Vērot apvārsni

Trejas jūras viņu apskalo, to Sicīliju, un visām trim piemīt Austrumu lielajiem ūdeņiem raksturīgais caurspīdīgais mirdzums un it kā nejaušības raksturs. Asajā gaismā paplūdušas, tās izskatās pēc viegla apģērba gabala, kas nokritis un ko tūlīt kāds pacels. Šis vieglais un nejaušais izskats pat traucē apzināties, cik ļoti šie ūdeņi ir dziļi. Tiem vārda burtiskā nozīmē ir cilvēces pieredzē garākā vēsture, un šī vēsture tos gandrīz vai padara par tādiem kā senu cilšu kulta priekšmetiem, kuru spēks nav ticībā to spējām, bet gan tajā, ka tik daudz cilvēku uz tiem raidījuši savas alkas, cerības, lūgšanas un izmisumus.

Zeme ir pauguraina, bet pauguri – draudzīgi, apauguši ar zaļumiem. Uguns un ūdens stihijas šeit viena otrai turas cieši blakus – jūrmalu baltās smiltis ir sajaukušās ar pumeka melnajām drupatām, uz kurām uzkāpjot, vienmēr nāk prātā aina no filmas par Pompejiem, kur pumeka gabali naktī pirms drāmas bezrūpīgi bungoja pa jumtiem. Rītos ēters te nolaižas tik zemu, ka pakalnos gandrīz jau nogulstas uz zemes. Te nav plēsīgu zvēru un kaitīgu kukaiņu vai rāpuļu, un saule, visu gadu paliekot karsta, nogatavina vairākas saldu augļu ražas.

18. un 19. gadsimta daiļrakstošajiem ceļotājiem Sicīlija bija gandrīz obligāts apskates objekts lielajās “Itālijas tūrēs”, ar kurām aizsākās kustība, ko saucam par tūrismu. Viņi izsēdās krastā Mesīnā, apskatīja Palermo, tad Vidusjūras piekrastes pilsētas un pirms Katānijas pēc iespējas pietuvojās Etnai. Šodien tūrisms salā šķiet apsīcis reģiona noplukuma un nabadzības dēļ. Pat lielās pilsētas, netīrības un haosa nomāktas, atgādina sliktākos Austrumāzijas vai Āfrikas aglomerāciju piemērus. Bezrūpība vai, tieši otrādi, pārmērīga aizņemtība to iedzīvotājiem traucē pamanīt, cik ļoti šīs kādreizējās kultūras metropoles izkropļo atkritumu izvešanas neatrisināmās problēmas. Sicīliešu dzīve no malas izskatās tā, it kā viņi to dzīvotu tikai pagaidu versijā. Viss, ko viņi būvē, pārbūvē vai labiekārto, šķiet kā no plastilīna, maizes mīkstuma un sērkociņiem salipināts un iesākts, neizdomājot, kā to pabeigt. Šeit ir negaidīti daudz puspabeigtu, pamestu un sagruvušu māju un pat veselu rajonu, gan vecu, gan jaunu, kā kaut kādā Meksikā. Vides noplicinātību zināmā mērā līdzsvaro cilvēku laipnība un neaizspriedumainība, taču iemesli apceļot Sicīliju galu galā izrādās tie paši divi, gadsimtiem vecie – joprojām dzīvais vulkāns un sengrieķu celtņu drupas, it kā tikai šie divi salā savulaik būtu apmetušies uz palikšanu.

