toreizējam vadītājam Dž. Edgaram Hūveram, un uzskatīja, ka ziņas par spiegošanu tiek pārspīlētas politisku apsvērumu dēļ. “Ja viņš būtu zinājis par “Venonu” un ka padomju telegrammas apstiprina Elizabetes Bentlijas un Vitakera Čeimbersa liecības, diez vai viņa palīgi būtu ķērušies pie Bentlijas nomelnošanas kampaņas vai apsūdzējuši Čeimbersu melošanā, vai noticējuši Amerikas komunistiskās partijas un Aldžera Hisa izplatītajai dezinformācijai, ka Čeimberss ārstējies psihiatriskajā klīnikā.”

“Venonas” telegrammas tika publiskotas tikai 1996. gadā, kaut gan pats projekts bija noslēdzies 16 gadus agrāk, atšifrējot aptuveni 3000 no simtiem tūkstošu ziņojumu. Trīs gadus vēlāk Lielbritānijā nāca klajā Kristofera Endrjū un bijušā VDK darbinieka Vasilija Mitrohina grāmata “Mitrohina arhīvs: VDK Eiropā un Rietumos”, kas balstījās uz Mitrohina VDK arhīvos slepus veiktajiem pierakstiem un nokopētajiem dokumentiem, ko viņš līdz pārbēgšanai uz Rietumiem glabāja zem savas vasarnīcas grīdas dēļiem. Arī Mitrohina informācija lielā mērā sakrita gan ar liecinieku ziņojumiem, gan ar “Venonas” atšifrējumiem, taču grāmata vairāk vēsta par VDK spiegošanas vēsturi, mazāk par atsevišķiem gadījumiem. Pēdējais nozīmīgākais pienesums šai spiegoloģijā ir pērn izdotā Heinza, Klēra un Aleksandra Vasiļjeva grāmata, uz kuras lielā mērā balstīts šī raksta saturs. Aleksandrs Vasiļjevs arī ir izbijis VDK darbinieks, vēlāk žurnālists, kurš prezidenta Jeļcina laikā, kad uz mirkli bija pavērusies daļa VDK arhīvu ne tikai vietējiem, bet arī Rietumu pētniekiem, kopā ar kādu amerikāņu vēsturnieku strādāja pie projekta grāmatai, pārrakstot daļu viņam pieejamo dokumentu. Šie dokumenti būtībā ir “Venonas” telegrammu otrs, skaidrā krievu valodā atšifrētais gals, un tie arī pārstāstīti vai citēti apjomīgajā (548 lappuses, plus 100 lpp. atsauces un indekss) grāmatā “Spiegi”, papildinot ar Heinza un Klēra iezīmēto kontekstu.

Grāmatas autori visai skrupulozi izvairās no sensacionāliem apgalvojumiem, pie tam faktu blīvuma dēļ tās lasīšana ir pagrūts darbs. Smagi ir arī citā, daudz būtiskākā ziņā. Labi atceros, kā klausoties ievadkursu žurnālistikā Ohaio Štata Universitātē 1979. gada pavasarī, pirmo reizi dzirdēju par leģendāro žurnālistu I. F. Stounu (īstajā vārdā Izidors Feinšteins), kura apkārtraksts “I.F. Stone Weekly” viņa kolēģu sastādītajā “20. gadsimta labāko amerikāņu žurnālistikas darbu” sarakstā ieņem 16. vietu, kurš savā darbā it kā bijis ārkārtīgi drosmīgs un neatkarīgs. Taču Stouns (“Pankūka”) ar zināmiem pārtraukumiem uzturējis kontaktus ar padomju izlūkdienestu, kā teikts kādā ziņojumā, “meklējot jaunus kadrus, veicot kurjera pienākumus, atstāstot savu aprindu sarunas”. Tiesa, bijušais VDK ģenerālis Oļegs Kalugins, kurš, pēc paša izteikumiem, nekad nav nodevis nevienu Rietumiem līdz šim nezināmu aģentu, 1992. gadā izteicās, ka “ [pēc ungāru sacelšanās apspiešanas] 1956. gadā viņš ar mums pārtrauca sakarus. Es pats viņu pierunāju tos atjaunot. Taču 1968. gadā pēc iebrukuma Čehoslovākijā viņš sacīja, ka nekad vairs neņemšot no mums naudu.”

