Vīrietis, paturēts pie sevis

Labu tiesu Gintera Štampfa grāmatas par Rotenburgas cilvēkēdāju aizņem taisnošanās par to, kādēļ viņš šo grāmatu raksta, un, arī grāmatu lasot, nepamet kauna sajūta par to, kādēļ es to lasu. Štampfs atrod sev attaisnojumu: viņš izsaka minējumu, ka, iespējams, daži no 10 000 vāciešiem, kuri ik gadu pazūd bez vēsts, tiek apēsti, norāda uz vairāk nekā simt kanibālu interneta lapām, kuru dalībnieki ļaujas vismežonīgākajai iztēlei, un uzstāj, ka rakstot tādēļ, lai brīdinātu iespējamos šo daudzo interneta lappušu apmeklētājus no fantāziju jaukšanas ar īstenību; man tāda attaisnojuma nav - mani tas interesē tieši tādēļ, ka viss noticis pa īstam, nevis filmā “Jēru klusēšana” vai “Pavārs, zaglis, viņa sieva un viņas mīļākais”, un pats šis šausminošā notikuma fakts, kas ir stingri nošķirams no manas dzīves, ietver sevī to publisko interesi, kuras upuris ir arī šīs grāmatas lasītājs. Viss grāmatā aprakstītais noticis pavisam nesen, un arī šajā brīdī, kad rakstu, Kaseles cietumā uzturas kanibāls Armīns Meivess ar kaut kādām organiskām apēstā Bērnda Brandesa paliekām iekšā.

Štampfa grāmata nonāca manā redzeslokā, kad žurnālā Harper’s ievēroju čata sarunas fragmentu starp cilvēkēdāju Armīnu Meivesu, ar nikneimu antrophagus, un viņa drīzo upuri Bērndu Brandesu, ar nikneimu cator99, kurā abi apsprieda pēc dažām dienām priekšāstāvošās apēšanas detaļas, pie tam grāmatā atsevišķas vietas šajā čatā ir izlaistas ar pamatojumu, ka tās “pārsniedz jebkādas iztēles robežas” - šīs, tātad, nepārsniedz.

cator99: labi. Es arī labprāt redzētu atkārtojumā (runa ir par videoierakstu - U.T.), kā tu nokod manu locekli (pirms manas olas ir nost, lai es varbūt arī vēlreiz varētu pieslēgties) ...paskatīsimies, vai tas izdosies...

antrophagus: tas noteikti būs iespējams, ja tu pirms tam nenoraustīsies

cator99: nedomāju vis, ka es nobīšos jau pie mana locekļa. Tas būtu patiešām par ātru

antrophagus: tā, tagad man ir vairāk laika, man bija tieši jārunā pa telefonu ar brāļa sievu

antrophagus: es domāju, ka tu nenoraustīsies, tas patiešām būtu par ātru

antrophagus: kad es tev nokodīšu galu, es tev varu to arī pārsaitēt

antrophagus: vai tu tur vēl esi?

cator99: esmu!

antrophagus: kad gals būs nost, tu noteikti uzreiz nenoasiņosi

cator99: tad mazliet apsiet nebūtu slikti, bet tikai tad, kad tur jau būs palicis pavisam maz. Pāris centimetriem pārsiešanai vajadzētu pietikt.

antrophagus: es jau atkal pavilkos, kad iedomājos, kā es kožu tavos ikros, plecos un krūtīs

antrophagus: un tad beigu galā kā augstākais punkts - tavs loceklis

antrophagus: un tad es to apēdīšu

cator99: man krūtis un kājas vienalga vajadzēs vēlreiz noskūt (vienalga varēs redzēt, ja es to izdarīšu pirms tam). Jā, bet nenokod uzreiz, lūdzams. Gribu vēl redzēt un sajust, kā tu izplēs gabalus man no krūtīm (tur es, saprotams, vislabāk redzu, kā darbojas tavi zobi).