Redzamas un apsekojamas grieķu dibināto pilsētu paliekas atrodas vismaz 22 vietās. Tas ir ļoti daudz vienai itāļu salai, kura atrodas tālu no kontinentālās Grieķijas un kuru arī no Itālijas šķir Haribdas šaurums – pārbaudījums pat Odisejam. Tempļu doriskās kolonnas dažviet vēl stāv vertikāli un amfiteātrus laiku pa laikam izmanto brīvdabas izrādēm. Ir tādas pilsētas kā Gela, kur no mākslas, vēstures un skaistuma vispār nav nekā vairāk, kā vien piekrastes pļaviņa ar vienu kolonnu, kapiem un mūrīti, aiz kura rūpnīcu skursteņus slej jaunā pilsēta un policija tvarsta mafiju. Taču tas nav iemesls, kāpēc šeit radās sajūta, ka grieķu klātbūtne ir jūtama tikai tajās vietās, kur saglabājušās viņu pēdas – atšķirībā no Grieķijas, kur šķiet, ka visa zeme, pat nolīdzināta, joprojām ir viņu dievu un varoņu apdzīvota. (Šis neapgāžamais fakts, protams, bija viens no iemesliem, kāpēc Grieķiju uzņēma Eiropas Savienībā un visādi citādi pret to izturas īpaši.) Sicīlijā grieķi ir tikai tur, kur redzami, taču ir vērts apmeklēt arheoloģiskās svētvietas. Tajās ir patīkami atrasties un uzkavēties – teātros skatuves dekorāciju vietā tolaik tika iemontēta ainava ar skatu uz jūru, un tempļi, kā mēdz teikt arhitekti, ir ļoti “pareizi ielikti” – pareizā virzienā, pacēlumā un pareizos vējos. Tā nav sakritība, ka dažādi vēlāku gadsimtu klosteri un bazilikas pēc iespējas gūlušies tiem virsū un, piemēram, Sirakūzās kāda jaunavas Marijas skulptūra 1953. gada 29. augustā sāka gauži raudāt vietā, kas, kā tas nejauši sagadījies, atradās tieši virs sieviešu aizstāvju un auglības dieviešu Dēmetras un Persefones kādreizējā tempļa.

Sicīlija grieķiem bija pazīstama, sen pirms viņi tur sāka dibināt savas pilsētvalstis. Slavenākais šīs zemes vēsturnieks Diodors no 1. gadsimta pirms mūsu ēras raksta, ka tā ir ne tikai bagātākā no zināmajām salām, bet arī vieta, ar kuru saistīti vissenākie mīti. Viens no tiem stāsta, kā Zevs šo salu pasniedza Persefonei kā kāzu dāvanu, bet cits – kā meiteni šeit nolaupīja un aizrāva pazemē Hadess un kā viņas māte Dēmetra, kas cilvēkiem iemācīja lietot labību, Etnas krāterī meta lāpas, lai redzētu, kur viņa palikusi.

Tas vulkāns ir lielisks. Tam, izrādās, ir vairāki krāteri, kas darbojas pamīšus, un arī sānu atveres tuvu pie apdzīvotām vietām. Diodors apraksta violetiem ziediem apaugušas nogāzes, kuras apaugļojuši dziļzemes pelni. Violetus neredzēju, bet uz piķa melnajām plak­nēm jau pieklājīgā augstumā, kur paliek vēsi, ziedēja koši dzelteni ķērpji un lekna sūna. Vulkāns sicīliešiem vienlaikus ir gan dievu dāvana, jo tas piesaista visas pasaules zinātniskos un ziņkārīgos cilvēkresursus, gan nelaime, jo kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma tas gandrīz nepārtraukti bijis aktīvs un spļāvis uguni. Vulkāns šodien ir aktīvāks, nekā bija grieķu laikos, jo Tūkidids savā vēsturnieka precizitātē liecina, ka no 8. līdz 5. gadsimtam p.m.ē. šeit esot bijuši tikai trīs lieli izvirdumi. Brīdī, kad šo rakstu, virsotnes kūp. Senie stāsti par to, kā tieši šeit pazemes pasaule iznāk virszemē un tumsas dievi laupa sev līgavas, uz īpatnās ainavas fona neizklausās pēc naiva atavisma no laikiem, kad cilvēki esot dzīvojuši tā dēvētajā mitoloģiskajā pasaules uzskatā. Tas pats izbrīns un bijība pie neaprēķināmā kalna, kas žurnālistiem liek runāt par mēness virsmu, mēnesi neredzējušajiem lika runāt par it kā nosapņotām tālām pasaulēm, tikai nevis virs mums, bet apakšā. Pasaulēm, kur laiks nav pakustējies kopš Visuma rašanās, pār vielu valda citi likumi un bēdīgs klimst Ahillejs, labāk gribēdams būt ubags starp cilvēkiem.

