Zvaigznīte priekšā

Atgādinām: Benita Sadauska ir autosalona Domenikss īpašniece, un tas ir veikals, kas tirgo Mercedes-Benz automobiļus. Viņas vadības laikā Mercedes no 15. vietas pārdoto jauno mašīnu ziņā Latvijā pacēlās uz 3. vietu. Šo biznesu Benita Sadauska “mantojusi” no vīra Ādolfa Sadauska, kas gāja bojā Mercedes autokatastrofā 1997. gadā.

Rīgas Laiks: Auto un auto tirdzniecība tradicionāli ir vīriešu bizness, un — pretēji tam — smaržu bizness, šķiet, ļoti labi varētu piestāvēt sievietei. Tai pašā laikā vīrieši savu varu — arī pār sievieti — tiecas apliecināt ne vien ar auto, bet arī — ar smaržām. Taču tas, ka jūs tagad darbojaties “vīriešu” biznesā, šķiet, ir vēl viens pierādījums tam, ka lomas mainās.

Benita Sadauska: Ar smaržām es nenodarbojos jau 3 gadus.

Tas, ka vīrieši vairāk smaržojas, tas tiešām ir fakts. Agrāk garām pagāja sieviete un aiz viņas palika smaržu vilnis, tagad to biežāk var teikt par vīriešiem.

Taču automašīnu biznesu es uztveru vairāk kā procesu un man nav tik svarīgi, kas tur tiek tirgots — auto, smaržas vai, teiksim, cukurs.

RL: Jūs gribat teikt, ka jūs varētu tirgot arī kaut ko citu — piemēram, makaronus?

Sadauska: Es domāju, ka es varētu tirgot arī makaronus, jā. Tas ir process, bizness kā tāds.

RL: Esmu pārliecināts, ka jūs pazīstat diezgan daudz cilvēku, kas brauc jūsu pārdotajos Mercedes…

Sadauska: Skaidrs, ka es pazīstu savus klientus.

RL: Vai ir iespējams dot kādu vispārēju Mercedes braucēja raksturojumu? Nu, teiksim, tas ir cilvēks ar saasinātu tieksmi pēc prestiža, kurš apzinās labu lietu vērtību, kurš labi saprot, ko viņš grib…

Sadauska: Saasinātu tieksmi pēc prestiža? Varbūt dažam labam, kas nebrauc ar mersedesu, ir daudz saasinātāka tieksme pēc prestiža. Vispār Mercedes klients pēdējo gadu laikā ir ļoti mainījies. Par labo lietu vērtību es varētu piekrist. Bet diez vai jebkurš Mercedes braucējs zina, ko viņš grib.

RL: Vai jūs kādreiz esat pati pārdevusi kādu automašīnu?

Sadauska: Jā. Jā. Jā.

RL: Pierunājusi?

Sadauska: Jā.

RL: Teiksim, ja jums būtu jāpārdod mašīna man, kā jūs to darītu?

Sadauska: Pēc intervijas man droši vien būtu vieglāk pateikt, kā es to darītu.

RL: Sakiet, ko cilvēks grib no mašīnas vēl, bez braukšanas?

Sadauska: Cilvēki šodien daudz vairāk aizdomājas, vai viņiem vajag kādu “ekstru” vai ne. Jo tas viss taču arī kaut ko maksā. Agrāk bija citādāk — jā, man vajag kaut ko tādu, kā nav nevienam. Es zinu, ka Igaunijā mašīnas ir ar pavisam dīvainiem diskiem un dažādi izrotātas — pie mums tā tik daudz nav.

RL: Es atvainojos par muļķīgo jautājumu: vai jūs nevarētu pateikt, kas ir automobilis?

Sadauska: Transporta līdzeklis.

RL: Tātad, jums šķiet, ka Mercedes ir vienkārši transporta līdzeklis?

Sadauska: Es nerunāju par Mercedes. Varbūt mēs tomēr to nošķirsim no pārējiem, to es uztveru kā tehnoloģiju, kas apvienota ar mākslu. Kāds ir teicis: es cilvēkiem pārdodu Mercedes, es viņiem pārdodu sapņus.

RL: Pie kādiem sapņiem būtu pieskaitāms tas, ko jūs bijāt piespraudusi pie kopmītnes sienas?

