Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Olivers Sakss
Musicophilia. Stāsti par mūziku un smadzenēm
Ņujorka: Random Books, 2007
Ja šķiet, ka tuvojas demence, iesakāms nodoties mūzikas terapijai. Saksa pētījumi liecina, ka atmiņa saglabā mūziku vēl pēc tam, kad viss pārējais aizmirsts, un, lai arī demences skartais neatveseļosies un pilnībā neatgūs zaudēto, taču mūzika var kalpot kā orientieris un stute un līdz ar to padarīt eksistenci mazāk murgainu un biedējošu. Mūzikas ritmi palīdz koordinēt un aktivizēt elementāras kustības: klausoties mūziku, sportisti var sasniegt labākus rezultātus, bet tie, kuri cieš no Parkinsona slimības, – atbrīvoties no sastinguma.
Mūzika gan var būt arī ciešanu avots – droši vien ikviens savureiz piedzīvojis uzmācīgas melodijas nogurdinošo klātbūtni, taču izrādās, ka ir gadījumi, kur cilvēkiem tādas skan galvā nevis dažas stundas, bet gadus. Teiksim, avangarda komponistam – idiotisks Ziemsvētku džingls. Tiesa, visbiežāk tas gadoties tieši cilvēkiem, kuri zaudējuši vai pamazām zaudē dzirdi. Noskaidrojies arī, ka Če Gevara esot bijis “ritma kurls” – piemēram, sācis dejot mambo, kaut gan orķestris spēlē tango. Savukārt Freids un Nabokovs vispār neesot bijuši spējīgi novērtēt mūziku. Šādu faktu grāmatā ir daudz, taču kāpēc muzikālās spējas, kā arī nespēja un ar mūziku saistītās prāta anomālijas sadalītas tik savādi un netaisni, joprojām paliek noslēpums. Un droši vien labi, ka tā.