Viedokļi datu vakuumā

“Lai ko arī neteiktu par izglītības sistēmu, es uzskatu, ka izglītības sistēma ir pietiekami kvalitatīva. To pierāda pētījumi, ka 1.–4. klasē skolēniem lasītprasme ir 8. vietā pasaulē,” šorīt intervijā raidījumam “Labrīt, Latvija” sacīja izglītības un zinātnes ministrs Rolands Broks (ZZS).”

www.ltvzinas.lv, 2010. gada 24. novembrī

Lai spriestu par kādas lietas vai parādības kvalitāti, nepieciešami kritēriji; kritērijus savukārt var atvasināt no mērķiem. Domāju, ka izglītības un zinātnes ministram vienam ir grūti atbildēt uz jautājumu, vai mūsu izglītības sistēma ir pietiekami kvalitatīva. Mēs tā arī neesam pateikuši, kādu rezultātu gaidām no skolas. Populārais formulējums par “mūsdienīgu un kvalitatīvu izglītības vidi, kuras centrā ir skolēns ar savām vajadzībām un interesēm” nedod iespēju izvirzīt kritērijus sistēmas darba novērtēšanai.

Tieši mērķu trūkuma dēļ grūti runāt par Latvijas izglītības sistēmas līmeni. Ja par kritēriju izvirzām jautājumu, vai mūsu skolēni pamatizglītības līmenī iegūst pietiekami labas un vispusīgas zināšanas un prasmes, kas kalpos par pamatu viņu spējai turpināt mācības un atrast nodarbošanos, kas sniedz gandarījumu un nodrošina zināmu labklājības līmeni, tad vismaz daļēju atbildi sniedz starptautisko salīdzinošo pētījumu dati. Šādus pētījumus veic Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu apvienība, tā reizi trijos gados pēta pamatskolas beidzēju – piecpadsmitgadīgu jauniešu – prasmes un interesi lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs. Šīs pētījumu programmas, kas pazīstama ar nosaukumu Programme for International Student Assessment (PISA), mērķis ir novērtēt skolēnu prasmes reālajai dzīvei. Piemēram, lasītprasmes pētījumā skolēniem jāatbild uz jautājumiem par tekstu. Tas prasa spēju atrast un izmantot informāciju, interpretēt lasīto, izvērtēt autora ieceri.

Ko gan šie pētījumi rāda? Latvijas pamatskolas beidzējiem lasītprasmes un dabaszinātņu rezultāti ir aptuveni vidējā līmenī, bet matemātikā nedaudz zemāki par vidējo rādītāju Eiropā. Jāatzīmē, ka Latvijā ir relatīvi maz skolēnu, kas sasnieguši augstākos kompetences līmeņus, tas ir, prot atrisināt sarežģītākus uzdevumus, taču arī salīdzinoši maz skolēnu, kuru rezultāti ir neapmierinoši – ļoti zemi. Tas nozīmē, ka diezgan labi protam strādāt ar skolēniem, kuriem ir grūtības mācībās, taču darām nepietiekami, lai attīstītu skolēnu prasmes augstākā līmenī. Laika posmā no 2000. līdz 2003. gadam PISA pētījumos redzami nozīmīgi uzlabojumi skolēnu sasniegumos visās trīs jomās. Kopš tā laika rezultāti faktiski nav mainījušies – esam stāvējuši uz vietas.

Sevišķi slikti rezultāti mūsu skolēniem ir attiecībā uz interesi lasīt, piemēram, vismaz trešdaļa pamatskolas beidzēju atzīst, ka viņi neko nelasa prieka pēc. Izglītības un zinātnes ministra pieminētā augstā 1.–4. klašu skolēnu lasītprasme, ko parādīja starptautiskais lasītprasmes novērtēšanas pētījums Progress in Reading Literacy Study (PIRLS), ir labs rādītājs, taču vienlaikus jāatzīst, ka mūsu skolēniem šajā vecumā ir vieni no zemākajiem rādītājiem attiecībā uz interesi lasīt. Turklāt, lai arī visās valstīs meitenēm parasti ir labāki rezultāti lasītprasmē nekā zēniem, Latvijā prasmju līmeņu starpība starp meitenēm un zēniem ir krietni lielāka nekā vairākumā valstu. Jāsecina, ka ar zināmu konsekvenci spējam nodrošināt viduvēju rezultātu, pie kura brīnumainā kārtā tiekam bez šķietami lielas intereses skolēnu vidū par to, ko viņi mācās, un vairākumā gadījumu skolēni no materiāli mazāk nodrošinātām ģimenēm spēj sasniegt līdzīgus rezultātus, kā skolēni no nodrošinātākām ģimenēm – tātad Latvijā skola labāk nekā citās valstīs spēj kompensēt skolēnu sociāli ekonomiskā stāvokļa izraisītās sekas uz mācību sasniegumiem. Var teikt, ka Latvijai izdodas nodrošināt relatīvi vienlīdzīgas viduvējas izglītības iespējas saviem bērniem. Vai tas ir labi vai slikti? Vai mums ar to pietiek? Vai mums ir pamats lepoties?

Visdrīzāk, būtiski ir nevis diskutēt, tas ir labi vai slikti, ka Latvijas pamatskolas beidzēju rādītāji ir vidējā līmenī vai zem vidējā salīdzinājumā ar Eiropas Savienības vai OECD valstīm, vai kādu citu pasaules valstu kopu, bet gan par to, kur mēs gribam nokļūt – kāds ir mūsu sabiedrības priekšstats par izglītības galarezultātu, un tad izvēlēties piemērotus instrumentus, lai mēs pastāvīgi zinātu, kur esam – gan katra skolēna, klases, skolas un visas valsts līmenī.

PISA 2009. gada pētījumu datu prezentācijā 2010. gada decembrī profesore Ina Druviete un citi runātāji uzsvēra, ka katrs jau šajā pētījumā atradīs, ko grib tajā saredzēt – to, ka viss ir slikti, vai apstiprinājumu tam, ka varam būt apmierināti ar sniegumu. Ja nav mērķa, pret kuru mērīt rezultātu, tad, protams, to var dažādi interpretēt. Pārāk bieži skolotāju un skolu vadītāju vidē dzirdams viedoklis – mums tomēr ir kvalitatīva izglītības sistēma. Sak, mans brāļadēls šogad iestājās augstskolā ārzemēs, viņa zināšanas ir galvas tiesu pārākas – lekcijās neesot ko darīt, viņš tagad konsultē un palīdz kursabiedriem. Bet būtu vienkārši jābeidz izdarīt secinājumus, balstoties uz anekdotēm, radinieku stāstiem un izņēmumiem, kas palīdz saredzēt vēlamo.