Vieta, kuras nav

Ja vilcienā gadās iesnausties, palaist garām Ingolštati ir ļoti viegli. Tumši zilajā formastērpā ģērbtais biļešu kontrolieris ar mundro “Grüß Gott!” manu biļeti pārbaudījis jau drīz pēc izbraukšanas no Minhenes, es paskatos pulkstenī un atspiežu galvu pret vēso, tikko manāmi vibrējošo stiklu - līdz Ingolštatei jābrauc gandrīz stunda, un, kaut šī nav pirmā reize, es atkal pabrīnos par pilsētas spēju saplūst ar apkārtni un pazust Bavārijas laukos. Vilciens, klusi sīkdams, slīd caur apiņu stādījumiem un sīkiem, baltiem ciematiem, kuru nosaukumi dīvainā kārtā visbiežāk sākas ar burtiem P vai R (Pētershauzene, Paindorfa, Reihertshauzene, Pfafenhofana, Rorbaha), apstājas Ingolštatē, un slīd tālāk - atšķirība tikai tā, ka uz ziemeļiem no Ingolštates sīko apdzīvoto vietu nosaukumi zaudē savu paredzamību un sākas arī ar alfabēta pirmajiem burtiem (Eitensheima, Adelšlāga, Dolnšteina). Vācijas jaunāko lielpilsētu (par tādām tiek uzskatītas pilsētas, kurās ir vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju, un Ingolštate šo robežu pārsniedza 1989. gadā), varētu arī nepamanīt, ja vien pašos tās ziemeļos nebūtu milzīgās Audi centrāles, pelēku, stūrainu haļļu labirinta, caur kuru vilciens vijas vairākas minūtes. Taču tad jau būtu par vēlu, Ingolštate būtu palikusi aiz muguras, un nākamā pietura būtu Geimersheima, balts ciemats, kur gaisā jaušama kūtsmēslu smaka.

Necilā Ingolštates dzelzceļa stacija, kur no skaļruņiem plūstošā balss atbraucējus sveic pilsētā un ziņo par iespējām pārsēsties ekspresī uz Nirnbergu vai pat Berlīni, atrodas krietnu pāris kilometru attālumā no centra, un iebraucējam varētu rasties iespaids, ka Ingolštates nemaz nav - vismaz ne kā visstraujāk augošās Bavārijas pilsētas un Audi mājvietas, pilsētas, kas pirms pāris gadiem svinēja savu 1200. dzimšanas dienu. Ingolštates futbola klubs spēlē Vācijas trešajā līgā, kuras spēļu apskatus pārraida vien reģionālās televīzijas, un Audi limuzīni TV reklāmās visbiežāk redzami ar stilīgās ziemeļu metropoles Hamburgas numuru zīmēm - šķiet, viens no vācu autobūves flagmaņiem mazliet kautrējas par savām necilajām mājām.

Iespējams, Ingolštati nemanāmu padarījis tās robežpilsētas raksturs. Vēl šodien sīkajos ciematos ap pilsētu dažviet saglabājušās romiešu nocietinājumu drupas, kas iezīmē limes līniju, kādreizējo Romas impērijas un barbaru zemju robežu. Jau daudz vēlāk Ingolštate kļuva par pilsētu, kuru šķērso balto desu ekvators (Weifiwurstāquator), iedomāta, taču ļoti svarīga (kā jebkura robeža) līnija, kas bavāriešu kultūras telpu jeb Minhenes balto desu izplatības areālu konservatīvāko bavāriešu apziņā nošķir no Prūsijas jeb teritorijas, kur nav ne balto desu, ne kultūras. Ingolštate šķiet pazudusi “Bermudu trijstūrī” starp Bavārijas lielākajām pilsētām Minheni, Nirnbergu un Rēgensburgu.

Nav grūti iedomāties, kādēļ 1994. decembrī, kad Minhenē notika Keneta Branaga filmas “Mērijas Šellijas Frankenšteins” Vācijas pirmizrāde, žurnālisti nevarēja novaldīt smieklus, dzirdot romāna un filmas varoni, apsēsto zinātnieku Viktoru Frankenšteinu, sakām savai mīļotajai Elizabetei: “Nāc man līdzi uz Ingolštati un kļūsti par manu sievu!” Ingolštate nav vieta, kurp cilvēki dodas precēties, tā pat nav pilsēta, uz kuru apsēsti zinātnieki dotos vieni paši. Šodien Ingolštate labākajā gadījumā ir magnēts, tā pievelk jaunus inženierus vai menedžerus, kas sāk savu karjeru Audi, lai vēlāk nokļūtu citā koncerna birojā kādā aizraujošākā pilsētā.