Pats vecākais salas nosaukums bija pilnībā atbilstošs – Trinakrija jeb Trijstūrene, bet to sala diemžēl nav saglabājusi. Vēlākos, bet arī ļoti senos laikos ārzemnieki salu sāka saukt iezemiešu cilšu vārdos. Kad visu teritoriju apdzīvoja sikaņi, tā bija Sikānija, bet kad, pametot vulkāna nopostītos austrumu reģionus, sikaņi pārvācās uz rietumiem un viņu vietā no Itālijas ienāca agresīvie sikeļi, salu sāka saukt par Sikeliju jeb Sicīliju. Par šīm vietējām ciltīm ir zināms tikai tas, ko par viņiem pastāstījuši grieķi, un tas, ko arheoloģija, šī dīvainā zinātne, kas ik pēc 20 gadiem maina materiāla interpretācijas metodoloģiju, mēģina pateikt pēc izrakumiem. Sikeļi, sikaņi un tamlīdzīgie savus māla podus apdedzināja tādā tehnikā, ka tie visi izskatās netīri pelēki vai brūni. Grieķi, līdzko parādījās, jau trauku līmenī iezemiešus uzreiz izkonkurēja ar savām daudz gaišākajām, dzidros toņos un nolasāmās formās ieturētajām bļodām un krūkām. Līdzīgi pašiem atbraucējiem, tās ar skaidru rakstu pauda skaidru vēstījumu: labākās piekrastes vietas viņi paņems sev un visu sakārtos vienīgajā pareizajā, proti, grieķu veidā.

Jaunu pilsētvalstu dibināšanu ārpus Hellādas jau kopš romiešu laikiem sauc par kolonizāciju un pašas pilsētvalstis – par kolonijām. Kā to zināja jau izglītotākie no romiešiem, tas ir maldinošs nosaukums. Par spīti regulāriem protestiem un nicīgām pēdiņās likšanām, tas tā arī nav ticis aizvietots ar labāku, bet var izmantot pašu grieķu lietoto – apoikija, kas apzīmē jaunas mājvietas iekārtošanu prom no mājām. “Kolonija” ir maldinošs vārds, jo ar kādas valsts “koloniju” mēs saprotam daļēji autonomu, tomēr no metropoles juridiski atkarīgu apgabalu, savukārt grieķu apoikijas lielākoties balstījās uz privātu iniciatīvu. Bieži tās pat dibināja cilvēki, kas bija izsūtīti trimdā no savas dzimtenes, bēga no nemieriem vai kaut kādu noziegumu dēļ bija zaudējuši pilsoņu tiesības.

Nav zināms, kāpēc pirmie ieceļotāji 8. gadsimtā p.m.ē. nemeklēja apmetnes tuvāk mājām, piemēram, mazapdzīvotajā Tesālijā, bet lielās grupās devās nedēļām ilgos kuģojumos uz nezināmām, kareivīgu cilšu apdzīvotām zemēm. Pētnieciskajā literatūrā min tādus iemeslus kā pārapdzīvotība un apstrādājamas zemes trūkums. Tie izklausās pārsteidzoši, jo runājam par arhaisko laikmetu, kad zemes bija vairāk un cilvēku mazāk. Var domāt, ka šī ekspansija, kas visu Mazāzijas, Melnās jūras, Itālijas un Sicīlijas piekrasti noklāja ar jaunām grieķu apdzīvotām pilsētām, izriet no vēl gluži nesen dzirdētās plaukstošu un pašpārliecinātu tautu iracionālās sajūtas, ka viņiem tūlīt pietrūks vietas un gaisa, ko elpot.

Sirakūzas 733. gadā pirms mūsu ēras dibināja korintiešu atceļotāju grupa. Ar metropoli viņus saistīja tikai kultūras mantojums plašā nozīmē, kuru viņi atveda līdzi paši sevī. Visādi citādi viņiem bija pilnīga brīvība veidot jaunu sabiedrību pēc saviem ieskatiem – tostarp brīvība eksperimentēt ar politiskām un sociālām iekārtām. Grieķu Sicīlija ir pieredzējusi virkni šādu eksperimentu. Gelons, sirakūziešu dievināts varas uzurpētājs, veica plašas populāciju pārcelšanas no vienas vietas uz otru, dažos gadījumos pat pilnībā nolīdzinot ar zemi pilsētu, kuras novietojums viņam nebija izdevīgs; Deinomenidu dinastijā varu mantoja nevis dēli no tēviem, bet brāļi no brāļiem; cits Sirakūzu valdnieks vienā dienā apņēma divas sievas, ko citur grieķu pasaulē uzskatīja par īpašu izvirtību, un tā tālāk.

