Buratīno nonāk sprukās

Nr. 1

Svētku scenārija izstrādē īpaša uzmanība jāpievērš sižetam. Sižets ir darbība, kas attīstās svētku gaitā. Tādējādi svētkos “Labi mācīties skolā” nevis bērniem vienkārši stāsta par mācību stundu labumu, bet katrs skolēns kļūst par dalībnieku tajos notikumos un piedzīvojumos, kuros piedalās galvenais varonis Buratīno. Sižeta gaitā Buratīno pārliecinās, ka bez alfabēta zināšanām iztikt nespēj. Scenārija sižeta līnija: Buratīno nevēlas mācīties un tādēļ vairākkārt nonāk sprukās, beigu beigās viņš apzinās, ka ir maldījies, un vēlas mācīties. Sižeta līnijai jāsekmē idejas izklāsts. Šajā gadījumā galvenā ideja ir šāda: “Skolēna zināšanas sākas ar alfabēta apguvi.”

Георгиевский, B. A., Шитикова Л. И. Проведение праздников в начальных классах. М.: Просвещение, 1983

Nr. 2

Strīda aina. Ķildnieki negaidīti pamet telpu, un pēc mirkļa viens no viņiem atgriežas ar asiņainu nazi. Laba aktierspēle nezinātājam atstāj iespaidu, ka notikusi slepkavība. Mirušo ienes un nogulda uz grīdas. “Mirušais” (lelle ar kājām) pieceļas, krīt, no jauna pieceļas pārliecinošāk, tomēr krīt vēlreiz, taču no jauna ceļas, groza galvu, reizēm pat par 180 grādiem, un nopurina rokas. Viņa seju slēpj bērza tāss maska. Lelles kustības ir tik komiskas, ka izraisa vispārējus smieklus.

Чернецов, В. Н. Медвежий праздник у обских угров. Томск: Изд-во Том. ун-та, 2001

Nr. 3

Ziemassvētku svinību beigās jaunie puiši naktī staigāja pa ciematiem un taisīja jokus. Par šīs izjokošanas objektiem visbiežāk kļuva zemnieki, kas mierīgi gulēja. Piemēram, viens joks: zirgu mēslus sajauca ar dubļiem, pēc tam klauvēja pie kāda zemnieka loga vai durvīm, un, kad saimnieks izbāza galvu, cits puisis iemērca slotu maisījumā un ar to pārlaida saimnieka sejai.

Pārsvarā šādi izjokoja tos, ko ciematā nemīlēja. Šādiem saimniekiem aizbēra vārtus tā, lai tos nevarētu atvērt, lēja no jumta ūdeni skurstenī vai aizdambēja to ar sienu vai ledu, lai krāsns sāktu dūmot utt.

Пропп, В. Я. Русские аграрные праздники. СПб.: Терра–Азбука, 1995

Nr. 4

Smiekli apvieno cilvēkus. Eskimosiem ir īpašas aicināšanas ceremonijas, kurās tiek darīts viss, lai ciemiņi sāktu sirsnīgi smieties, kas noved pie draudzīgu attiecību iedibināšanas starp grupām. Smiešanās laikā cilvēki nedomā, kā precīzi norādījis V. Makdūgals, smiekli sarauj jebkādu domas ķēdi, vai arī, kā saka R. Bastids, smiekli ir “domas īssavienojums”. Šādi izpaužas jautro svētku antiintelektuālais virziens. Svētku smiekli veicina to, ka smejošie vēl vairāk sajūt savu vienotību, turklāt tas notiek neapzinātā līmenī, pateicoties psiholoģiskajām smieklu īpatnībām. Vispārējie smiekli pastiprina to materiāli ķermeniskās kopības un vienotības sajūtu, ko jūt tauta masu svētkos. “Zināmu nozīmi iegūst pati šaurība, fizisks ķermeņu kontakts. Indivīds sajūt sevi kā neatdalāmu kolektīva daļu, kā tautas masas ķermeņa locekli.”

Абрамян, Л. А. Первобытный праздник и мифология. Ереван: Издательство АН Армянской ССР, 1983

Nr. 5

Vadītājs paziņo, ka neviens no klātesošajiem nespēs atkārtot trīs viņa sacītas īsas frāzes. Protams, neviens tam nepiekritīs. Tad organizators, it kā piemeklējot vārdus, saka īsu frāzi. Piemēram: “Šodien ir labs laiks.” Visi pārliecināti šo frāzi atkārto. Organizators samulsis piemeklē un nedroši pasaka otru frāzi. Visi to viegli atkārto. Tad viņš ātri un priecīgi saka: “Nu lūk, jūs arī kļūdījāties!” Mulsums, jautājumi, strīdi. Bet organizators paskaidro, ka trešā frāze, kuru vajadzēja atkārtot, bija: “Nu lūk, jūs arī kļūdījāties!”

Зайцева, О. В., Карпова, Е. В. Встретим праздник весело. Ярославль: Академия развития, 2007

Nr. 6

Turklāt uzskatīja, ka valdnieks ir simboliski atbildīgs par visiem padoto grēkiem un nelaimēm, kas viņam bija jānoskalo ar asinīm. Taču laikā, par kuru saglabājušās rakstiskas liecības, Babilonijā radās tradīcija, saskaņā ar kuru valdnieks Jaungada svinībās nostājās uz ceļiem virspriestera priekšā, atdeva tam savas varas zīmes un zvērēja, ka nav nogrēkojies pret valsti. Priesteris sita valdniekam pa vaigu un raustīja aiz ausīm: ar šo rituālu aizstāja iespējamo valdnieka nāvessodu. Pēc tam viņam vajadzēja apraudāties: tas nozīmēja, ka Marduks ir noticējis zvērestam un atļāvis valdniekam palikt dzīvam un saglabāt varu.

Ивик, О. История человеческих жертвоприношений. М.: Ломоносовъ, 2010

Nr. 7

1

Ik vakaru es piegāju pie durvīm un klausījos. Istabā aiz durvīm dzīvoja mans brālis. Vakaros pie viņa sapulcējās dažādi cilvēki un skaļi runāja. Bet reiz es izdzirdēju: “Nu, gatavojieties. Otrdien būs svētki.”

2

Es nenoklausījos līdz galam. Aizskrēju uz blakus istabu un noņēmu no sienas noplēšamo kalendāru. Ja tā ir taisnība, ka svētki, tātad sarkanais datums. Es pāršķīru kalendāru. Datums bija melns. 18. aprīlis. “Piemānīja,” es nodomāju. Un gandrīz apraudājos.

3

Man ļoti patika svētki. Man bija vienpadsmit gadu, un es strādāju rūpnīcā. Mans amats bija “zēns”. Tas nozīmēja, ka biju meistaru izsūtāmais zēns. Pēc darba man allaž sāpēja kājas. Lūk, kādēļ man patika svētki.

Олейников, Н. Удивительный праздник. Л.: Молодая Гвардия, 1931