Sadauska: Tā nebija kopmītne, pirmkārt. Tas bija mājās. Bet es nezinu — tas drīzāk bija sapnis, bet… Pajautājiet to tai Benitai astoņpadsmit gados. Droši vien, tapetes bija puķainas. Gribējās vairāk krāsas, dažādības.

RL: Sapņi mēdz būt arī murgi. Šajā sakarībā es jums atgādināšu ekstravagantu filozofa Pētera Sloterdijka izteikumu par automobiļu kultu, kas, bez šaubām, pastāv un ko viņš dēvē par reliģiju. Pašu automobili viņš nosauc par bezcerības transportlīdzekli. Es to saprotu tā, ka cilvēks, kam sava esamības jēga būtu jāmeklē pavisam kaut kur citur, to transportē uz automobili — tā ir vienīgā vieta, kur viņš ir saskaņā pats ar sevi. Bez mašīnas vīrietis saskaņā ar sevi būt nevar.

Sadauska: Nu, es nezinu, tad jau mēs par ļoti daudz ko varam tā teikt. Daudz uz ko tas vīrietis var transportēt — uz alkoholu vai kaut ko citu.

RL: Alkohols nav vara… Lai gan tajā mērā, kā vīrietis noreibst, varētu teikt arī, ka viņš iegūst kaut ko vairāk, nekā viņam ir.

Sadauska: Es varētu piekrist, ka ir cilvēki, kas pārnes savu esamību uz kādu konkrētu priekšmetu. Bet nedomāju gan, ka tas būtu jāattiecina tikai uz automobili kā varas simbolu un jāsauc par mūsdienu reliģiju…

RL: Kādēļ uz ielām ir tik daudz destruktīvu kustību? Kas spēj apliecināties vienīgi uz ceļa?

Sadauska: Jūs jau teicāt, ka tādējādi cilvēks var izrādīt savu varu, apliecināties. Taču tie ir indivīdi. Nu, labi, diezgan daudzi.

RL: Bet Mercedes jau ir tieši tas, ar ko var apliecināties. Nu, protams, skatoties, cik liels, bet tu tomēr esi kaut kas uz ceļa.

Sadauska: Nu, labi, pavērojiet, kā cilvēki brauc mersedesā, īpaši jaunā. Es uzskatu, ka viņi brauc ļoti solīdi. Man ļoti patīk. Es pat bieži mainu mašīnas — braucu ar maziņām, vecākām — paskatīties, kā atšķiras cilvēku reakcija. Un tas patiesībā ir diezgan smieklīgi. Savā ziņā jau ir autovadītāji, kas ilustrē jūsu teikto domu — “es esmu karalis pie stūres”. Tas nozīmē, ka tas otrs, kurš tā nebrauc un tā neapdzen, akceptē otra cilvēka varu — palaižot garām lielu, jaunu, skaistu un dārgu automašīnu un lamājot kādu, kas brauc ar mazāku auto.

RL: Jūsu mašīna… Kā jūs to saucat — “tas”? “Viņa”?

Sadauska: Jauno CL Mercedes-Benz sauc par viņu. Sieviešu dzimtē.

RL: Nē, es domāju — “tā” vai “viņa”.

Sadauska: Nu, ja mēs runājam par Mercedes, mēs varētu runāt par to kā par dzīvu būtni.

RL: Un kā jūs viņu saucat ģimenē?

Sadauska: Par autiņu.

RL: Un tai pat nav sava vārda?

Sadauska: Mana meita viņus visus sauc par mersīšiem. Bet citādi…

RL: Un jūsu meitu, ja nemaldos, arī sauc par Mersedesu.

Sadauska: Nu jā, Ādolfs iedeva viņai otru vārdu, viņa pati gan to nelieto, viņa grib, lai viņu sauc par Elizabeti. Bet kau kā viņa jau no mazām dienām man līdzi pa to salonu turp atpakaļ staigājusi, un interesanti, viņai bija kādi 3 gadi, kad viņa sāka teikt — mersītis, mersītis…

RL: Jūsu lielākais ātrums, ja nemaldos…

Sadauska: Vai, liels…

…bija 220 km/h. Taču ne Latvijā. Starp citu, labi izklausās — “lielākais ātrums”, jo to varētu pateikt arī par kādu cilvēku vispār.

RL: Kāda veida prieks ir ātra braukšana?

