Viens kods visam

Pirmajos filmas kadros pie manis atgriezās noteiktas atmiņas. Bija pagājis vairāk nekā pusgads, kopš braucu Čikāgas piepilsētas vilcienā; šādu vilcienu līnijas parasti savieno ASV lielpilsētas ar tām piegulošajām nelielajām pilsētiņām. Tiem ir divstāvīgi vagoni, kas atšķirībā no ierastajiem metro vagoniem ir krietni ērtāki, turklāt ceļojuma laikā var vērot gar logu skrienošo ainavu. Ierodoties Čikāgā ar vilcienu, tā šķiet pavisam dīvaina pilsēta – ilgi ceļojot caur pilnīgi plakaniem divstāvu rajoniem, vilciens pēkšņi atduras pret pilsētas centra krāšņo debesskrāpju sienu. Nepārspīlējot tos var dēvēt par krāšņiem, jo atšķirībā no Ņujorkas tie visi kā viens ir nozīmīgāko pasaules arhitektu veidoti, katrs ar savu īpatnību un rašanās stāstu. Filmu „Pirmkods” ievada aina, kurā kamera no gaisa fiksē to pašu Čikāgas debesskrāpju biežņu, sliežu ceļu un tuvojošos piepilsētas vilciena sastāvu. Kā vēlāk atklāsies, tā arī ir filmas atslēga – simbolisks vienkāršā cilvēka ceļš pretī skaistajam, ko apturēs „ļaunums” (muļķis-terorists). Laimīgi, starp pasažieriem gadīsies viens, kurš šo, nu jau ciešanu, ceļu apturēs, jo būs visu sapratis ne tikai par ļaunajiem nodomiem, bet par dzīvi vispār.

Filmā ASV virsnieks Kolters Stīvenss pamostas vilcienā īsi pirms tā ierašanās Čikāgā. Viņam pretī sēž sveša sieviete, kas uzrunā viņu svešā vārdā. Pēc brīža viņš aptver, ka neatrodas Afganistānas kara misijā, ar kuru saistās viņa pēdējās atmiņas, turklāt vairs neizskatās pēc sevis un viņam kabatā ir kāda nezināma skolotāja dokumenti. Izrādās, sižets sākas jau pēc reālā Stīvensa ķermeniskās nāves (viņam sprādzienā tika norauts viss, kas no vidukļa uz leju), un kāds ļauna izskata „doktors Streindžlovs” savā zinātniskajā centrā uztur pie dzīvības vien viņa smadzenes. Stīvensa apziņa atkal un atkal tiek pārcelta uz nejaušo vilciena pasažieri tā dzīves pēdējās astoņās minūtēs. Plāns ir „vienkāršs” – šajā īsajā laika sprīdī kareivim jānoskaidro, kurš uzspridzināja mums jau zināmo vilcienu ar visu tajā braucošo skolotāju, tā palīdzot novērst potenciālu nākamo sprādzienu pilsētas centrā. Zīmīgi, ka kompānija, kas rausta Koltera Stīvensa apziņu, tiek dēvēta par „Aplenkto pili”, kas ir arī viena no pasjansa variācijām.

Aplenktība ir jaunās Amerikas iemīļotā pašdefinīcija, tāpēc filma labi iederas post-vienpadsmitā-septembra pasaulē, kurā ikvienu var uzlūkot ar aizdomām un kurā atsvešinātībai pa pēdām seko paranoja, jo sevišķi velnišķīgu militāristu izskatā. Cietsirdis Streindžlovs, pārstāvot šo amerikānisko ideoloģiju, savā elles mašīnā (acīmredzams, ka iekārtas darbība, kas nodrošina apziņas daudzkārtēju pārvietošanu uz skolotāja mistisko pēcnāves nospiedumu, nav skaidra ne viņam, ne filmas scenāristam Benam Riplijam) redz ne tikai iespēju izglābt Ameriku, bet arī ļaut varonim kā „visu iespēju zemes” „īstajam” indivīdam piedzīvot savā ziņā garīgu transformāciju. Tā kā, ikreiz no jauna nonākot nolādētajās astoņās minūtēs, Stīvenss redz vienas un tās pašas pasažieru cilvēciski piezemētās darbības, kādas tās ir bijušas pirms brīža, viņam ir pieejama atklāsme un pāreja augstākā dvēseles pakāpē.