[teksts īsināts]

antrophagus: jā, ne visu uzreiz, es gribu, lai kaut kas no tevis paliktu ilgāk

cator99: ja es pārdzīvošu savas olas, tad nogriez vai nokod man vaigus, lai tu varētu plati atplest man muti, un notiesā tad manu mēli līdz pašai saknei.

antrophagus: jā, un vēl daži augstākie punkti

cator99: tu runā par visu manu gaļu, vai kā tu to domā?

antrophagus: es domāju - augstākie punkti, kamēr vien tu vēl būsi dzīvs

cator99: nekas nav arī pret pauzēm, tu jau arī nevarēsi to ilgi. Bet tad sagatavo pārsienamos, es negribu noasiņot, pirms vēl nekas nenotiek. Bet brokastīm/pusdienām un vakariņām tev jau būs mana gaļa.

[teksts īsināts]

cator99: nu jā, jo pusgadu jau tu nevarēsi ap mani skrubināties. Tik ilgi tu mani nevarēsi paturēt pie dzīvības. Es drīzāk teiktu - varbūt 1-3 dienas

antrophagus: jā, bet kādu pusgadu eventuāli kāds gabals no tevis varētu būt ledusskapī

antrophagus: lai gan līdz tam es tevi pavisam droši būšu pilnībā apēdis

antrophagus: un varbūt vēl daudzus citus jaunus pēc tevis

cator99: es domāju, drīzāk ne, vai nu arī mans gaļas gabals nebūs tur viens. Es domāju, ja tev tas tā patīk, kā tu saki, ilgi es ledusskapī nebūšu viens. Bet tā kā daļa no manis vienalga paliks pie tevis (kā barības viela tavās šūnās), es būšu, tā teikt, klāt, kad tu mēģināsi nākošo.

antrophagus: tieši tā

cator99: bet es ceru, ka tu varēsi kožot turēt lūpas vaļā, cik plati vien iespējams, lai es varētu redzēt arī tavus zobus. Tev ir skaista liela mute, kas atsedz zobus līdz galam, cik es varu spriest pēc fotogrāfijas. Patiešām pavelkos, kad redzu tavus zobus ķeramies klāt, līdz sāpes pēkšņi izzūd, bet gaļas gabals vēl karājas tev zobos

antrophagus: pie kārtīga kodiena zobiem tieši jāatņirdzas, dzīva gaļa ir daudz cietāka nekā cepta, tā ka tu varēsi kārtīgi papriecāties par maniem zobiem

cator99: kruta, iegremdē tos atkal un atkal manā gaļā un kod/rauj gabalus ārā... es domāju, ka tu kļūsti arvien gribošāks un pie orgasma diez vai vairs vari savaldīties, bet varbūt pirms tam. Un pēc orgasma jau mierīgi ēst - es to varu labi iedomāties

antrophagus: es jau tagad esmu kārtīgi nogribējies

Internetā raksta visu ko, un arī šīs rindas varētu uzskatīt par dīvainu čatotāju neapvaldītu iztēli, ja vien jau iepriekš nebūtu zināms, ka rakstītais ir lielā mērā piepildījies dzīvē. Tieši pateicoties internetam, kanibāls un upuris satikās (“internets ir baigais izgudrojums, kopš man ir pieslēgums, es beidzot varu pa īstam izvērsties, pirms tam bija problēmas,” savam upurim raksta Antrophagus): 2000. gada augustā Armīns Meivess atvēra savu Yahoo! jaunumu grupu “Kannibalen” (2002. gadā, kad Meivesu apcietināja, tajā bija ap 800 dalībnieku - 800 vāciešu, kas ļāvās sapņiem par kāda “noslaktēšanu” vai ļaušanos tikt apēstam), un tajā meklēja apēšanai “skaistu jaunekli” vecumā līdz 30 gadiem, “simpātisku un ķermeniski labi veidotu, bez liekā svara, bet arī ne pārāk muskuļotu”. 2001. gada februārī Meivess savā Kanibālu jaunumu lapā ieraudzīja paziņojumu ar vārdu Cator: “Es piedāvājos ļaut tikt apēstam dzīvam. Nekādas kaušanas, bet apēšana. Kurš to patiešām vēlas, tam vajadzīgs īsts upuris.” Paziņojums bija parakstīts kā: “Tavas vakariņas.” Uz Meivesa (kurš savukārt parakstījās kā Frenkijs Miesnieks) jautājumu, vai Cator tiešām to vēlas, atbilde skanēja: “Jā, es to patiešām gribu. Es gribu, lai tu man nogriez locekli, noplēs man, dzīvam esot, gaļu no kauliem un mani aprij.” Pēc šīs iepazīšanās starp abiem sākās sarakste, kurā Cator galvenokārt uzstāja uz viņa locekļa atdalīšanu un apēšanu, bet “Frenkijs” sīki aprakstīja, kā viņš stādās priekšā visu “kaušanas” un tālākās upura “nullificēšanas” procesu, kā arī sīkāk iepazīstināja sarunu biedru ar savām vēlmēm. Par sevi viņš stāsta, ka jau skolā visvairāk vēlējies notiesāt savu skolasbiedru. “[..] tur arī bija vairāki svaigi jaunuļi. Man vienmēr nāca prātā, kā es viņus izvaroju, tad nokauju un apēdu. Vai par jaunekļiem, kas man īpaši patika, es sapņoju, kā es tos pavedu, apdullinu, lēnām izģērbju un kārtīgi izpriecājos ar viņu ķermeni, pirms apēdu. Arī jaunekļiem, ar kuriem es gulēju, man galvenokārt patika aptaustīt muskuļus, stādoties priekšā, ko no tiem varētu garšīgu pagatavot.”