Tāpat nav grūti iedomāties, ka Ingolštate nebija metropole arī 19. gadsimta sākumā, kad tobrīd tikai 18 gadus vecā Mērija Šellija Šveicē radīja romānu par Viktoru Frankenšteinu, zinātnieku, kura Ingolštatē atdzīvinātajai būtnei nākamā pusotra gadsimta laikā bija lemts nemanāmi pārņemt sava radītāja vārdu, uz palikšanu iemiesoties britu aktierī Borisā Karlofā, zaudēt tikpat kā jelkādu saikni ar romānu un kļūt par apzīmējumu revolūcijām, ģenētiski modificētai pārtikai vai vienkārši īpaši neglītiem cilvēkiem. Mērija Šellija Ingolštati savām acīm nekad nebija skatījusi, iespējams, viņa pat nezināja, ka romāna tapšanas brīdī vecākā Bavārijas universitāte jau 16 gadus atradās Landshūtē. Visticamāk, viņa arī nenojauta, ka 1752. gadā kādā no pilsētas kapsētām patiešām tika atrakts bērna līķis, lai vēlāk to izmantotu anatomiskos eksperimentos, taču Šellijas lēmums savas iztēles augli Viktoru Frankenšteinu sūtīt studēt tieši uz Ingolštati un tur mākslīgi radīt dzīvību, protams, nebija nejaušs. 1815. gadā Indonēzijā izvirda Tamboras vulkāns, sagādājot planētai spēcīgāko izvirdumu cilvēces vēsturē un jau labu laiku pirms globālajām finanšu krīzēm un runām par cilvēka lomu klimata pārmaiņās skarbi parādot, ka pasaule ir maza un cilvēces iespējas to ietekmēt - niecīgas. Tambora stratosfērā izvēma aptuveni 60 megatonnas sēra, un tā izveidotais aerosols Eiropā un Ziemeļamerikā nolaupīja nākamā gada vasaru. 1816. gads tiek uzskatīts par aukstāko, kopš tiek veikti meteoroloģiskie novērojumi - ASV cauru gadu tika novērotas salnas, Eiropā plosījās vētras un negaisi, un visā pasaulē cilvēkus piemeklēja neraža un bads. Šajā vasarā, kas drīzāk atgādināja vēlu rudeni, Šellija (tolaik vēl Volstonkrafta), viņas vēlākais vīrs un tobrīd jau mirušā bērna tēvs, dzejnieks Pērsijs Bišs Šellijs, viņu draugs lords Bairons, viņa ārsts un pa laikam arī mīļākais Džons Polidori, kā arī Mērijas pusmāsa, tovasar no Bairona grūtā Klēra dienām ilgi sēdēja pie kamīna Bairona īrētajā īpašumā Villa Diodati Ženēvas ezera krastā, apreibinājās ar opiju un sprieda par politiku, filozofiju un mistiku. “Bija drēgna vasara, un nerimstošais lietus mūs dienām ilgi turēja iesprostotus villā. Mūsu rokās nonāca vairāki sējumi franciski tulkotu vācu šausmu stāstu,“ savā dienasgrāmatā vēlāk rakstīja Šellija.
16. jūnija vakarā, kas bija tikpat lietains un auksts kā vairums pārējo vasaras dienu, lords Bairons ierosināja kompānijai pašiem rakstīt šausmu stāstus. Viņš un Šellijs - vienīgie no nelielā pulciņa, kam bija vērā ņemama pieredze darbā ar spalvu - ātri vien iedvesmu zaudēja, taču Mērija - sliktā laika (romāna priekšvārdā gan viņa raksta, ka drīz pēc nakts, kurā Bairons izteica savu priekšlikumu, laiks uzlabojies, un saules stari izkliedējuši biedru drūmās domas par spokiem un citiem mošķiem), opija, privāto likstu un arī Šellija mudināta -, Bairona spontāno ideju bija uztvērusi visnotaļ nopietni.

Ilgāku laiku cīnījusies ar iedvesmas trūkumu un tā radīto mazvērtības sajūtu, Mērija - vismaz saskaņā ar pašas rakstīto - piedzīvoja vīziju, kas viņai nepilna gada laikā ļāva pabeigt romānu par zinātnieku Viktoru Frankenšteinu, viņa radīto dzīvību un zinātnes nesto postu. Kādu nakti “...es noliku galvu uz spilvena. Es negulēju, un, varētu teikt, arī nedomāju. Bez manis pašas vēlēšanās mani sagrāba iztēles spēks un iedvesa manī dzimušajiem tēliem dzīvību, kas ievērojami pārsniedza sapņu spēju. Ar aizvērtām acīm, taču asu gara skatienu es redzēju bālu nolādēto mākslu skolnieku noliecamies pār paša radītu būtni. Es redzēju briesmīgu cilvēka ķermeni un kā tas, kādai mašīnai darbojoties, neveikli sakustas.” Šī aina vienlaikus ir 1817. gada aprīlī pabeigtā un gadu vēlāk pirmo reizi izdotā romāna “Frankenšteins jeb modernais Prometejs” kodols, brīdis, kurā Viktors Frankenšteins, vairākus gadus studējis ķīmiju, anatomiju un citas zinātnes, kādā bēniņos iekārtotā darbnīcā Ingolštatē atšķetina dzīvības un nāves mīklu: “Kādā drūmā novembra naktī mani pūliņi tika atalgoti. Nāves mokām pielīdzināmā sasprindzinājumā es ap sevi izklāju dzīvības instrumentus, lai uzšķiltu dzīvības dzirksti pie manām kājām gulošajā nedzīvajā lietā. Bija jau gandrīz viens pēc pusnakts, lietus nerimis bungoja logu rūtīs, un mana svece bija gandrīz izdegusi, kad dziestošās gaismas uzplaiksnījumā es ieraudzīju atveramies radības blāvi dzelteno aci. Būtne smagi ievilka elpu, tās locekļi krampjaini sakustējās.”

