Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Denī Vilnēvs
Ugunsgrēki, 2010
Incendies, Denis Villeneuve
Vilnēva filma apvieno pelēcīgus Monreālas pilsētvides atainojumus ar stindzinoši cietsirdīgām kara noziegumu epizodēm Tuvajos Austrumos, blīvajā dramaturģijā pamanoties ietilpināt arī klasisko traģēdiju cienīgus motīvus un Radiohead mūziku (bet pārsteidzošā kārtā neradot sajūtu, ka tas viss nesader kopā). Kāda Kvebekā dzīvojoša imigrante, vārdā Navāla, pirms nāves savam darba devējam uzticējusi glabāt testamentu un kaudzīti atvadu vēstuļu, kas kādudien jāsaņem viņas bērniem. Filmas sākumā Navāla ir mirusi (tiesa, sižeta nelineārā uzbūve parūpējas par to, lai skatītājs viņu vēl vairākkārt sastaptu), un viņas dvīņu bērni Žanna un Simons vēstulēs atrod lūgumu divas aploksnes nogādāt savam tēvam un brālim, kā arī māti neapbedīt, kamēr vien uzdevums nav izpildīts. Līdz šim pat nenojautuši, ka viņiem ir citi radinieki, Navālas bērni atskārš, ka mātes dzimtajā zemē (ģimenes izcelsmes valsts ir izdomāta un netiek nosaukta vārdā, taču zinātāji tajā saskata līdzības ar Libānu) viņiem jāuzmeklē cilvēki, kuru atrašanās vietu vai pat vārdu neviens nezina. Atšķirībā no skaitļu teorijas problēmām, ko Žanna filmas sākumā skaidro kanādiešu studentiem, vairums Navālas atstāto mīklu un noslēpumu laika gaitā atrisinās, un to risinājumi pierāda, ka patiesība spēj atbrīvot (dažkārt diemžēl arī no neziņas sniegtā viegluma).