Taisnības labad jāsaka, ka, pateicoties interneta sarakstei, Frenkiju Miesnieku jeb Armīnu Meivesu arī notvēra policija. Līdz apcietināšanai Meivesam bija bijis interneta kontakts ar apmēram 400 personām: ap 60 no tām piedāvāja sevi kā “kaujamupuri”, septiņas vēlējās pasīvi vai aktīvi piedalīties kaušanā, bet vēl desmit rakstīja, ka pašas ir īstenojušas kaušanu vai gatavojoties to darīt. Savukārt Meivess tobrīd kanibālu forumos dalījās pieredzē jau kā pieredzējis cilvēku kāvējs. Viņš bija ievietojis vismaz trīs fotogrāfijas no kaušanas video, kur redzams pie sava upura kājām, ķermeņa bez galvas un ar miesnieka nazi rokā, atdalot Brandesa labo roku. Tobrīd viņa “piedāvājums” angliski skanēja šādi:

Search boys for butchering I am Franky from Germany, I search for young Boys between 18 and30 Y/O for butchering. Have you a normal build body, than come to me, I butcheringyou and eat you delicious flesh. Franky.

Frenkija sludinājumu ievēroja Insbrukas medicīnas students Reiholds H., šķirstot meklētājā lappuses pēc pieprasījuma “Šausmas un nervu kutināšana” un intereses pēc aizrakstīja, jautādams, kas Frenkijam liek citus nonāvēt un apēst. Atbilde bija šāda: “Hei, Reinhold, jautājums, iespējams, ir tikpat sens kā cilvēce. Manā gadījumā runa nav par to, lai aukstasinīgi kādu nosistu, jo tad es varētu kādu vienkārši nogrābt un aprīt. Un tad es būtu parasts slepkava. Es meklēju cilvēkus, kas vēlas mirt, lai kādi būtu tā cēloņi. Daži sapņo par to, ka viņus nokauj, citi vēlas vienkārši beigt dzīvot, jo viņiem nav nekādu nākotnes ieceru. Un tad es viņam sagatavoju tādu nāvi, kādu viņš vēlas. Mana vēlēšanās kopš bērnības ir, lai pie manis pilnībā būtu kāds cilvēks un lai tad es viņu varētu pilnībā uzņemt sevī, viņu apēdot. Frenkijs.”

Pēc šīs vēstules saņemšanas Reinholds H. tajā pašā dienā aizrakstīja Vācijas krimināldienestam, norādot uz Frenkiju. Krimināldienesta virsnieks, izmantojot segvārdu, nosūtīja Frenkijam jautājumu, kā viņš stādās priekšā kaušanas norisi, un saņēma atbildi:

