Bez saules, 1983

Kriss Markērs

Bez saules, 1983

Sans soleil, Chris Marker

“Viņš teica, ka 19. gadsimtā cilvēce tikusi galā ar telpu un ka 20. gadsimta galvenā tēma ir dažādu laika jēdzienu līdzāspastāvēšana. Starp citu, vai zinājāt, ka Ildefransā dzīvo emu?” Dokumentālista Krisa Markēra eksperimentālajā darbā pastāvīga spriedze vērojama ne vien starp dažādiem priekšstatiem par laiku un telpu, bet arī, piemēram, starp nošķirto un kopīgo vai neapšaubāmo un šķietamo. Vienotā filmā sakopoti dokumentālie kadri no Japānas, Francijas, Islandes un Gvinejas-Bisavas, izgriezumi no vecām reklāmām un citu autoru filmām kopā veido ņirbošu vizuālo stāstu, kas pamanās sadzīvot ar atsvešinātajiem, esejiskajiem aizkadra balss apcerējumiem par ekrānā saskatāmo un nesaskatāmo. Sievietes balsī izklāstītās pārdomas vairākkārt atgādina, ka šobrīd redzamās ainas un to interpretācijas pieder pagātnei un parādās atmiņu un vēstures liecību veidolā. Par filmā atspoguļotā stāstījuma autoru uzdots kāds tēls, vārdā Sandors Krasna, kurš pats kadrā neparādās, taču atklājas caur vēstulēm, ko rūpīgi pārstāsta aizkadra balss. Jau filmas sākumā uzzinām, ka viņa priekšstatu par laimi iemieso attēls ar trim bērniem Islandē 1965. gadā, kuru viņš līdz šim nav spējis veiksmīgi savienot ar citiem attēliem. Līdz filmas beigām neskaitāmi attēli cits ar citu savienojas, bet secināt, ko tie visi iemieso, ļauts skatītājiem.