Pieskāriens vietai

Māra Brašmane. Rundāles pils restaurācijas darbi no augšas, 1978

Lidmašīnā mana sēdvieta bija tieši virs spārna, kas ar plašu žestu rādīja Eiropu: mazītiņas mājas, līkumainas takas, mašīnu vaboles, melanholisku mākoņjēru bars virs Friderika Šopēna lidostas. Tur augšā nav ne velvju, ne trauksmes un arī nekā cita interesantāka par Zemes bumbu apakšā un cilvēku ievilktajām līnijām tajā.

Skats pār labo plecu uz lidmašīnas spārnu turpmāk vienmēr man atgādinās Māras Brašmanes putna lidojumā fotografēto Rundāles pili – attēlu, kuru pirmo reizi redzēju Rīgas Fotogrāfijas muzejā pagājušā gada izskaņā un kurš, šķiet, nekad iepriekš nav ticis izstādīts. Tas ir centrālais attēls simetriskā 10 fotogrāfiju kompozīcijā, kurā redzami Rundāles pils restaurācijas darbi – mierpilni, dubļaini. Putekļu izvagotajās – varbūt putekļus šeit es piedomāju klāt – restauratoru sejās rāms gandarījums par paveikto darbu.

Un viņu vidū fotogrāfe, tolaik muzeja laborante, kopā ar vietējo kolhoza mēslotāju kukuruzņikā pacēlusies virs Zemgales līdzenuma, fotografē pili. Pacēlusies tikai tik augstu, cik cilvēks spēj uzlidot, un vēl atstājusi kadrā spārnu, lai uzsvērtu, ka debesīs viņu uznesis aparāts – principā minerālmēslu kaisīšanai paredzēta bundža –, nevis metafora. No rīta steigusies ar riteni uz tuvējo lidlauciņu, iemetusi somā Pentacon 6 un Practica. Diena ir skaidra, un bilde izdodas asa bez jebkādas automātikas. Divplāksnis, izstiepis sarūsējušo spārnu kā bīdmēru, mēģina pateikt uz aci... kādu kulturālo un emocionālo bagāžu nes šī vieta. Tūlīt, tūlīt nākamajās sekundēs sagrābs Rundāli kā ērci ar savu dzelžaino tvērienu.

Apkārt izdangāts būvniecības placis: no franču dārza palicis maz, tikai latvisks kartupeļu lauks, virs kura Rastrelli reiz uzlicis māksliniecisko vīziju. Ļaudis no malu malām vāc vērtīgus priekšmetus, ceļ sastatnes, veļ akmeņus, spridzina celmus, kleķē sienas un slej līdzenumā vidēja izmēra pili, ne pārspīlēti lielu. Kar pie sienām holandiešu klusās dabas, flīzē hercogu vannas zāles ar Bībeles sižetu ainām, no Gramzdas baznīcas pārvilina jūras vāravas bisti, kam uz astes vēl zvīļo sudrabojuma paliekas. Attīrījuši, sakopuši, nospodrinājuši dārgumus, salikuši plauktos apskatei, viņi nokrāsos jumtu, sagrābs dārzu, simetriski pāršķirs celiņu, saspraudīs rozes, sabakstīs tulpes un svinēs karnevālu. Kas tā ir par vietu, un kāpēc tā viņiem ir svarīga?

Te no augšas nav redzams ne baroks, ne Bīrons, bet gluži citas idejas, cits slānis – galvenokārt gādīgs, cilvēcīgs pieskāriens un tikai tā brīža realitāte. Brašmanes fotogrāfija neuzdod jautājumus, tikai apliecina, kas tajā brīdī ir. Tāpat kā citos savos darbos, kas uzņemti uz zemes vai pilsētas jumtiem, viņa nekad neceļ sevi augstāk par portretējamo. Neiejaukdamās viņa seko līdzi cilvēkiem, kuri kaut kur dodas, kaut ko dara, ved, ceļ, pārbūvē, mainās ar precēm vai uztur vietas kādam sev vien zināmam mērķim. Tolaik, 1978. gadā, šādus objektus fotografēt nebija atļauts, un viņa paturēja aso attēlu atvilktnē.

Divtūkstošo gadu sākumā Japāna atvēlēja kalnaino Naošimas salu laikmetīgajai mākslai. Kalna iekšienē stārhitekts Tadao Ando izbūvēja betona galerijas Kloda Monē, Andija Vorhola, Džeimsa Tarela izstādīšanai, katram paredzot speciālu telpu un apgaismojumu, kurā darbs vislabāk izskatīsies. Uz muzejsalas atklāšanu pasūtīja katalogu labākajam arhitektūras fotogrāfam Naojam Hatakejamam, lai atbilstoši pasniegtu šo neatkārtojamo, askētisko betona veidojumu. Uz kataloga vāka nebija nevienas celtnes, tikai laiviņa jūrā un miglā, kas ved no sauszemes uz salu. Jo svarīgs ir tikai ceļš uz mērķi un kā tas tev atklājas. Visi punkti, centri un iezīmētas vietas ir paredzētas vārdiem un idejām, kuras vēl nāks.

Santa Remere