“Hei, paldies par vēstuli. Nu, es to stādos priekšā tā, ka tu ierodies pie manis, kādu nedēļu dzīvo pie manis, un šajā laikā es tevi varu kārtīgi iepazīt. Ir taču jāzina, ko ēd. :)) Šajā laikā es uzmanīšu, ko tu ēd, un tavās pēdējās divās dienās tu uzņemsi tikai šķidru barību, lai tev, kad tevi nokaušu, zarnas būtu tukšas. Es izbaudīšu arī tavu dzīvo ķermeni, te vietā arī mazliet seksa, taču tikai tad, ja tev nekas nav pretī. Tad dienā x es tevi no rīta pamodināšu un ielikšu vannā, lai nomazgātu un noskūtu, pēc tam es tevi aizvedīšu uz kautuves istabu, piekāršu aiz kājām un pārgriezīšu rīkli, lai ļautu notecēt asinīm. Iespējami arī citi nonāvēšanas veidi, tu vari arī izvēlēties, vai tu vēlies to visu piedzīvot, vai arī vispirms vēlies tikt apdullināts. Kad tu būsi beigts un noasiņojis, es izņemšu tavas iekšas, ķermeni sadalīšu uz pusēm, vēlreiz kārtīgi iztīrīšu, un tad, kad tu būsi kārtīgi piekārts, es tevi sadalīšu gabalos, lai varētu pagatavot no taviem gardajiem muskuļiem daudzus gardus ēdienus. Uzraksti man arī, cik tu esi garš un smags. Tavs miesniekmeistars Frenkijs.”

"Kautuves' telpa Armīna Meivesa Vistefeldes mājas otrajā stāvā, šeit norisinākās Bērnda Brandesa nokaušana. Kādreizējo kūpinātavu 2000. gada vasarā Meivess iekārtoja par "kautuvi"; gulta ar krāsniņu bija paredzēta interneta kanibālu foruma paziņu cepināšanai

Pats Frenkijs ap to laiku bija 38 gadus vecs, 185 cm garš un 75 kg smags un strādāja par Kaseles skaitļošanas centra tehnoloģiju servisa līdzstrādnieku. Pēc mātes nāves viņš dzīvoja viens milzīgā saimniekmājā Rotenburgas piepilsētā Vistefeldē, kur lielāko tiesu laika pavadīja, sēdēdams on-line režīmā pie datora, sērfodams sadistiskos portālos un dalīdamies fantāzijās ar kanibālu lappušu apmeklētājiem. Par īpašu “Frenkija” aizraušanos bija kļuvusi zināma mākslinieciskā pašdarbība, par kuru apsūdzībā rakstīts: “Sākot ar 1996. gadu, apsūdzētais sāka izdzīvot savas fantāzijas, apstrādājot fotogrāfijas un videokadrus datorā, īpaši vakaros, kad Valtraude Meivesa sēdēja pie televizora, vai naktīs, kad viņa gulēja. Viņš datorā pārveidoja kailu homoseksuālu vīriešu attēlus, lai tie izskatītos, it kā tiem būtu atvērts vēdera dobums, atdalīta galva un tamlīdzīgi.” Armīnam Meivesam patika tas, ko viņš darīja; viņš iezieda sevi ar saulespuķu eļļu un fotografēja, lai ķermenis izskatītos kā tikko cepts, domās tam pievienodams vēl eļļā ceptus kartupeļus; veidoja no marcipāna dažādas ķermeņa daļas, aplaistīdams tās ar kečupu kā “asins aizvietotāju”, “un tamlīdzīgi”. “Jā, nu gultā pirms aizmigšanas es labprāt palasīju arī Mikimausa burtnīcas. Man bija pilns komplekts, es to iegādājos armijas laikā. Un es kopš tā laika pirku supermārketā katru jauno burtnīcu.”

Štampfa grāmatā daudz vietas atvēlēts jautājumam: kas varēja Armīnu Meivesu novest līdz kanibālisma aktam, un atbilde, kā nākas, tiek meklēta bērnībā - vienīgi tur, atskatoties Meivesa acīm, viņa rīcības pamatojumam nevar neko daudz atrast - mātes valdonība, tēva aiziešana no ģimenes, varbūtēja vardarbība no pusbrāļa puses... taču tieši šajā banālajā ainā Freids un tieslietu psihiatrija meklē infantilās perversijas iespējas, kuras netiek sublimētas, bet īstenojas seksuālos nomaldos, kad par fetišu kļūst simpātisku vīriešu gaļa, bet vīrišķā identitāte tiek īstenota kanibālistiskā cita vīrieša uzņemšanā sevī.

