Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Anna Kārsone
Dekreācija. Dzeja, esejas, opera
Ņujorka: Vintage, 2005
“Ja izdotos uz dažām stundām aizbraukt uz Ņujorku, tad vienīgais, ko es patiešām gribētu tur darīt, – aiziet uz Strand grāmatnīcu,” to es atkārtoju visiem potenciālajiem vedējiem, kad nesen biju Konektikutā, pāris stundu attālumā no Lielā Ābola. Tā kā vairums vērās manī ar tādu kā neizpratni vai aizdomām, nesāku skaidrot, ko es tur meklēšu – proti, “visu iespējamo Kārsoni”. Taču izrādījās, ka vienīgā Kārsone grāmatnīcā ir viņas milzīgā “Nox” – kaste ar mirušā brāļa piemiņai veltīto “ermoņiku”, autores pašrocīgi veidotās fiziskās grāmatas faksimilu, ko nebija ne mazāko cerību ietilpināt bagāžā. Mana kāre pēc Kārsones tomēr ir tik liela, ka tās priekšā atkāpusies pat nepatika pret atsvešināto megarausēju amazon, un esmu tikusi pie “Dekreācijas”. “Dekreācija”, protams, ir Simonas Veilas ieviests termins – saprotu to kā atsacīšanos, atbrīvošanos no sevis, savas personas, lai saplūstu ar Dievu. Nezinu gan, vai lielais burts ir vietā, jo nav ne jausmas, ar ko īsti grieķus un romiešus smalki jūtošā klasiciste Kārsone vēlētos saplūst (ja vispār; varbūt vienīgais, kas šeit svarīgs, ir pati atsacīšanās). Viņa sāk ar mīlestības paradoksiem un duālismiem, tad pāriet uz miegu un virtuozi izanalizē, cik svarīgs un daudzveidīgs ir miega stāvoklis “Odisejā”, bet tagad esmu tikusi līdz sublimācijām Longīnā un Antonioni. Esmu grāmatas sākumā un vēl nezinu, kā tas viss “karājas kopā”, taču iztēles ceļojumi kopā ar Kārsoni vienmēr ir tik aizraujoši un neparasti, ka tam pat nav īpašas nozīmes.