Ieva Lešinska

Alekss Ross "Vāgnerisms. Māksla un politika mūzikas ēnā"


Alekss Ross

Vāgnerisms. Māksla un politika mūzikas ēnā

Ņujorka: Farrar, Straus and Giroux, 2020


Nīče esot teicis, ka, runājot par Vāgneru, neesot iespējams – un pat nedrīkstot – nelietot vārdu “varbūt”. Nīčem ar Vāgneru bija kārtojamas savas interesantas attiecības, taču šajā nopietnajā pētījumā, kuru varētu saukt par Vāgnera enciklopēdiju (ja tādu jau nebūtu izdevuši franči), Nīče gan ik pa brīdim pazib kā vadmotīvs, taču tam jālaužas cauri reālu, kā arī Vāgnera un citu dižgaru (Bodlērs, Džoiss, Tomass Manns, abi Elioti, Villa Katere, Virdžīnija Vulfa) radītu personāžu daudzbalsīgi dimdošajām pasāžām, kur savu tēmu lūko risināt arī pa Heidegeram, Bartam, Žižekam, Sartram, Deridā. Bet “varbūt” attiecas uz nespēju reiz un par visām reizēm definēt Vāgneru. Varbūt viņš ir ģēnijs, kas ietekmējis ne tikai gadsimtu, kurā piedzima, bet vēl vairāk nākamo un turpina ietekmēt mūsējo? Un runa nav tikai par mūziku. Kā parāda Ross, otra “varbūt” puse varētu būt nepievilcīgāka. Jo neatkarīgi no tā, cik dziļi iepazīta mūzika, viņu izmanto gan galēji kreisie, gan galēji labējie. Viņu izmanto (aiz mīlestības uz mūziku!) arī mūsdienu nacistu iedvesmotājs un atbalstītājs Jevgeņijs Prigožins: viņa izlolotā “Vāgnera” grupa plosās Sīrijā, Mali, Ukrainā. Varbūt “Parsifāla” prelūdija un “Tristana” mīlasnāve no tā visa ir šķirama. Kādreiz biju par to pārliecināta. Taču pienācis tāds laiks, kad arī tās dažas pārliecības, kas dzīvē bijušas, pārvēršas par “varbūt”. Patiesībā tas varbūt ir viscilvēciskākais no vārdiem.

Raksts no Jūnijs 2022 žurnāla