Vēsturi raksta uzvarētāji

“Japānas aizsardzības ministrs Fumio Kiuma (..) pauda viedokli, ka viņaprāt Hirosimas un Nagasaki bombardēšanu (..) nevarēja novērst un tā izbeidza karu un neļāva Padomju Savienībai iesaistīties karā pret Japānu.”

Tokija, 1. jūlijs, LETA-Reuters

Par “neapdomīgo” vēstures skaidrojumu jau 3. jūlijā Fumio Kiuma bija spiests demisionēt. Kiumas kungs, kurš, ironiskā kārtā ir dzimis Nagasaki, gan neko jaunu nebija izdomājis – tikai atkārtojis uzvarētājvalstu viedokli par notikušo. ASV oficiālais viedoklis bija tieši tāds – atombombardēšana piespieda Japānu kapitulēt, tādējādi izglābjot daudzu sabiedroto karavīru un arī japāņu dzīvības. Tā kā Japānas valdībai 26. jūlijā tika iesniegta tā saucamā Potsdamas deklarācija, kas pieprasīja Japānas nekavējošu kapitulāciju, bet Japānas valdība to noraidīja, paziņojot, ka turpinās karu līdz galam, tad sabiedroto spēkiem bija jāgatavojas invāzijai Japānas lielākajās jeb tā saucamajās “mātes” salās. Desanti, pēc aptuveniem aprēķiniem, prasītu 500 000 līdz 1 000 000 sabiedroto karavīru dzīvību, bet Japānas zaudējumi tika lēsti ap 4 miljoniem. 9. augustā Japānas valdība parakstīja Potsdamas deklarāciju, bet 14. augustā paziņoja sabiedrotajiem par kapitulāciju. Tādējādi ASV, izdarot masu slepkavību, izbeidza karu, pasargājot Japānu no vēl lielākiem zaudējumiem, bet atbildību par bojā gājušajiem mēģināja novelt uz impērijas “barbariskajiem militāristiem”. Aukstā kara gados japāņiem tika piedāvāts vēl viens mierinājums – proti, ja Japāna vilcinātos ar kapitulāciju, daļu no tās nenovēršami būtu okupējis padomju karaspēks, kas 9. augustā bija sācis intervenci Mandžūrijā. Ja kādu šāds skaidrojums vēl neapmierināja, tad tika atgādināts, ka karu pret ASV sāka Japāna ar uzlidojumu Pērlharborai 1941. gada 7. decembrī, pamatojot to tikai ar tā laika Japānas agresīvajām ekspansionistiskajām tieksmēm, bet piemirstot Rūzvelta administrācijas izaicinošo politiku.

