Uldis Tīrons

Anatolijs Efross "Profesija režisors"


Anatolijs Efross

Profesija režisors

Rīga: Liesma, 1981


Pirms dažām dienām draugi man uzdāvināja grāmatiņu zilos vākos. Pirmais teikums tajā bija šāds: “Tās ir nepatīkamas stundas pēc neveiksmīgas pirmizrādes.” Pēdējais – šāds: “Bez tam būtu labi, ja vienmēr varētu palikt vesels un dzīvot mūžīgi, nebojājoties ne fiziski, ne garīgi... Būtu labi, ja... Būtu labi...” Pa vidu – reiz slavenā režisora Anatolija Efrosa, pašreizējā režisora Dmitrija Krimova tēva, pārdomas, lai cik nejauki un vecmodīgi skanētu vārds “pārdomas”, kas parasti ir mazākas par domām, bet lielākas par ikdienišķām piezīmēm. Grāmata gan pēc izskata, gan pēc rakstītā burtiski iemiesojusi pagājušā gadsimta 70. gadus – no vērienīgiem pārspriedumiem (“Kačalovam bija īsta inteliģenta seja, bet tagad aktieru sejas panti kļuvuši parastāki”) līdz sirdi plosošam naivumam (“Bet, liekas, es esmu pārāk tālu aizgājis no jūras un Hemingveja, no Tolstoja un Bulgakova. Iešu labāk palasīt “Meistaru un Margaritu”.”). Varbūt arī kāds teātra mākslas entuziasts spētu izvilkt no grāmatiņas noderīgus padomus – dažās lappusēs ir pat pasvītrojumi ar zīmuli –, taču man tā ir vienīgi mazs, tumšzils piemineklis laikam, kad teātri un grāmatas uztvēra nopietni, bet savu dzīvi aplūkoja no tās traģiskā gala perspektīvas. Tādēļ Efrosam arī tik labi padevies teikums: “Un jūs nezināmu iemeslu dēļ sākat just tuvojamies nelaimi.”

Raksts no Jūlijs 2021 žurnāla