Veidenbaums

Veidenbaums

Kā daudzi, neko daudz ārpus ziņām no Ukrainas nespēju palasīt. Taču darbs tāds, ka bez lasīšanas gluži nevar, un autors, kuru pēdējā laikā lasu daudz, ir Eduards Veidenbaums. Man ir 1961. gadā, laikā, kad Hruščova atkušņa cerībās iznāca virkne latviešu klasiķu darbu, izdotais Veidenbauma divsējumnieks – 1. galīgi nobružāts, jo pastiprināti lietots skolas laikā (obligātā literatūra!), 2. turpretim gluži svaigs, jo Veidenbauma populārzinātniskie raksti nevienu ģimenē acīmredzot nav interesējuši. Taču tur ir arī vēstules, galvenokārt piederīgajiem, galvenokārt no Tērbatas un galvenokārt par to, ka “naudas lietas stāv plāni”, – ar tiešu vai netiešu mudinājumu no šīm likstām paglābt. Un vēl ir arī Kārļa Egles teicami sastādīta bibliogrāfija un komentāri. Komentāri dzejoļiem (un publicētajai prozai) gan rodami arī pirmajā sējumā un ļoti palīdz atdzejot. Taču atdzejošanu man nez kāpēc gribas veikt no pavisam cita izdevuma – tas iznācis Prometeja apgādā 1935. gadā Maskavā ar kāda P. Vintiņa “eevadu, redakciju un komentāriem”. Mazformāta grāmatiņas lapas ir pelēcīgi dzeltenas, raupjas, šrifts neizteiksmīgs, tumšzilais dermatīna vāks ar sīkiem pelējuma traipiem, taču grāmata, šķiet, kaut ko izgaro, nu labi, teiksim poētiskāk – tā elpo, un Veidenbaums stāsta vēl arī to, kas noticis daudzus gadus pēc viņa pāragrās nāves. Kaut kādā ziņā viņš tur ir ļoti dzīvs.