Grieķiskais sirakūziešos vienmēr stāvējis ļoti tuvu barbariskajam. Viņi vienlaikus bija dedzīgākie festivālu apmeklētāji, tādi kā supergrieķi, kas Delfu dieviem ziedoja spožākos un resnākos bronzas trijkājus, un lielākie kultūras mīlētāji (Sirakūzu teātrī, kas joprojām apskatāms, Aishils uzveda vairākas lugas), un arī lielākie mežoņi, kas ar sakautiem ienaidniekiem izrēķinājās, neievērojot goda un cieņas labo praksi, ko pārējie uzskatīja par savas civilizācijas pamatu. Pazīstamākais antīko Sirakūzu mākslas darbs ir gigantisks terakotas reljefs, kas attēlo Gorgonu ar izbāztu mēli, atņirgtiem zobiem, spalvainiem zābakiem un spārnoto zirgu Pegazu padusē. Šis mežonīgums – tūlīt jāsaka – viņos ieviesās nevis no iezemiešiem ar pelēkbrūnajām bļodām, bet no kartāgiešiem gadsimtiem ilgā un nerimstošā cīņā – divus gadus karo, vienu atpūšas, un tā līdz nāvei. Ienaidu un karu vēlāk mantoja Roma, un tas iemūžināts visādās spilgtās grāmatu lappusēs un izteicienos, un daudz nesenākā pagātnē nesaudzīgi attēlots Flobēra romānā “Salambo”. Kartāga atradās tepat pretī – divarpus dienu brauciena attālumā ar tirdzniecības kuģi, kā tolaik rakstīja. 

No otras puses, Platona laikos par Sirakūzām visi bija dzirdējuši kā par pilsētu, kurai ir savi slaveni pavāri un izsmalcinātas receptes un vīni. Un kā par pilsētu, kas – lasāms kādā dialogā – atēniešu bagātnieku banketiem piegādāja izklaidētāju teātra grupiņas ar apšaubāmu repertuāru. 388. gadā, kad šeit pirmo reizi ieradās pats Platons, par kuru vēl būs runa, viņu, visādi citādi daudz pieredzējušu vīru jau spēka gados, esot pārsteigusi Sirakūzu valdnieku galma baudkārā dzīve. Par spīti vai tieši pateicoties šiem paradoksiem, Sirakūzas uz atēniešiem iedarbojās kā magnēts – it īpaši uz pirmās paaudzes Sokrata skolniekiem, no kuriem vairāki rakstīja vēstules tālaika Sirakūzu tirāniem Dionīsijiem vai tur ciemojās. Tūkidids divas spožākās no savām astoņām “Peloponēsas kara vēstures” grāmatām velta Sirakūzu notikumiem, un Diodors 4. gadsimta tirānu darbošanos ir arhivējis tā, ka dažos gados minētajā laika periodā burtiski ik pa nedēļai zināms, kas tur notika. Laika apstākļi tādā un tādā ziemā, Etnas uzvedība, Sirakūzu topogrāfija, arhitektu vārdi un iesaukas, strautu nosaukumi, karavadoņu runas, kas teiktas agorā – visa šī aina aprakstīta tik vitāli un dramatiski, ka, neredzot pašas vietas, nevar ticēt, ka tāda pilsēta tiešām pastāv, nevis ir izdomāta tajās pašās literārajās galvās, kur nogrimusi Atlantīda.