Sadauska: Tās ir asas izjūtas. Jebkas, kas salīdzināms ar asām izjūtām.

RL: Kā jums liekas, vai mašīna ir piemērota vieta mīlestībai?

Sadauska: Kāds sakars mašīnai ar mīlestību? Mīlestībai nav vietas un visur ir vieta. Ja jūs runājat par nodarbošanos ar mīlestību, kāpēc ne.

RL: Es atcerējos epizodi no Reinholda Mesnera grāmatas, kad viņam pirms kāpšanas Nanga Parbatā kāda žurnāliste preses konferencē jautāja, vai kāpšana kalnos viņam sagādājot arī seksuālu baudu. Mesners bija ļoti pārsteigts. (Viņa pasmaida.) Tomēr emociju apzīmēšanas iespējas ir tik ierobežotas… Sakiet, vai jūs nemēdzat, kā tā zēnu kompānija, braukt ar džipu pa kāpām?

Sadauska: Esmu izbraukusi ar džipu pa sestdienām, svētdienām. Taču es nemīlu lauzt auto, kas man pēc tam ir jāpārdod. Es to uztveru kā preci. No otras puses, iegādāties auto tikai tam, lai to lauztu — man šķiet, ka man ir citi azarta veidi.

RL: Kas tad tomēr ir jūsu azarts?

Sadauska: Es zinu, kas ir mans azarts.

RL: Bet jūs neteiksiet?

Sadauska: Vieglāk būtu pateikt.

RL: Un?

Sadauska: Runāt ar sevi. Un cīnīties. Šodien, jo jūs man prasāt. Rīt, iespējams, es runāšu citādāk.

RL: Vīrieši mēdz tērēt naudu sievietēm, taču, kā jau teicu, lomas mainās, un jūs varbūt pat esat tam piemērs. Sakiet, vai jūs esat tērējusi naudu vīrietim?

Sadauska: Vienkārši tā — tērējusi?

RL: Nu, jā. Teiksim, vai jūs varētu kādu vīrieti uzturēt — līdzīgi kā kāds vīrietis varētu uzturēt kurtizāni.

Sadauska: Mmm. Varbūt, ka es varētu, bet es to negribētu… Es vienkārši slikti justos. Varbūt tas manu pašlepnumu kaut kā…

RL: Vai jūs bijāt uz čipendeiliem?

Sadauska: Nē. Mani tas galīgi neinteresē.

RL: Priekš kam jums vajadzīgs vīrietis? Es gandrīz jau sagaidu atbildi, ka nav vajadzīgs.

Sadauska: Nē, viņš man ir vajadzīgs. Nu, redzat, ir ļoti daudz mīlestības izpausmes, un, teiksim, es esmu dzirdējusi no sievietēm viedokli — ja man ir mans bērns, ko mīlēt, tad man ar to pietiek. Bet es tā neuzskatu — bērns ir bērns, un vīrietis ir vīrietis.

Es nezinu. Ādolfs man ļoti daudz ko iemācīja, un, teiksim, tikai tad, ja tev ir… Viņš tev var būt draugs, bet ja cilvēkiem ir intīmas attiecības un viņi mīl viens otru, viņi var ļoti daudz ko iemācīties. Jo tad tu esi ļoti atvērts. Ja ir divas atvērtas dvēseles, iespējams no tā daudz vairāk paņemt. Un mācīties, un dot. Man tas ļoti pietrūka… Būt vienai.

RL: Sakiet, vai jums ir kāda doma, par kuru varētu teikt, ka tā atgriežas?

Sadauska: Kāpēc es dzīvoju? Kāpēc es šeit esmu? Varbūt ļoti dažādos sīkos kontekstiņos, niansītēs — katru reizi citādāk. Kāds ir mans uzdevums? Es nejūtos, ka es esmu atbildējusi uz šo jautājumu.

RL: Vai jūs piekristu formulai, ka jūsu dzīves uzdevums ir pārdot Mercedes?

Sadauska: Nē. Tāpēc — ja tas arī būtu manas dzīves uzdevums, tad nevis tāpēc, lai tirgotu mersedesus. Bet tādēļ, lai kaut ko iemācītos, tos tirgojot.

RL: Vai jūs sevi pazīstat?

Sadauska: Es sevi zinu. Es sevi iepazīstu katru dienu. Es mainos.

RL: Vai jūs gribētu palikt ar sevi divatā?

