Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Inga Ābele
Balta kleita
Rīga: Dienas grāmata, 2020
Lasīšana ir maigas svārstības starp uzrakstīto, domāto un nojaušamo, neritmiskas svārstības, kurās katrs lieks vispārinājums, uzmācīgi aforistiska frāze ir kā neveikla šūpoļu iestumšana taisnvirziena kustībā, iztraucējot šo neuzminamo kustību, kura zīmē pasauli. “Baltā kleitā” ir daudz precizitātes un viegluma, un šur tur ir arī tā šaušanās pa taisno uz mērķi, kur labais nolūks pārāk skaidrs un traucē stāsta īstumam, kā “Lindā”, kura man šķiet kā lībiešu valodas krāsojamā grāmata. Ne sieviete, ne sievišķīgums jau arī pats par sevi nav nekāds mērķis literatūrai, ne sakne drāmai – un baltā kleita var būt arī apnicīga klišeja, ko varbūt derētu uzvilkt mugurā kādam kaujās rūdītam nelaimīgam morim. Jautājums patiešām ir – kam tā ir mugurā. Ābeles vērīgums un neviltotā interese par pasauli, spēja neiestrēgt sevī iešūpo jūtas un prātu vienā savstarpējības saspringumā, vārdu skaistums cīnās ar vārdu patiesumu par vietu šajās šūpolēs, brīžiem baltā kleita plivinās viena – bet visbiežāk tajā ir dzīvs cilvēks. Īsa stāsta dižums šajā grāmatā skaidri saredzams, te mazais tik tiešām ir liels, un Inga nedara kā Rubinšteins, kas dārdina fināla akordus vēl un vēl reiz, lai publika sajustu diženuma bliezienu, viņa mierīgi izelpo, un tās ir stāsta beigas.