*Džordžs Orvels. „Grāmatas pret cigaretēm”. Penguin Books, 2008.*
Penguin Books sērija „Lielās idejas” ir nelielas kabatas formāta grāmatiņas plānos vākos ar minimālistisku noformējumu. Cena uz vāka: 4,99 mārciņas. Ideja ir vienkārša un laba: ņemt no kanoniskiem autoriem mazāk pazīstamus tekstus, sakopot tos nelielā antoloģijā un laist klajā kā pieejamu pretstatu apjomīgajiem akadēmiskajiem izdevumiem. Sērijas demokrātiskums nav tikai ekonomisks, tas ir arī kuratoriāls: labāko autoru nevis pirmie, bet otrreizēji lasāmie teksti.
Orvela gadījumā šis princips darbojas īpaši labi. Krājumā iekļautie raksti tapuši kā žurnālistiski darbi, publicēti dažādos preses izdevumos dažādos gados, un ir kaut kas atsvaidzinošs tajā, ka vienu no 20. gadsimta visietekmīgākajiem angļu prozaistiem lasām nevis caur *Dzīvnieku saimniecību* vai *Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit četri*, bet caur viņa darbu kā grāmatu apskatu rakstītājam un asprātīgam kultūras komentētājam.
Ilmārs Šlāpins savā lasījumā īpaši izceļ tituleso rakstu: Orvels saskaitījis grāmatas savā personīgajā bibliotēkā, aprēķinājis, cik ilgā laikā un par kādu summu tās iegādātas, un pēc tam salīdzinājis šo summu ar to, ko vidējs smēķētājs iztērē cigaretēm gadā. Secinājums: lasīt ir lētāk. Šlāpins uzsver, ka 1946. gadā izdarītie aprēķini, neraugoties uz visām cenu, akcīzes nodokļu un izdevniecību izmaksu pārmaiņām, joprojām ir spēkā.
Es gribētu šo novērojumu nedaudz paplašināt. Orvela argumenta spēks nav skaitļos, kas nejauši saglabājuši savu proporciju. Spēks ir domāšanas žestā: grāmata kā mājsaimniecības izmaksu pozīcija. Orvels aprēķina nevis vērtību, bet pieejamību. Viņš nesaka, ka lasīšana ir cēlāka par smēķēšanu, viņš saka, ka tā ir salīdzināmas kategorijas patēriņš un ka šo kategoriju labprāt aizmirst tie, kas pieraduši uzturēt mītu par lasīšanu kā privilegētu nodarbošanos, kurai vajadzīgs gan laiks, gan nauda, kas citiem it kā nav pieejami.
Šis argumentācijas paņēmiens ir karakteristiski Orvelisks. Atcerēsimies eseju „Kāpēc es rakstu” (1946) vai „Politiku un angļu valodu” (tajā pašā gadā): Orvels vienmēr sāk no konkrētas, pārbaudāmas patiesības un virzās uz principu, nevis pretēji. Viņam ir dziļa neuzticēšanās abstraktai argumentācijai bez materiāla pamata. Grāmatu ekonomikas esejā šī metode parādās savā tīrākajā veidā: ne manifests par lasīšanas tikumību, bet rēķins ar skaitļiem, kas runā paši.
Interesanti, ka šāda pieeja bija diezgan reta literārajā publicistikā, ko Orvels apvienoja ar politisko komentāru. Edvards Saids vēlāk rakstīja par intelektuāļa pienākumu veidot publiku, nevis flirtēt ar to. Orvels to dara ar grāmatvedi paņēmienu: parāda, ka intelektuālais arguments nav jāpakļauj augstākai valodai, lai tas darbotos. Pietiek ar uzmērītu inventāru un kalkulatoru.
Penguin sērija ir labi izvēlēta šāda veida tekstu pārraidei, jo tās fiziskais formāts atkārto argumentu. Maza grāmatiņa par to, ka grāmatas nav dārgas, pārdota par cenu, kas patiešām ir pieejama, nav tikai mārketinga konsekvence. Tā ir prakstiska demonstrācija. Arī Orvels to būtu novērtējis: argumentu, kas pastāv gan kā teksts, gan kā objekts.
Orvels šo eseju rakstīja kā grāmatu apskatnieks, kurš bija nopircis un izlasījis simtiem grāmatu, daudzas par saviem personīgajiem līdzekļiem, kas nebija lieki pieejami. Viņa bibliotēka nebija akadēmiska institūcija, bet privāta lasītāja krājums, veidots ar skaidru prātu un ierobežotu budžetu. Tas dod aprēķinam autentiskumu, ko nekādas statistikas aizstāt nevar.
Šlāpins ir taisnīgs, norādot uz šī teksta aktualitāti. Bet aktualitāte nav tikai skaitļu noturīgums. Aktualitāte ir Orvela atteikšanās no grāmatu pasaules pašattaisnošanās valodas. Viņš negaida, ka lasīšanas vērtību pieņems kā aksiomātisku. Viņš to pierāda ar budžetu. Un šāda veida pierādījums nenosenst: tas darbojas tikpat labi, kamēr vien iztikas cenas ir publiskas un cigarešu nodokļi ir uzskatāmi. Citiem vārdiem, tas darbojas vienmēr.
Tieši tādēļ šis mazais teksts nav tikai vēsturisks kuriozitāte. Tas ir paraugs domāšanai par kultūras pieejamību bez atvainošanās un bez liekvārdības. Demokrātiskais arguments ir tas, kas var tikt saskaitīts un pārbaudīts. Orvels to zināja 1946. gadā. Penguin to zina 2008. gadā, izsniedzot šo tekstu par 4,99 mārciņām. Proporcija turpina darboties.