Frīdrihs Nīče savā „Priecīgajā zinātnē” pieminēja dēmonu, kas ielavās cilvēka vientuļākajā vientulībā un paziņo: „Šī dzīve, kuru tu dzīvo, atkārtosies neskaitāmas reizes, un visi prieki, sāpes, domas, lielākie vai paši mazākie notikumi atgriezīsies pie tevis.” Interesanti, kā vajadzētu rīkoties šādā gadījumā? Varonis Stīvenss izrādās spējīgs atšķetināt šo mūžības uzdevumu pats. Kā atklājas filmas gaitā – izmēģinājumu trusītis nav nekāds podpauris no ASV militārajiem spēkiem Tuvajos Austrumos, bet viltīgs blēdis. Kaut arī pirmās pāris reizes Stīvenss savu atgriešanos šajā terorisma multiplikācijā uztver ar zināmām bailēm un neticību, viņš pietiekami ātri iejūtas, kļūst pat bravurīgs, iekausta blakus sēdošos pagātnes vilciena braucējus, iemīlas svešajā meitenē un to pavedina. Vēlāk, pašpārliecinātībai vēl vairāk pieaugot, viņš izlemj, ka šī atkārtošanās ir bezjēdzīga, un uzstāda ultimātu – viņu „jāizslēdz” (jāatvieno smadzeņu aktivitātei svarīgie vadiņi) pēc misijas pabeigšanas. Tomēr galu galā Stīvenss vēlreiz maina savu attieksmi un, nolemjot apkrāpt gan nāvi, gan Dievu, pamet institūta realitāti pavisam, izglābj vilcienu, sagūsta teroristu, kļūst par skolotāju, dabū meiteni un simboliski piedzīvo pirmos patiesās laimes brīžus tieši pie Čikāgas pilsētas jaunākā mārketinga objekta – „Mākoņu vārtiem”, tēlnieka-stāra Aniša Kapūra hromētās pupas, kas visu apkārtējo atspoguļo deformēti, pavisam citādu, nekā tas ir.

„Pirmkoda” režisors ir anglis – Deivida Bovija dēls Dankans Džonss. Varbūt tās ir tēva dziesmas vai filozofijas studijas, kas viņu tirda vienkāršas spriedzes filmas pārvērst filozofiskos apcerējumos, bet jau savā pirmajā pilnmetrāžas filmā „Mēness”, kura tika uzņemta vien pirms pāris gadiem, viņš bija pārņemts ar apziņas un eksistences multiplicēšanās jautājumiem. „Mēness” galvenais varonis – kosmosa stacijas darbinieks vairs nespēja noteikt savu identitāti, kad aptvēra, ka viņam ir vairāki kloni, kas dzīvo ar viņu paralēlas dzīves, un nav skaidrs, kurš tad ir īstais. Tagad, savā otrajā filmā, viņš izrāda cieņu amerikāņu rakstniekam Filipam K. Dikam, kura stāsti par paralēlām dzīvēm un atmiņas un apziņas pārceļošanu iespaidojuši un ņemti par pamatu veselai rindai Holivudas filmu. Piemēram, Stīvens Spīlbergs izmantoja Dika stāstu par pamatu savai filmai „Īpašais ziņojums” par noziegumu preventīvu novēršanu, ko izdodas panākt ar īpašas pareģes spējām ieskatīties notikumos, kas tikai būs. Jāatzīst, ka pats Diks gan vairāk ietekmējās no narkotiku izraisītām vīzijām, šizofrēniskām fantāzijām un kaut kādiem miglainiem transcendentāliem rituāliem, neparedzot, ka šie apšaubāmie iespaidi kļūs par komercfilmu seklās filozofijas pamatu. Sauksim tās par bezbēdīgās eshatoloģijas filmām, jo, teiksim, „Pirmkoda” piedāvātā laika bezgalīgā dimensija un dzīves turpināšanās citā laika griezumā skatītājam principā ir ļoti mierinoša doma. Producenti jau sen ir sapratuši, ka piedāvāt vienai dzīves situācijai dažādus modeļus ir izdevīgi, jo tas pārvar jebkuram no mums pieejamo vienu vienīgo modeli.