Ingolštates universitātes Medicīnas fakultāte varēja būt vieta, kur mācījās Viktors Frankenšteins un kur viņš satika romānā minētos profesorus. Vara grebums.

Lasītājam, kuru ar romantisma literatūru saista gadījuma rakstura attiecības, Šellijas “Frankenšteins” ar lappusēm garajiem dabas ainu un cilvēka sajūtu aprakstiem, visdrīzāk, šķebinās kā pārāk salda, ar dzeltenīgām trekna sviesta krēma rozēm garnēta kūka. Kuplā valoda un romāna sižets jau pirmajās lappusēs liek sajust tādu kā saldenu pūstošas maitas smaku, kas neatkāpjas līdz grāmatas beigām, taču kūkas biskvīts jeb stāsta karkass ir visai knaps.

Viktors Frankenšteins piedzimst pārtikušā ģimenē Šveicē, kur uzaug kopā ar vecāku adoptēto māsu Elizabeti un pusaudža vecumā aizraujas ar viduslaiku alķīmiķu darbu studijām, bet 17 gadu vecumā pēc tēva vēlēšanās tiek nosūtīts uz Ingolštati, lai iepazītos ar “citu zemju tikumiem”. Tur viņš ātri vien saprot, ka līdz šim krātās zināšanas ir maldi, un metas dabaszinību un anatomijas studijās, lai jau pavisam drīz (ne bez agrāk iepazīto viduslaiku domātāju un darītāju Alberta Lielā, Paracelza vai Kornēlija Agripas darbu ietekmes) tiktu apsēsts ar domu atdzīvināt nedzīvu matēriju. Pēc vairāku gadu pūliņiem viņam tas arī izdodas, taču mākslīgi radītais cilvēks Viktorā izsauc tādu pretīgumu, ka viņš metas bēgt. Abu ceļi atkal krustojas tikai tad, kad Frankenšteina radījums, uz savu roku mēģinājis iekļauties cilvēku pasaulē un sava baisā izskata dēļ piedzīvojis tikai nežēlīgus atraidījumus, dodas uz Šveici sava radītāja meklējumos un nogalina Viktora jaunāko brāli. Abi satiekas augstu Alpos, kur Frankenšteins piekrīt būtnes piedāvājumam - zinātnieks radīs viņam sievu, bet radījums ar savu dzīves biedreni apmetīsies tālu prom no cilvēkiem. Ilgi atlicis nepatīkamo pienākumu, Frankenšteins galu galā dodas uz Skotijas ziemeļiem, lai uz kādas vientuļas salas izpildītu solījumu, taču īsi pirms darba pabeigšanas, pamanījis pa laboratorijas logu savu pirmo radījumu, bailēs no abu iespējamiem briesmu darbiem izposta no līķu daļām sadiegto sieviešu kārtas radību. Ingolštatē atdzīvinātā radība sola atriebties - un nogalina vispirms Frankenšteina tuvāko draugu, bet kāzu naktī arī viņa adoptēto māsu un tikko apņemto sievu Elizabeti. To uzzinājis, mirst arī Viktora sirmais tēvs, un zinātnieks, kura dzīve nu ir neglābjami izpostīta, uzsāk sava radījuma vajāšanu, kas neveiksmīgi beidzas Krievijas ziemeļos.

Mērija Šellija, Redžinalda Īstona portreta reprodukcija

Šellijas romāns sākas un beidzas ar vēstulēm, kuras savai māsai Anglijā sūta Roberts Valtons - ar Viktoram līdzīgu degsmi pārņemts jauns cilvēks, kurš iecerējis ar kuģi šķērsot Ziemeļpolu. Vispirms viņš sastop un izglābj izvārgušo Frankenšteinu, kuru paša radījuma medības aiztriekušas uz Arktiku, bet pēc tam, kad Viktors, uzticējis Robertam savu stāstu, jau miris, Valtons iepazīst arī viņa radīto būtni - pārliecinājusies par Viktora nāvi, tā pazūd un sola sadedzināties.

“Mācies no manis, ja arī ne no maniem padomiem, tad vismaz no mana piemēra, cik bīstami ir iegūt zināšanas un cik daudzkārt laimīgāks ir tas, kurš pārliecināts, ka viņa dzimtais miests ir visa pasaule, nekā tas, kurš tiecas kļūt dižāks, nekā viņam pa spēkam,” īsi pirms savas nāves Frankenšteins brīdina jauno, par savām neierobežotajām spējām pārliecināto jūrasbraucēju. Paša Frankenšteina gadījumā ģeogrāfiski abus polus - nevainīgo dzimto vietu un nelaimes nesošo pasauli - veido divas pilsētas, Ženēva un Ingolštate. Pirmajā viņš piedzimst un uzaug, bet uz otro dodas studēt, tur viņu pārņem doma par dzīvības radīšanu, Ingolštatē viņš atsvešinās no ģimenes un rada būtni, kas, mīlestību alkstoša, mežos un ciematos ap Ingolštati saskaras vienīgi ar cilvēku ļaunumu un galu galā dodas uz Ženēvu, kur izposta Frankenšteina ģimeni.