Meivess par sava veida ierosmi vēl piemin brāļu Grimmu pasaku lasīšanu, teiksim, par Ansīti un Grietiņu vai Sarkangalvīti un vilku, arī cūkas kaušanu kaimiņos, atceras, ka lielu iespaidu uz viņu atstājusi filma par Robinsonu Krūzo, kurā bijusi epizode, kad kāds laiviņā pa jūru klīstošs vīrs gatavojies apēst savu mirušo biedru - nu, un rezultātā, saskaņā ar Meivesa teikto, aptuveni divpadsmit gadu vecumā viņš jau bijis nobriedis kanibāls, kurš ar iekāri aplūkojis savus skolasbiedrus, domādams par viņiem kā iespējamiem “jaunākajiem brāļiem”, kurus paturēt pie sevis mūžīgi, tos apēdot. Meivess atceras, kā iegājis skārnī pie sava bijušā skolasbiedra, kas bija kļuvis par miesnieka palīgu, un, veroties uz gaļas krāvumiem veikala vitrīnās, uz filejām, šķiņķiem, rostbifiem, ribām, pleciem, kājām, krūtiņām, iztēlojies cilvēka gaļu, kam klāt būtu skolasbiedru vārdi un fotogrāfijas, teiksim: “Mihaels, 16 gadi, blonds, viegli muskuļots, šarmants, draudzīgs, patīk spēlēt futbolu un gatavot modeļus. Kā Sandijs no TV seriāla Flipper.”

Tomēr izšķirošais posms Meivesa dzīvē sākās līdz ar interneta iespējām. Iepazīstoties ar kanibālu mājaslapām, Meivesam bija grūti noticēt, ka patiešām ir vīrieši, kas gatavi sevi piedāvāt apēšanai. Kā pirmo, ar kuru viņš stājās kontaktā, viņš atceras kādu Luku, kas, būdams 20 gadus vecs, piedāvāja sevi “Gardēžu kūku lapā”. “Jauks, muskuļots vīrietis no Austrijas”, kuru vectēvs baidījis ar apēšanu un nokļūšanu viņa vēderā, ja viņš nebūšot pietiekami drosmīgs. Pēc vectētiņa nāves Luka sācis sapņot, ka varētu izzust kāda cita vīrieša vēderā. “Viņš vēlējās tikt nokauts, lai viņam vēders tiktu piebāzts ar citroniem, un tad viņu izceptu kā cāli.”

Savukārt kādā spīdzināšanas saitā Meivess iepazinās ar Mateo no Itālijas, kurš vēlējās, lai viņu nomoka līdz nāvei - ar dzelzs stangām, āmuru, lāpstu, vienalga ko. Gatavodamies iespējamai Mateo kaušanai, Meivess bijušo kūpinātavas telpu savā mājā iekārto par “kautuvi”, kurā vēlāk arī notiks Bērnda Brandesa nokaušana - iegādājas dārza galdu ķermeņa sadalīšanai, no ārpuses nopolsterē ar veciem matračiem, lai nebūtu dzirdami kliedzieni, pie griestu sijas piestiprina piecus S veida āķus, pie kuriem piekārt kautķermeni, novieto dzelzs gultu kā restes iespējamai upura cepināšanai (“Mateo dēļ - viņš pirms nokaušanas gribēja, lai viņu sit ar āmuru, lāpstu vai ko tādu un apsvilina ar lodlampu”), uzstāda X veida krustu spīdzināšanai, pie kura arī pats tūdaļ nofotografējas kails. Tomēr plānotā Mateo nokaušana neīstenojas, jo iespējamais upuris sev “par laimi” iepazīstas ar sievieti un pārtrauc sakarus ar Meivesu.

Armīns Meivess tikmēr turpina savu “māksliniecisko” darbību: tagad viņš gatavo fotogrāfijas kautuvē - tajās viņš redzams lielākoties kails gumijas priekšautā, adītā cepurē un ādas zābakos. Simtos fotogrāfiju viņš attēlots ar savas vecmāmiņas gaļas cirvi rokās, vēl citās redzamas manekeniem nozāģētas kājas vai papjēmašē galvas uz sudraba paplātes. Meivess papildina arī savu interešu arhīvu: pēc viņa apcietināšanas policija izņēma vairāk nekā 20 000 lappušu ar nonāvēto attēliem, kaušanas norādījumiem, kanibālstāstiem, pornogrāfiskām vīriešu fotogrāfijām, vīriešu torsu attēliem, zīmējumiem, piezīmēm par dažādiem cilvēku sadalīšanas veidiem. Dokumenti bija glīti sistematizēti: “Kautuve”, “Cilvēka gaļa”, “Penis”, “Burgerzēns”, “Kanibālisms un kulinārā dzīve”. Meivesam izveidojas kontakts ar kādu pavāru Jergu, kurš piedāvā apēšanai ne vien sevi, bet vēl divus kolēģus. Ar Jergu (kurš pašlaik atrodas psihiatra uzraudzībā) Meivess satiekas viesnīcā, kur tam kailam ar zīmuli uz ķermeņa zīmē iespējamās ķermeņa sadalīšanas līnijas; Jergs apmeklē arī Meivesa kautuvi, tomēr spēj atteikties no savām suicidālajām iecerēm.