Sadauska: Mmm.

RL: Draudzēties…

Sadauska: Nē, es varētu arī strīdēties.

RL: Redzams, jūs esat vairākas. Sakiet, kādā veidā jūs pieceļoties no rīta esat atkal tā pati? Kādi ir jūsu rīti?

Sadauska: Pilnīgi vienkārši rīti — labrīt, brokastis, skriešana uz darbu.

RL: Nekādu rituālu?

Sadauska: Nu, varbūt rituāls notiek mašīnā — līdz Vanšu tiltam, kad sākas sastrēgumi.

RL: Tas jau arī ir tas, ko es teicu par mūsdienu cilvēka reliģiju.

Sadauska: Tā nav reliģija. Tas ir mirklītis, kurā es esmu viena pati ar sevi.

RL: Jūs teicāt, ka Mercedes ir mākslas darbs, katarse. Kāda veida pārdzīvojums tas ir — no Mercedes? Nu, es saprotu, ka to ir grūti pateikt, bet jūs jau varat teikt — “kas tie par stulbiem jautājumiem, es nekad sev nejautāju, ka tās par jūtām, kad es eju uz teātri, skatos uz gleznu…”

Sadauska: Tagad jūs mani sākat kaitināt, nevajag salīdzināt teātri ar automašīnām. Bet ja jums prasītu — kādas jums ir izjūtas?

Dīvaini, es pavisam citādāk paskatījos uz to bildi pie sienas (kalendārs, kurā redzams benzīntanks, lasošs vīrietis un mersedess). Runājot par to, — jā, man tā nav tikai automašīna. Tā zvaigznīte, kas tur ir automašīnas priekšā, ir manu dzīvi pārvērtusi. Un es ļoti daudz ko esmu iepazinusi gan no labām, gan sliktām pusēm.

RL: Interesanti būtu uzzināt par tām sliktajām.

Sadauska: Cilvēku nodevība. Bija viens periods manā dzīvē, kurā fantastiski sakoncentrējās emocijas, situācijas, notikumi un izjūtas. Tādā periodā vai nu tu lūzti, vai mēģini to risināt un kaut ko mācies. Un es esmu ļoti priecīga par to, kas ir noticis, jo es esmu ļoti daudz ko mācījusies.

RL: Varētu domāt, ka jūsu daudzreiz piesauktā mācīšanās kaut ko kompensē.

Sadauska: Jā, varbūt arī tā. Es esmu iemācījusies zaudēt. Un es esmu iemācījusies uzvarēt. Man daudz vairāk patīk mans uzvaras prieks un manu zaudējumu prieks tagad nekā pirms pieciem desmit gadiem.

RL: Vai drīkstu jautāt, ko jūs uzvarat? Vai tas nozīmē, ka jūsu dzīvesveids ir kaut kas līdzīgs sacensībai? Ko jūs saucat par uzvaru — to, ka jūs esat pārdevusi kādu Mercedes, to ka jūs varat iekarot kādu vīrieti?

Sadauska: Es esmu ļoti daudz reižu uzvarējusi savas vājības. Iemācījusies tikt tām pāri. Es domāju, tā ir mana lielākā uzvara. Un tā man arī palīdz uzvarēt biznesā, es gan nezinu, ko jūs saucat par uzvaru biznesā. Arī iemācīties zaudēt ir uzvarēt.

RL: 1998. gadā jūs publiski teicāt, ka esat laimīga.

Sadauska: Mmm. Un arī tagad — laimīga.

RL: Kā to saprast?

Sadauska: Es esmu sākusi būt sev draugs. Man no sevis nav noslēpumu. Man nekad agrāk nav bijis tik daudz cilvēku apkārt, no kuriem es varētu smelties un kuros es varētu gremdēties, un pats jocīgākais ir tas, ka tie cilvēki… Pirms pieciem gadiem man blakus būtu tikai draugs vai draudzene, ar viņiem es trīs reizes nedēļā ietu dzert kafiju… Bet tagad — daļa no tiem cilvēkiem pie manis nekad ciemos nav bijuši. Un es pie viņiem. Tā saite ir pavisam citādāka, ne ciemos iešanas un ne kafijas dzeršanas saite… Ja jūs saprotat, ko es domāju… Un es esmu palikusi daudz mierīgāka, varbūt arī tas mani dara laimīgu, varbūt tādēļ, ka es ar sevi esmu sākusi daudz atklātāk runāt. Nu, tāda, ārēji mierīgāka…

RL: Vai jūs zināt, kopš kura brīža?

