Zeme uz Marsa

Uzņēmuma SpaceX vadītājs Īlons Masks konferencē Honkongā izteicās, ka plāno nosūtīt cilvēkus uz Marsu ap 2025.gadu; tā esot vienīgā planēta, kur varam nodibināt pašpietiekamu pilsētu. Viņš uzskata, ka cilvēce ir jāiedvesmo līdzīgi, kā to savulaik spēja Apollo kosmisko lidojumu programma. Masks runāja arī par iespēju mūsu civilizācijai izplesties ārpus Saules sistēmas. “Mūsu civilizācijai ir jāpieņem patiešām fundamentāls lēmums. Vai vēlamies nākotnē būt mūžīgi ieslodzīti vienas planētas robežās, līdz notiek kāda letāla katastrofa? Vai arī mēs vēlamies kļūt par daudzplanētu civilizāciju?”

cnn.com, 30. janvārī

Vārds “zeme” daudzās valodās apzīmē gan Zemeslodi kā planētu, gan arī tās virsmu. Zeme ir ne tikai tehnisks apzīmējums būvniecībā vai zemkopībā izmantojamai planētas virsmai, bet arī emocionāls vārds, kas saistās ar savu vai tālām zemēm, tēvzemi vai dzimto zemi un nu jau, kā izskatās, arī ar mītnes planētu. Ģeogrāfija, kas grieķu valodā nozīmē zemes aprakstu, ir zinātne par zemi, un sarunvalodā to lietojam kā apzīmējumu visai mums pieejamajai teritorijai (terra ir zeme latīņu valodā). Laikā no 15. līdz 19. gadsimtam, ko skolas grāmatās dēvē par “Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem”, eiropiešu prātos un jūras maršrutos tika “atklāta” un “mūsu” teritorijai pievienojās Amerika, Austrālija, Okeānija, ko 20. gadsimtā papildināja planētas polārie reģioni. Jāteic gan, ka vārdu savienojumu “atklāt Ameriku” vispirmām kārtām jau pašā Amerikā tagad uztver kā eiropiešu vingrinājumu savas nabas pētniecībā, jo šis “atklājums” patiesībā nozīmēja indiāņu (vārds, kas pats par sevi ir sevišķi nesmalkjūtīga ģeogrāfiska kļūda) civilizācijas iznīcināšanu un koloniālisma laikmeta sākumu. Kā uzskata daudzie neokoloniālisma pētnieki pasaules universitātēs, šo notikumu sekas joprojām ir traumatiskas tiem, kuri atradās ģeogrāfiski nepareizajā “atklājumu” pusē.

Īlons Masks, nav šaubu, ir cilvēks, kura uzņēmība un atklājēja gars nav mazāks kā Kristoforam Kolumbam, Vasko da Gamam vai Fernanam Magelānam. Lai gan Masks strādā pie masveida pārejas uz elektroauto (Tesla), sauszemes transportlīdzekļa, kas pārvietos cilvēkus pa speciālu cauruli ar zemu gaisa spiedienu (Hyperloop), saules enerģijas plašas izmantošanas (SolarCity), mākslīgā intelekta pētniecības (OpenAI), virsskaņas ātruma elektriskās lidmašīnas (VTOL) un savulaik strādājis arī pie patlaban lielākā tiešsaistes maksājumu uzņēmuma (PayPal), viņam tepat uz Zemes nepārprotami kļuvis par šauru. Tādēļ viņš ir pievērsies kosmosa kuģu ražošanai (SpaceX) un arī Marsa apdzīvošanas projektam. Ja jums šķiet, ka jums ir pārāk daudz darba, tad pamēģiniet iztēloties, kā varētu izskatīties Īlona Maska darba diena: teiksim, no 6.30 līdz 7.30 – Marsa apmetnes tehniskie jautājumi, no 7.30 līdz 9.00 – kosmosa kuģu jaunie modeļi, no 9.00 līdz 11.00 – pasaules pāreja uz elektroauto utt. Ja saucam lietas īstajos vārdos, tad – saistībā ar viņa plāniem dibināt pilsētu uz Marsa – Masku ir grūti dēvēt citādi kā vien par 21. gadsimta kolonistu, kurš vēlas paplašināt mūsu civilizācijas ģeogrāfiju jeb, pareizāk sakot, padarīt to par planetogrāfiju.