Un tad 2001. gada 5. februārī uz Meivesa interneta sludinājumu atsaucas 43 gadus vecais firmas Siemens datorinženieris Bērnds Jirgens Brandess no Berlīnes. Atšķirībā no Meivesa, ar kuru Štampfs daudzkārt ticies cietumā, informāciju par Brandesu grāmatas autors saprotamu iemeslu dēļ ieguvis tikai aptaujādams Brandesa darbabiedrus, bijušās mīļākās un mīļākos - un atkal paskaidrojumi, kas ved no upura tirāniskā tēva un mātes nāves, kad zēnam bija pieci gadi, līdz ekstravagantajai tieksmei, izklausās vienkārši un banāli, bet paziņu liecības reizēm iegūst komisku raksturu, teiksim, sarunā ar žurnālistu viņa bijusī draudzene apraudas: “Tas ir tik sāpīgi, ka mans eks-draugs ir apēsts. Vai jūs negribat vēl kādu kēksu, es tikko izcepu?” Freidisko psihiatru slēdziens ir tikpat banāls - viss, ko viņi spēj pateikt, ir tas, ka Brandesam bijusi ļoti spēcīga mazohistiska nāves dziņa. Negatīvās jūtas, kas agrā bērnībā pārdzīvotas no atraidījuma vai mīlestības trūkuma, tagad tiek pārdzīvotas kā naids. Paša nāve tiek uzlūkota kā pelnīts sods, kad cilvēks sava naida dēļ jūtas vainīgs un tādēļ vēlas izzust. Kā savā slēdzienā raksta prof. dr. Beiers: “Fokusējās uz ģenitālijām. Gribēja piedzīvot savu vīrietības upurēšanu citam. Bērnds Brandess - par spīti saviem panākumiem un tehniskajām iemaņām - jutās kā absolūts nekas un vēlējās šīm sajūtām piešķirt izteiksmi un beigties kā absolūts nekas (nullificēt sevi).”

Upuris Bērnds Brandess, diplomēts inženieris no Berlīnes, dz. 1958. gada 19. janvārī, miris 2001. gadā 10. marta rītā. Datortheniķis vēlējās, lai viņam vispirms nokož peni, bet pēc tam - iznīcina līdz pilnīgai izzušanai, "nullificē". Pirms nāves viņš vēl mēģināja ieēst savus paša dzimomorgānus.

Ja kaut kas Brandesam ir pa īstam kopīgs ar savu kāvēju, tad tā ir kaislība uz internetu. Sarakste ar Antrophagus notiek ļoti intensīvi, pie tam par to neko nenojauš Bērnda partneris maiznieks Renē, ar kuru viņš dzīvo kopā. Pirms došanās pretī savai brīvprātīgajai nāvei Brandess rūpīgi iznīcina jebkurus norādījumus uz Antrophagus.

