Iešvīkāta melna saule

Arvīda Šalteņa glezna “Pastā II” Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas pastāvīgajā ekspozīcijā

Katram reizēm ir kāds svētceļojums veicams – piemēram, pusgadu gaidīt Kraftwerk koncertu, klausoties viņu ierakstus platēs. Vai noskaņot sevi pēdējai iespējai redzēt Black Sabbath ar vīziju, ka Ozijs atkal parādīs dibenu, ģitāristos iemiesotiem vikingu kultūristiem spļaujot putas fonā. Svētceļojumā var doties uz īpašu dabas muzeju, kur apskatāms no drupačām salikts devona laika reptilis, bet tikpat labi – sasniedzot galamērķi, nostāties lauka vidū un glāstīt zemi vietā, kur it kā atradušās senču mājas.

Kad ilgas pēc mana mazā svētceļojuma sasniedza punktu, aiz kura steidzami jārīkojas, kāpu autobusā uz Viļņu, lai redzētu Žilvina Kempina personālizstādi galerijā Vartai. Tomēr šis nav stāsts par atzītā lietuvieša gaisā plīvojošām lentēm, bet gan par to, kas notika pēc tam.

Līdz vakara autobusam laika bija atlikām, un neskaidras atmiņas sāka vilkt uz Lietuvas Nacionālo mākslas galeriju. Esmu tur bijis ekskursijā studiju laikos, bet pēc piecu stundu sēdēšanas autobusā kopā ar dzirksteļojošiem vienaudžiem lielākā vēlme bija izlēkšoties starp muzeja stāviem. Atmiņu putu virspusē peld nojausma, ka viņu glezniecība darbojas tādās frekvencēs, kuras, skaidrā uztvertas, varētu izsaukt vētrainu ķīmisko procesu norisi galvā. Nesteidzīgi šļūkājot pa aizsalušās Neres upes promenādi, atdzīvināju šīs priekšnojautas, un man bija jāpārbauda, kā šīs gleznas redzēšu tagad.

Staigāšana pa muzeju reizēm ir kā braukšana ar auto naktī pa mežu. Garām slīd raibu gleznu jūklis, tad aiz pagrieziena, ieejot tumšā zālē, pavīd ciema kontūras ar baznīcas torni, kaut kur no krūmiem seko uzrauga acis, ceļš neveikli izlīkumo gar skulptūrām, mēnesnīcas ainavām, starmeši apspīd te nokritušus ābolus, te kazas ar govīm, līdz devītajā meža sektorā pāri ceļam ir nogāzies milzīgs koks. Braukšana beigusies, jākāpj ārā.

Nokritušais koks, pie kura mans ceļš beidzies, ir Arvīda Šalteņa glezna no dziļajiem Brežņeva laikiem ar nosaukumu “Pastā II”. Šis darbs ir no sērijas, kurā attēlota pasta kantora ikdiena. Citos sērijas darbos cilvēki raksta telegrammas ar pildspalvu aukliņā vai, iespiedušies šaurās kabīnēs, veic starppilsētu telefona zvanus. “Pastā II” darbība notiek smagos uzgaidāmajos krēslos, kuros savu kārtu gaida padomju līdzpilsoņi. Biedrs uzvalkā un brillēs ar acīmredzamu nepatiku ir sagāzies uz vienu pusi; viņa ģīmis ir duļķaini zaļš, bet otrā pusē kāds iekarsis puisis, skūpstot kaklu un turot rociņu, cenšas uzkarsēt raibā kleitā tērptu meiteni. No vienas puses, spilgti sarkanais fons padara gleznu stipri juteklisku, bet no otras – netīros toņos ieturētie krēsli un grīda, asinīm pieplūdusī jaunekļa seja un zaļganais biedrs gleznai uzpotē pretīguma sajūtu. It kā es skatītos uz ilgāku laiku siltumā stāvējušu gaļu, kas vairs nav sarkana, bet vēl nav kļuvusi zaļa.

Šķiet, ka pie ceļam pāri nokritušā koka stāvu joprojām. Uzdrīkstēšanās spēks Šalteņa glezniecībā ir tik satriecošs, ka nespēju to apjēgt, par spīti tam, ka izurbos cauri viņa monogrāfijai un tekstiem par ekspresionisma uzplaukumu kaimiņos. Joprojām cenšos ievietot Arvīdu Šalteni dziļos padomju laikos – gleznojam vemjošas sievietes, paģirainus večus ar galvu asinsdesas krāsā vai ar netīru otu uzšvīkājam gaļas maļamo mašīnu un biļešu kompostrējamo aparātu trolejbusā. Es saprotu, kā šādi darbi radās saplosītajā Vācijā pēc Pirmā pasaules kara, bet kā šādi darbi radās un tika pieļauti padomju Lietuvā, kas sekoja kosmosa kuģu palaišanai un rūpējās, lai valsts ir piepildīta ar Snaigė ledusskapjiem? Jau kuro dienu šķirstu Šalteņa grāmatu, kur gleznā tārpveidīgi cilvēciņi nometušies ceļos pie Ļeņina pieminekļa, un domāju, kā laikā, kad pie mums bija populāra “Balta saule spīd…”, leišu gleznotāji ņēma un debesīs ievilka melnu sauli.