Domājams, Mērija Šellija pati ne tikai nebija redzējusi Ingolštati, bet arī netika mēģinājusi iegūt par pilsētu kaut aptuvenas ziņas ceļojumu literatūrā vai kādā no enciklopēdijām. Kaut gan 11 no 24 grāmatas nodaļām darbība risinās Ingolštatē vai tās tuvumā, pilsēta tā arī paliek anonīms šauru ieliņu labirints, kurā tikai pieminētas romāna ritumam nepieciešamās vietas - universitāte, kapliča vai kapi -, un pār tām slejas vienīgi “baltais baznīcas tornis”.

2008. gadā Šellijas Ingolštates aptuvenība var šķist apzināti veidota. Bavārijā vien būtu iespējams saskaitīt dučiem pilsētiņu, kas no Ingolštates atšķiras vienīgi ar ielu nosaukumiem un to dzīslojumu pilsētas kartē. Neliela vecpilsēta, ko uz pusēm sadala kājāmgājējiem atvēlēta iepirkšanās iela. Tie paši veikali, kas jebkurā līdzīga izmēra pilsētā visā Vācijā - H&M, C&A, un pašā centrā Karstadt vai Kaufhof universālveikals. Ap vecpilsētu - palielu ielu veidots aplis, aiz kura pilsēta izšķīst uz visām debespusēm.

Iespējams, Šellijas zīmētās Ingolštates blāvums un fakts, ka pilsētas vārds romānā pieminēts ne vairāk kā desmit reižu, līdzās fonētiskiem iemesliem (1931. gadā uzņemtajā filmā “Frankenšteins” ar Borisu Karlofu galvenajā lomā Ingolštate aizstāta ar Goldštati jeb Zelta pilsētu - jo angliskais Ingolštatē jeb in Ingolstadt izklausītos pēc mēles mežģa; iespējams, šī filma arī noteica vārda “Frankenšteins” nobīdi no zinātnieka uz Karlofa tēloto monstru) galu galā lika vietas nosaukumam izzust no stāsta par Frankenšteinu, lai pa īstam atgrieztos tikai 1994. gadā ar filmu “Mērijas Šellijas Frankenšteins.”

Vairums “Ingolštates faktora” pētnieku (tādu gan nav sevišķi daudz) ir pārliecināti, ka Šellijas izvēli par labu Ingolštatei noteica 19. gadsimta sākumā Eiropā populāra sazvērestības teorija, kas nelielajā (revolūcijas laikā tur bija aptuveni 8000 iedzīvotāju) Bavārijas lauku pilsētiņā saskatīja Lielās franču revolūcijas dzimšanas vietu.

1776. gadā Ingolštates universitātes pasniedzējs Ādams Veishaupts (1748-1830) nodibināja slepenu biedrību Illuminati, kas jau pēc deviņiem gadiem tika aizliegta, taču esot turpinājusi aktīvi darboties arī pagrīdes apstākļos - un 18. gadsimta beigās pagriezusi pasaules vēsturi, sarīkojot revolūciju Parīzē.

Arī leģenda par iluminātiem, līdzīgi kā stāsts par Frankenšteinu, laika gaitā zaudējusi saknes un uzsākusi pati savu dzīvi. Bestselleru autors Dens Brauns, kura romāns “Eņģeļi un dēmoni” vācu valodā iznācis ar nosaukumu “Illuminati”, grāmatas pirmajās lappusēs, sadaļā ‘Autora piezīme” paziņo, ka “arī iluminātu brālība eksistē”, bet turpinājumā raksta, ka “...16. gadsimtā grupiņa cilvēku Romā sāka pretošanos baznīcai. Daži Itālijas izglītotie prāti - fiziķi, matemātiķi, astronomi - sāka slepeni satikties un dalīties bažās par baznīcas kļūdainajām mācībām. Viņi baidījās, ka baznīcas “patiesības” monopols apdraud akadēmisko izglītību visā pasaulē. Šie cilvēki nodibināja pirmo zinātnisko kolektīvu pasaulē, nosaucot sevi par “apgaismotajiem”. Neapstrīdamu ziņu par to, kas īsti bija ilumināti un cik tālu patiešām sniedzās Ingolštatē dibinātās slepenās biedrības ietekme, ir maz - galvenokārt tādēļ, ka ap nepilnu gadu desmitu eksistējušo organizāciju jau kopš Franču revolūcijas sazēlis milzums mītu un to jūklī atrast drošus faktus laika gaitā kļūst aizvien grūtāk - tā dažviet internetā atrodamas ziņas, ka Veishaupts bijis ebrejs un ir sarakstījis zināmās aprindās par vispasaules ebreju sazvērestības pamatdokumentu uzskatītos Ciānas gudro protokolus.