Atceros, manā bērnībā poļu režisora Juliuša Mahuļska filmā „Deja Vu” Ježija Štūra spēlētais amerikāņu slepkava Džonijs Polaks ieradās pēcrevolūcijas Odesā – tieši tad, kad tur tika uzņemts Eizenšteina „Bruņukuģis Potjomkins”. Tur viņam bija vesela rinda negadījumu ar samaņas zaudēšanu, un pēc katra no tiem viņš pamodās ar jautājumu: „Kas es esmu? Kur es esmu? Kāpēc esmu šeit?”, katru reizi būdams spiests uzsākt jaunu dzīvi. Toreiz, skatoties filmu, man bija žēl, ka viņš tā arī neuzzināja, kas viņš patiesībā ir, un līdz ar to arī nekad neaptvēra, ka turpmāk dzīvos labāku dzīvi. Pavisam pretēja, kaut arī vērsta uz morālu attīrīšanos, ir iedomīgā laika ziņu komentētāja Fila Konora pieredze filmā „Murkšķa diena”. Apmeklējot vietējās slavenības, pavasara pareģotāja murkšķa Fila ikgadējās godināšanas svinības kādā ASV mazpilsētā, Konors ir spiests šo dienu piedzīvot vēl simtiem reižu, turklāt viņam vienīgajam ir iespēja iniciēt atšķirīgu rīcības modeli un izmainīt identisko dienu ritējumu. Sākumā, aptvēris savu bezizejas situāciju, Fils kļūst cinisks, pat ļauns, izmantojot spēju paredzēt notikumu gaitu gluži savtīgos nolūkos, vēlāk viņš iegrimst apātijā un izmēģina pilnīgi visus pieejamos pašnāvības veidus, tomēr katru rītu no jauna pamostas savā viesnīcas gultā. Sapratis, ka arī nāve nevar apstādināt griešanos šajā laika aplī, Konors nolemj „pārņemt kontroli” (izlasot visas iespējamās grāmatas, noklausoties visu pieejamo mūziku, iemācoties spēlēt klavieres utt.) – kļūstot par labāku cilvēku, viņš maina likteņa gaitu. Fila Konora dzīve ļoti atgādina arī mūsu varoņa kapteiņa Stīvensa transformācijas. Kamēr vilcienā sēdošo aunu bars atkārto ierastā sendviča apēšanu, biļetes izkompostrēšanu vai vispasaules terorismam veltītās bumbas detonēšanu, Stīvensam astoņās minūtēs ir pārpārēm laika, lai mainītos vai lai mainītu. Ja mēs saprastu informātikā lietoto jēdzienu „pirmkods” kā metaforu attiecībā uz pasauli, tad tas varētu būt kaut kas līdzīgs Dieva nodomam. Tādējādi Stīvenss ir mesiānisks tēls, kurš, ziedojoties mehānisko pasažieru labā, šo nodomu apiet. Kapteinis uzstājas kā apgaismots filozofs ar vārdiem: „Tas ir tas pats vilciens, tomēr tas ir cits.” Tātad viņš jau ir notvēris kādu metafizisku nobīdi starp šiem nepārtrauktajiem atkārtojumiem un atskārtis iespēju apkrāpt Dievu.

Filmas peļņas vairošanas un cilvēkmīlestības vārdā kapteinis Stīvenss īsi pirms savas un pārējo pasažieru „pēdējās nāves” nolemj vēl iepriecināt klātesošos un nolīgst turpat blakus sēdošo komediantu sasmīdināt nolemto publiku. Un, iespējams, pateicoties šim morālajam aktam, realitāte turpinās arī pēc noteiktā laika iztecēšanas, Stīvensam paliekot pagātnē, kādā citā realitātē. Tomēr viena doma mani nodarbina joprojām – kad viņa apziņa vai dvēsele gandrīz vai dēmoniskas iemiesošanās rezultātā izspieda vienkāršā skolotāja apziņu, tai taču bija kaut kur jāpaliek? Žēl būtu, ja tā izrādītos vienkārši izkūpējusi gaisā.