Ernests Hemingvejs kopā ar PSKP CK Politbiroja locekli Anastasu Mikojanu Havannā, 1959. gada 2. janvārī (Foto: Imageforum)

No otras puses – kaut gan Hemingvejs (“Argo”) uzturējis kontaktus ar NKVD vairāku gadu garumā, vismaz nekādas nozīmīgas atdeves no viņa nav bijis. Šis kontakts, šķiet, īstenojies galvenokārt caur augšminēto Hariju Vaitu, par kura sakariem ar padomju izlūkdienestu viņš diez vai zināja. Taču, izrādās, viņš ticies arī ar Džeikobu Golosu, kurš Centram ziņo: “Pirms dažām dienām uzzināju, ka Ernests Hemingvejs dodas ceļojumā uz Ķīnu caur Padomju Savienību. Viņš varētu pieprasīt padomju vīzu. Mēs norunājām, ka mūsu cilvēki uzmeklēs viņu Ķīnā un parādīs viņam pastmarkas, kuras viņš mums iedeva. Mums jāmēģina ar viņu satikties Ķīnā vai Padomju Savienībā, izmantojot paroli, par kādu ar viņu vienojāmies iepriekš. Esmu pārliecināts, ka viņš ar mums sadarbosies un darīs visu, ko var.” Katrs, kurš lasījis Hemingveja darbus, var aptuveni nojaust, cik pievilcīga viņam varēja šķist visa šī spiegu būšana – ja ne citādi, tad kā materiāls. Kara laikā Kubā viņš, piemēram, saorganizēja savus pudeles brāļus, lai izspiegotu provāciski noskaņotos elementus, sagrabējušā zvejnieku kuterī medīja vācu zemūdenes, pamanoties šai operācijai pat izkaulēt finansējumu no Amerikas vēstnieka. Dž. Edgars Hūvers par Hemingveja izlūkdarbību izteicies pavisam īsi: “Viņš ir pēdējais cilvēks, kam vajadzētu ļaut ar to nodarboties.”

Vasiļjeva publicētajā informācijā nav atrodami arī pierādījumi, ka spiegs bijis arī Latvijā labi pazīstamais ilggadējais naftas kompānijas Occidental Petroleum vadītājs, impresionistu un postimpresionistu darbu kolekcionārs Armands Hammers, kurš lielījās, ka esot vienīgais cilvēks pasaulē, kurš spiedis roku gan Ļeņinam, gan Ronaldam Reiganam. Izrādās, ka motivācija viņa biežajiem braucieniem uz Padomju Savienību nebija tikai biznesa intereses vai vēlēšanās draudzēties ar padomju valstsvīriem – no laika, kad ģimene NEP laikā dzīvoja PSRS, lai varētu tiešāk pārraudzīt savas Sibīrijas koncesijas, Maskavā dzīvoja Armanda brāļa Viktora un krievu sievietes dēls, arī Armands, saukts par Armašu (dzimis 1927. gadā). Kad Viktors šķīrās no sievas, kura bija bijusi viņam neuzticīga, viņš gribēja dēlu ņemt līdzi, taču padomju iestādes to neļāva. Daudzu gadu garumā VDK un tās priekšteces dažādi dancināja Viktoru, solot dēlam dot vīzu, ja vien tēvs sadarbosies un sniegs informāciju, kuru viņam savās aprindās, kur apgrozās ievērojami valstsvīri un slavenības, taču nebūtu grūti iegūt. Dokumenti liecina, ka Viktors katrreiz atrunājies, ka viņš, protams, labprāt, taču viņam neesot nekā nozīmīga ko vēstīt. 1956. gadā Viktoram beidzot izdevies panākt atļauju Maskavā satikties ar Armašu. Taču gadu vēlāk VDK secina, ka tālāks kontakts ar Viktoru Hammeru nav lietderīgs: “Viņš izmanto kontaktus ar mūsu operatīvajiem darbiniekiem savās personīgajās interesēs.” Viktors nomira 1985. gadā, bet piecus gadus vēlāk ar Armanda palīdzību Armaša varējis izlidot uz Losandželosu. Armands gan esot lūdzis, lai pirms došanās ceļā Armaša lūko piekļūt viņa personīgajai lietai VDK arhīvos un patīrīt to – viņš negribot, lai pēc viņa nāves kļūtu zināms, cik kukuļu viņam nācies samaksāt PSRS līderiem...