Pilsēta ir mazāka un kompaktāka, nekā šķitis no grāmatām. Lūk, Ortigijas sala – Sirakūzu kodols. Tai ir garneles forma ar jūras virzienā pagrieztu asti, kopumā apmēram Vecrīgas izmērā, un tā personīgi pieder dievietei Artemīdai. Tirāns Dionīsijs Vecākais, gatavojoties kārtējam karam ar Kartāgu, to zvērīgi nocietināja, atdalīja no krasta un dzīvoja šeit kā bunkurā ar saviem algotņiem. Viņa celtie mūri – tipiski antīkajai būvniecībai – dažās vietās vēl redzami. Sala ir īpaši draudzīga dzīvei, jo uz tās atrodas saldūdens avots, dēvēts par Aretūzas avotu. Senāk tajā esot dzīvojušas dievišķās zivis, kuru aizskāršana vai, vēl ļaunāk, apēšana izraisījusi lielas nelaimes. Tagad avots izskatās pēc aizauguša dīķa, virs kura pilsēta uzaudzējusi sev jaunas tauku kārtas metru augstumā. Tur drūzmējas tūristi, tādi kā mēs, avotā blenzēji, un sitas ar močiem vietējie čaļi.

Lūk, Lielais līcis, šajā salas kreisajā pusē, ja skatās uz krastu. Līča galā ir Anapas upes ieteka un Plemmirija rags. Tieši, kā rakstīja Tūkidids, pļavas ap ieteku ir purvainas, zeme sāļa un gaiss neveselīgs. No meldriem gaisā paceļas putni un pamūk ķirzakas. Grieķu laikos te laikam bija vēl mitrāks, jo Tūkidids raksta, ka cauri gājuši pa laipām. 416. gadā p.m.ē. atēnieši, Alkibiada sakūdīti ar cerību īstenot ārprātīgu plānu – iekarot visu Sicīliju, te bija novietojuši savu milzīgo nometni, no kuras pilsētu turēja aplenkumā trīs gadus. Viņi bija atbraukuši ar tā laika mērogiem lielāko karaspēku: ar 150 trirēmām un 30 mazākiem preču kuģiem, kas veda maizniekus, mūrniekus, galdniekus un instrumentus aplenkumam; ar 5000 hoplītiem un vēl lokšāvējiem, jātniekiem, un pat zirgiem.

Kamēr tā no krasta skatījāmies uz Ortigijas siluetu – kā ar roku aizsniedzamu, pienāca divi amerikāņi un jautāja, vai būtu vērts doties uz Sirakūzām un kas tur interesants. Šis tas interesants ir jau pa ceļam. Piemēram, ceļš, kas ved uz pilsētu pāri upītei un tālāk gar krastu un pa kuru mēs arī braucām, meklējot vispirms benzīntanku, tad izeju pie jūras, ir Helorīnas ceļš – tas nav mainījis nosaukumu kopš pilsētas dibināšanas 8. gadsimtā. Pēc pirmās zaudētās kaujas ar atēniešiem sirakūzieši uz tā sarindoja savu atlikušo karaspēku, lai saskaitītos, cik vēl palikuši dzīvi. Vai Plemmirija rags, pavisam maziņš un apaudzis, pie kura atēnieši bija uzcēluši veselus trīs fortus un glabāja savas mantas – pārtiku, remontdarbu detaļas 40 trirēmām un trierarhu personīgās lietas. Kādā jātnieku reidā sirakūzieši to visu viņiem nolaupīja, izraisot armijā badu un depresiju ar tālejošām sekām.