Veishaupts piedzima 1748. gadā Ingolštatē, kur viņa tēvs, pats no Vircburgas, bija pieņēmis mājskolotāja vietu. Agrā bērnībā zaudējis tēvu un nonācis pilnīgā audžutēva atkarībā (universitātes profesors, barons Johans Ādams fon Ikštats gan nebija “ļaunais patēvs” un bez viņa ietekmes un sakariem Veishauptam, domājams, nebūtu izdevies veidot karjeru Ingolštates universitātē), Veishaupts jau studiju gados sāka domāt par “slepenu biedrību pasaules uzlabošanai”. Pirmos, paša par “smieklīgajiem” nodēvētos slepenās biedrības statūtus viņš izveidoja jau 1765. vai 1766. gadā, būdams tikai 18 gadus vecs, taču par oficiālu iluminātu dibināšanas dienu tiek uzskatīts 1776. gada 1. maijs, kad “Iluminātu ordenī” svinīgi tika uzņemti pirmie četri biedri (pirmos iluminātus Veishaupts, kurš ordenī sev deva segvārdu Spartaks, izvēlējās no savu studentu vidus).

Ādams Veishaupts, krīta litogrāfija

Nākamajos trīs gados ilumināti lavīnveidīgi izplatījās visā Bavārijā un arī aiz tās robežām, un jau 1779. gadā ordenis faktiski kontrolēja Minhenes brīvmūrnieku ložu Karl Theodor zum guten Rat.

Neskatoties uz ciešajiem sakariem ar brīvmūrniekiem, ilumināti paši nekļuva par šīs visā Eiropā izplatītās slepenās organizācijas daļu - drīzāk Veishaupta dibinātais ordenis izmantoja panīkumu, kas tolaik valdīja daudzās Vācijas brīvmūrnieku ložās, pārvilinot to biedrus un tā vairojot savu ietekmi brīvmūrnieku rindās (daudzi ilumināti paralēli darbojās gan Veishaupta ordenī, gan brīvmūrnieku ložās, arī pats Veishaupts jau 1777. gadā kļuva par brīvmūrnieku Minhenes ložā Zur Behutsamkeit).

Aktīva brīvmūrnieku piesaistīšana iluminātiem ļāva izlauzties arī ārpus Bavārijas robežām, un par nozīmīgāko figūru šajā procesā kļuva barons Ādolfs fon Knige - brīvmūrnieks, kuru tā sajūsmināja Veishaupta idejas, ka trīs gadu laikā viņš iluminātiem piesaistīja aptuveni 500 jaunu biedru - ne tikai tagadējās Vācijas teritorijā, bet arī Dānijā, Polijā, Šveicē un Itālijā. 1782. gadā par iluminātiem kļuva arī Gēte (Abaris) un Herders (Damasus Pontifex).

Tās pašas idejas, kas tā aizrāva fon Knigi, drīz vien (1785. gadā) kļuva par iemeslu iluminātu ordeņa aizliegumam Bavārijā un tam sekojošai formālai ordeņa pašlikvidācijai. Veishaupts, kura vara iluminātu vadībā, ordenim izplešoties, sāka aizvien vairāk šūpoties, savu dibinājumu uzskatīja par ideālu iespēju “pārvarēt cilvēka dabu postošo despotismu un nodibināt kosmopolītisku republikānismu, kurā apgaismots saprāts atjaunotu vienlīdzības un brīvības definēto cilvēka dabisko stāvokli.” Iluminātu mērķis, kas tika atklāts tikai organizācijas augstākos grādus ieguvušajiem biedriem, bija radikāls - kosmopolītiska pasaules kārtība, kurā nebūtu ne valstu, ne valdnieku, ne šķiru, ne arī baznīcas varas (Veishaupts, jaunībā baudījis jezuītu sniegto izglītību, gandrīz paranoiski ienīda katoļu baznīcu). Nav brīnums, ka Bavārijas kūrfirsts Karls Teodors, kura pārvaldē iluminātu ietekme dažu gadu laikā bija ievērojami pieaugusi, ordeni aizliedza. Tobrīd sevi par iluminātiem sauca aptuveni 1500 cilvēku, trešdaļa no tiem bija brīvmūrnieki.

Par spīti ordeņa aizliegumam Bavārijā un oficiālai tā likvidācijai visā tagadējās Vācijas teritorijā, ilumināti jau bez Veishaupta turpināja darboties pagrīdē - īpaši aktīvi Veimārā un Gotā (domājams, ka “pēcveishaupta periodā” nozīmīgu lomu biedrībā spēlēja arī Gēte). 1787. gadā - divus gadus pirms Bastīlijas ieņemšanas un Lielās franču revolūcijas sākuma - viens no jaunajiem iluminātu līderiem, brīvmūrnieks Johans Kristofs Bode devās uz Parīzi, kur tikās ar Francijas brīvmūrniekiem, arī vienu no nākamajiem revolūcijas līderiem, marķīzu Mirabo. Iespējams, Mirabo, agrāk viesojoties Prūsijā, pats bija kļuvis par iluminātu (dažviet pat tiek minēts viņa segvārds Leonidas), taču drošu pierādījumu tam nav.

