Andrejs Zorins "Ļeva Tolstoja dzīve: saprašanas mēģinājums"

Andrejs Zorins

Ļeva Tolstoja dzīve: saprašanas mēģinājums

Maskava: Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 2020

Kā sendienās, atsaukšos uz Ļeņinu. “Ļoti savlaicīga grāmata,” viņš esot teicis par Gorkija “Māti”. Lūk, man arī apcerējums par Tolstoja dzīvi šķiet “ļoti savlaicīgs”. Ja grāmatu raksturotu pavisam īsi, Zorins cenšas atbildēt uz jautājumu, kāpēc Tolstojs bija tāds, kāds viņš bija, un kāpēc Tolstoja bēgšana dzīves beigās kļuva par visa viņa mūža kopsaucēju. No pirmajām bērnības atmiņām (“Esmu sasiets, man gribas izbrīvēt rokas, taču es nevaru to izdarīt.”) līdz pat mūža pēdējiem mirkļiem viņš iesaistās cīņā, lai atbrīvotos no rūpju, aizbildniecības un iekārtošanas žņaugiem. Kad Tolstojs jau bija devies savā pēdējā bēgšanā, viņš saņēma ziņas no Jasnaja Poļanas. Viņa sieva Sofija, uzzinājusi par Tolstoja bēgšanu, bija centusies noslīcināties dīķī, taču paslīdējusi uz laipas un iekritusi seklumā. Sofijai Andrejevnai bija īpaša loma mājas terorā: viņa nepieļāva Tolstoja tikšanos ar Čertkovu, sekoja viņam pastaigās un slēpās grāvjos, rūpīgi sekoja ikvienam Tolstoja ierakstam dienasgrāmatā, kā arī uztraucās par viņa literāro mantojumu. Tolstojs gribēja aizbēgt, taču tas viņam gaužām neizdevās: viņa nāvei tika pievērsta burtiski visas pasaules uzmanība. Riskējot ar spoileri, šeit tomēr atsaukšos uz viņa pēdējiem vārdiem: “Es kaut kur iešu, lai mani neviens neatrastu... Lieciet mani mierā... Vajag mukt, kaut kur mukt...”