Hedvig Mollestad Trio. „All Of Them Witches”. Rune Grammofon, 2013.
Uz salas, vecā koka šķūnī, kura jumts apaudzis ar zāli. Šādi aprakstīt ierakstu studiju nozīmē jau teikt kaut ko par skaņu, ko no turienes izved. „Ocean Sound Recordings” nav nejauša izvēle ansamblim, kas sevi reizē pieder pie džeza un nē.
Hedvig Mollestad Trio „All Of Them Witches” ir albums, kas atsakās no žanra kā no atpazīšanas zīmes. Ilmārs Šlāpins savā klausīšanās piezīmē to fiksē precīzi: Hedviga Mollesta ir ģitāriste, kura iemācījusies atdarināt Džimiju Hendriksu, Toniju Aiomi, Džimiju Peidžu, bet darījusi to tā, kā to būtu darījis Freds Frits vai Sonijs Šeroks. Šo formulu ir vērts palēnināt un apskatīt. Tas nav eklektisms un nav ironija. Tas ir kaut kas cits: metode, kurā hārdroka izteiksme tiek pārlīta citā tvertnē. Iestatījums paliek, bet nolūks mainās.
Ko nozīmē spēlēt Hendriksa tehnikā, bet ar improvizācijas loģiku, kas nāk no cituvienes? Hendrikss pats, protams, nebija vienpusīgs. Viņa „Electric Ladyland” (1968) ir albums, kuru nevar ieslēgt fonā. Taču Hendriksa mantojumu pārsvarā pārņēma tie, kuri ņēma trokšņa intensitāti un atstāja meklēšanas nemierīgumu. Mollestad dara pretējo. Viņas ģitāra saglabā smagumu, bet atsakās no triumfa. Arī no kanoniskās rokgrupu hierarhijas, kurā ģitārists ir priekšplānā un visi pārējie kalpo šim priekšplānam.
Trio formāts šeit ir izvēle, nevis ierobežojums. Ellene Brekene kontrabass un Īvara Bjērnsta bungas nav pavadījums. Tie veido trīs vienādas māsas, ko albums jau ar nosaukumu piesauc. „All Of Them Witches” atsaucas uz Romāna Polaņska filmas „Rosemary’s Baby” (1968) rekvizītu, grāmatu ar šādu nosaukumu. Bet plašākā nozīmē tas ir pieteikums: šeit ir sievietes, tās ir kopā, un tās zina, ko dara.
Šlāpins piemin Mollestai aizņemto mātes ģitāru, tēva skaņuplašu kolekciju un vēlāk saņemto elektrisko ģitāru kā iesvētību dāvanu. Šajā biogrāfiskajā detaļā slēpjas kaut kas precīzs. Iesvētību dāvana ir lieta, kuru saņem, kļūstot par kādu citu. Instruments, kas turpmāk nosaka, kā tu dzirdi pasauli. Mollestad ir ģitāriste, kas dzird ar rokgrupu ausīm, bet domā ar džeza smadzenēm, un šī neatbilstība ir albuma spēks.
Ieraksts šķūnī uz salas, ar zāli apaugušu jumtu, ir mēģinājums panākt „maigāku skanējumu”, kā Šlāpins norāda. Akustiskā telpa ietekmē visu pārējo. Instrumenti elpot citādi, ja telpai ir savs raksturs. Šeit tā ir koksnes un mitruma, vēja un attāluma telpa. Labākos džeza ierakstus raksturo šis apziņas par atrašanās vietu sajūta. Kad zini, kur mūziķis atradās, kad spēlēja, tu klausies citādi.
Ir kāda ģitāristika, kuru var raksturot tikai ar troksni. Un tad ir tāda, kurā troksnis ir iesaukums citam troksnim: ģitāra aicina bungas, bungas paceļ kontrabasu, kontrabass atgriežas pie ģitāras ar atbildi, kuru ģitāra nebija sagaidījusi. Mollestad Trio spēlē otro veidu. Katra skaņa ir jautājums.
Par „raganu” tēlu mūzikā ir daudz rakstīts. Kate Buša debijas singls „Wuthering Heights” (1978), Nikas Flītvudas tēls Fleetwood Mac, PJ Hārveja agrīno darbu iepakojums. Ragana kā sievietes figūra, kas atsakās no saprotamības kā pakalpojuma. Mollestad nepozē. Viņas albums nav gotiski krāsots. Tas ir tumšs citādi: kā lietas, kas notiek, kad neviens neskatās, kad kamera ir izslēgta un telpā paliek tikai trīs cilvēki ar instrumentiem un mikrofoni.
Šlāpins raksta par „visām iespējamām šausmām, kas savāktas vienkopus”. Tas ir labas kritikas moments: metafora, kas atver, nevis aiztaisa. Šausmas nav tikai žanra apzīmējums. Tās ir apraksts noteiktai mūzikas intensitātei, kura neaizmirst, ka mūzika var ievainot, var būt neērta, var atteikties mierināt klausītāju.
Koka šķūnis uz salas ir pareizā vieta šādam albumam. Raganas nedzīvo pilsētas centra ierakstu studijās ar klimatkontroli.