Tālākais atstāsts ņemts no Armīna Meivesa sarunām ar grāmatas autoru, kā arī no grāmatā citētājiem tiesas materiāliem, un izskatās kā izvērsta filmas anotācija, bez iekšējās pasaules atspoguļojuma. 2001. gada 9. martā Brandess ar vilcienu ierodas Kaselē, lai kopā ar Meivesu dotos uz viņa māju Vistefeldē. Kad Meivess atgriežas no virtuves ar kafiju, Brandess jau stāv, noģērbies kails, un saka: “Es vēlos, lai tu papriecātos par savu ēdienu.” “Viņš neizskatījās īpaši satraukts,” atceras Meivess, “un pēc maniem kritērijiem izskatījās ļoti garšīgs.” Pēc tam Brandess lūdz Meivesu parādīt viņam kautuves telpu, kurā abi vīrieši 14 minūtes un 30 sekundes nodarbojas ar seksu, tostarp Meivess dažas reizes Brandesam stipri iekož. Laiks zināms precīzi tādēļ, ka Meivess uz šo laiku ieslēdzis videokameru. Brandess ir vīlies un pārmet Meivesam, ka tas nespēj izplēst gaļas gabalus no viņa, kā tas vēlētos. Pēc tam, kad Brandesu neizdodas iemidzināt ar nomierinošu mikstūru, lai tādā apdullušā stāvoklī īstenotu nokaušanu, Brandess prasa, lai viņu ved atpakaļ uz Kaseles staciju. Brandess jau nopērk biļeti atpakaļceļam uz Berlīni, bet īsti nezināmu iemeslu dēļ maina savu lēmumu un piedāvā sapirkt aptiekā vairāk nomierinošo līdzekļu un doties atpakaļ uz Vistefeldi.

Vīrieši atgriežas “kautuvē”, apguļas gultā; Brandess skatās apkvēpušajos griestos un komentē: “Skaties, tā ir govs vai puķes...” - pēc Meivesa vārdiem, “kā pludmalē”. Pulkstenis ir piecpadsmit pāri sešiem, kad Brandess saka: “Es vairs nevaru izturēt - dari to! Tagad!” Meivess atbild: “Labi, ja tu to gribi, tad darām.” (Autors Štampfs šai grāmatas vietā uzskata par vajadzīgu raksturot situāciju savai sarunai ar Meivesu: “Tas ir neaptverami. Vēlāk Armīns Meivess man stāsta par sadalīšanu tik vēsi un lietišķi, it kā viņš skaidrotu ābolu strūdeles recepti.”) Meivess ieslēdz video, un kopš šī brīža notiekošais ir fiksēts kasetē. Armīns Meivess atnes koka brokastu paplāti un noliek to uz galda. Bērnds pienāk pie galda un novieto savu peni uz paplātes. Meivess saņem Brandesa peni ar labo roku un ar kreiso tuvina tam nazi. Bērnds Brandess saka: “Es kliegšu.” Armīns Meivess spiež nazi lejup, Bērnds Brandess iekliedzas no sāpēm un atlec pusotru metru no galda. “Nazis bija par neasu. Es viņam tikai ievainoju ādu.”

Meivess atnes jaunu, lielāku nazi, un Brandess atkal novieto peni uz galda. Meivess izdara vairākus griezumus un nosaka: “Viens un divi.” “Jau ar pirmo griezienu es atdalīju peni, vajadzēja tikai pāris reizēs nogriezt atlikumu. Bērnds Brandess atlēca no galda un kliedza, taču priecājās, cik skaisti asiņo brūce.” Nogrieztais penis atrodas uz koka paplātes. Brandesa brūce stipri asiņo, viņš saka: “Man sāp! Man metas tumšs gar acīm! Kā tu to nošņāpi.” “Tu to gribēji,” atsaka Meivess un pārsien brūci.

Meivess mēģina pārgriezt peni gareniski uz pusēm un nosaka: “Visai sīksts.” Tālāk Brandess cenšas nokost gabalu no jēlās gaļas, taču tas viņam neizdodas, un viņš ierosina peni uzvārīt vai uzcept. Meivess dodas uz virtuvi, kur uz pusēm sadalīto peni apcep, apkaisa ar garšvielām, pieliek klāt tomātus un uz porcelāna šķīvja (“ar sarkanu maliņu”) uznes augšā Bērndam. Taču Brandess nespēj nokost ne gabaliņu: “Bet tas nav ēdams - ne jēls, ne cepts.” Arī Meivess pamēģina savu pusīti, kas ir pavisam sarāvusies un galīgi cieta. Galu galā Meivess izmet Brandesa peni plastmasas maisā, kas “sagatavots kaušanas atlikumiem”. Brandess piebilst: “Ja es izturēšu līdz rītam, tad mēs no rīta varēsim brokastīs ēst manas olas. Tu - vienu, un es - vienu.”

