Roberts Bīverss

Roberts Bīverss

Vīne: Österreichisches Filmmuseum, SYNEMA, 2017

Vēl nenopircis atšķīru grāmatu, un pirmā frāze, kurai uzdūros, bija: “Upe pati ir ķermenis.” Tā nav pirmā reize, kad priecājos, ka mani pārsteidz nesagatavotu. Šai gadījumā pirmā bija, kad par Roberta Bīversa esamību uzzināju intervijas laikā ar Hariju Tomičeku, kurš viņu nosauca par absolūti labāko. Tagad grāmata par Bīversu ar viņa paša tekstiem pielikumā atgādina stāstu par kādu neparastu kinokultūru, šķiet, Indonēzijā, kur filmas ir pazaudētas, bet vēl joprojām dzīvi to skatītāji, kuri mēdz stāstīt par tām cits citam un tiem, kas tās nav redzējuši. Es vēl neesmu redzējis nevienu Bīversa filmu un tagad pēc stāstiem vien cenšos iztēloties neredzēto. “Kas nepieciešams, pirms sākt filmēt? – Atstatums un klusums. Virzīties iekšā nezināmajā un sākt filmēt tur.” Bīversa tiekšanās strādāt ar savām jūtām, iegūstot no tām attālumu, no vienas puses, baida, ka varētu izzust tāds kā jauneklīgs dzīvnieciskums, dzīvīgums, kas bieži vien režisoru pirmās filmas padara par viņiem vēlāk nepanākamu sasniegumu. No otras, tas ir kā Flobēram, kuram nebija svarīgāka mērķa rakstniecībā kā aizvākt pašam sevi. Roberts Bīverss izmanto kinematogrāfu, lai filmu pārvērstu par kustību skatītāja prātā un vienlaikus aizmirstu par sevi. Filmēt nozīmē meklēt pareizās kontūras, viņš saka un piebilst, ka tas ļoti atgādina cenšanos atrast ainavu, ko esi redzējis tikai reizi. Manā gadījumā tas būtu – censties atrast ainavu, ko vispār neesmu redzējis.