Džons Hjūstons. „The Asphalt Jungle”. MGM, 1950.
Hjūstona filma sākas ar klusumu. Policijas automašīna slīd pa tukšām ielām, un kadrs ir gandrīz grafisks: pelēka asfalta josla, ēnas no ugunsdrošības kāpnēm, neviena cilvēka. Tad parādās Dikss Hendlijs, kurš spiežas pie sienas kā kaut kas, ko gaisma vēl nav atradusi.
Dāvis Sīmanis savā lasījumā norāda, ka filmas ievads un fināls ir tās spēcīgākās daļas, un šo novērojumu es gribētu paplašināt. Tas, ko Sīmanis nosauc par romantisko fatālismu, manuprāt, ir precīzāk raksturojams kā telpisks protests. Hendlijs nemirst, jo ir nolemts vai traģisks. Viņš mirst, jo lielpilsēta ir organizēta tā, lai radītus kā viņš nekad nevarētu aiziet. Un tad reiz viņš aiziet.
Hjūstons 1950. gadā strādāja ar noir kā žanra konvencijām, kuras tobrīd vēl nebija pilnīgi kristalizējušās. „The Asphalt Jungle” bieži tiek minēts kā viens no heist žanra pamatdarbiem, taču precīzāk to varētu raksturot kā pētījumu par pilsētas un cilvēka ķermeņa attiecībām. Katrs varoņu maršruts filmā ir ierobežots: šaurās kāpnes, pagrabstāvu koridori, automašīnas sēdekļi. Valtera Benjamina „Pasāžu darba” Parīze ir pilsēta, kas sola pāreju, taču pati kļūst par lamatām. Hjūstona Detroita un Sinsinati ir tas pats, tikai bez pasāžu elegances. Šeit nav pat vitrīnu.
Stērlinga Heidena seja ir viena no amerikāņu kino neparastākajām fiziskajām esamībām. Sīmanis atzīmē, ka viņa pusparalizētā seja un būdīgais augums lieliski der lūzeram, un tas ir taisnīgs apraksts. Taču es gribētu pievienot klāt, ka Heidena ķermenis ienes filmā kaut ko, ko scenārijs nevarētu. Viņš izskatās kā cilvēks, kurš jau kādreiz ir mēģinājis aiziet un neticis tālu. Nogurums nav izspēlēts. Tas dzīvo zem ādas.
Hendlija bērnības atmiņas par Kentuki parādās filmā kā nelielas interlūdijas, īsi kadri ar zāli un zirgiem. Hjūstons šīs ainas nesniedz sentimentāli. Tās ir tikpat sausas un precīzas kā pilsētas kadri. Kas padara tās par kaut ko vairāk nekā atkāpi no sižeta ir fakts, ka tās vizuāli izskatās tāpat kā pārējā filma, tikai gaišākas. Tas ir pretēji tam, ko mēs gaidām no atmiņām kino. Mēs gaidām miglainu vinjeti vai maigāku fokusa dziļumu. Hjūstons atsakās. Bērnība izskatās reāla, pilsēta izskatās reāla, un tas padara Hendlija ceļu starp tām par kaut ko gandrīz fizioloģiski jūtamu.
Filmas afišas no 1951. gada Sīmanis min kā ilustrāciju tam, kā studija mārketēja tās pasauli: „lielpilsēta zem lielpilsētas”, tumši ļautiņi, kuri paliks tur ieslēgti mūžīgi. Tas ir apbrīnojami godīgi reklāmas teksts, ja to lasa tagad. Studija solīja skatītājiem pasauli bez izejas un ievilināja viņus ar to. Mēs iegādam biļetes uz lamatu apskati.
Manuprāt, šeit slēpjas filmas dziļākā iezīme, kuru Sīmanis aizrautīgi apraksta, bet varbūt nepilnīgi nodefinē. „The Asphalt Jungle” nav filma par noziedzību. Tā ir filma par to, ka dažiem cilvēkiem pilsēta ir cietums, ko viņi nekad nav izvēlējušies. Hendlija noziegums nav zādzība. Noziegums ir tas, ka viņš ticēja, ka var tikt atpakaļ uz Kentuki ar nozagtajiem līdzekļiem. Tas ir nevis noziedznieka kļūda, bet sapņotāja kļūda.
Šo sapni Hjūstons neuzspiež. Viņš to ļauj eksistēt blakus sižetam kā kaut kam, ko pārējie varoņi nesaprot un neņem vērā. Zādzības organizators Riedenschneider ir intelektuālis, kurš plāno kā šahists. Jurists Emmeriks ir vājums, kas ģērbies kā vara. Viņiem nav bērnības Kentuki. Tāpēc viņi arī mirst vai nonāk cietumā savādāk nekā Hendlijs: ar mirstīgu cieņu vai pazemojumu, bet bez tās dīvainās brīvības, kāda piemīt Hendlija galam.
Finālā Hendlijs sasniedz zirgu aploku un mirst uz zāles. Hjūstons tur kameru tālu. Zirgi nāk viņam klāt, un kadrs beidzas pirms tam, kad tas kļūtu par simbolu. Šī atturēšanās ir režisora gudrākais lēmums filmā. Viņš atsakās aiziet garāk par to, ko Hendlijs faktiski ir pieredzējis. Zāle. Gaiss bez asfalta. Tas ir pietiekami.
Noskatoties „The Asphalt Jungle” tagad, pēc septiņdesmit pieciem gadiem, visvairāk uzrunā šī telpu ekonomija. Hjūstons nešķiež vietu, ko cilvēki ieņem kadrā. Viņš izmanto to precīzi. Un tā precizitāte atgādina, ka redzēt kino nozīmē redzēt, kā telpa tiek sadalīta starp tiem, kam tā pieder, un tiem, kas pa to tikai slīd.