Un vēl līcis, kurš tagad ir tukšs un kurā es baidījos brist, lai nesaindētos ar acīmredzami netīro ūdeni, – te notika tā sauktā lielā kauja trīs gadus vēlāk, kad karš jau bija kļuvis starptautisks un Sirakūzām palīdzēja lakedaimonieši un korintieši. Nekad vēl tik mazā līcī nebija cīnījušies tik daudz kuģu – kopā gandrīz 200. Tas bija šausmīgs troksnis, kliedzieni un apdullinoši būkšķi, kuģiem triecoties kopā. Atēnieši centās izlauzties jūrā, lai tiktu uz mājām, bet viņus atspieda krastā. Pēc kapitulācijas dzīvus palikušos gandrīz 7000 gūstekņus iegrūda akmeņu ieguves karjerā jeb lātomijās, kas atrodas Neapoles kvartālā, tieši blakus teātrim. Tūristiem stāsta, ka gūstekņus esot turējuši divās vai vairākās alās, kas paveras no karjera iekšpuses (un kur visi iet fotografēties, jo tas ir diezgan iespaidīgs fons), bet tas nav tiesa. Viņus ieslodzīja pašā karjerā, kur pa dienu svilināja saule, rudens naktīs bija auksts un viņiem tikpat kā nedeva ūdeni un pārtiku. Lielākā daļa nomira no slimībām, izsalkuma un slāpēm, mīņādamies šaurībā starp kaudzēs sakrautiem līķiem; pārējos sirakūzieši pārdeva verdzībā. Turpat aiz malas, 20 metrus tālāk, kā jau teicu, bija teātris, un izrādes te ļoti mīlēja. Tā bija, raksta Tūkidids, “pilnīga sakāve”, kas noveda arī pie zaudējuma Peloponēsas karā, jo atēniešu flote un armija pazuda no zemes virsmas kā nebijusi.

Platonu es esmu atstājusi saldajā ēdienā, proti, postskriptumā, jo zinu, ka korekti izstāstīt stāstu, kāpēc viņš trīs reizes brauca uz Sirakūzām un ko viņš te gribēja, būtu neiespējami šādā īsā vēstulē. Neiespējami, jo pati 4. gadsimta sākuma Sirakūzu vēsture ir ļoti sarežģīta. Pēc mūsu avotiem, Platonam bija personīgas attiecības ar trīs dažādiem valdniekiem vai tiem pietuvinātām personām, jo pēc pirmā ceļojuma Dionīsijs Vecākais nomira un varu mantoja viņa dēls, kuru savukārt ietekmēja tēva mīļākās sievas (viņam bija divas) brālis Dions. Tas, ko Platons būtu varējis te darīt un gribēt, ir atkarīgs no tā, par kuru gadu tiek runāts. Savukārt pati stāsta ticamība – no tā, vai uzticas stāstītājiem, Platona VII vēstulei, ko daļa vēsturnieku neuzskata par autentisku, Plūtarham un citiem, pārsvarā vēlīniem, biogrāfiem. Bet ir dažas lietas, kuras nevar apšaubīt pašā stāstā, pat ja no tām neveidojas kopattēls: Platons uzturējās Sirakūzās trīs vai vismaz divas reizes un vismaz vienu reizi viņam bija politiski mērķi, varbūt ne gluži tādi, kā raksta Plūtarhs – ar izglītota un paklausīga tirāna palīdzību realizēt savu “ideālo valsti”, bet katrā ziņā politiski; viņa pēdējā braucienā 361. vai 360. gadā noteikti jau bija skaidrs, ka nekāda politiska ietekme neizdosies un vienīgais, ko vēl var darīt, ir palīdzēt draugam Dionam, kuru apsūdzēja valsts nodevībā, un vēlāk, starp citu, arī noslepkavoja. 

Vēl nevar apšaubīt, ka visās savās uzturēšanās reizēs, kas bija mēnešiem vai pat gadiem ilgas, Platons dzīvoja Dionīsija Vecākā nocietinātajā Ortigijas salā un, saskaņā ar Plūtarha vēstījumu, pat bija tur ieslodzīts. Tomēr pat ieslodzīts, viņš noteikti varēja pastaigāties un katru dienu apmeklēt, piemēram, šo te brīnišķīgo gaismas dieva Apollona templi. Noteikti varēja arī pastaigāties gar nocietinājuma mūriem, jo arī Dionīsiji to vien darīja, kā vēroja horizontu, lai pamanītu ienaidnieku. Tātad varēja skatīties uz Lielo līci, uz labi zināmajiem ragiem un uz apvārsni tajā pusē, kur lielā tālumā ir Atēnas – mājas. Un domāt vai kaut ko atcerēties, vai iztēloties, jo šeit, kā bieži jūras tuvumā, aizmugurē esošā pilsēta paliek aizvien klusāka un klusāka, līdz sajūties, it kā būtu viens pats pasaulē pie mūžīga, pirmatnēja ūdens klajuma.

Paldies Jānim.