Tieši Vācijas iluminātu un vēlāko revolucionāru tikšanās 1789. gada notikumu priekšvakarā kļuva par iemeslu Apgaismības un revolūcijas pretinieku apgalvojumiem, ka Bastīlijas ieņemšanu, jakobīņu teroru un vēlākos Napoleona karus izraisījusi iluminātu un Francijas brīvmūrnieku sazvērestība. Citiem vārdiem - revolūcija Francijā dzimusi Ingolštatē.

Viens no šīs teorijas kopējiem, izbijis franču jezuīts, abats Baruels, veido tiltu, kas Ingolštatē dzimušo iluminātu ordeni vieno ar Mēriju Šelliju un līdz ar to arī Viktoru Frankenšteinu - zinātnieku, kurš Ingolštatē radīja “jauno cilvēku”.

Mērijas Šellijas vīrs Pērsijs Šellijs, jūsmīgs Apgaismības ideālu fans, vēl pirms iepazīšanās ar savu nākamo sievu studiju gados bija aizņemts ar “politisko uzskatu pilnveidošanu un tautu uz tās tiesību pieprasīšanu mudinošu uzsaukumu sacerēšanu”, un šajā laikā viņa rokās nonāca Baruela četros sējumos apkopotais darbs par “jakobīņu vēsturi” “Memuāri jakobīnisma vēstures vajadzībām”. Baruela apcerējums par iluminātu lomu revolūcijas organizēšanā un citi revolucionāri darbi studentu acīmredzot iedvesmoja, un 1811. gadā viņa pārdomas ieguva taustāmu formu piecu lappušu traktātā ‘Ateisma neizbēgamība”. Pērsija Šellija iecerētais revolucionārais efekts - plaša diskusija par Dieva jēdzienu sabiedrībā - gan izpalika, tā vietā viņš līdz ar kādu draugu tika izslēgti no Oksfordas universitātes, un jaunā dumpinieka akadēmiskā karjera beidzās, īsti nesākusies.

Gaidot universitātes vadības lēmumu par izslēgšanu, Šellijs ķērās pie pats savas slepenas brālības organizēšanas. Padzirdējis, ka tiesa nesen attaisnojusi izdevuma Examiner izdevēju Lī Hantu (viņš bija apsūdzēts saistībā ar rakstu, kurā kritizēti miesas sodi armijā), viņš tobrīd pavisam nepazīstamajam vīrietim nosūtīja vēstuli, aicinot kopīgi veidot apgaismotu, politisko uzskatu dēļ apdraudētu cilvēku organizāciju. Kā piemēru šādu organizāciju spējai ietekmēt politiskos procesus minot iluminātus, Šellijs vēstulē prātoja - varbūt kas līdzīgs būtu iespējams arī 19. gadsimta Anglijā. Jau drīz pēc izslēgšanas no Oksfordas universitātes un ar to saistītās saķeršanās ar tēvu viņš pats uz savu roku devās uz Īriju, lai uzņemtu kontaktus ar īru revolucionāriem (Baruels savos darbos bija norādījis uz organizāciju United Irishmen, kas esot uzskatāma par daļu no iluminātu sazvērestības turpinājuma Īrijā), taču arī tur viņa idejas atsaucību neguva.

Par vīra aizraušanos ar Baruela darbiem zināja arī Mērija, kura savās dienasgrāmatās vairākkārt pieminējusi vīra paradumu vakaros lasīt viņai priekšā - nereti arī no Baruela sējumiem. Tā kā viens no Pērsija Šellija pirmajiem pseidonīmiem bija “Viktors”, ļoti iespējams, ka Mērija savu apsēsto zinātnieku Viktoru Frankenšteinu radīja kā sava vīra - iluminātu fascinēta dzejnieka - un Ādama Veishaupta - iluminātu ordeņa dibinātāja - sintēzi.

Kaut gan arī Mērija pati bija uzaugusi apgaismības garā (viņas māte Mērija Volstonkrafta ievērību izpelnījās ar savu darbu “Sieviešu tiesību aizstāvība”, bet tēvs Viljams Godvins tika uzskatīts par vienu no tā laika radikālākajiem politiskajiem domātājiem Anglijā), vīra kaismīgi aizstāvētās revolucionārās idejas viņu vienlaikus gan fascinēja, gan biedēja - varbūt tādēļ, ka īsti laimīga laulībā ar Pērsiju Šelliju viņa nejutās, turklāt līdz pat mūža galam viņu ķēra viens likteņa trieciens pēc otra. Mērijas vecāki apprecējās īsi pirms meitas dzimšanas, taču nepilnas divas nedēļas pēc meitas nākšanas pasaulē Mērija Volstonkrafta nomira. Četrus gadus vēlāk Viljams Godvins apprecējās otro reizi, un Mērija, kurai jau bija pusmāsa Fanija no mātes pirmās laulības, tika pie vēl diviem radiniekiem - māsas un brāļa.