Sadauska: Nē, es vienmēr esmu mēģinājusi ar sevi runāt un situācijas ķidāt, bet atšķirība kopš kāda brīža ir tā, ka agrāk es to darīju egoistiskāk un vērstāk uz sevi — kāpēc viņa vai viņš tā izdarīja man… Tagad es drusciņ citādāk uz lietām skatos. Nu, jā, es esmu laimīga par to, ka es esmu spējusi būt laimīga, tad, kad bija arī ļoti grūti — es nezinu, kur es to atradu…

RL: Toreiz jūs to pateicāt pavisam neilgi pēc vīra nāves.

Sadauska: 1998. gadā, neilgi pēc Ādolfa nāves, uz jautājumu, vai es esmu laimīga, es atbildēju, jā, es esmu laimīga, lai gan man bija ļoti grūti. Tikai pēc Ādolfa nāves es sapratu, cik tā mijiedarbība ir bijusi liela. Vismaz man no Ādolfa puses, viņam vairs pajautāt nevarēja. Es biju laimīga, ka es biju paspējusi viņam pateikt gan labās, gan sliktās lietas, ko es par viņu domāju. Par to, ka Betija skraida pa māju, par to, ka viņa atceras, viņai vēl trīs gadi nebija… Laimīga par to, ka es nenobijos un darīju tai brīdī to, ko es uzskatīju par pareizu. Es zināju, ka man nebūs viegli un nezināju, vai tas man izdosies un kā tas būs — es nezināju. Un arī pēc tam visus tos divus gadus es vēl joprojām ļoti daudz no viņa mācījos, vai — viņš mani mācīja. Ar saviem bērniem…

RL: Vai jūs runājat par to tiesāšanos mantojuma lietā?

Sadauska: Jā… Bet es ļoti daudz arī no tā iemācījos. Sākumā es viņus nosodīju, tagad vairs nenosodu. Es esmu mēģinājusi no otras puses uz visu to paskatīties. Un es arī daudz vairāk sapratu Ādolfu, ko es nesapratu viņam dzīvam esot — daudzas viņa reakcijas un darbības vai atbildes — es pēc tam tikai to sapratu.

RL: Vai pēc vīra nāves mersedesā jūsu atieksme pret auto nemainījās?

Sadauska: M-m. Redziet, man katru dienu uz mājām jābrauc garām tai vietai. Sākumā bija tā, ka es nevarēju pabraukt garām neapstājusies. Es tur stāvēju, sēdēju un domāju. Tas droši vien bija viens no iemesliem, kādēļ es tik vēlu braucu mājās — vienkārši, lai nepievērstu cilvēku uzmanību. Pēc tam es ļoti ilgi braucu lēni ar mašīnu — man iznāca daudz braukāt apkārt, bet ne tāpēc, ka man bija bail. Un ļoti bieži blakussēdētājs teica — paklausies, ko tu dari, tu taču gandrīz stāvi uz vietas. Bet es vienkārši kaut kur lidoju, ne tāpēc, ka man bija bail. Un tad man bija trešais posms, ka tuvojoties tai vietai, kur tā avārija notika, es spiedu gāzi līdz grīdai. Braucu, braucu normāli un pēkšņi… Es tikai pēc tam to sapratu. Nu, tagad… Tagad es braucu kā braucu.

RL: Vai jūs gribētu nomirt autokatastrofā?

Sadauska: Mēs taču visi mirsim, kāda starpība, kā.

RL: Jā, starpība tikai — kā. Pieņemsim, ka autokatastrofā nāve ir ātra, bet iespējama arī lēna un pamatīga.

Sadauska: Teiksim tā — lēnām un pamatīgi droši vien ir veselīgāk, nu, bet ātri ir vieglāk.

RL: Būtu pienācis laiks pateikt, kādu mašīnu jūs man ieteiktu nopirkt.

Sadauska: Es jums ieteiktu M klases Mercedes, tādu džipveidīgu mašīnīti.

RL: Vai tas mani pārāk nepaaugstinās uz ceļa paša acīs?

Sadauska: Jūs taču zināt, ka ne.

Intervēja Uldis Tīrons