Tomēr liela daļa vēsturnieku tradicionāli uzskata, ka bez atombombardēšanas varēja arī iztikt. Japāna karu jau bija zaudējusi, tās kapitulācija bija tikai laika jautājums, piedevām to atzina arī Japānas politiķi. Pēc sabiedroto desanta Okinavā 1945. gada jūnijā Japāna pa diplomātiskajiem kanāliem, īpaši caur Maskavu, zondēja iespējas, kā izstāties no kara, par ko bija informēts arī ASV prezidents Harijs Trumens. Ja Potsdamas deklarācijā būtu konkretizēts Japānas tālākais liktenis, un piedāvāti “cienīgi padošanās noteikumi”, visticamāk, Japānas valdība tos būtu pieņēmusi. Apstrīdēts tiek arī apgalvojums, ka karam pielika punktu tieši atombombardēšana. Uz japāņu karaspēka kaujas spējām tā neatstāja praktiski nekādu iespaidu, jo uzbrukumi bija vērsti pret civilajiem objektiem. Arī psiholoģisko šoku bombardēšana neizraisīja, jo fakti par notikušo tika slēpti no sabiedrības, bet valdības aprindās tikai palielināja vēlmi turpināt cīņu. Piedevām 1945. gada martā un aprīlī, kad ASV sāka “stratēģisko” bombardēšanu ar “parastajām” aviobumbām, bojā gājušo cilvēku skaits bija gandrīz divas reizes lielāks, nekā Hirosimā un Nagasaki, kopā ņemot. Arī sabiedroto spēku virspavēlnieks Klusajā okeānā ģenerālis Makārturs vēlāk atzina, ka 1945. gada vasarā nav bijis militāras nepieciešamības nukleārajam uzbrukumam Japānai. Taču militāro speciālistu viedoklis tobrīd nevienu neinteresēja, lēmumu pieņēma politiķi. Daudz lielāku ieganstu kapitulēt esot izraisījusi PSRS iesaistīšanās karā pret Japānu, tādējādi japāņiem zaudējot cerību uz godpilniem padošanās noteikumiem bez valsts okupācijas, piedevām apdraudot arī cerības saglabāt nākotnē savu valsts iekārtu – konstitucionālu monarhiju. Šādas atziņas atrodamas gan tā laika premjera Suzuki, gan imperatora Hirohito teiktajā. Kāpēc tad tika dota pavēle atomuzbrukumam? Lai cik tas izklausītos muļķīgi, atombumbu vajadzēja uzspridzināt tika tāpēc, ka tā tika radīta. ASV nodokļu maksātājiem Manhetenas projekts izmaksāja tiem laikiem astronomisku summu – 2 miljardus dolāru, un tā galvenais mērķis bija apsteigt nacistisko Vācijas atomprogrammu, kura, kā vēlāk izrādījās, bija tikai bērna autiņos, un bailes, ka Hitlers varētu pirmais izmantot atombumbu, izrādījās tikai mīts. Japānas nepiekāpība radīja iespēju Manhetenas projektā iztērētos līdzekļus attaisnot. Tomēr lielākā daļa pētnieku atzīst, ka svarīgākais Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas mērķis bijis iebiedēt Padomju Savienību, lai tā kļūtu “pielaidīgāka” pēckara sarunās. Tāpat Trumena valdība cerēja, ka atombumba atturēs Staļinu no armijas pārsvara izmantošanas Eiropā un samazinās PSRS ietekmi Austrumāzijā. Vienlaikus kodolmonopols, ko ASV saglabāja līdz 1949. gadam, ļāva tai nostiprināt savas lielvalsts pozīcijas. Jāsecina, ka atombombardēšanas galvenais iemesls bija ASV politiskās ambīcijas, un vairāki simti tūkstošu japāņu par tām samaksāja ar savām dzīvībām.

Vēsturi raksta uzvarētāji, bet tiesāti tiek uzvarētie. Ir bijuši procesi Nirnbergā un Tokijā, savukārt par Drēzdenes, Hamburgas, Hirosimas, Nagasaki, Nemmersdorfas un citu pilsētu civiliedzīvotāju slepkavībām neviens nav atbildējis. Japāņiem līdz amerikāņu okupācijas beigām 1952. gadā atomsprādzienu pieminēšana bija aizliegta. Līdz pat pagājušā gadsimta 80. gadiem japāņu vēstures grāmatās tika piedāvāta tikai uzvarētājvalstu vēstures koncepcija, bet kad UNESCO pasaules mantojumu sarakstā 1996. gadā mēģināja iekļaut Hirosimas miera memoriālu (Genbaku Dome), pret šo priekšlikumu balsoja divas valstis – Ķīna un ASV. Kā atzīmē angļu vēsturniece Burka, amerikāņu kultūratmiņa par Otro pasaules karu saistās tikai ar nāves nometnēm un miljoniem cilvēku “industriālo” iznīcināšanu gāzes kamerās, savukārt karš Klusajā okeānā – tikai ar japāņu sodīšana par viņu zvērīgo agresiju. Gadījums ar Kiumu kungu tikai lieku reizi pierāda, ka unificētais Otrais pasaules kara izvērtējums, lai kā tas nepatiktu Vašingtonai, Maskavai vai Londonai, ne vienmēr saskanēs ar poļu, vāciešu, latviešu vai japāņu vēsturisko apziņu.