Taču šādu patīkamu stāstu grāmatā ir maz. Aprēķināts, ka no trīsdesmitajiem gadiem līdz piecdesmito vidum ar padomju izlūkdienestiem sadarbojušies vairāk nekā 500 amerikāņu – lielākā daļa no viņiem bija komunistiskās partijas biedri. Krietns skaits bija ieceļotāji no bijušās Krievijas impērijas, liela daļa ebreju izcelsmes, liela daļa auguši trūkumā, taču bija arī augstāko aprindu amerikāņi, kuri lepojās ar senčiem, kas ieradušies Amerikā ar kuģi Mayflower 1620. gadā, elitāru skolu izglītību un ar lieliskiem kontaktiem valdībā. Zināms arī viens afroamerikānis – kāds aviācijas speciālists. Lielākā daļa (ar dažiem spilgtiem izņēmumiem, kā, piemēram, kongresmenis Semjuels Diksteins ar atbilstošo iesauku “Blēdis”) par saviem pakalpojumiem neņēma naudu. Daudzi patiešām ticēja “pasaulē pirmajai strādnieku valstij” un ienīda Amerikas kapitālistisko sistēmu, šo jūtu vārdā ignorējot jebkādu informāciju, kas liecināja par to ārprātu, kāds Padomju Savienībā risinājās, vismaz sākot ar 30. gadiem, kā arī Molotova-Ribentropa paktu, kuru grūti nosaukt par antifašistisku. Traģisks ir stāsts par Valsts departamenta ierēdni Lorensu Daganu, kurš atkal un atkal tirdījis savu NKVD kontaktpersonu: kā tas var būt, ka pie jums ir tik daudz spiegu? Kā es varu zināt, ka mana sniegtā informācija nenonāks kāda tautas ienaidnieka rokās? Vai tiešām pie jums tur viss ir kārtībā? 1948. gadā, desmit dienas pēc tam, kad viņš FIB birojā tika iztaujāts par iespējamiem kontaktiem ar ārvalstu izlūkdienestiem, viņš izlēca pa 16. stāva logu. Tikpat traģiska, protams, ir arī ietiepība, ar kādu abi Rozenbergi devās pretī nāvei – līdz galam uzticīgi viens otram un partijas lietai. Runā, ka Etele Rozenberga, visticamāk, tiktu attaisnota, ja atklātībā būtu zināmas “Venonas” telegrammas – viņa tika notiesāta, tikai balstoties uz brāļa Deivida Grīnglāsa liecību, ka redzējis viņu pārrakstām uz mašīnas zagtos, ar atombumbas izveidi saistītos dokumentus. Tikai 2008. gadā kādā intervijā Grīnglāss atzina, ka tas ir bijis viņa izdomājums, lai aizdomas nekristu uz viņa sievu Rūtu. Diez vai līdz elektriskajam krēslam būtu nonācis arī pats Džūlians Rozenbergs, jo, kā liecina dokumenti, viņa tīklā bijusi daudz svarīgāka zivs – teorētiskās fizikas brīnumbērns Teodors Hols, un tieši viņa piegādātā daudzveidīgā un izsmeļošā informācija bija tā, kas ļāva PSRS pasteidzināt savas atombumbas ražošanu. Kad pēc “Venonas” telegrammu publiskošanas beidzot kļuva zināma viņa loma, Hols nāca klajā ar paziņojumu, ka joprojām uzskata, ka ASV apdraud pasauli un viņš nejūt ne mazāko nožēlu par savulaik Staļina Padomju Savienībai sniegto palīdzību. Visnotaļ iespējams, ka ar nāvi būtu sodīts viņš, nevis meistarspiegs Rozenbergs (“Antena” jeb “Liberālis”), kurš galu galā tikai izplatīja informāciju tālāk, nevis to zaga pašrocīgi un kuram palika divi mazi bērni. Grāmatas autori uzskata, ka, ieguvis atombumbu, Staļins beidzot bija ar mieru atļaut Ziemeļkorejai sākt uzbrukumu Dienvidkorejai, izraisot Korejas karu, kurā gāja bojā ap 40 tūkstošiem amerikāņu un pāri par miljonu ķīniešu un korejiešu.

Gluži tāpat kā Latvijā, ja ticam pašu aizdomās turēto apgalvojumiem, ir bijis tikai viens cilvēks, kurš sniedzis ziņas Valsts drošības komitejai, proti, Georgs Andrejevs, Amerikā Hols bija izņēmums. Visi daudzie ļaudis, kuri Kongresa izmeklēšanā atsaucās uz Konstitūcijas 5. labojumu, kas paredz, ka cilvēkam ir tiesības nesniegt pašapsūdzošu liecību, vēlākos gados labprāt atzina savu kreiso pārliecību, taču visi kā viens noliedza jebkādu līdzdalību spiegošanā. Dažu noliegums bija tik daiļrunīgs, ka noderētu par paraugu retorikas mācību grāmatā. Lūk, ko Kongresa izmeklēšanā sacīja Harijs Vaits: “Es ticu reliģijas brīvībai, runas brīvībai, domas brīvībai, preses brīvībai, kritikas brīvībai, kustības brīvībai. Es ticu vienādu iespēju nodrošināšanas mērķim un katra indivīda tiesībām sekot savam izvēlētam mērķim, un katra indivīda tiesībām uz iespēju pilnībā attīstīt savas spējas. Es šos principus turu par svētiem. Es tos uzskatu par mūsu amerikāniskā dzīves veida pašu pamatu, un es tiem ticu kā dzīvai realitātei, nevis vienkārši vārdiem uz papīra. Tāda ir mana pārliecība”. Dzīve sagādāja Vaitam teatrālo iespēju nomirt trīs dienas vēlāk. Taču vairums no tiem, kuri meloja, sabiedrības acīs nereti bija raganu medību upuri un netraucēti varēja veidot karjeru, bieži vien kādā prestižā universitātē,  vai nozuda kaut kur Austrumeiropā vai Latīņamerikā. Daži ir dzīvi joprojām.