Tā kā meitenes attiecības ar tēva jauno sievu veidojās sarežģītas, lielāko daļu bērnības viņa pavadīja pie ģimenes draugiem Skotijā. Kad 17 gadus vecā Mērija atgriezās no kāda Skotijas ceļojuma, tēva mājās viņa sastapa piecus gadus par sevi vecāko, tobrīd jau pazīstamo dzejnieku Pērsiju Šelliju, kurš bija iedraudzējies ar Godvinu un paguvis nelaimīgi apprecēties (par Pērsija revolucionāro izpratni par laulību liecina fakts, ka īsi pirms došanās uz Īriju viņš pie sevis bija uzaicinājis savu no Oksfordas izslēgto draugu, piedāvājot viņam dalīt ne tikai māju, bet arī sievu - 16 gadus vecā skolniece gan pret to iebilda).

Galu galā Šellijs pameta savu pirmo ģimeni (viņa sieva drīz pēc tam izdarīja pašnāvību) un kopā ar Mēriju devās uz Eiropu, tiesa, līdzi ņemot arī Mērijas pusmāsu Klēru, kura drīz vien kļuva par viņa mīļāko. Šellija un Mērijas laulībā piedzima pieci bērni, taču tikai vienam no viņiem bija lemts dzīvot ilgāk par savu māti, un 1822. gadā traģiski gāja bojā arī pats Pērsijs Šellijs - dzejnieks, kurš nekad nebija mācījies peldēt, noslīka, burājot Vidusjūrā.

Varētu pieļaut, ka Pērsija Šellija vētrainā dzīve, kurā lielu lomu spēlēja apgaismota, racionāla cilvēka ideāls, Mēriju vienādā mērā fascinēja un mulsināja, un pirmā bērna pāragrā nāve viņas dvēselē bija atstājusi tik dziļas rētas, ka šķietami spontāni tapušais romāns par Frankenšteinu patiesībā bija Šellijam veltīta apgaismības ideju kritika un sapnis par iespēju nostāties pret nāves neapstrīdamajiem lēmumiem.

“Manu visdārgāko Hog mans bērniņš ir miris - vai tu apciemosi mani pēc iespējas drīzāk - es vēlos tevi satikt - tam nekas nekaitēja kad es devos gulēt - es pamodos naktī lai to pazīdītu man šķita ka tas dus tik saldi es nevēlējos to modināt - tas jau bija miris bet mēs to pamanījām tikai no rīta - izskatījās ka tas bija miris krampju lēkmē - vai tu mani apciemosi - tu esi tik mierīgas dabas un Šellijs baidās no piena izraisīta drudža - jo es vairs neesmu māte,” Mērija 1815. gada martā pēc sava pirmdzimtā nāves rakstīja vēstulē draugam, reizē ar Šelliju no universitātes izslēgtajam Tomasam Džefersonam Hogam.

Taču tikpat labi iespējams, ka patiesībā viss bija daudz vienkāršāk, un stāsts par Mērijas Šellijas Frankenšteinu nav nekas vairāk kā draugu lokā tapis nieks, palienēts no agrāk dzirdētiem šausmu stāstiem - un pārējais ir tikai urķīgu literatūras pētnieku un vēsturnieku iedomas un mēģinājumi saskatīt zīmju un nozīmju slāņus tur, kur vismaz apzināti tos neviens nav atstājis.

Aptuveni 300 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Ingolštates, netālu no Darmštates (pilsētas nosaukums, latviski tulkots, būtu Zarnu pilsēta) atrodas Frankenšteinas pils, kur mūsdienās katru gadu oktobra beigās notiek Helovīna festivāls, bet 1673. gadā tur dzimis teologs, alķīmiķis, anatoms un ārsts Johans Konrāds Dipels. Vietējiem iedzīvotājiem viņa rosīšanās pilī šķitusi tik aizdomīga, ka par viņu radušās baisas baumas - Dipels esot centies no sadalītiem līķiem un jaunavu asinīm radīt dzīvu cilvēku. Kādā novembra pēcpusdienā tas viņam arī izdevies, taču radījums ar vienu sitienu notriecis savu radītāju un paslēpies mežos, kas toreiz ieskāva pili. Dipela izveidotā būtne vēl šodien slapstoties mežos un mēģinot nolaupīt bērnus un jaunavas.

Šo stāstu 19. gadsimta sākumā esot pierakstījuši vācu pasaku vācēji un ģermānistikas pamatlicēji brāļi Grimmi, kuri 1813. gadā to nosūtījuši savai tulkotājai Anglijā, Mērijas Šellijas pamātei Mērijai Džeinai Klērmontai. Gadu vēlāk, kopā ar Pērsiju Šelliju un pusmāsu Klēru apceļojot Eiropu, Mērija esot apmeklējusi arī Frankenšteinas pili.

