Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Irina Sirotkina
Deja: saprašanas mēģinājums
Maskava, Sanktpēterburga: Boslen, 2020
Lai raksturotu grāmatu ar bērnišķīgajiem tekstiem, Nīčes citātiem (“Es noticētu tikai tādam dievam, kurš dejo.”) un klasisku 20. gadsimta dejas iestudējumu aprakstiem, kā arī pievienotajiem QR kvadrātkodiem (kuri uzreiz ļauj atvērt attiecīgo deju tālruņa ekrānā), gribas nocitēt Ļeņinu un Veņičku: “Ļoti savlaicīga grāmata, ļoti noderīga.” Grāmatā deja un filozofija novietotas bīstamā tuvībā, kas autorei ļauj izdarīt visai drosmīgus pieņēmumus: “Tādējādi ķermenis kustībā ir avots pašām dziļākajām zināšanām par realitāti.” Tā nu gandrīz vai nejauši Sirotkina atrisina filozofisko duālisma problēmu, uzticot ķermenim vidutāja lomu starp fizisko un garīgo. Ķermeņa atbrīvošanās no prāta un kultūras skavām sākās jau 20. gadsimta sākumā, un deja bija viens no šīs revolūcijas galvenajiem ieročiem. “Nākotnes dejotāja būs sieviete, kuras ķermenis un dvēsele savīsies tādā harmonijā, ka ķermeņa kustības kļūs par viņas dvēseles dabisku izpausmi,” raksta Aisedora Dunkane, pavērdama slūžas brīvās dejošanas, varētu teikt – dejas verlibra, virzienam, kura nosacījums lielā mērā ir tieši uzticēšanās slēptajām sava ķermeņa zināšanām. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka grāmatā atspoguļota arī reakcija uz “sava ķermeņa mūziku”: atvēsinoša šķiet dižās dejotājas Martas Greiamas piezīme, ka viņa “negrib būt ne koks, ne zieds, ne vilnis” un ka savā dejas kompānijā viņa necietīs jaunavas.