Tālāk Brandess mēģina iemigt, palūdz uzlikt mūziku - Meivess ieslēdz radio, un vīrieši beidzot viens otram pasaka savus īstos vārdus. Apmēram pusotru stundu pēc amputācijas Brandess palūdz, vai viņš nevarētu ieiet vannā, un, iekāpis ūdenī, priecājas, kā no vaļējās brūces ūdenī izplūst asinis: “Skaties, kā pavasara strauts...” Kamēr Brandess plunčājas, Meivess blakusistabā lasa Star-Trek romānu, pa brīdim apraugot, kā klājas viņa upurim. Apmēram pēc divarpus stundām Brandess pasauc Meivesu, izkāpj no vannas un sabrūk bez samaņas.

Meivess stiepj Brandesu uz otro stāvu, bet pa ceļam tas atjēdzas un pats aiziet uz savu “kautuvi”, kur apguļas, bet ap četriem naktī saka Meivesam: “Armīn, man vajag čurāt.” Uz Meivesa ieteikumu čurāt turpat gultā, Brandess vēlreiz saka: “Nē, man vajag čurāt.” Un tie arī ir pēdējie Bērnda Brandesa vārdi.

Meivess uzvelk halātu, ieslēdz video, piesien Brandesa rokas un kājas ar saitēm pie galda, noskūpsta viņu uz lūpām un noskaita īsu lūgšanu: “Kungs, piedod viņam un piedod man,” paņem nazi un pēc mirkļa vilcināšanās iedur Brandesam kaklā. “Tā bija neaprakstāma sajūta. Es sajutu vienlaikus dusmas un laimi. Es sevi ienīdu, ka es to biju vēlējies izdarīt, un es ienīdu Bērndu, ka viņš bija pie manis ieradies. No otras puses, es sajutos neticami laimīgs. Viss bija noticis tā, kā to bija gribējis Bērnds.” Videokasetē redzams, kā Meivess darbojas, lai uzvilktu Brandesa ķermeni ar kājām pie āķa griestos un cenšas nogriezt viņam galvu. Viņš apiet apkārt pakārtajam ķermenim un nosaka: “Tev ir tauka pakaļa, taukāka, nekā es domāju.”

Kad Štampfs ir aprakstījis, kā Meivess sadala Brandesa ķermeni, izslēdz “kautuvē” gaismu un, uzvilcis tīru pidžamu, dodas gulēt, viņš raksta lieliem burtiem: “MAN IR SLIKTI.”

Nākošajā dienā Meivess mazākos gaļas gabalus (“bez taukiem un dzīslām”) samaļ gaļas mašīnā, sasaiņo un ieliek saldētavā. Lielākos gabalus arī ievieto saldējamos maisos un pievieno uzrakstu “Cator”.

No ķermeņa pēc tā sadalīšanas un apstrādes Antrophagus iegūst apmēram 30 kg Berlīnes datorinženiera gaļas, ko ietilpina 60 zilos maisiņos, klāt pievienojot zīmītes: “Plecs”, “Šnicele”, “Maltā”, “Cepetis”.

Pirmdienas rītā, 2001. gada 12. martā, Armīns Meivess sev pagatavo pirmo Brandesa gaļas gabalu - muguras fileju, apkaisa to ar sāli, pipariem, ķiplokiem un muskatu, pārlej ar zaļo piparu mērci un kopā ar kartupeļiem un Briseles kāpostiem servē uz melna porcelāna šķīvja. Viņš uzklāj jaunu galdautu, aizdedz sveces, atver vīna pudeli, un beidzot mirklis, ko viņš gaidījis 30 gadus, ir pienācis. “Cilvēka gaļa garšo labi,” viņš stāsta Štampfam, “līdzīga cūkas gaļai, varbūt mazliet asāka un spēcīgāka. Bērnda steiks bija salīdzinoši sīksts, tādēļ viņa gaļu, ko ēdu vēlāk, es pirms gatavošanas vēl izlaidu cauri gaļas mašīnai.”

Nākamajos mēnešos Meivess turpina savu aktīvo internetkanibāla dzīvi, līdz 2002. gada 10. decembrī policija viņa mājā veic kratīšanu un cita starpā ledusskapī izņem ekspertīzei vairākus saldētas gaļas paraugus. Viņa personība bija noskaidrota pēc interneta adreses. 2006. gada 9. maijā otrajā tiesas procesā Armīnam Meivesam piesprieda mūža ieslodzījumu par slepkavību un mirušo miera apgānīšanu.

Tāda, lūk, grāmata par satricinošo gadījumu Vācijā.