Šī versija gan nešķiet īpaši ticama, ja ņem vērā, ka brāļu Grimmu biedrībai Vācijā nav nekādu ziņu par Mērijas Džeinas un Grimmu saraksti, turklāt apšaubāmi izklausās arī šī pieņēmuma autora Valtera Šēles apgalvojumi, ka vēstule atrodoties kādā privātā kolekcijā Lielbritānijā, un viņš pats esot viens no retajiem cilvēkiem, kuram paveicies to redzēt. Tāpat nav zināms, ka brāļi Grimmi patiešām būtu pierakstījuši teiku par baiso alķīmiķi, taču Frankenšteinas pils pieminēta kādā citā teiksmā par bruņinieku Hansu, kurš iet bojā cīņā ar pūķi. Lai vai kā, Šēle nav vienīgais autors, kurš Frankenšteinas pili saista ar Mērijas Šellijas romānu, turklāt ilgāku laiku pils tuvumā pavadījis arī Gēte - viņa traģēdiju “Fausts” iedvesmojis 15. gadsimtā dzīvojušais astrologs un pareģis Johans Fausts, kurš savulaik mēģinājis apmesties Ingolštatē, taču no pilsētas padzīts.

Visticamāk, Faustu padzītu arī šodien, jo Ingolštate ir krietna pilsēta, kas nevēlas savu vārdu saistīt ar burvjiem, pareģiem vai iedomu tēliem. Pilsētā nav Frankenšteina krodziņa, kur dzērieni tiktu pasniegti kolbās vai mēģenēs, tāpat nav arī bēniņu, kur Viktors Frankenšteins tumšā novembra naktī jau pēc pusnakts atdzīvināja no vairākiem līķiem sašūto būtni. Laiku pa laikam (vienīgi vasaras sezonā, no maija līdz oktobrim) par astoņiem eiro interesentiem tiek piedāvāta “Frankenšteina pilsētas apskate” (Dr. Frankensteins Mystery Tour), kas sākas vecpilsētā iepretim McDonald's ēstuvei.

Bijušajā universitātes Anatomijas fakultātes ēkā (tā atrodas Anatomijas ielā vecpilsētas nomalē), kur droši vien būtu mācījies Viktors Frankenšteins, jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem atrodas Vācijas Medicīnas vēstures muzejs. Ziemīgajā otrdienā, kad to apmeklēju, klusajās muzeja zālēs esmu vienīgais cilvēks. Sirmais, adītā džemperī ģērbtais biļešu pārdevējs palicis priekštelpā, un es, ja vien gribētu, varētu pieskarties kādam 19. gadsimta zobārstniecības krēslam vai citam tikpat ikdienišķam un galu galā garlaicīgam eksponātam. Viktora Frankenšteina un viņa radītā cilvēka te nav.

Arī Bavārijas pirmā universitāte, kas Ingolštatē tika izveidota jau 1472. gadā un īsu brīdi bija viena no ietekmīgākajām vācu valodas izplatības telpā, 1800. gadā tika pārcelta uz 100 kilometrus attālo Landshūti (ironiskā kārtā šādu lēmumu spieda pieņemt revolucionārās Francijas armijas tuvošanās - ja Veishaupta dibinātie ilumināti patiešām bija atbildīgi par revolūciju, tad galu galā viņi būtu vainojami arī savas idejiskās dzimšanas vietas iznīcināšanā), bet vēlāk - uz Minheni. Tagad Ingolštatē atrodas vienīgi Eihštetes Katoļu univeristātes Ekonomikas fakultāte, bet universitātes centrs atrodas 25 kilometrus tālajā un 10 reizes mazākajā Eihštetē. Zīmīgi, ka Veishaupta laikā Eihštetē atradusies arī Iluminātu ordeņa augstākā pārvaldes instance, areopāgs, bet Šellijas romānā Frankenšteina radītā būtne savus pirmos dzīves mēnešus pavada “mežos ap Ingolštati” - ja man kāds jautātu, kur tieši viņš patvēries, es noteikti minētu mežus, kas klāj brūnganos kalnus ap Eihšteti.

Ziemas vakaros tur brēc pūces vai varbūt ūpji, bet zem kājām krikšķ sausi zari. Tūristiem paredzētās takas, ko vasarās min nūjotu pensionāru ordas, ir tukšas, un vietumis to malās piestiprinātas plāksnītes, uz kurām Edvarda Munka manierē attēlotas degošas grēcinieku dvēseles, kas lūdz Dieva žēlastību. Novirzoties no takām un līkumojot starp kokiem, kalnos var uzdurties kādai pamestai policijas šautuvei vai kapellai, kur viduslaikos esot dedzināti ķeceri. Pilnmēness naktīs, kad pat paša elpa liekas baisi skaļa, starp kailajiem kokiem droši vien varētu pamanīt bez skaņas pārvietojamies teiksmainos volpertingerus - Bavārijā vien sastopamas būtnes ar zaķa galvu, brieža ragiem un pīles spārniem.

Jau vēlāk, vairs neatrodoties Ingolštatē, es pirmo reizi pievēršu uzmanību Audi reklāmas sauklim, kas, kaut nejauši, tomēr apliecina, ka Ingolštate ir Viktora Frankenšteina radītās būtnes dzimšanas vieta - Vorsprung durch Technik jeb, aptuveni tulkojot, “tehnikas radīts progress”.