Pats Masks nemaz neslēpj savu kolonista godkāri, sava uzņēmuma SpaceX projektu nosaucot par “Marsa koloniālo transportieri”. Ar tā palīdzību uz Marsu paredzēts vienā lidojumā nogādāt simt ieceļotāju vai simt tonnu kravas. Maska ideja ir sākt ar desmit cilvēkiem – tas ir, kolonistiem – un to skaitu pakāpeniski kāpināt līdz vienam miljonam, kam būtu nepieciešami 10 tūkstoši lidojumu, bet pavadošās kravas nogādei – 90 tūkstoši lidojumu. Pasažieru un kravas lidojumi attiecībā viens pret desmit ir vajadzīgi tādēļ, lai uz Sarkano planētu nogādātu aprīkojumu izrakteņu ieguvei, pārtikas audzēšanai, skābekļa ražošanai un apmetnes celtniecībai. Mājas, skolas, slimnīcas, veikali, biroji un izklaides centri būs jāuzbūvē vietā, kur vidējā temperatūra ir mīnus 55 grādi un vēja ātrums var sasniegt 30 metrus sekundē, bet tā spēku būtiski samazina ļoti zemais atmosfēras spiediens. Cilvēka grūtībām, iekārtojot dzīvi uz Marsa, var izsekot līdzi pērnā gada Holivudas filmā “Marsietis”. Filmā uz šīs planētas viens pats pamestais Mets Deimons varonīgi atrisina pašapgādes jautājumus, kas Maska projektā būs desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku sadarbības uzdevums. Nekustamā īpašuma izmaksas uz Marsa pagaidām ir zem jautājuma zīmes, bet Maska mērķis ir panākt, lai cilvēkam par pārcelšanos dzīvot uz Marsa nebūtu jāmaksā vairāk par 500 tūkstošiem dolāru.

Maska loģika ir visai skaidra – cilvēcei ir nepieciešama jauna vai vismaz rezerves dzīves telpa, jo mūsu Zemes dzīvi apdraud potenciālas katastrofas – no klimata pārmaiņām un nāvējošas epidēmijas līdz atomieročiem un asteroīdu triecienam. Būs grūti nepamanīt paralēles ar vēsturisko kolonistu domāšanu, kas savus iekarojumus un jaunu teritoriju pievienošanu skaidroja ar apdraudējuma novēršanu savai tautai vai dzīves telpas un ekonomisku iespēju paplašināšanu, kas turklāt apliecina politiskas ambīcijas. Viss, kas stājās ceļā šiem mērķiem, bija jāuzvar vai jāiznīcina – kā tas ir noticis uz Zemes, mēs labi zinām. Saprotams, ka uz Marsa pagaidām nevar saskatīt lielus riskus – varbūt vienīgi kādi planetārie ekologi varētu celt iebildumus pret Marsa virsmas un atmosfēras piesārņojumu, ko neizbēgami radīs cilvēks. Daudz interesantāka varētu būt situācija, ja uz Marsa vai citas kolonizējamās planētas tiks “atklāta” (atklājums gan tas būs no cilvēka viedokļa) dzīvība vai kādas tās formas. Tās būs jāpakļauj, jāizpēta un – nepieciešamības gadījumā – jāiznīcina. Tad gan varēs runāt par jaunu un, visticamāk, brutālu koloniālismu, kurā eksistēs uzvarētāji un apspiestie (kurā lomā būs cilvēks, var tikai spekulēt).

Maska plāniem īstenojoties, daļa cilvēku uz Zemeslodes varēs izvēlēties, vai pārcelties dzīvot uz Marsu. Varbūt tas pat kļūs par varonības apliecinājumu vai īpašu godu cilvēku vidū. Gribētāju netrūkst – to pierāda arī Maska kritizētais nīderlandiešu projekts Mars One, kurā no daudziem gribētājiem visā pasaulē tika atlasīti 100 cilvēki, kas būtu gatavi vienvirzienā pārcelties uz Marsu. Konkursu neizturēja latvietis Pauls Irbins, toties atlasītos cilvēkus savā Berlioza “Fausta” iestudējumā Parīzes operā atrādīja Alvis Hermanis. Būs patiešām interesanti uzzināt, kāds būs dzīvokļu piedāvājums uz Marsa, kādas būs izklaides un kultūras dzīves iespējas, protams, arī kafejnīcas un restorāni, interneta ātrums, vietējie mediji, izglītības un sporta iespējas. Kamēr mēs esam aizņemti ar savām ikdienas lietām uz Zemes, mūsu sugas brāļu un varbūt arī mūsu pašu dzīvi Marsa kolonijā jau patlaban plāno Īlons Masks ar saviem kolēģiem Kalifornijā.